Lai cik dīvaini, bet atbildes uz šiem jautājumiem nepieciešams meklēt tālā pagātnē. Trešā reiha slepenās vēstures pētnieki musdienās jau zina ne mazumu par tās mistiskajām saknēm un tiem aizkulišu spēkiem, kuri noveda pie varas un virzīja Hitlera darbību. Fašisma ideoloģijas pamatus slepenās biedrības ielika vēl ilgi pirms nacistiskās valsts rašanās, taču par aktīvu spēku šis pasaules redzējums kļuva pēc Vācijas sagrāves Pirmajā pasaules karā. 1918.gadā personu loks, kuriem jau bija pieredze starptautiskās slepenās biedrībās, Minhenē nodibināja Teitoņu bruņinieku ordeņa filiāli – biedrību “Tule” (pēc leģendārās arktiskās zemes – cilvēces šūpuļa – nosaukuma). Tās oficiālais mērķis – senģermāņu kultūras izzināšana, taču patiesie mērķi bija daudz dziļāki. Fašisma teorētiķi atrada saviem mērķiem atbilstošu kandidatūru – varaskāru, ar mistisku pieredzi un vēl atkarīgu no narkotikām jefreitoru Ādolfu Hitleru un iedvesa viņam ideju par vācu nācijas pasaules kundzību. 1918.gads beigās jaunais okultists Hitlers tika uzņemts biedrībā “Tule” un ātri kļuva par vienu no tās aktīvākajiem biedriem. Bet drīzumā “Tule” teorētiķu idejas atrada atspoguļojumu viņa grāmatā “Mana cīņa”. Rupji sakot, biedrība “Tule” risināja uzdevumus kā novest vācu rasi pie kundzības redzamajā – materiālajā – pasaulē. Taču “tas, kurš redz nacionālsociālismā tikai politisku kustību, maz ko zina par to”. Šie vārdi pieder pašam Hitleram. Lieta tajā, ka “Tule” okultiskajiem saimniekiem bija arī cits, ne mazāk svarīgs mērķis – uzvarēt pasaulē ar neredzamu, metaforisku, tā teikt, “citpasaules” ideju . ar šo mērķi Vācijā tika veidoas daudz slēgtākas struktūras. Tā, 1919.gadā tika izveidota slepenā “Gaismas loža” (pēcāk “Vrils” – pēc sengrieķu dzīves kosmiskās eneģijas nosaukuma). Vēlāk, 1933.gadā, - elitārais mistiskais ordenis “Anenerbe” (Ahnenerbe – “Senču mantojums”), kurš 1939.gadā pēc Himlera iniciatīvas kļuva par galveno zinātniski-pētniecisko struktūru SS ietvaros. Esot tās pakļautībā pussimtam pētniecisko institūtu, biedrība “Anenerbe” nodarbojās ar seno zināsanu meklējumiem, kuras ļautu izstrādāt jaunākās tehnoloģijas, vadīt ar maģisko metožu palīdzību cilvēku apziņu, veikt ģenētiskās manipulācijas ar mērķi radīt “supercilvēku”. Tika praktizēti arī netradicionālie zināšanu ieguves paņēmieni – haluciogēno preparātu iespaidā, transa vai kontakta ar Augstākajiem Nezināmajiem, vai, kā tos sauca, “Ārējiem Prātiem”, stāvoklī. Tika izmantotas arī ar “Anenerbe” palīdzību atrastās dīvainās okultās “atslēgas” (formulas, buramvārdi u.tml.), kas ļāva nodibināt kontaktu ar “Svešajiem”. “Seansiem ar dieviem” piesaistīja pašus pieredzējušākos mediumus un kontaktierus (Marija Otte un citi). Rezultātu tīrībai eksperimentus veica neatkarīgi biedrībās “Tule” un “Vrils”. Apgalvo, ka dažas okultās “atslēgas” nostrādāja un pa neatkarīgiem “kanāliem” tika iegūta gandrīz identiska tehnoloģiska rakstura. Tai skaitā, “lidojošo šķīvīšu” rasējumi un apraksti, kas savos raksturojumos pārspēja tolaiku aviācijas tehniku. Cits uzdevums, kuru uzstādīja audzēkņiem, un pēc baumām, bija daļēji atrisināts, - “laika mašīnas” radīšana, kas ļautu iekļūt vēstures dzīlēs un iegūtseno augsto civilizāciju