1. Biogrāfija

Rakstnieka Jāņa Veseļa (1.04.1896 – 18.05.1962) dzimtā vieta ir Sēlija – Neretas pagasta Āniņos. Viņa tēvs tur ir kalps. Ar neatlaidīgu darbu tēvam pēc pāris gadiem izdodas nedaudz uzlabot ģimenes dzīves apstākļus – 1899.gadā viņš sāk nomāt Pikstuļu mājas Rites pagastā. Taču ēkas ugunsgrēkā nodeg, Veseļu ģimene spiesta meklēt citu vietu. Viņi pāriet uz Saukas pagasta Albretiem. Netālu no viņu iznomātās mājas atrodas Stupļa un Mārgas pilskalni, Runtiņu sils, Stulvja ezers. Gan šie, gan vēl citi Sēlijas novada – Neretas, Saukas, Rites pagasta – pilskalni, ezeri, upes attēloti pēc tam Jāņa Veseļa romānā par senlatviešu laikiem “Trīs laimes”.

Kad Jānim Veselim paliek desmit gadi, ģimene pārceļas no Albretiem atpakaļ uz Āniņiem. Netālu no Āniņiem dzīvo rakstnieks Jānis Kļaviņš, kuram mājās ir plaša un laba bibliotēka. Jānis te ir biežs ciemiņš. Zēns sāk iet Neretas Andreja skolā un vienlaikus turpina aizgūtnēm lasīt visu, kas pieejams Kļaviņa mājas bibliotēkā. 1911.gadā Veselis sāk apmeklēt pilsētas skolu Jēkabpilī. Šai laikā viņam jau ir noteikts iemīļotu rakstnieku loks ar Edgaru Po, Oskaru Vaildu, Knutu Hamsunu galvgalā. Nomācījies divus gadus, J.Veselis ir spiests no Jēkabpils pilsētas skolas izstāties. Viņš atgriežas tēva mājās, kur palīdz lauku darbos.

Sākas Pirmais pasaules karš. 1915.gadā Krievijas armijā tiek iesaukts arī Jānis Veselis, frontē viņu ievaino, bet 1917.gadā Veselis tiek atvaļināts no karadienesta pavisam. Viņš tomēr piedalījās arī vēlākajās Latvijas brīvības cīņās. Neatkarīgās Latvijas gados Jānis Veselis pilnībā nododas literāram darbam – raksta romānus, stāstus, lugas, dzeju, apceres. Baigā – 1941.gada -  14.jūnija masveida arestu un izsūtīšanas vilnis rakstnieku, par laimi, neskar. Taču vēlākā kara gaita neatstāj vairs cerības. Veselis ar dziļām sāpēm vēro, kā Latvijas valsts atjaunošanas iespējamība atkāpjas arvien tālāk un tālāk. Rakstnieks izšķiras par to ceļu, par kuru izšķiras daudzi citi latviešu kultūras un sabiedriskie darbinieki – par trimdu. 1944.gada 30.septembrī Jānis Veselis ar kuģi izbrauc uz Vāciju. Par šīm traģiskajām dienām viņš raksta savam novadniekam Jānim Jaunsudrabiņam: “Mūsu dzimtene Nereta jau jūlija beigās krita. Biju tolaik Mēmelē. Fronte pieauļoja klāt vienā naktī. Gandrīz divas nedēļas sadzīvoju frontes tiešā tuvumā un redzēju, kā tika samīdīta latviešu zeme (…) Mūsu dzimtene ir izpostīta un zaudēta. Jācer, ka kādreiz mēs drīkstēsim to atkal uzcelt un savus mīļos par jaunu atrast.” (Krāj.: Tā mums iet. J.Jaunsudrabiņam veltītās vēstules. 1944 – 1954. Kopenhāgena, 1956, 11.lpp.)

