Tajā pat laikā episkā fantāzija un varoņfantāzija nepavisam nav sinonīmi. Tas gan nenozīmē, ka epikā nav varoņu (kur tad bez tiem!). Taču šajā gadījumā atsevišķa varoņa darbošanās nav galvenais. Episkās fantāzijas galvenais uzdevums ir radīt pastāvīgi mainīgu "sekundāro pasauli" un tās vēsturi. Tādā veidā šis žanra atzars visciešāk ir saistīts ar mitoloģiju. Šī ir galvenā atšķirība epikai no varoņ- un avantūru fantāzijas, kur pasaule ir tikai skatuve, lai varētu norisināties varoņu piedzīvojumi un tiktu veikti varoņdarbi. Lai cik vareni tie arī nebūtu, neko principiāli tie pasaulē-2 nemaina.

Tātad episkā fantāzija nodarbojas ar pasauli, bet varoņu un piedzīvojumu fantāzija ar - varoņiem. Epikas autori ir jauno laiku homēri. Viņiem nepietiek ar vienu vai vairākiem varoņiem romānu-sāgu plašumos, viņi vēlas valdīt pār veselu tautu un valstu likteņiem.

Protams, robeža starp episko fantāziju un varoņfantāziju ir visai nosacīta (kā sarp jebkurām citām žanru robežām). Vēl vairāk, abi apakšžanri taču ir radušies no viena avota - no varoņeposa. Un tādēļ tie viegli pārvēršas viens otrā. Pietiek tikai uzbūvēt loģisku un sakarīgu zobena un maģijas varoņa biogrāfiju, vai vēl labāk, apvienot kopā vairākus varoņus - un rodas kaut kas visai līdzīgs high un pavisam epic fantasy . Līdzīgas operācijas, stap citu, bieži ir veikuši Hovarda Konana un Kulla ciklu turpinātāji, radot veselu "Haiborijas ēras" vēsturi.

Episkās fantāzijas vēsture ir bagāta un sazarota. Eiropas protofantāzijas dalīšanās divās straumēs notika jau bruņinieku romānu laikos. Vieni no tiem bija kā plašas episkas gleznas, kas aptvēra visu Apaļā Galda bruņniecības vai franku paladīnu vēsturi, citi stāstīja tikai par atsevišķu cēlo bruņunieku piedzīvojumiem (bieži - ārpus laika un telpas), un šos piedzīvojumus, kā mozaīkas gabalus, viegli varēja ievietot jebkurā, varenā Artūra vai Kārļa Lielā vēstures epizodē. Kas attiecas uz tiešiem prototipiem, tad nosauksim divus romānus, kas faktiski radīja galvenos virzienus visā fantāzijas literatūrā: Tomasa Melorija "Artūra nāve" (episkās fantāzijas priekštecis) un Lodoviko Ariosto "Saniknotais Orlando" [arī "Saniknotais Rolands" - ZG piez.] (šajā grāmatā, attiecīgi, ir varoņfantāzijas avoti).

Īstā, paša žanra vēsture sākas Anglijā, XIX gadsimta beigās, kad tiek izdotas Dž. Makdonalda un V. Morisa grāmatas - viņi ir īstie šī virziena radītāji (Makdonalds, starp citu, ir paša termina fantasy autors). Taču iezīmējot sekundāro pasauļu teoriju (šo terminu jau XX gadsimtā ienes Dž. R. R. Tolkins), Makdonalds tā arī nepaceļas līdz jauna eposa radīšanai.

Jā, gan viņš, gan lords Dansenijs radīja košas, pārdomātas "sekundārās realitātes", taču viņu darbi bija tāli no epikas kā tādas. Eposs prasa globālus mērogus, vētrainu heroismu un kosmiska mēroga cīņu krāsainas ainas. Šo minēto klasiķu darbi bija veidoti par daudz kamerstilā, Visuma kauju kontūras tur bija tikai iezīmētas.

Pirmais darbs, kuru droši var nosaukt tieši par episko fantāziju, bija Viljama Morisa romāns "Volfingu dzimta" ar tīši arhaisko stilu un plašiem poētiskiem iespraudumiem. Šis romāns, ne tikai reanimēja jaunajā Eiropas valodniecībā Viduslaiku sāgas tradīcijas, bet arī atstāja kolosālu iespaidu uz "Gredzenu pavēlnieka" radītāju.