zināšanas, tai skaitā ziņas par Atlantīdas, kuru uzskatīja par āriešu rases pirmdzimteni, maģiskajām metodēm. Īpaša inrerese nacistu zinātniekiem bija par atlantu tehniskajām zināšanām, kuras palīdzēja, vadoties no leģendas, celt milzīgas jūras ostas un gaisa kuģus, kurus vadīja nezināms spēks. Trešā reiha arhīvos atrasti zīmējumi, kuri izskaidroja smalko fizisko lauku “iekonservēšanas” principus, kas ļāva radīt kādus tehnomaģiskus aparātus. Iegūtās zināšanas tika nodotas vadošajiem zinātniekiem to “pārtulkošanai” konstruktoriem saprotamā inženieriskajā valodā. Par vienu no tehnomaģisko iekārtu izstrādātājiem uzskata zinātnieku doktoru V.O.Šumu. ja ticēt liecībām, tad viņa elektrodinamiskās mašīnas, kuras izmantoja ātro rotāciju, ne tikai mainīja ap sevi laika struktūru, bet arī lidinājās gaisā. (Mūsdienās zinātniekiem jau zināms, ka ap sevi ātri rotējošiem objektiem maina ap sevi ne tikai gravitācijas lauku, bet arī telpas-laika raksturojumus. Tā ka nekā fantastiska tajā, ka pie “laika mašīnas” izstrādes nacistiskie zinatnieki ieguva antigravirācijas efektu, nav. Cita lieta, cik vadāmi bija šie procesi.) Ir dati, ka aparātu ar tādām iespējām nosūtīja uz Minhenes apkaimes pilsētu, Augsburgu, kur tā izpēte turpinājās. Rezultātā SS1 tehmiskā apakšvienība radīja “Vril” tipa “lidojošo disku” sēriju. Nākošā “lidojošo šķīvīšu” paaudze bija sērija “Haunebu”. Šajos aparātos, kā tiek uzskatīts, izmantotas dažas seno indiešu idejas un tehnoloģijas, kā arī Viktora Šaubergera – izcila zināt nieka šķidrumu kustības jomā, kurš radīja kaut ko līdzīgu “mūžīgam dzinējam” – dzinēji. Ir liecības par SS IV izmēģinājumu-konstruktoru centrā, kurš bija biedrības “Melnā saule” pakļautībā, izstrādātu īpaši slepenu “lidojošo škīvīti” “Honebu-2” (Haunebu-II). Savā grāmatā “Vācu lidojošie šķīvīši” O.Bergmanis dod dažus tā tehniskos raksturojumus. Diametrs 26,3 metri. Dzinējs: “Tule”-tahionators 70, diametrā 23,1 metri. Vadība: magnētiskā lauka impulsa ģenerators 4а. Ātrums: 6000 km/h (atskaites – 21000 km/h). Lidojuma ilgums: 55 stundas un vairāk. Pielāgotība lidojumiem kosmiskajā telpā – 100 procenti. Deviņu cilvēku ekipāža, ar pasažieriem – divdesmi cilvēku. Ieplānotā sērijveida ražošana”1943-šā gada beigas – 1944-tā gada sākums. Šīs izstrādes liktenis nav zināms, tomēr amerikāņu pētnieks Vladimirs Terziski (V.Terzicki) ziņo, ka par tālāko šīs sērijas attīstību kļuva aparāts Haunebu-III, kurš bija paredzēts cīņai no gaisa ar jūras eskadrām. “Šķīvīša” diametrs sastādīja 78 metrus, bet augstums 30 metrus. Uz tā bija uzstādīti četri lielgabalu torņi, katrā no kuriem iemontēti trīs 27 cm kalibra lielgabali no kreisera “Meizenau”. Tezirski apgalvo: 1945.gada martā šis “šķīvītis” veica vienu aplidojumu Zemei un piezemējās Japānā, kur borta lielgabalus nomainīja pret deviņiem japāņu 45 cm kalibra lielgabaliem no kreisera “Jamato”. Iekustināja “šķīvīti” “dzinējs uz brīvās enerģijas bāzes, kurš... izmantoja praktiski neizsmeļamu gravitācijas eneģiju”. 