Beigās Tolkīns nosprieda, ka tie būšot Orthanks un Kiritungols. Kino triloģijā ir domāti torņi Orthanks un Baraddurs;
3) GP iznākot, visi nosprieda, ka Tolkīns ir attēlojis 2. pasaules karu. Taču tas tā nav, Tolkīnam romāna idejas galvā grozījās jau pirms kara. Ja tas ir karš, tad tas var būt tikai 1. pasaules karš.
Īstenībā Tolkīns ar šo darbu protestē pret zinātniski-tehniskā progresa gaitu, kas savos tempos ievērojami pārsniedz sabiedrības cilvēciskuma progresu;
4) Galadrielas tēlā Tolkīns ir iemiesojis pašu Dabu. No otras puses viņā ir īpašības, gan no Svētās Marijas, gan Marijas Magdalēnas. Tur ir ziedošanās ideja. Viņa atsakās paturēt sev varas gredzenu, jo saprot, ka tas viņu pazudinās. No otras puses viņa riskē ar to, ka gredzenu var iegūt Saurons, un viņa nokļūs tā kalpībā, bet , ja Bilbo izdosies iznīcināt to, tad spēku zaudēs arī visi citi varas gredzeni, arī tas, kas viņai palīdz sargāt Elfu zemi.
Kā Tolkīns izdomāja Gollumu?
Neapšaubāmi tam ir skandināvu saknes. Viņu leģendās sastopams mazs un badīgs radījums, kas dzīvo alā un kuram pieder kāds neparasts gredzens. Endruu Langa "Brīnumu pasaku sarkanajā grāmatā" viena no vismīļākajām Tolkinam ir "Teiksma par Sigurdu". Tajā darbojas arī rūķu valdnieks Andvari, kura īpašumā ir burvju gredzens un bagātības, kuras tas ir sagādājis savam īpašniekam. Dievs Loki pieveic rūķi un tas ir spiests visu atdot, taču niknumā nolād visus, kam gredzens būs īpašumā, tie aizies bojā, tāpat kā viņu pēcnācēji. Tāpat kā Gollums, Andvari pārtiek no zivīm, kas dzīvo pazemes dīķī.
"Hobita" sākotnējā variantā Gollums šķiras no gredzena, pazaudējot to mīklu duelī un beigās vēl palīdz Bilbo izkļūt no alas. GP gredzens spēlē daudz baigāku lomu, tādēļ Tolkīns pārstrādā "Hobitu", tajā daudz zvērīgākais Gollums vairs tik viegli nešķiras no gredzena. Tā kā cilvēki jau ir pieraduši pie vecās versijas, Tolkīns izgudro viltīgu gājienu. Vecā versija pamatojoties uz Bilbo melīgu stāstu, viņu jau sācis bojāt varas gredzens. Tikai vēlāk Gendalfam izdodas izvilināt no Bilbo visu patiesību.
Kas ir Gendalfs?
Spriežot tikai pēc ārējā izskata, var nodomāt, ka Tolkīns par Gendalfa prototipu ir ņēmis Merlinu. Taču šī līdzība nav absolūta. Merlins (arī Dumidors) ir mācījies, lai kļūtu par lielu burvi. Gendalfam jau sākotnēji piemīt milzīgas brīnumdara spējas. Šajā ziņā Gendalfs vairāk līdzinās skandināvu dievam Odinam, tikai bez tā ļaunajām īpašībām.
Pēc paša Tolkīna skaidrojuma Gendalfs ir [tālāk spoileris] eņģelis, ko valāri ir sūtījuši uz Viduszemi, lai viņš kopā ar citiem eņģeļiem - istari palīdzētu cīņā pret Sauronu. Taču tās ir slepenas zināšanas, tādēļ Gendalfs pat tuvākiem sekotājiem neatklāj savus īstos plānus. Arī Sarumans ir istari. [spoileris beidzas].
Gendalfs ziedo sevi cīņā ar Balrogu un kā balvu saņem jaunu ķermeni un izskatu, un vēl lielāku brīnumdara spēku.
Kā Tolkīns izdomāja vārdus?
Tas bija lielākais Tolkīna vaļasprieks.