Rīgā paliek Veseļa sieva ar trim bērniem, Rīgā paliek viņa tēvs un māsa. Rakstnieka māte mirst 1944.gada pavasarī, nepieredzējusi to postu, kas nāk pār dzimteni. No Vācijas 1950.gadā Veselis aizbrauc uz ASV un apmetas uz dzīvi Mičiganas pavalstī, nelielajā Kalamazū pilsētā. Rakstnieks piepelnās ar latviešu grāmatu pārdošanu, pienesot tās iespējamiem pircējiem uz mājām, strādā dažādus gadījuma darbus, tomēr galvenais iztikas avots viņam ir rakstniecība. Jāni Veselis mirst 1962.gada 18.maijā latviešu sarīkojumā Milvokos, publiskas uzstāšanās laikā ar Laimas vārdu uz lūpām. Paglabāts Kalamazū, Riversaidas kapsētā.

2. “Trīs laimes”

“Valtera un Rapas” apgādā 1929.gadā iznāk Jāņa Veseļa romāns “Trīs laimes”- pirmais plašākais romāns latviešu literatūrā, kas veltīts senlatviešu dzīvei. Tas uzrakstīts saistošā formā, lietojot dēku romāna elementus – liktenīga mīlestība, līgavas nolaupīšana, pakaļdzīšanās, Runtiņa ģints cīņas ar svešu cilti, ko viņi iesaukuši par sumpurņiem. Runtiņa dēls Rienis izšķirošajā cīņā ar sumpurņiem iežēlojas par kādu pretinieku. Un tas, līdzīgi D.Defo “Robinsona Kruzo” Piektdienim, kļūst par uzticīgu Rieņa kalpu un palīgu. Aizraujošs, ar vieglu noslēpuma plīvuru klāts ir arī senlatviešu priesterienes, skaistās Mairas, dzīves stāsts “Trīs laimēs”. Šo grāmatu būs interesanti lasīt kā jaunam, tā vecam. Taču gados jaunam lasītājam tomēr būs kādas īpašas grūtības, kuras droši vien neradīsies vecākās paaudzes lasītājiem. Proti, Veselis romānā mēģinājis cik iespējams atjaunot jau aizmirstus latviešu senvārdus un apvidvārdus un, kur tas nav iespējams, veidojis paša izdomātus apzīmējumus. Pēckara gados izdotās latviešu valodas vārdnīcas neatspoguļo šo senāko mūsu valodas slāni. Taču ir vēl gara virkne vārdu, kurus jaunie ir dzirdējuši, lasījuši, pat lietojuši, bet to precīza nozīme ir pagaisusi no apziņas. Vai lasītāji, kam vēl nav trīsdesmit, zinās, kas īsti ir gārša, dūksts, nora, lanka, luksts, pacere, gāle, niedols, šķieti, nītis, stāvi, kāda krāsa zirgam vai govij, ja tie ir – brunce, dumbēris, salnis, lauķe utt.? visdrīzāk, ka tā būs tikai nojausma par šo un citu līdzīgu pusaizmirstu vārdu īsto saturu. Jāņa Veseļa “Trīs laimes” ir izmantoti arī tādi arhaismi, ko reti kurš pat no vecākās paaudzes lasītājiem zinās droši, kā, piemēram, balzenis, dziedra, jaikstiņa, plaktiņš, rumbene u.c. Šie no mūsu apziņas pazudušie vārdi ir tie, kas palīdz iejusties senu laiku noskaņās, uzurda zemapziņā neskaidru nojausmu, apjēgsmi, ko tas vai cits vārds varētu apzīmēt. Protams, arī nezinot šo senvārdu nozīmi, var izlasīt romānu un bez kādām grūtībām saprast, kurš kuru cīniņos uzvarējis, kurš kuru iemīlējis vai atraidījis. Bet tādā gadījumā šī kopības apzināšanās ar mūsu tālajiem senčiem ies garām, jo, apjēdzot šos vārdus, kurus, iespējams, lietoja viņi, mēs tuvāk apjautīsim arī to domāšanas un rīcības veidu, kas mūsu senčiem bija raksturīgs.