50-to gadu beigās austrālieši trofejas kinolenšu vidū atklāja vācu dokumentālo filmu-atskaiti par lidojošā diska “Fau-7” izpētes projektu, par kuru līdz tam laikam nekas nebija zināms. Cik lielā mērā šo projektu realizēja, pagaidām nav zināms, taču skaidri zināms, ka slavenajam speciālistam “specoperācijās” kara vidū uzticēja sastādīt pilotu vienību 250 cilvēku sastāvā “lidojošo šķīvīšu” un pilotējamo raķešu vadīšanai. Nekā neticama nav arī ziņojumos par gravitācijas dzinējiem.šodien zinātniekiem, kuri strādā alternativo enerģijas avotu jomā, pazīstams tā sauktais Hansa Kolera konvertors, kurš gravitācijas pārvērš enerģiju elektriskajā. Ir ziņas, ka šie konvertori tika izmantoti tā saucamajos “Tule” un “Andromēdas” tahionatronos (elektromagnetogravitācijas dzinējos), kurus ražoja 1942. -1945.gados Vācijā “Simens” un “AEG” rūpnīcās. Tiek norādīts, ka šie konvertori tika izmantoti kā enerģijas avoti ne tikai “lidojošajos diskos”, bet arī kaut kādos gigantiskās (5000-toš tonnīgās) zemūdenēs un zemudens bāzēs. “Anenerbe” zinātnieki rezultātus ieguva arī citās nestandarta jomās: psihotronikā, parapsiholoģijā, “smalko” enerģiju izmantošanā individuālās un masu apziņas vadīsanai u.tml. Tiek uzskatīts, ka trofeju dokumenti, kuri skar trešā reiha metafiziskās izstrādes, deva jaunu stimulu analoģiskiem darbiem ASV un PSRS, kuras līdz tam laikam nenovērtēja lidzīgus pētījumus vai bija tos apstādinājušas. Pārliekas informācijas slepenības dēļ par vācu slepeno organizāciju darbīby šodien grūti nodalīt faktus no baumām un leģendām. Tomēr tā neticamā psihiskā transformācija, kura skaitītos gados norisa ar uzmanīgiem un raciponāliem vācu mietpilsoņiem, kuri pēkšņi pārvērtās paklausīgā pūlī, kurš fanātiski noticēja murgainām idejām par savu iznēmuma stāvokli pasaules kundzībā, liek aizdomāties... Seno maģisko zināšanu meklējumos “Anenerbe” organizēja ekspedīcijas uz pašiem attālākajiem zemeslodes nostūriem: uz Tibetu, Dienvidameriku, Antarktīdu... Pēdējai tika veltīta īpaša uzmanība. Šī teritorija arī pašlaik ir pilna noslēpumu un mīklu. Acīmredzot, nāksies uzzināt vēl daudz kā negaidīta, tajā skaitā arī to, ko zināja senie. Oficiāli Antarktīdu atklāja F.F.Bellinsthauzena un M.P.Lazareva krievu ekspedīcija 1820.gadā. Tomēr nenogurdināmie arhīvisti atklāja senas kartes, no kurām secināms, ka par Antarktīdu zināja jau ilgi pirms šī vēsturiskā notikuma. Vienu no kartēm, turku admirāļa Piri Reisa sastādītu 1513.gadā, atklāja 1929.gadā. Uzpeldēja arī citas: 1532.gada franču ģeogrāfa Oroncusa Fineusa, Filippa Buašē, datētu ar 1737 gadu. Falsifikācijas? Nesteigsimies... Šajās visās kartēs ļoti precīzi atainotas Antarktīdas aprises, taču... bez ledus pārklājuma. Vēl vairāk, Buašē kartē lieliski redzams šaurums, kurš dala kontinentu divās daļās. Bet tā esamība zem ledus kārtas apstiprināta ar jaunākajām metodēm tikai pēdējās desmitgadēs. Piebildīsim, ka starptautiskās ekspedīcijas, kuras pārbaudīja Piri Reisa karti, noskaidroja – tā ir precīzāka par XX gadsimtā sastādītajām kartēm. Seismiskā izlūkošana apstiprināja to, par ko neviens nenojauta: daži Karalienes Modas Zemes kalni, kurus līdz šim uzskatīja par vienota masīva daļu, patiesībā izrādījās salas, kā arī bija norādīts senajā kartē. Tā ka par falsifikāciju, visdrīzāk, nav runa. Taču no kurienes tādas ziņas cilvēkiem, kuri dzīvoja dažas simtgades pirms Antarktīdas atklāšanas? Gan Reiss, gan Buašē apgalvoja, ka karšu