Piemēram, milzu zirnekliene Šeloba. Vārds sastāv no "she" - viņa un "lob" - senangļu "zirneklis". Drūmais mežs, savukārt, kā tāds ir sastopams jau senās teikās, bet Hobitu zemes ( oriģinālā - Hobitānijas) vietvārdus var atrast Anglijas smalkās kartēs, tur ir, gan Wetwang, gan Dunharrow, gan upes Silverlode un Limlight.
Frodo sākumā nesa vaardu Bingo Bobers Baginss. Tolkīna bērni par Bingo sauca savu mīļāko rotaļlietu - koala lācīti. Taču, kad GP tonis sāk palikt aizvien nopietnāks, Tolkīns saprot, ka tik draisks vārds viņa varonim neder. [Īstenībā tikpat nepeiemērots man liekas latviskotais uzvārds Tuntaks]. Viņš izvēlas Frodo. "Beovulfaa" tiek pieminēts karalis Froda, skandināvu sāgu varonis, tur to sauc par Frodi. Viņš iedibina miera valsti savas valdīšanas laikā, kad neviens vairs nedara ļaunu. [Vēl tagad vācu valodā miers ir "Frieden"].
Viena no Tolkīna tantēm dzīvoja ielas galā, ko bija iesaukuši par Bagendu. Tā pa jokam sauca to, ko francūži sauc par "cul-de-sac" ("maisa galu"), bet mēs par strupceļu. No turienes Bilbo dabū savu uzvārdu, Baginss no bagendas, tagad skaidrs paliek arī viņa viltus radu uzvārds Sackville-Baggins [Meshkovichi-Tuntaki].
Semvaizs Gemdžijs (mūsu tulkojumā - Sems Ekusheks) nāk no doktora Semjuela Gemdžija, kas Tolkīna bērnības gados Birmingemā bija slavens ar paša izgudroto medicīnisko Gemdžija vates saiti. Turklāt vēl, "Semvaizs" senangļu valodā nozīmē "pa pusei gudrs".
Marka, viens no Rohānas apzīmējumiem, nāk no vārda "Mersija" - sena anglosakšu karaliste.
Miglas kalni - sastopami skandināvu leģendās.
Mordora - Melnā zeme, senangļu "morthor" - nāves grēks, slepkavība.
Nazg - gēlu valodā - gredzens. Nazguls - gredzena spoks (vampīrs).
Liktens aiza, Liktens kalni - no "Makbeta".
Rohāna - Rohani bija sena franču dzimta. Tolkīnam vienkārši patika šis vārds.
Sarumans - no senangļu "searu" - viltīgs.
Saurons - senskandināvu valodā nozīmē "pretīgs".
Gendalfs nozīmē "gudrais elfs".
Beigās autors secina, ka tieši runājošie vārdi padara stāstījumu par varas gredzenu dzīvāku.
Kā radās staigājošais mežs?
Visnoslēpumainākie Viduszemes radījumi ir enti. Tolkīns neslēpj, ka viņu ir iespaidojis Šekspīra "Makbets", kur nākotni paredzošs spoks saka Makbetam, ka viņu pazudinās staigājošs mežs. Makbets ir priecīgs, jo netic tam, taču viņu pieveic armija, kas pielavās, nomaskējusies ar koku un krūmu zariem.
Tolkīnam šī ideja patīk, taču viņš grib ko vairāk, lai staigātu paši koki. Anglosakšu dzejniekiem ir iemīļota frāze "eald enta geweorc" (latv. - seno gigantu mantojums), ar kuru viņi apzīmē akmens laikmeta monumentus, tādus kā Stounhendžs. "Enta" ,tātad, ir gigants. Tolkīns romānā neatklāj entu izcelsmi. Vēlāk viņš tikai paskaidro, ka līdzās ērgļiem tie ir paši vecākie Viduszemes iemītnieki, kas radīti viņa pasaulē.