Jānis Veselis daudz meklējis un racies gan latviešu, gan radniecīgu valodu vārdnīcās. Kā atceras mūža pēdējā cēlienā viņam tuvs cilvēks Lilija Puže, Veselis esot uzmanīgi izstudējis Mīlenbaha un Endzelīna latviešu valodas vārdnīcas sējumus no viena gala līdz otram. Viņš rūpīgi vācis arī dažādus nostāstus, teikas, iegādājies pētījumus par citu tautu mitoloģiju (sk. par to sīkāk L.Puže. Rakstnieka dzīve Kalamazū. Krāj. J.Veselis. Atmiņas un apceres. Linkolna, Nebraska, 1980., 81. 92.lpp.)

Šīs grāmatas beigās izveidota neliela Veseļa romānā “Trīs laimes” lietoto senvārdu un apvidvārdu vārdnīciņa. Tā varētu būt vēl krietni plašāka atkarībā no katra lasītāja valodas vēstures zināšanām un zinātkāres. Iespējams, ka kādreiz tiks izstrādāta Veseļa leksikas plaša vārdnīca vai pētījums par Veseļa romānu valodu. Ārpus šīs vārdnīciņas šoreiz palika tie šodien piemirstie vārdi, kuru nozīmes atrodamas daudzsējumu “Latviešu literārās valodas vārdnīcā” vai 1987.gadā iznākušajā viensējuma “Latviešu valodas vārdnīcā” un tie senvārdi vai apvidvārdi, kuru precīzu nozīmi grūti pateikt. Veselis mēģina restaurēt seno latviešu sadzīves ainas. Dažviet, lai apzīmētu iztrūkstošus izzudušos jēdzienus, rakstnieks, balstoties uz pieejamām ziņām, it kā saliek, rada vārdus no jauna. Tādi jaunveidojumi ir, piemēram, cieškoku žogs un riņu žogs. Skaidrs, ka te domāti žoga dažādie paveidi senatnē. Bet, kādi tieši, tas paliek lasītāja iztēles ziņā. Etnogrāfi apgalvo, ka ir bijis riņķu žogs, bet ne riņu. Vai Veselis būtu kļūdījies vai tā ir viņa brīvā fantāzija, kas uzbūrusi jaunu, nedaudz pārveidotu vārdu? Kas to šodien droši var pateikt? Tāpat īpatnējs ir vārds “mīņa”, ko Jānis Veselis lieto vairākkārt. Tam mūsu valodā ir vairākas nozīmes: “līdums”, “staigna vieta” u.c., bet īsti neviena te neder. Veselis “Trīs laimēs” laikam ar šo vārdu ir apzīmējis cilts apmetnes, mītnes vietu. Vai ar “spurdzeni” (“Akmens kā spurdzenis aizrūca pa gaisu”) autors domājis zvirbuli vai citu putnu vai kaut ko pavisam atšķirīgu? “Savā dēņā iet” droši vien “iet savā nodabā”. Varētu minēt vēl daudz tādu piemēru. Bet varbūt tieši šie neskaidrie vai līdz galam nesaprastie vārdi ir tie, kas “Trīs laimēs” rada noslēpumainās senatnes izjūtu.