sastādīšanā izmantoja sengrieķu oriģinālus. Pēc karšu atklāšanas tika izvirzītas visdažādākās hipotēzes par to izcelsmi. Vairums no tām nonāk pie tā, ka pirmsākuma kartes sastādīja kāda nebūt augsta civilizāciaj, kura eksistēja laikos, kad Antarktīdas krasti vēl nebija klāti ar ledu, tas ir, pirms globālās kataklizmas. Tika izteikts viedoklis, ka Antarktīda – bijusī Atlantīda. Viens no argumentiem: šīs leģendāras zemes izmēri (30000x20000 stadijas pēc Platona, 1 stadija – 185 metri) apmēram atbilst Antarktīdas izmēriem. Dabiski, “Anenerbe” zinātnieki, kuri pa visu pasauli skraidīja meklējot atlantiskās civilizācijas pēdas, nevarēja paiet garām šai hipotēzei. Jo vairāk tāpēc, ka tā lieliski saskanēja ar viņu filozofiju, kura apstiprināja, tai skaitā, ka uz planētas poliem ir ieejas milzīgos tukšumos Zemes iekšienē. Un Antarktīda kļuva par vienu no galvenajiem nacistu zinātnieku mērķiem. Interese, kuru izrādīja Vācijas vadītāji Otrā pasaules kara priekšvakarā pret šo tālo un neapdzīvoto zemeslodes rajonu, saprātīgu izskaidrojumu nav atradusi. Bet tajā pat laikā interese par Antarktīdu bija īpaša. 1938. – 1939.gados vācieši organizēja divas antarktiskās ekspedīcijas, kurās “Luftvaffe” lidotāji nevis vienkārši aplidoja, bet arī ar metāla vimpeļiem, uz kuriem bija svastika, atzīmēja kā Vācijai piederošu milzīgu (Vācijas lieluma) šī kontinenta teritoriju – Karalienes Modas Zemi (drīzumā tā ieguva nosaukumu “Jaunā Švābija”). Atgriezies Hamburgā ekspedīcijas komandieris Ritšers 1938.gada 12.aprīlī ziņoja: “Es izpildīju misiju, kuru man uzticēja maršals Gērings. Pirmo reizi vācu lidmašīnas pārlidoja kontinentu. Katrus 25 kilometrus mūsu lidmašīnas nometa vimpeļus. Mēs pārklājām zonu apmēram 600 tūkstošus kvadrātkilometru radiusā. No tiem 350 tūkstoši tika nofotografēti”. Gēringa gaisa asi izdarīja savu darbu. Pienāca kārta darboties “zemūdeņu fīrera” admirāļa Karla Dēnica (1891 – 1981) “jūras vilkiem”. Un uz Antarktīdas krastiem slepeni devās submarīnas. Slavenais rakstnieks un vēsturnieks M.Demidenko ziņo par to, ka, kārtojot superslepenos SS arhīvus, viņš atklājis dokumentus, kuri norādīja uz to, ka zemūdeņu eskadra ekspedīcijas uz Karalienes Modas Zemi laikā atkāja veselu sistēmu savstarpēji saistītu alu ar siltu gaisu. “Mani zemūdeņnieki atklaja īstu zemes paradīzi”, - toreiz izmetis Dēnics. Bet 1943.gadā no viņa lūpām izskanēja arī cita moslēpumaina frāze: “Vācu zemūdens flote lepojas ar to, ka citā pasaules malā radīja fīreram neieņemamu cietoksni”. Kādā veidā? Izrādās, piecu gadu laikā vācieši veica rūpīgi slēptu darbu nacistu slepenās bāzes Antartīdā vaidošanu ar kodētu nosaukumu “Bāze 211”. Katrā gadījuma, to paziņo vesela virkne neatkarīgo pētnieku. Pēc aculiecinieku stāstītā, jau kopš 1939.gada sākuma starp Antarktīdu un Vāciju sākās regulāri (reizi trijos mēnešos) pētnieciskā kuģa “Švābija” reisi. Bergmans grāmatā “Vācu lidojošie šķivīši” apgalvo, ka kopš tā gada un dažu gadu laikā uz Antarktīdu pastāvīgi devās kalnu cauriešanas aprīkojums un cita tehnika, tajā skaitā dzelzceļa sliedes, vagonetes un milzīgas frēzes tuneļu veidošanai. Acīmredzot, kravu nogādāšanai tika izmantotas arī zemūdenes. Pie kam ne tikai parastās. Atvaļinātais