Atriebīgie jureji

Mirušo spokus var attiecināt uz jureju kategoriju. Jurejs ir mirušo cilvēku spoku kopējais nosaukums. Taču to spoki parasti parādās, ja cilvēks gājis bojā vardarbīgā nāvē, apglabāts bez attiecīgiem rituāliem vai uz zemes tam palicis kāds nepaveikts darbs, visbiežāk – atriebība.

Staro jurejiem vairākums ir sievietes, kuras dzīvē pakļautas ģimenes vardarbībai un pazemojumiem.  Agrāk jurejus attēloja bez kājām, bet tagad šie spoki parasti ir ar apakšējām ekstremitātēm. Vēlāk nāca modē jureji bez sejas ar vienu lielu aci. Bet pēdējā laikā jureju tēlus standartizēja: tos attēlo jaunu sieviešu veidā baltā sēru tērpā ar gariem, melniem matiem, kas nokarājas pāri acīm. Kaut ko līdzīgu var ieraudzīt slavenajā filmā “Zvans”, kas veidota, pamatojoties uz japāņu briesmonīšiem, šīs mirušās spoku dāmītes parasti slaistās vietās, kur agrāk dzīvojušas, alkstot atriebības. Tie, kuri tās redzējuši savām acīm, stāsta, ka jureji parādījušies fosforizējošu ēnu veidā, ar garām rokām un degošām rubīnkrāsas acīm.

Turklāt, daudzi no tiem, atšķirībā no parastajiem spokiem, nepārvietojas klusi, bet gan naktīs klaudzina ar saviem koka apavu papēžiem.

Komandē sievietes

Jāteic, ka sieviešu valdīšana japāņu ļaunajos garos nav nejauša. Lieta tāda, ka saskaņā ar japāņu mitoloģiju, dēmonus cilvēkiem uzsūta dieviete Idzanami. Pati leģenda par šo dievieti ir aizraujošs romantisks baismu stāstiņš. Idzanami, nokļūstot mūžīgās tumsas valstībā Emi, sāka atriebties baltajai pasaulei, sūtot uz turieni dzīvus ļaunos garus un dēmonus. Kad viņas vīrs Idzanami ieminējās par šķiršanos, Idzanami piedraudēja viņam vienā dienā nožņaugt visus cilvēkus. Idzanagi nenobijās un kopš tā laika Idzanami regulāri uz Japānu sūta visādus mošķus. Tostarp arī jurejus, kuri parasti atriebjas vīriešiem.

Vispazīstamākais spoks no jurejiem ir Oiva san, kura dzīvoja Edo ērā (1603. – 1868.) un bija samuraja sieva. Ar laiku laulāto attiecības sabojājās, samurajs iegādājās sev jaunu mīļāko un nolēma no apnicīgās sievas tikt vaļā ar indes palīdzību. Nabaga Oiva san nomira šausmīgās mokās. Bet pēc nāves viņa katru nakti rādījās savam vīram un pārmeta laulības pārkāpumu. No viņas vizītēm samurajs sāka jukt prātā, saslima un drīz vien nomira.

Vēl XIX – XV gadsimtos spoki un gari kļuva par japāņu teātra galvenajiem varoņiem. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka Oiva san pārvērtās par vienu no vispopulārākajiem teātra personāžiem. Turklāt, viņas gars visādos veidos traucēja lugu uzvedumiem. Un tikai 1976. gadā teātra darbinieki iedomājās pielabināt Oiva san.

Ivanami holl, kur strādāja aktieri, iestudējot jaunu lugu par samuraja noindēto sievu, slimoja vienā laidā, bet rekvizīts mistiskā veidā salūza pašā atbildīgākajā brīdī. Tad viņi sanāca vienkopus un Somei kapsētā sarīkoja piemiņas dievkalpojumu. Pēc tam viņas gars attiecībā pret tiem nomierinājās un pārstāja uzmākties.

Sliktās mājas

Tomēr Japānā vēl palikušas daudzas vietas, kur spoki ālējas. Tikai Tokio vien viņpasaules spēku apciemojumam pakļauti 13 tūkstoš māju un dzīvokļu.

Sliktu slavu iemantojusi pat premjerministra rezidence Tokio. XX gadsimta 30.gadu sākumā Londonas jūras vienošanās ratifikācija par jūras bruņojuma ierobežošanu izraisīja aktīvu Japānas armijas un flotes “jauno virsnieku” pretdarbību, kuri mēģināja valstī sarīkot vairākus apvērsumus.

1932.gada 15.maijā vairāki virsnieki uzbruka Japānas premjerministra Inukai rezidencei. Nošaujot ceļu aizšķērsojušos policistus, dumpinieki ielauzās mājā un smagi ievainoja Inukai. 1936.gadā uzliesmoja vēl viens dumpis, kura laikā tika nogalināts premjerministrs un vairāki ministri.