Kaut gan Rietumu fantāzioloģijā V. Moriss ir ieskaitīts tikai kā priekštecis, nevis kā žanra radītājs. Vairums kritiķu par oficiālo episkās fantāzijas dzimšanas datumu uzskata 1914. gadu, kad dienasgaismu ierauga velsiešu rakstnieka Keneta Morisa diloģijas "Puils" pirmais sējums. Pēc velsiešu eposa motīviem radītā "Volfingu dzimtas" autora uzvārda brāļa sāga apvienoja sevī augsto Viduslaiku stilu ar jaunā laika prozas tradīcijām - un šajā sakarā kļuva par orientieri vēlākiem autoriem, tajā skaitā, arī Tolkinam.

Cita nozīmīga robežzīme žanra pirmskara vēsturē bija Ērika Edisona romāni. Daži fantastikas pētnieki pat uzskata, ja viss "Zimiamvijas" cikls ieraudzītu dienas gaismu pirms autora nāves un "Gredzenu pavēlnieka" triumfa ( pirmais romāns "Tārps Uroboross" iznāca 1922. gadā, bet viss cikls tika izdots tikai 1992. gadā), tad Edisons būtu ieņēmis profesora Tolkina troni. Lai gan šāds viedoklis ir visai apstrīdams. Drūmi-pesimistiskā Edisona eposa patētika, kuras galvenā ideja ir Zemes esības iluzorisms un veltīgums, nopietni zaudē "Gredzenu pavēlnieka" humānisma idejām.

Nav iemesla rūpīgi analizēt Oksfordas profesora galveno darbu, kas ir kļuvis par žanra etalonu, Tolkina sāgas graujošie panākumi deva varenu impulsu fantāzijas attīstībai vispār un tās episkajam novirzienam konkrēti. Jau 1950-to gadu beigās visa žanra vēsture tiek iedalīta "pirms" un "pēc" "Gredzenu pavēlnieka".

Taču viss nav tik vienkārši. Tolkina sāga nospēlēja arī negatīvu lomu epic fantasy liktenī. Īstenībā, visa Profesora "vaina" bija tikai viņa erudīcijā un filologa un rakstnieka talantā. Viņš tik bagātīgi pasmēla no Rietumu pasaules "Brīnumu stāstu katla", ka izsmēla to līdz dibenam. Viņa plašajā daiļradē atradās vieta visam, kas no romantiķu laikiem sastādīja Rietumeiropas Leģendu: ir Atlantīdas krišanu, ir Pirmo karu Debesīs, gan Artūra un Karolingu cikla romānu motīvus, gan ķeltu un ģermāņu teiksmas par dieviem un varoņiem, gan daudzveidīgos laucinieku ticējumus par "mazajiem ļautiņiem"...

Kas tad palika tiem, kas devās pa pēdām? Praktiski nekas, izņemot apvainojumus epigonismā. Tolkins neviļus nogrieza ceļu sekotājiem. Pat atkal atgriežoties pie Tolkina pirmavotiem, varēja iegūt tikai līdzīgu rezultātu. Bet "netolkinisku" avotu Rietumos vairs nebija. Bija mēģinājumi ienest tekstos Austrumu (slāvu, asīriešu-babiloniešu, ķīniešu un tā tālāk) eksotiku. Iespējams, ka tikai Ursulai Le Gvinai, tik meistarīgai un talantīgai Jūraszemes radītājai, izdevās iznākt no Profesora ēnas. Dažreiz sanāca interesanti, taču salīdzinājumā ar Profesora šedevru citas lietas jūtami zaudēja. Tā kā apzināta, atklāta "kopēšana" ar laiku jau nostiprinājās kā labā toņa pazīme.

Pat Tolkina drauga un līdzgaitnieka, Inklingu pulciņa biedra Klaiva Lūisa "Kosmiskā triloģija" un "Nārnijas hronikas" nereti tiek uztvertas lasītāju vidū kā piedevas vecākā kolēģa darbiem. Neskatoties uz to, ka mākslinieciskā talanta ziņā autori ir līdzvērtīgi.

Lielā mērā "Gredzenu pavēlnieku" un "Silmarilionu" loģiski būtu jāuztver kā fantāzijas attīstības galarezultātu, nevis kā impulsu. Ar Tolkina palīdzību fantāzija veica izrāvienu līdz Lielajai Literatūrai un nostiprinājās tur, pateicoties tikai diviem vārdiem - Tolkinam un Lūisam. Citiem vietas tur vairs nebija.

Un tomēr, kaut ko no Tolkina pasaules sekotāji baidījās vai vienkārši negribēja pārnest uz saviem darbiem. Pirmkārt, Viduszemes eposa kodols - "Gredzenu pavēlnieks" - ir maksimāli episkajai fantāzijai "antivaronīgs". Tolkinam bija svarīga ideja "palīdzība nāk no mazajiem", tāpēc tradicionālie episkie varoņi, līdzīgi Aragornam, viņam ir otrā plāna tēli. Galvenie varoņi - Frodo un Sems - episkā nozīmē nav varoņi. Uz tik tālu atkāpi no episkā zīmola "Tolkina pēcteči" nav spējīgi. Bail riskēt.

