Kļuvis pār īpašnieku pat pēc karaļu mēriem gigantiskam īpašumam, Bertolds V Bagātais negulēja uz lauriem, bet savus spēkus vērsa uz jaunradi, ar ko arī atstāja jūtamas pēdas Šveices vēsturē. Hercogs sāka ar to, ka pārbūvēja visā pasaulē pazīstamo Freiburgas katedrāli, kuru cēla viņa vectēvs Konrāds, lai radītu savai dzimtai atdusas vietu – kapenes, kaut arī nepaguva to visu pabeigt līdz savai nāvei. [Tajos laikos visi centās glabāt savus mirušos pēc iespējas tuvāk vai pat zem baznīcas, lai būtu tuvāk Dievam, kad nāks Pastardiena.]
Vēl bez tā, lai aizsargātu savas hercogistes valdījumu rietumu robežas, 1191. gadā Bertolds V Āres upes krastā nodibina apmetni. Pēc leģendas, hercogs esot teicis, ka nosauks to pirmā dzīvnieka vārdā, ko viņš nomedīs medībās. Izrādījās, ka pirmo viņš nomedīja lāci (vāciski “Bär” - izrunā “bēr”), kas arī deva nosaukumu pilsētai Berne – pašreizējai valsts galvaspilsētai. Šī varenā dzīvnieka attēls arī sāka rotāt pilsētas ģērboni. Pēc analoģijas, tas ko izdarīja Bertolds V Bagātais, nodibinot Berni, Šveicei bija tas pats, kas Sanktpēterburgas dibināšana Krievijas impērijai, ko veica Pēteris Lielais.
Bertolds V nomira, neatstājis vīriešu kārtas mantiniekus un Burgundijas impērijas lēņu zemes nokļuva imperatora īpašumā. Berne kļuva par impērijas brīvpilsētu, bet vēlāk (1848. gadā) arī par Šveices konfederācijas galvaspilsētu. Nav brīnums, ka valsts pilsoņi rūpīgi glabā savas galvaspilsētas, vienas no skaistākās Eiropas pilsētas dibinātāja piemiņu.
Šajā dienā notiek visdažādākie svētku pasākumi, konkursi, aktīvas spēles, turnīri, kur galvenie dalībnieki ir bērni. Obligāti svētku atribūti ir zīles un rieksti, kurus vāc jau rudenī, krājot tieši Bertolda dienai.
http://de.wikipedia.org/wiki/Berchtoldstag
Instrukcija kā svinēt Bertolda dienu Šveicē.
1. Lācis ir brīvdienas simbols. Uzzīmējiet vai iztaisiet lāčus – maskas kopā ar jūsu ģimeni.
2. Izlasiet par šīs svētku dienas vēsturi un pastāstiet par hercogu Bertoldu V saviem bērniem.
3. Uzzīmējiet, izšujiet vai nopērciet Šveices karogu un izkariet to.
4. Sarīkojiet ballīti savai ģimenei, neaizmirstiet ēst tradicionālos riekstus.
5. Izveidojiet paši savu ģērboni.
http://www.ehow.com/how_2020104_celebrate-berchtoldstag-switzerland.html
Melno un balto karnevāls (Carnaval de Negros y Blancos) Kolumbijā.
Melno un balto karnevāls ir lielākie un paši nozīmīgākie svētki Dienvidkolumbijā, ģeogrāfiski piesaistīti Pasto pilsētai, tie notiek katru gadu no 2. līdz 7. janvārim un piesaista daudz kolumbiešu un ārzemju tūristu.
2009. gada 30. septembrī karnevālu UNESCO atzina par vienu no Cilvēces Mutvārdu un nemateriālās kultūras mantojuma meistardarbiem.
Konkrēti runājot, karnevāls mūsdienu izskatā radās 1912. gada 6. janvārī, Epifānijas dienā, kā vēlēšanās pasvītrot iztēli, spēli, draudzību un dalīšanos priekā, kas šajā gada sākumā rodas no jauna.
Sākumā tas iesākās kā sejas pūdera bēršanu un smaržu smidzināšanu virsū neko nenojautušiem garāmgājējiem, izkliedzot skaļus "Slava baltajiem!" ¡Vivan los Blanquitos! drīz galvenā "pūderētājam", drēbniekam Don Angel Maria Lopez Zarama pievienojās viņa palīgi un arī garām gājēji sāka "pūderēt" pretī, kamēr visi kļuva balti. Drīz visi nolēma joku atkārtot un sāka pūderēt neko nezinošos cilvēkus, kas nāca laukā no baznīcas pēc mesas saucot Urā melnajiem! Urā baltajiem! Tādā veidā izveidojās Pesto karnevāls, jo cilvēki nākošā gadā atkal atkārtoja šo joku.
Taču citi rituāli, kas notiek šajā laikā ir ar dziļākām saknēm, piemēram, indiāņu Quillacingas, agrārais rituāls, ražas novākšanas laikā, kad cilvēki izlūdzās no Mēness un Saules, lai tie parūpējas par viņu graudaugu kultūrām.