Bet rezidencē kopš tā laika naktīs sāka rādīties vīriešu jureji karavīru mundieros. Viņi uzvedas ļoti nemierīgi un burtiski Japānas premjerministru Dzjuņitiro Koudzumi ir noveduši līdz ārprātam. Viņš pat drūmi pajokoja: “Ceru, ka pats nekļūšu par spoku. Jo kad kļūsti par premjerministru, rodas iespēja, ka tevi nogalinās”. Lai premjeram naktīs nebūtu vienam bail, viņa rezidencē pa kārtai nāca nakšņot viņa māsas.

Bet par visbaisāko vietu Tokio tiek uzskatīts finansu kvartāls Otemeti Čijoda apgabalā. Šajā vietā atrodas kapavieta ar japāņu pulkveža Tairano Masakado galvu. Būdams dzīvs, Masakado izcēlās ar lielu cietsirdību, zemes strīda dēļ nogalināja savu miesīgu tēvoci. 935.gadā viņš sacēla dumpi un pasludināja sevi par Jauno Imperatoru. Valdošajam imperatoram tas nepatika, un viņš pret dumpiniekiem sacēla karaspēku. Iedzīts kalnos ar 4 simtiem samuraju, Masakado brālēns viņam tieši deniņos iešāva bultu. Pēc tam nocirta galvu, atveda uz Kioto un izlika apskatei. Runā, ka reiz naktī tā uzlidoja gaisā un aizlidoja uz austrumiem, meklējot savu ķermeni. Pēc nostāstiem, galvu apglabāja tajā vietā, kur tā nokrita. Un tieši šajā vietā uzcēla finansu kvartālu. Tomēr neņēma vērā, ka Masakado gars ir ļoti spēcīgs un atriebīgs. Runā, ka tieši tas 1923.gadā izraisīja zemestrīci, kas sagrāva Finansu ministriju. Finansu ministrs Hajami Seidži neticēja mistikai un pavēlēja uzcelt jaunu ēku. Tad Masakado gars vispirms uz viņpasauli aizraidīja ministru un 10 viņa darbiniekus, kuri piedalījās celtniecībā. Bet pēc tam izsauca zibeni uz galveno Finansu ministrijas ēku, no kura tā nodega. Tādēļ tagad finansisti Masakado kapavietu ar galvu saudzē kā svētu dārgumu. Un pat birojos galdus novieto tā, lai nesēdētu ar muguru pret kapavietu, tādējādi izrādot savu necieņu.

Bet vēl pavisam nesen jureji iemitinājās debesskrāpī “Sunshine – 60”. to uzcēla Sugamo cietuma vietā, kur 1895. līdz 1971.gadam tika izpildīti nāvessodi kara noziedzniekiem, kuri bija notiesāti ar starptautisko tribunālu. Tādēļ pār ēku kopš tās celtniecības momenta bija uzlikts lāsts, kas pazudināja vairākas dzīvības. Bet, kad debesskrāpi uzcēla, tā jumtu iecienīja pašnāvnieki. Vismaz pusotrs simts jau no tā nolēca.

Japāņu rakstnieks Kimitake Hiraoks pieņēma neparastu pseidonīmu Jukio Misima, kas nozīmē “nāves apburtais sātans”. Un zem šī vārda viņu atcerēsies, kamēr Misims klīst pa Itigajas aizsadzības spēku dzīvokli-štābu, kur viņš izdarīja harakiri.

1970.gada novembrī Jukio, sagūstot par ķīlnieku bāzes komandieri, no kabineta balkona vērsās pie kareivjiem ar aicinājumu veikt valsts apvērsumu. Tomēr viņš tika izsvilpts. “Kļūstot apkaunotam, samurajam ir jāmirst”, - sacīja Misima un nodūra sevi ar samuraja zobenu. Bet pēc tam, saskaņā ar sepuku rituālu, viņa biedrs Misimam nocirta galvu. Sekojot Jukio harakiri izdarīja arī astoņi viņa piekritēji. Droši vien viņu ēnas un pieklusinātās balsis naktīs biedē Itigajas japāņu ģenerāļus un virsniekus.

Izvirzītie skolnieki

Tāpat kā ierēdņiem, finansistiem un militāristiem, savi šausmu stāsti ir arī japāņu jaunatnei. Piemēram, par skolnieku murgu sen kļuvis meitenes spoks ar iesauku “Hanako no tualetes”. Šādu iesauku spoks ieguvis sava ieraduma dēļ ieslēgties trešā stāva meiteņu tualetes trešajā kabīnē. Uzskata, ka tas ir kādas skolnieces spoks, kura it kā vai nu izkritusi no loga, vai nomirusi no kāda samaitāta jaunekļa rokas. Viņa ir bīstama ar to, ka, saskaņā ar ticējumu, meitenēm, kuras skolā savaino ceļgalus, brūcē var izrādīties infekcija, kā dēļ uz kājas sāk augt sīkas sēnītes – tā saucamās “Hanako sēnes”.

Bet mūsdienās, augsto tehnoloģiju ērā, japāņu skolniekus vairāk biedē dažādi nelabie, kuri iemitinās mobilajos telefonos un datoros. Un, lai arī kā speciālisti neizskaidrotu elektronikas traucējumu tehnisku iemeslu dēļ, jaunie japāņi ir pārliecināti, ka bez mistikas šeit neiztikt.