amerikāņu pulkvedis Vindels Stīvenss (Wendelle C. Stevens) ziņo: “Mūsu izlūkdienestam, kurā es strādāju kara beigās, bija zināms, ka vācieši ceļ astoņas ļoti lielas kravas zemūdenes (vai tik uz tām nebija uzstādīti Kolera konvertori?) un tās visas bija nolaistas ūdenī nokompletētas un pēc tam pazuda bez pēdām. Līdz pat šim laikam mums nav nekādas sapratnes, kurp tās devās. Tās nav okeāna dibenā, un to nav nevienā ostā, par kuru mēs zinām. Tā ir mīkla, taču tā var tikt atklāta pateicoties šai austrāliešu dokumentālajai filmai (par to mēs rakstījām iepriekš), kurā parādītas lielas vācu kravas submarīnas Antarktikā, ap tām ledusgabali, ekipāžas stāv uz klājiem gaidot piestāšanos pie mola”. Uz kara beigām, apgalvo Stīvenss, vāciešiem bija deviņi pētineciskie uzņēmumi, kuros izmēģināja “lidojošo disku” projektus. “Astoņi no šiem uzņēmumiem kopā ar zinātniekiem un galvenajām figurām bija veiksmīgi evakuēti no Vācijas. Devītais uznēmums uzspridzināts... Mums ir slēgta informācija par to, ka daži no šiem pētnieciskajiem uznēmumiem pārvesti uz vietu ar nosaukumu “Jaunā Švābija”... Šodien tas var but jau paliela izmēra komplekss. Varbūt, tur atrodas šīs lielās kravas zemūdenes. Mēs pieļaujam, ka uz Antarktīdu tika pārvests kā minimums viens (vai vairāk) uznemums disku izstrādei. Mums ir informācija par to, ka viens tika evakuēts uz Amazones rajonu, bet cits – uz Norvēģijas ziemeļu piekrasti, kur daudz vācu apmetņu. Tie tika evakuēti uz slepenām pazemes celtnēm....” Pazīstamie trešā reiha antarktisko noslēpumu pētnieki R.Vesko, B.Terzinskis, D.Čaildress apgalvo, ka kopš 1942.gada ar zemūdeņu palīdzību uz Dienvidpolu tika pārvesti tūkstoši koncentācijas nometnēs ieslodzīto (darbaspēks), kā arī redzami zinātnieki, lidotāju un politiķi ar ģimenēm un hitlerjugenda biedri – nākošās “tīrās” rases genofonds. Vēl bez gigantiskajām noslēpumainajām zemūdenēm šiem mērķiem tika izmantotas ne mazāk par simtu “U” klases zemūdenes, tajā skaitā arī superslepenā savienība “Fīrera Konvojs”, kuras sastāvā ietilpa 35 zemudenes. Pašās kara beigās Ķīkē no šīm elitārajām zemūdenēm noņēma visu kaujas aprīkojumu un iekrāva koteinerus ar kaut kādu vērtīgu kravu. Zemūdenes uzņēma uz klāja tāpat arī kaut kādus noslēpumainus pasažierus un lielu daudzumu pārtikas. Skaidri zināms par tikai divu šī konvoja zemūdeņu likteni. Viena no tām, “U-530”, kuru komandēja 25-gadīgais Oto Vermauts, 1945.gada 13.aprīlī izgāja no Ķīles un nogādāja Antarktīdā trešā reiha relikvijas un Hitlera personiskās mantas, kā arī pasažierus, kuru sejas slēpa ķiruģiskas saites. Cita, “U-977”, kuru komandēja Haincs Šefers, nedaudz vēlāk atkārtoja šo maršrutu, taču ko un kurus pārveda, nav zināms. Šīs abas submarīnas 1945.gada vasarā (10.jūlijā un attiecīgi 17.augustā) ienāca argentīniešu ostā Mar-del-Plata un padevās varas iestādēm. Acīmredzot, liecības, kuras deva zemūdņu apkalpe pratināšanās, ārkārtīgi uztrauca amerikāņus, un 1946.gada beigās pazīstamais Antarktikas pētnieks amerikāņu admirālis Ričards E.Berds (Byrd) saņēma pavēli iznīcināt nacistu bāzi “Jaunajā Švābijā”. Operācija “Augstais lēciens” (High Jump) tika nomaskēta zem zinātniski-pētnieciskās ekspedīcijas, un tālu ne visi saprata, ka uz