Otrkārt, V. Morisa tradīciju sekotājs Tolkins nebaidījās no senās teiksmas formas. Tie, kas ir lasījuši "Silmarilionu", "Nepabeigtās teiksmas", "Viduszemes vēsturi", ir ievērojuši, ka Profesora sarakstītais par savu pasauli nostāstos, teiksmās, hronikās, zinātnes apcerējumos pārsniedz masu lasītājam adaptēto romāna apjomu. Citiem vārdiem sakot, Tolkins ne tikai radīja mitoloģiju, bet arī ietērpa to mitoloģiskā literārā formā. Tas ir viens no noslēpumiem, kāpēc viņa pasaule ir tik ticama. Tikai retais no "pēcnācējiem" sadūšojās uz tamlīdzīgu "eksperimentu". Un iemesls nav tikai filoloģiskās kvalifikācijas trūkums. Vienkārši ilgu laiku teiksmu žanrs tika uzskatīts par vēsturisku, tādu, kuru modernais lasītājs nepieprasa. Neapšaubāmi, ja nebūtu kulta vārda uz vāka, "Silmarilions" diezin vai atrastu izdevēju.

Situācija sāka mainīties tikai divu pēdējo desmitu gadu laikā. Un saistīts tas ir ar vētrainu lomu spēļu subkultūras attīstību. Nav noslēpums, ka daudziem tās pārstāvjiem "Silmarilions" ir vērtīgāks par "Gredzenu pavēlnieku". Mitoloģija rada fonu, uz tās bāzes var brīvi konstruēt savus tēlus un sižetus.

Fantāzijas tirgus atsaucas uz pieprasījumu. Un lūk, jau U. Le Gvina, it kā atvainojoties ("tā kā tamlīdzīgi izdomāti fakti... dažiem lasītājiem rada visai reālu interesi"), ieslēdz krājumā "Jūraszemes teiksmas" hronikālo "Īsu Jūraszemes aprakstu". Citi autori (piemēram, D. Dunkans vai R. Džordans) iet vēl tālāk, radot kopā ar līdzautoriem, izdevēju īpaši nolīgtiem speciālistiem "ceļvežus" pa savām pasaulēm. laiki un gaume mainās.

Laikmets pēc "Gredzenu pavēlnieka" turpinās joprojām. "Epigonisma" problēma, kā ir skaidrs no augstāk sacītā, šodien ir vienkārši realitāte. Talantīgs fantāzijas autors var radīt patiešām oriģinālu un atmiņā paliekošu pasauli pat no sen zināmu šablonu komplekta. Atzīto amerikāņu fantāzijas karalieni Endrū Nortoni viegli var apvainot, ne tikai Tolkina stila kopēšanā. Taču viņas virtuozi radītās pasaules un mīti vienmēr iegūst pelnītus panākumus lasītāju vidū.

Māksla oriģināli sakombinēt motīvus varbūt ir galvenā, lai mūsdienās radītu "sekundāro pasauli." Protams, ir autori, kas principiāli atsakās būt par kaut kā pēctečiem. Taču atklāti izaicinot "priekštečus", viņi bieži nokļūst vēl lielākā atkarībā no priekštečiem, nekā biklie mācekļi. Visbiežāk sastopamais un produktīvākais mēģinājums saraut šo "atkarību" - fantāzijas episkuma izsmiešana. Lasītāju mīlestība uz šādiem tekstiem ir viegli izprotama. Patiesībā, ne jau visiem izdodas tik spīdoši un talantīgi pasmieties par fantāzijas štampiem, kā tas "Plakanajā pasaulē" ir izdevies Terijam Pratčetam.