Kad Tolkīns ir 8 gadus vecs, viņa ģimene pārceļas uz dzīvi laukos pie Birmingemas, kur nodzīvo 4 gadus, lauku zaļumi Tolkīnam un viņa brālim ļoti iet pie sirds. Viss beidzas ātri un traģiski. Nomirst māte un brāļus aizsūta dzīvot uz pilsētu pie tantes. Koku vietā aiz loga tagad ir rūpnīcu kūpošie skursteņi. Kontrasts ir tik spēcīgs, ka tehnika Tolkīnam nesaraujami kļūst par ļaunuma iemiesojumu.
Kas ir orki?
Šeit Tolkīns aizņemas vārdu no seno romiešu pazemes dieva Orka, latīņu valodā šis vārds nozīmē "elle". Šī vārda senangļu forma "ogre" sākotnēji nozīmē briesmīgo elles dēmonu no "Beovulfa". Ilgu laiku ar to arī apzīmē jūras briesmoni no Kārļa Lielā bruņinieku stāstiem. Tādēļ zinātnieki aizņemas to zobenvaļu latīniskam nosaukumam Orcinus orca.
Tolkīnam orki vairāk atgādina rūķus. "Hobitā" tos vēl sauc par gobliniem. Šeit Tolkinu ir ietekmējuši Džordža Makdonalda fantastiskie stāsti. Viņš apraksta tos kā radījumus, kas sākuši dzīvot pazemē, paliekot aizvien kroplīgākiem un ... gudrākiem, taču, jo labāki meistari tie kļūst, jo ļaunāki paliek. Pēc Tolkīna, orkus ir radījis no elfiem pirmais Melnais valdnieks Melkors (skat. "Silmarilu").
Reliģija.
GP nepiemin Dievu, taču tā viscaur ir reliģioza grāmata. Tolkins ir kvēls katolis, tomēr nav gribējis būt uzbāzīgs.
Piemēram, Frodo izrāda žēlsirdību pret Gollumu, kaut riskē ar savu dzīvību. Tas pats Frodo ziedo sevi visu mērķa labā, nesot gredzenu uz Liktens kalnu, un nepadodas kārdinājumiem. Cieš un izjūt nožēlu nemirstīgie elfi, bet Melkors un Saurons, kas vēlas paši būt kā dievi-radītāji, ir spējīgi radīt tikai orkus.
Tikai no citiem Tolkīna darbiem zināmais Viduszemes dievs Iluvatars var būt radītājs.
Milzu zirnekļi.
Daudzu tautu leģendās ir sastopami milzu zirnekļi, bet, ja Tolkins nebūtu dzimis Dienvidāfrikā, iespējams, viņa darbos to nebūtu. Vēl kā pirmos soļus sperošs bērns viņš dārzā uziet tarantulu, kas ir plaukstas lieluma spalvains radījums ar diviem indes dzeloņiem mutē. Parasti tie cilvēkiem neuzbrūk, bet acīmredzot mazais Tolkīns ir pārlieku ziņkārīgs. Sakostais bērns šausmās skraidījis pa pagalmu, kamēr viņu notvērusi aukle un izsūkusi indi. Šādas atmiņas nepaiet bez sekām un tādēļ, gan "Hobitā" ir, gan GP vēl būs zirnekļi-cilvēkēdāji.
Kad radās Viduszemes leģendas?
Gadus 20 pirms GP Tolkīnam patrāpījās kādā senangļu poēmā šādas rindas:
''Eala Earendel engla beorhtast / Ofer middangeard monnum sended.''
(Tev sveiciens, Earendil, visgaišākais no eņģeļiem, / Virs Viduszemes ļaudīm sūtītais.)
"Es sajutu dīvainas trīsas," pēc daudziem gadiem raksta Tolkīns, "it kā kaut kas manī sakustējās mostoties. Aiz šiem vārdiem atradās kas tāls, pārsteidzošs un brīnumains ... daudz vecāks par pašiem seniem anglosakšiem".
Poēma stāsta par zvaigzni, kas liecina Kristus piedzimšanu, bet Tolkīns tic, kašīs rindas nāk no vēl kādas senākas leģendas.
Senangļu valodā "Earendel" nozīmē Ausmas zvaigzni, tas ir, Venēru, bet iepriekš minētās divas rindas iedvesmo Tolkīnu uzrakstīt dzejoli par zvaigzni un jūrnieku, kura kuģis lido debesīs. Pirmā "Silmarila" jeb "Silmariliona" leģenda ir radusies.