Antarktīdas krastiem devās spēcīga kara-jūras eskadra. Avionesējs, 13 dažadu tipu kuģi, 25 lidmašīnas un helikopteri, vairāk kā četri tūkstoši cilvēku, pārtikas krājumi pusgadam – šie dati runā paši par sevi. Liktos, viss norisinājās pēc plana: mēneša laikā tika izgatavoti 49 tūkstoši fotouzņēmumu. Un pēkšņi notika kaut kas, par ko ASV oficiālās varas iestādes klusē vēl šobaltdien.1947.gada 3.martā tikko uzsākto zinātnisko ekspedīciju steidzami slēdza, un kuģi steidzami uzņēma kursu uz mājām. Pēc gada, 1948.gada maijā, eiropiešu žurnāla “Brizant” lappusēs “uzpeldēja” dažas detaļas. Tika ziņots, ka ekspedīcija sastapa niknu pretinieka aizstāvēšanos. Tika pazaudets kā minimums viens kuģis, desmitiem cilvēku, četras kaujas lidmašīnas, vēl deviņas lidmašīnās nācās atstāt kā lietošanai nederīgas. Par to, kas tieši notika, var tikai nojaust. Mums nav oriģinālo dokumentu, tomēr, ja ticēt presei, uzdrīkstējušies atmiņu vēstījumam ekipāžu lovekļi runāja par “no ūdens iznirušajiem” un viņiem uzbrūkošiem “lidojošiem diskiem”, par dīvainām atmosfēras parādībām, kuras izraisīja psihiskus traucējumus. Žurnālisti uzrāda fragmentu no R.Berda ziņojuma, kurš it kā pausts slepenā speckomisijas sēdē: “ASV nepieciešams veikt aizsardzības akcijas pret pretineika iznīcinātājiem, kuri veic lidojumus no polāriem rajoniem. Kara gadījumā Amerika var tikt pakļauta ienaidnieka, kuram ir prasme lidot no viena pola uz otru ar neticamu ātrumu, uzbrukumam!" Gandrīz pēc desmit gadiem admirālis Berds virsvadīja jaunu polāro ekspedīciju, kurā noslēpumainos apstākļos gāja bojā. Pēc viņa nāves presē parādījās ziņas it kā no paša admirāļa dienasgrāmatas. No tām izriet, ka1947.gada ekspedīcijas laikā lidmašīnu, ar kuru viņš izlidoja izlūkos, piespieda nolaizties dīvaini lidojoši aparāti, “līdzīgi karavīru kaskām”. Pie admirāļa piegāja stalts zilacains blondīns, kurš lauzītā angļu valodā nodeva vēršanos pie amerikāņu valdibas ar prasību pārtraukt kodolizmēģinājumus. Daži avoti apgalvo, ka pēc šīs tikšanās starp nacistisko koloniju Antarktīdā un amerikāņu valdību tika parakstīta vienošanās par nacistisko progresīvo tehnoloģiju apmaiņu pret amerkāņu izejvielām. Virkne pētnieku pieļauj, ka vācu bāze Antarktīdā saglabājusies vēl šobaltdien. Vēl vairāk, runā par eksistējošu tur veselu pazemes pilsētu ar nosaukumu “Jaunā Berlīne” ar divu miljonu cilvēku iedzīvotājuiem. Tās iedzīvotāju pamatnodarbošanās ir gēnu inženierija un lidojumi kosmosā. Vispār, tiešus pierādījumus par labu šai versijai pagaidām neviens nav iesniedzis. Galvenais arguments tiem, kuri šaubās par polārās bāzes esamību, - grūtības turp nogādāt kolosālus degvielas daudzumus, kura nepieciešama elektroenerģijas izstrādei. Arguments nopietns, taču pārāk tradicionāls, un tam iebilst: ja ir radīti Kolera konvertori, tad nepieciešamība pēc degvielas ir minimāla. Par bāzes eksistences netiešo apstiprinājumu nosauc daudzus NLO novērojumus Dienvidpola rajonā. Bieži redz gaisā sastingušus “šķivīšus” un “cigārus”. Bet 1976.gadā japāņu pētnieki ar jaunākās aparatūras palīdzību noteica vienlaicīgu deviņu apaļu objektu esību, kuri “nopiķēja” no kosmosa uz Antarktīdu un pazuda no ekrāniem. Vielu sarunām par vācu NLO periodiski piemet arī ufoloģiskā hronika. Lūk tikai divi tipiski ziņojumi. 