Kas attiecas uz polemiku ar tēviem-dibinātājiem, tad to var raisīt, gan uzticīgi sekotāji (U. Le Gvina, S. Donaldsons, T. Viljams), gan arī tie, kuriem šī loma ir pilnīgi nepieņemama. Tolkina un Lūisa konservatīvisms jaunajā laikmetā dod daudz iemeslu rasties opozīcijai. [Tieši tāpat, kādreiz detektīva žanrā, fantastikas miesīgajā brālī, pēc vispārējās aizraušanās ar ģeniālajiem izmeklētājiem, ar Šerloku Holmsu priekšgalā, radās kaut kas pretējs - nenotveramais Fantomass. - tulk. piezīme.] Un daži no dumpiniekiem patiešām radīja košas, atmiņā paliekošas un pilnvērtīgas pasaules, lieliskus fantāzijas epikas paraugus, kā piemēram, T. Lī "Plakanā zeme". Taču ievietot fantāzijas "Jauno vilni" [jaunie fantasti, kas XX gs. 50-60-tos gados izved fantastiku no zināmas krīzes, radot jauna tipa varoņus, kuriem nekas cilvēciskais nav svešs, - tulk. piez.] stingrā apakšžanru klasifikācijā ir riskanti. Virziena garīgais tēvs un līderis M. Murkoks apņēmīgi jauc un apgriež ar kājām gaisā, gan episkās, gan varoņfantāzijas tēlus.

Kas attiecas uz tagadējiem pēctečiem, tad galvenā sāgu radītāju masa ne uz kādiem lauriem nepretendē. Fantāzija bez īpašām pretenzijām apmierinās ar ar vienu no varenā masu kultūras koka zara lomu. Kaut gan, starp simtiem aizmirstu fantāzijas karalistu atrodas dažas "sekundārās pasaules", kuras ir pelnījušas vietu, ne tikai fantastiskās prozas hronikās, bet arī literatūrā vispār. Tādas pērles episkās fantāzijas jūrā nav daudz, bet tādas ir: Ursula Le Gvina ar savu "Jūraszemes burvi", S. Donaldsons, kura "Tomasa Kovenanta hronikas" - viens no nedaudziem darbiem, kuru var salīdzināt ar "Gredzenu pavēlnieku", T. Viljams un viņa "Atmiņas, skumjas, dzelksnis". Un protams nevar nepieminēt R. Džordanu, kuram jau ir reāla iespēja ieiet vēsturē kā visapjomīgākā fantāzijas romāna autoram. Viņa daudzu sējumu garais "Laika rats" kā pareizi atzīst pats autors, ir viens romāns, nevis romānu cikls. Džordana eposs ir interesants ar to, ka cenšas pārspēt prototipu. Pietiek atzīmēt, ka uz Tolkina Rietumu kartes "Gredzenu pavēlnieka" darbības laikā ir apmēram desmit valstis un ciltis, bet Džordanam reizes trīs vairāk un viņš, liekas, vēlas aprakstīt tās visas, kopā ar to vēsturi un iekšējo pasauli...

Sekojot Britānijas un ASV klasiķiem, savu artavu dod arī citu valstu episkās fantastikas autori. Kanādietis G. G. Kejs, kas reiz rediģēja "Silmarillionu", "Fionavaras gobelēnos" jau rada savu "sekundāro pasauli", daudzejādā ziņā polemisku attiecībā pret Viduszemi. Aktīvi attīstās zināmā mērā jauns epikas novirziens - vēsturiskā fantāzija. [Autors nemin, bet man liekas pieminēšanas vērts ir arī R. Silverbergs ar "Madžipuras ciklu" un Ketrīnas Kērtcas "Derini hronikas". Protams, ka katram kas savs var būt piemiņas vērts. - tulk. piez.]

Diemžēl, žurnāla raksta apjoms neļauj apskatīt mūsdienu episkās fantāzijas visu spektru. Taču nobeigumā daži vārdi jāsaka arī par krievu rakstnieku mēģinājumiem apgūt žanru. Krievijā epic fantasy tradīcijas veidojas jau agrāk - ar J. E. Golosovkera "Teiksmām par titāniem" un pat D. L. Andrejeva "vizionierepiku". Taču tulkotās literatūras straume pagrieza virzību citā gultnē, radot klasikas un tradicionālās literatūras sajaukumu ar gatavā veidā importēto žanru, kas pārvērta labākos krievu fantāzijas paraugus paradoksālā mikslī, tikai reizumis veiksmīgi saskanīgā. Krievu fantāzijas epikas pionieri 1990-tajos gados ir G. L. Oldi un N. Perumovs, bet "vēsturiski episkajā" variantā (varbūt krievu kultūrai visperspektīvākajā) - D. Truskinovska un J. Hajecka. Apbrīnojami, bet savu eposu vēl joprojām nav radījusi krievu fantāzijas slāvu - kijeviešu atzars, kas ir devis ļoti daudz labu "zobena un burvestību" heroikas paraugu. Tomēr krievu autoru eksperimenti vieš zināmas cerības. Kas zina, varbūt mūsu rakstnieki [Atgādinu, raksts ir no krievu žurnāla. - tulk. piez.] drīzumā dos lasītājiem episkās fantāzijas paraugus, kas būs brīvi no aizguvumiem.