Jāpiemin, ka pati Viduszeme nav pilnīgi izdomāta zeme. Senie angļi par Middelerthe (Viduszemi) sauca Eiropu. Tolkīns ir pamatīgi pārveidojis Eiropas karti, bet pēc būtības tā ir Eiropa. Dienvidu zemes - Gondora (arī Eiropā dienvidos atrodas senās, lielās civilizācijas). Ziemeļi - ledainais novads. Rietumi - tur aiz okeāna plēšas teiksmainas zemes. Austrumi - no turienes Britu salām draudēja briesmas - vikingi, tur Tolkīns novieto Mordoru.
Kāpēc elfi ir augumā gari?
Parastais priekšstats par elfiem un fejām - mazas, spārnotas būtnes - šeit neder, jo Tolkins seko senajām skandināvu leģendām, kurās elfi ir varenas būtnes, atpaliekot tikai no dieviem. Eiropā uzplaukstot kristietībai, cilvēki pārstāj ticēt, ka starp viņiem un Dievu ir vēl kādas pasaku būtnes vai, pareizāk sakot, to vietā nāk eņģeļi. Tomēr elfi un fejas neizzūd, tie paliek mazāki. Gluži kā jaunākajās dzīvnieku izcelšanās teorijās, kas apgalvo, ka putni īstenībā ir līdz mūsdienām izdzīvojušie dinozauri.
16. gs. beigās elfi jau kļuvuši pavisam maziņi, galvenokārt pateicoties Viljama Šekspīra darbiem, kura elfus un fejas Tolkīns burtiski neieredzēja. Savus elfus viņš veido kā ideālu. Lielus un spēcīgus.
No kurienes radusies elfu valoda?
Reiz, mācoties Oksfordā Tolkīns uziet koledžas bibliotēkā somu valodas mācību grāmatu. Šī valoda viņu tā apbur, ka Tolkīns meklē vēl kaut ko no tās un atrod ''Kalevalu", kuras teiksmas ir apkopojis filoloģijas students Eliass Lennrots 1830. - 40. gados. Uz somu (un gēlu) valodas bāzes viņš veido elfu valodu kvenju.
Tā nu, līdzās "Beovulfam", "Kalevala" ir vēl viens GP avots. Arī no turienes viņš aizņemas līdzīgus vārdus. "Silmarilionā" darbojas dievs Iluvatars, "Kalevalā" gaisa gara Ilmatara meita rada zemi. Somu eposā dievs-kalējs Ilmarinens izkaļ Sampo - dzirnavas, kas savam īpašniekam maļ miltus, sāli un naudu bez skaita. Taču, tāpat kā varas gredzens, tās nenes laimi, bet gan karu.
Visa mūža kaislība Tolkīnam ir jaunu valodu izgudrošana, bet, lai valoda būtu dzīva, tajā ir jāstāsta stāsti.
Tolkīns izgudro, ne tikai kvenju. Vēl ir sindarina (tumšo elfi valoda), arī uz somu un gēlu valodu bāzes. Saurons runā tumšajā runā, kas ir vienkārši pretīga. Tolkīns izgudro arī alfabētus: tengvaru (tajā iekalts uzraksts uz gredzena) un sirtu - rūnu rakstu, ko kaļ akmenī.
Kā radies vārds "hobits''?
Vispopulārākā versija - Tolkīns salicis kopā vārdus "human'' (cilvēks) un "rabbit'' (trusis) - nav īsti pareiza. Tolkis atceras, ka vārds "hobits" viņam ienācis prātā uzreiz. Viņš labojis studentu darbus, bijis garlaicīgi, un, pēkšņi, paši no sevis uzrakstījušies vārdi: ''Zemes alā dzīvoja hobits''.
Tolkina bērni mīlējuši E. E. Vaik-Smita grāmatu "Brīnumainā snergu zeme'' un viņam gribējies radīt ko līdzīgu snergiem. Tajā pat laikā "Hobitā'' Bilbo vietām tiek saukts, gan par trusi, gan par zaķi.