Romāna “Trīs laimes” darbība risinās senajā Sēlijā, kuras mežus, pilskalnus, upes, ezerus Veselis bija iepazinis un iemīlējis jau bērnībā. Gan vēstulēs, gan atmiņās Veselis daudzreiz kavējas pie šīm dzimtajām vietām, kurām bija jāiegulst romāna “Trīs laimes” pamatos. “Dzīvodams pa vasaru dzimtenē, saposos reiz, aizbraucu uz Rites pagastu, kur bērnībā trīs gadus biju nodzīvojis, apmeklēju dižo pilskalnu pie Stupļiem, kā arī tuvumā esošo skaisti veidoto kā nogrieztu piramīdu Mārgas kalnu. Te bija vislabākā vieta, kur norisināties mana romāna darbībai, tuvumā zilgmoja Kalniešu jeb Viņauku ezers, no tā iztecējusi, pa Caunu purvu aizlocījās Salate, kuras krastā stāvēdams es jau bērnībā biju apbrīnojis mīklainos, dūmakainos kalnus, kas nelīdzinājās nekādiem citiem pauguriem pasaulē. Taču gribēju arī citus novada sēļu pilskalnus iekļaut savā teiksmā. No Mārgas kalna braucām apkārt Kalniešu ezeram. Pie Pīkstuļiem izkāpu, aizskrēju uz zirgu dārzu, lai redzētu pie mežābeles saknēm savas bērnības dzidro avotu, kas tagad bija izsīcis, aizsērējis, dūņas vien palikušas. Nebija Pīkstuļos arī vairs čigānu istabiņas, kur pēc ugunsgrēka bijām dzīvojuši, bet nodegušo koka māju vietā bija saceltas balti rūsganas mūra ēkas, kurām mēs pabraucām garām neiegriezdamies. Gar Cīruļiem pāri Susējas upei sasniedzām Kņāvus, kuru vientuļā laukā stāvēja varenais Zalānu pilskalns, blakus tam neapveidots svētkalns. No turienes mūsu ceļš veda gar Saukas ezera gala mazo pilskalniņu, kur bija senlaikus mājojis sirmais virsaitis Tilvīķis varenā Ormaņa kalna ēnā, tad uz Skosu pilskalnu pie Aklā ezera sūnekļa. Es biju apbraucis manas bērnības jaukākās vietas, kur senatne saistījās ar tagadni; manā dvēselē kārtojās ainas, notikumi, tēli, cilvēki”. (J.Veselis, E.Brastiņš. Atmiņas. – Labietis, 1974, Nr.47, 1148.lpp.)

Rakstot šo romānu, Jānis Veselis bija studējis arī etnogrāfiskos, arheoloģiskos pētījumus, meklējis nostāstus un senas teikas par Sēlijas novadu. Viens no šādiem pētījumiem, kurš, liekas, Jānim Veselim krietni palīdzējis veidot latviešu priekšteču senās dzīves ainas, bija Ernesta Brastiņa pētījums “Latvijas pilskalni”, konkrēti – tā grāmata, kas veltīta Augšzemes pilskalniem (Rīga, 1923). Brastiņš kopā ar saviem palīgiem bija izdarījis izrakumus, izmērījis gan Skosu, gan Kņāvu jeb Zalāna, Mārgas, Stupeļu u.c. pilskalnus. Tāpēc tie lasītāji, kuri, izlasījuši “Trīs laimes”, gribēs uzzināt kaut ko vairāk par Sēlijas novada pilskalnu vēsturi, pirmām kārtām var uzmeklēt Ernesta Brastiņa pētījumu.