Sākoties spāņu kultūras ekspansijai un abu kultūru sadzīvošanai, rodas dažādas tradīcijas, kas apvieno vai cenšas nomainīt indiāņu tradīcijas, piemēram, 19. gadsimta sākumā, baidoties, ka indiāņiem pulcējoties uz svētkiem lielā skaitā, varētu izcelties dumpis, indiāņu svētkus aizliedz, tikai 1834. gadā indiāņu tradicionālie karnevāli un citādas parašas atkal tiek atļautas.
Tajos laikos, ap Epifānijas dienu notiek arī spontānas melno iedzīvotāju svētku spēles, gan galvenokārt, starp baltajiem un metīsiem, jo Pasto īsto melno nav daudz. Šajos svētkos cilvēki cenšas "nolaist tvaiku", ko nedrīkst citā laikā pie valdošās morāles, kas visu aizliedz.
Melnādaino spēļu diena vēsturiski iesniedzas pat uz 17. gadsimta sākumu, kad 1607. gadā notiek vergu sacelšanās Remedios, kas izsauc paniku koloniālās varas iestādēs, vergi izcīna sev vienu brīvdienu gadā un tieši 5. janvāri, kad viņi var uzvesties un dzīvot kā brīvi cilvēki. Tad arī notiek minētās "melno spēles".
Viss tas kopā gadsimtu gaitā arī izveidojas par vienotu un tik dažādu notikumu pilnu karnevālu: melno un balto spēles, lielā karnevāla parāde un citas izdarības. Pirmā reālā, Lielā parāde notiek 1926. gada 6. janvārī ar dekorētām platformām, komparsām - grupām, kas spēlē kongu (kubiešu stila mūziku), un murgām - muzikālā teātra izrādēm.
1950. gados festivāli iegūst plašāku skanējumu, pateicoties galvenā namdara Alfonso Zambrano pūlēm, kad platformu flotiles kļūst krāšņākas un skaistākas, bet vietējais mērs dod līdzekļus, lai parādēs piedalītos izcilāki mūziķi, arī no ārzemēm. Piemēram, 1960. gados tur jau piedalās tādi slaveni, profesionāli venecuēliešu orķestri Los Melódicos, Billo's Caracas Boys un ekvadoriešu Medardo and his Players.
Šajos gados karnevāls pirmo reizi tiek filmēts, bet 1970. gados karnevāls pirmo reizi redzams arī krāsu foto. Vēl lielāku krāšņumu festivāls iegūst ar to, ka pilsētai uzplaukumu dod Transamerikas dzelzceļa līnija un pilsētas ekonomika spēlē valstī lielāku lomu.
Beigu beigās, 2001. gada novembrī, saskaņā ar Kolumbijas kongresā pieņemto likumu Nr. 706. Melno un balto karnevāls tiek atzīts par Valsts kultūras mantojumu un ar tādi deklarāciju tiek būvēts pat Karnevāla un kultūras laukums. Un, kā jau sākumā tika minēts UNESCO 2009. gadā to atzīst par pasaules kultūras mantojuma sastāvdaļu.
tagad karnevālā jau ir četras galvenās sastāvdaļas: Carnevalito (bērnu karnevāls), Kastaņedas ģimenes ierašanās (saistās ar notikumiem 1929. gada 4. janvārī, kad neko nezinošie, tālā ceļa nogurdinātie iebraucēji pilsētā - konkrēti, Kastaņedas, pēkšņi iekļuva pašā parādes vidū un tika tā ar lielām svinībām nogādāti uz viesnīcu), Melno diena un Balto diena ar Lielo parādi (pati galvenā diena vislielākā krāšņuma dēļ). 7. janvāris ir karnevāla noslēdzošā diena Remate ar vēl vienu "Cuy's festival" - festivālu, kur visi dalībnieki un viesi nobauda vietējos ēdienus.
karnevāla svinības jau tā pāraugušas savu konkrēto laiku, ka decembrī notiekošās svinības jau tiek vērtētas kā pirmskarnevāla dienas: īstenībā festivālu periods Kolumbijā sākas jau ar 7.decembri: Día de las Velitas - Jaunavas Marijas Nevainīgās ieņemšanas dienu. tad nāk tradicionālie Novena svētki - katoļu deviņu dienu lūgšanas (16. - 24. decembris), kas beidzas ar katoļu Ziemassvētkiem, kuru svinēšana turpinās līdz 7. janvārim, bet pa vidu ir vēl diena, kad atceras Jaunajā Derībā Mateja evanģēlijā minētu zīdaiņu apkaušanu (28. decembris) - to sauc arī par Muļķu dienu un tajā, droši vien citā sakarā rīko arī ūdens festivālus ar apliešanos, kas gan nav nemaz tik patīkama lieta, jo nav nemaz tik silti, un vēl Vecgada vakars, kad notiek uguņošanas un Vecā gada lelles sadedzināšana.