1922. gadā iznāk Sinkēra Lūisa romāns "Bebits", kura varonis - divstāvu Amerikas mietpilsonis - uzsāk riskantas dēkas. Tolkīns neiebilst par zināmām asociācijām ar Bilbo.
1970. gadā Oksfordas angļu valodas vārdnīcas izdevēji grib ielikt hobitu vārdnīcā un cītīgi pēta citus līdzīgus vārdus. Ir senangļu vārds "hob" (ciema muļķītis), ir "hobgoblin" (mājas gars). Kāds pētnieks pat atrod 1895. g. izdotu grāmatu, kurā ir teikums: "Visa zeme bija piepildīta ar spokiem, briesmoņiem ... hobitiem, mājas gariem". Taču Tolkīns neatceras, ka jebkad būtu lasījis šo grāmatu.
Līdz ar to minēto grāmatu es esmu izlasījis. Intresantāko atstāstīju šeit. Gribu beigās dažus vārdus uzrakstīt par Tolīna pasaules vēsturi. Tolkīns ir izgudrojis, ne tikai Viduszemi, bet veselu Visumu - Gaišo Ardu. Tā vēsture ir šāda.
Ardas hronoloģija.
Pirmssākumu laikmets. Ainuru mūzika. Ardas radīšana. Valaru un maiaru atnākšana.
Gaismekļu laikmets. Gaismekļu radīšana. Utumno būve. Gaismekļu sagraušana un Almarenas iznīcināšana.
Koku laikmets.
Pirmā ēra. Valinoras dibināšana un Koku radīšana. Rodas ērgļi un enti.
Otrās ēras pirmais periods. Valari atrod elfus. Stihiju karš.
Otrās ēras otrais periods. Melkora savažošana. Valaru aicinājums. Eldamarā ierodas vaniari un noldori. Tirionas dibināšana.
Tumsas ēra. Angbandas būve. Balrogu, vilkaču un gigantisko zirnekļu parādīšanās. Rūķu radīšana.
Zvaigžņu laikmets.
Pirmā ēra. Elfu, entu un rūķu atmošanās. Orku un troļļu radīšana. Stihiju karš un Utumno krišana.
Otrā ēra. Lielais elfu gājiens. Norgodas un Belegosta dibināšana.
Trešā ēra. Teleri apmetas Tol-Eressejaa. Alkvalondes dibināšana. Rūļi atnāk uz Beleriandu. Menegrotas būve.
Ceturtā ēra. Tengvaras raksta izgudrošana. Orku padzīšana no Beleriandas. Melkora atbrīvošana.
Piektā ēra. Melkora atgriešanās. Silmarillu izgatavošana. Koku bojāeja. Noldoru dumpis un elfu došanās uz Viduszemi.
Saules laikmets.
Pirmā ēra. Mēness un Saules radīšana. Cilvēku atmoda. Drakonu radīšana. Kaujas par Beleriandu un Niknais karš. Melkora padzīšana. Angbandas sagraušana.
Otrā ēra. Numenoras radīšana. Valaru lāsts. Mordoras dibināšana. Varas gredzena izgatavošana un nazgulu rašanās. Palantiru izgatavošana. Numenoras bojāeja un Lielās Izmaiņas.
Trešā ēra. Viduszemee ierodas istari. Saurona atgriešanās. Rodas hobiti. Gredzena karš, kas beidzas ar... (skatieties 3. GP grāmatas beigās).
Ceturtā ēra. Elfi aizpeld uz Rietumiem.
Ar visu Gaišās Ardas vēsturi var iepazīties "Silmarillionā", bet visi "Hobita" un GP notikumi norisinās Saules laikmeta trešās ēras beigās un uzsāk ceturto ēru.
Man tomēr izdevās šo to atrast par Tolkīna tēliem vienā citā grāmatā.
Elfi (elves).