3. Senlatviešu ticība

Ja sākam runāt par Ernestu Brastiņu, tad nedaudz sīkāk jāpakavējas pie Veseļa saistības ar senlatviešu pagānisko reliģiju un tās atjaunošanas mēģinājumu 20.gadsimtā. tieši E.Brastiņš, gleznotājs, senvēstures pētnieks – bija iniciators latviešu dievturu kustības izveidošanai. Dievturi – latviskās ticības piekritēji – oficiāli tika reģistrēti 1926.gadā. blakus senlatviešu paražu, seno kultu, rituālu atjaunošanai viņi daudz uzmanības veltīja arī folkloras pētniecībai. Kāpēc dievturi, kuru vidū rosīgi darbojās Jānis Veselis, arī citi rakstnieki – Jānis Medenis, Viktors Eglītis, Viktors Dambergs, Vilis Cedriņš, Alfonss Francis -, neapmierinājās ar to gara pasauli, ko sniedza kristietība? Viņi uzskatīja, ka kristietība ir veidojusies uz semītu folkloras pamatiem. Latviešiem ir sava folklora, kur apkopota baltu tautu garīgā pieredze. Tieši tā iegūla senlatviešu ticības pamatos. Protams, tāpēc mūsu dievestība nav ne labāka, ne sliktāka par citām, tomēr tā ir mūsu, tā ir indoeiropiešu senās reliģijas mantiniece, un tās cienīgai tai jābūt, - tā uzskatīja dievturības atjaunotāji Ernests Brastiņš, Aldis Goba, Jēkabs Bīne, arī Jānis Veselis. Kādreiz kristietības idejas pie Baltijas jūras dzīvojošām tautām mēģināja uzspiest ar zobenu un uguni vācu misionāri. Ilgi viņiem tas neizdevās. Bet dīvaini – tad, kad zobenu nomainīja iestāstīšana, acu aizmiglošana, latvieši gluži nemanot iegāja šajā svešajā ticībā, pieņemdami to par savējo. Taču latviešu dievestības kodols nav zudis, to, kā uzskatīja dievturi, iespējams atjaunot. Šīs senās dievestības pasauli savā romānā “Trīs laimes” mēģina atainot arī Jānis Veselis. Trīs dažādas attieksmes pret ticību parāda rakstnieks. Zalānu jeb Purgaiļu ļaudīm ticība ir tukša skaņa. Viņu meklējumi nesniedzas tālāk par praktisku labumu iekārošanu. Pilnīgi citādā pasaulē dzīvo Stuplis, viņa meita Maira, vecais dievreģis Tilviķis. Viņi ir tie nedaudzie, kuri, par spīti visiem šķēršļiem un grūtībām, saglabā savu senču ticību, kuri tajā redz cilts un atsevišķa cilvēka gara izdzīvošanas priešnosacījumus. Maira stāsta Rienim par Laimas svētnīcu: “Te es runājos ar augsto Dievu, Debesu tēvu, visas pasaules laidēju. (..) Te ir vistuvāk debesis, vistuvāk aizgājušie un nākošie mūži, vistuvāk mūžība. Klau, kā zuz vēji, tie nav vēji: Dievs laižas pār pasauli, svētīdams druvas, cilvēkus un cilvēku mātes šai auglības naktī. Pilnīgi rāms, vēja nav, tomēr zuz”.

Runtiņa ģints ļaudis, to vidū arī virsaiša dēls Rienis, ir pirmām kārtām zemes kopēji. Godos viņi atceras un pielūdz Pērkoņdievu un Zemesmāti (Māru), bet viņiem neatliek laika dievestības noslēpumu dziļākai izzināšanai.

Tad, kad Veselis rakstīja “Trīs laimes”, latviešu mitoloģijas pētniecība tikai sākās un nebūt nav pabeigta vēl šodien. Tomēr veltīgi te meklēt stingri zinātniski pamatotu Laimas, Dēklas, Kārtas, seno pagānisko kultu un rituālu atveidojumu. Tas arī nav bijis Veseļa nolūks, rakstot šo romānu. Iztēles un fantāzijas elements, kas pazeminātu zinātniska pētījuma vērtību, romānu tikai atdzīvina un padara pilnasinīgāku.

4. Citi daiļdarbi

J.Veselis ir sarakstījis krietnu skaitu romānu, stāstu, teiksmu, arī dzeju un apceru, taču gandrīz nekas no tā pēckara gados nav bijis pieejams. Žurnālā “Avots” 1989.gadā tika pārpublicētas atsevišķas J.Veseļa “Latvju teiksmas”, “Literatūrā un Mākslā” – dzeja. Kamēr iznāks šī grāmata, varbūt pārpublicēto rakstnieka darbu saraksts papildināsies. Taču, lai pilnībā apgūtu J.Veseļa uzrakstīto, nepieciešams ne viens vien gads. Nepieejamu vai pagaidām grūti pieejamu romānu, stāstu, dzeju krājumu uzskaitījums, ja nav iespējams šos darbus izlasīt, dod visai maz. Tāpēc nedaudz sīkāk – tikai par Veseļa iedibināto teiksmas žanru, kura aizsākums meklējams tieši romānā “Trīs laimes”. Veselis šo darbu kādā rakstā vēlāk tā arī nosauc – par teiksmu romānu no latviešu senatnes (J.Veselis, E.Brastiņš. Atmiņas. – Labietis, 1974. Nr.47, 1148.lpp.).