1957.gada 5.novembris, ASV, Nebraskas štats. Vēlu vakarā pie Kerni pilsētas šerifa ieradās biznesmenis – graudu uzpircējs Raimonds Šmitds un izstāstīja gadījumu, kurš notika ar viņu netālu no pilsētas. Mašīna, ar kuru viņš brauca pa trasi Bostona – Sanfrancisko, pēkšņi noslāpa un apstājās. Kad viņš izkāpa no tās, lai paskatītos, kas noticis, tad pamanīja netālu no ceļa meža pļaviņā milzīgu “metālisku cigāru”. Tieši viņa acu priekšā atvērās lūka un uz izbīdījušās platfomas parādījās cilvēks parastā apģērbā. Lieliskā vācu valodā – Šmitda dzimtajā valodā – svešinieks piedāvāja viņam ieiet kuģa iekšienē. Iekšpusē biznesmenis ieraudzīja divus vīriešus un divas sievietes ar pilnībā parastu ārieni, taču viņi pārvietojās neparastā veidā – viņi it kā slīdēja pa grīdu. Šmitda atmiņā palika arī kaut kādas liesmojošas trubas, kuras bija piepildītas ar krāsainu šķidrumu. Apmēram pēc pusstundas viņu palūdza aiziet, “cigārs” bez skaņas pacēlās gaisā un pazuda aiz meža. 1957.gada 6.novembirs, ASV, Tenesijas štats, Dante (Noksvilas apkaime). Pusseptiņos no rīta pagarš objekts “nenoteiktā krāsā” piezemējās laukā simt metrus no Klarku ģimenes mājas. Divpadsmitgadīgais Everets Klarka, kurš tajā laikā staidzināja suni, pastāstīja, ka divi vīrieši un divas sievietes, kuri iznāca no aparāta, sarunājās savā starpā, “gluži kā vācu karavīri no kinofilmas”. Pie viņiem ar izmisīgu riešanu metās Klarku suns, bet viņam līdzi arī citi, kaimiņu suņi. Nepazīstamie no sākuma neveiksmīgi mēģinās noķert vienu no viņiem pieskrējušajiem suņiem, taču pēc tam pameta šo ieceri, iegāja objektā, un aparāts bez skaņas aizlidoja. Reportieris Karsons Brevers no Noksvilas avīzes “Njuz-Sentinel” atklāja šajā vietā piemīdītu zāli apkaimē 7,5 uz 1,5 metri. Dabiski, ka daudziem pētniekiem rodas vēlme uzlikt atbildību par tamlīdzīgiem gadījumiem uz vāciešiem. “Veidojas priekšstats, ka daži kugi, kurus mēs šodien redzam, - ne vairāk kā vācu disku tehnoloģijas attīstība. Tādā veidā, patiesībā var but tā, ka mūs periodiski apmekē vācieši” (U.Stivenss). Vai tie ir saistīti ar citplanētiešiem? Šodien eksistē konkrēta informācija (pret kuru, vispār, vienmēr vajag attiekties ar piesardzību), ka tāda saistība eksistē. Tiek uzskatīta, ka kontakts ar civilizāciju no Plejādu zvaigznāja notika jau sen – vēl pirms Otrā pasaules kara – un izrādīja būtisku ietekmi uz trešā reiha zinātniski-tehniskajām izstrādēm. Līdz pašām kara beigām nacistu vadoņi cerēja uz tiešu citplanētiešu kara palīdzību, taču tā arī to nesaņēma. Kontaktieris Redija Vinters (R. Winters) no Majami (ASV) ziņo par Amazones džungļos šabrīd eksistējošu īstu citplanētiešu Plejādu civilizācijas kosmodromu. Viņš runā arī par to, ka pēc kara citplanētieši pieņēma dienestā dažus vāciešus. Kopš tā laika tur jau izaugušas kā minimums divas vāciešu paaudzes, kuras gāja skolā kopā ar citplanētiešu bērniem un sadarbojās ar viņiem no agras bērnības. Šodien viņi lido, strādā un dzīvo uz ārpuszemes kosmosa kuģu bortiem. Un viņiem nav tās vēlmes valdīt pār planētu, kura bija viņu tēviem un vectēviem, par cik, izzinot kosmosa dzīles, viņi saprata, ka ir daudz nozīmīgākas lietas. |