Viena no Viduszemes brīvajām tautām. Iluvatara vecākie bērni. Pirmdzimtie, Iluvatara radītie, kopā ar cilvēkiem Ainuru mūzikas trešajā tēmā. Elfi atmodās Kuivienena līča krastos zvaigžņu gaismā; pirmie viņus sagaidīja valars Orome un Melkors, kas nozaga dažus elfus, kurus viņš pārveidoja par orkiem. Vēl pirmsākuma laikmetā elfi sadalās eldaros - tajos, kas aizgāja lielajā gājienā un sasniedza Amanu - un avari, kas nepadevās valaru aicinājumam un palika Viduszemē. Pirmajā laikmetā elfi bija ļoti vareni un kš līdzīgs ar līdzīgu cīnījās ar Melkoru - Morgotu un viņa sabiedrotajiem Beleriandā. Taču gadsimtu gaitā to varenība Viduszemē zūd, viņi tiecas uz Rietumiem un Trešā laikmeta beigās gandrīz visi elfi jau ir atstājuši Viduszemi.
Elfi ir brīnišķīgākie starp visām Ardas dzīvajām būtnēm. To dzirde un redze ir daudz asāka, nekā cilvēkiem. Viņi nekad neguļ, bet, lai atpūstos, sapņo nomodā. Viņi māk sazināties bez vārdiem, ar domām. Visvairāk pasaulē elfi pielūdz Ulmo ūdeņus un Javannas zvaigznes, zem kurām viņi ir modušies. Elfi aizgūtnēm krāj zināšanas un ir ļoti gudri. Tieši elfi ir izgudrojuši abus alfabētus - tengvaru un kirtu. Tieši viņi iemācīja runāt entus un izdomāja laika skaitīšanu. Elfi ir lieli meistari. Eregionas elfi, gvaitimirdaini izkala varas gredzenus, bet Feanors radīja silmarilus.
Pret cilvēkiem elfi izturas divējādi. Pirmajā laikmetā elfi viesmīlīgi uzņēma, gan adanus, gan vastakus. Taču pēc tam, kad pēdējie viņus nodod Nirnaetarnoediadas (Milzums asaru) kaujā, viņi draudzējas tikai ar adaniem un to pēcnācējiem. Ir zināmi tikai trīs laulātie pāri starp elfiem un cilvēkiem: Lutiena un Berens, Elvinga un Earendils , Arvena un ... (uzzināsiet GP grāmatas beigās).
Elfi nicina rūķus, gan pagātnes pāridarījumu dēļ, gan rūķu mantkārības un stūrgalvības dēļ. Savukārt, rūķi uzskata visus elfus par pļāpām un liekēžiem.
Vecums elfiem nedraud, viņi mirst tikai no nāvīgiem ievainojumiem vai grūtsirdības. Nāvē elfi zaudē tikai ķermeni hroa, elfu dvēsele dodas uz Mandosa mirušo valstību. Pēc pasaules gala elfi pievienosies ainuriem otrās mūzikas skaņās.
Paši elfi sevi sauc par kvendi - runājošajiem.
Enti (ents).
Dzīvie koki, citu koku gani un aizbildņi. Atmodās kopās ar elfiem. Izskatā ir kaut kas vidējs starp koku un cilvēku. Līdzinās vairāk tai koku sugai, kuru aprūpē. Enti dzīvo ilgi un nogalināt tos ir grūti, jo tiem ir ļoti bieza āda (miza). Ja nu vienīgi ar uguni. Enti domā ilgi, bet, lēmumu pieņēmuši, darbojas ātri. Pārtiek no ūdens un īpašas pastas. Entiem ir sava valoda, taču parasti viņi lieto kvenju.
Viduszemes pirmajā laikmetā enti klejoja pa Beleriandu un Austrumu zemēm, palīdzot cīņā pret Nogrodas rūķiem, kas izpostīja Menegrotu. Otrā laikmeta sākumā enti un entienes sadalās: enti paliek mežos, entienes dodas pāri Anduīnai uz Brūnajiem līdzenumiem, kur aprūpē krūmus, zāles un ziedus. Entienes iemāca cilvēkiem kopt zemi, taču Otrā laikmeta beigās viņu dārzus iznīcina, bet viņas pašas pazūd. No tā laika enti viņas veltīgi meklē. Trešajā laikmetā entus var sastapt tikai Fangornas mežā. Tālākie entu darbi ir aprakstīti GP.