Kas ir teiksma, ar ko tā Veseļa uzskatā atšķiras no teikas, no citiem līdzīgiem žanriem? – “Teiksma atšķirībā no teikas, manā un J.Medeņa izpratnē ir mīts. Teika parasti saistās ar noteiktu vietu, laiku un personu (piem., teikas par pilskalniem), teiksma jeb mīts turpretim ir pārlaicīgs. Teiksma var gan piesaistīties konkrētiem notikumiem un cilvēkiem, bet viņas saturs ir būtisks tautas garam, tas runā par augstākiem gara atzinumiem un tautas dievībām. Var sacīt, ka tauta dzīvo ar savām teiksmām no pat savas pamošanās garīgā dzīvē līdz savas kultūras galējai iznīcībai. Tāpēc nav nekāds anahronisms, ja dzejnieks arī šolaiku latvietim liek pārdzīvot savu Dievu, Laimu, Māru, Veļumāti, jo šīs dievišķās būtnes pieder latviešu garam visus laikos” (J.Veselis, J.Medenis. – Latvju Mēnešraksts, 1942. Nr.11, 1043.lpp.)

Romānā “Trīs laimes” un nedaudz vēlāk uzrakstītajā traģēdijā “Jumis” (Rīga, 1931) Jānis Veselis liek pamatu teiksmu žanra atjaunošanai latviešu literatūrā. Viņš uzraksta veselu teiksmu ciklu, kas iznāk atsevisķā grāmatā “Latvju teiksmas” (Rīga, 1943; papildināts izdevums – Vesterosa, 1966). Te ir teiksmas “Dievs laiž pasauli”, “Pirmais arājs”, “Dievu un cilvēku kāzas”, “Dēkla un Kārta”, “Māras plūdi”, “Velna kāvējs” u.c. Vairākas no “Trīs laimēs” aizsāktajām tēmām atrod turpinājumu “Latvju teiksmās”. Tā romāns beidzas ar Rieņa apņemšanos doties pasaulē – meklēt brīnumaino Saules koku. Teiksmā “Saules koks” Rienis kopā ar savu desmitgadīgo dēlu Agni ceļo pa pasauli taujādami pēc šī koka, kamēr beidzot saprot, ka velti to svešās malās meklēt. Atgriezušies dzimtajā novadā pēc ilgiem gadiem – Agnis jau ar sarmu deniņos, bet Rienis pavisam sirms -, viņi pēkšņi ierauga to, pēc kā tik ilgi veltīgi dzinušies, - teiksmaino Saules koku. “Tikai dzimtenē aug Saules koks,” sacīja Agnis, noguldīdams piekusušo augumu zālē pie mirdzošā koka saknēm, un paskatījās uz savu tēvu, kurš jau laimē bija aizvēris acis, lai tās vairs nekad neatvērtu.” (J.Veselis. Latvju teiksmas. Rīga, 1943, 85.lpp.)

Tagad jau tālajā 1961.gadā, 18.novembra sarīkojumā Kalamazū, Jānis Veselis teica svētku uzrunu, kurā īpaši pasvītrota viena doma: “Mūsu gara pieminekļus, sevišķi mūsu dzejnieku darbos, ko grāmatu veidā arī tagad iespējams dabūt vistālākos zemes nostūros, latvietis vienmēr atradīs savu neiznīcināmo garīgo valsti, pie kuras turēdamies viņš vienīgi var cerēt, ka pieredzēs savas valsts atjaunošanu. Cita ceļa, cita glābiņa izkaisītai tautai nav un nebūs.” (Labietis, 1975, Nr.30, 1293.lpp.)

Šīs mūsu neiznīcināmās Latvijas rakstu lappuses Jāņa Veseļa “Trīs laimēs” nu var turēt rokās katrs, kas grib lasīt un izprast latviešu tautas garos un sarežģītos līkloču ceļus.