Kad vīruss Maskavā izraisa epidēmiju un drīz vien izvēršas pandēmijā, vienpadsmit maskavieši – cits citam sveši – apvieno spēkus, lai kopā pārvarētu bīstamo ceļu uz Karēliju, kur cer patverties drošībā. Brauciens ved pāri visai valstij. Vai viņiem pietiks degvielas? Vai izdosies veiksmīgi veikt tālo ceļu? Vai dīvainā kompānija, kuru vieno tikai šī ārkārtas situācija, izturēs vai padosies? Katrs kilometrs ir konfrontācija ar nāvi, nezināmām briesmām, greizsirdību un bailēm, katra stunda – cilvēcības pārbaudījums.
Nekādu garantiju, nekādas aizsardzības, nekādas patiesības – izņemot to, kas palīdzēs izdzīvot
“Vongezers” ir rakstnieces Janas Vagneres (dz. 1973) pirmais romāns. Sākumā tas tika pa daļām publicēts autores blogā, bet, pieaugot lasītāju skaitam, tika izdots arī grāmatas formātā. Drīz pēc tam romāns tika tulkots vairāk nekā divpadsmit valodās, tas ieguvis daudzas literārās balvas un īpaši augstu novērtēts Francijā, kur izdots jau vairākkārt.
No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova.
“Vongezers” ir postapokaliptisks romāns. Kārtējais? – jūs jautāsiet. Jā, kārtējais, taču Janas Vagneres romāna centrā ir tā varoņi, un tas piešķir grāmatai nesteidzīgu ritmu, raisot lasītājā sajūtu, ka pasaule palēnām un neizbēgami ieslīgst miglā. Nemanāmi spriedze kļūst taustāma…
Passion-polar.com
Izcilā, talantīgā autore Jana Vagnere jāuzteic par inteliģenci un izdomu, kas izpaužas gan darba sižetā, gan tik dažādajos tēlu raksturos. Interesanti, ka romānā nav pozitīvo un negatīvo tēlu, nav labo un ļauno, neliešu un “kārtīgo pilsoņu”. Ja, sākot lasīt grāmatu, jūtat simpātijas pret vienu vai otru varoni, nebūs ilgi jāgaida, līdz viņā vilsieties. Autore ir radījusi pasauli, kurā homo sapiens var kļūt par canis lupus.
Alytus.rvb.lt
“Vongezers” ir stāsts par mūslaiku Robinsoniem, kas, spītējot tumsai, sniegam un salam, dodas uz Krievijas ziemeļiem, uz Karēliju. Pārbaudījumi, ar kuriem viņi saskaras šajā ceļā, atbilst žanra noteikumiem: tie ir gan tehniski, gan ētiski un cilvēciski; ceļā viņiem draud nemitīgas briesmas, katra tikšanās var beigties ar potenciālu uzbrukumu un vien retu reizi sola ko labu. Grāmatu nav iespējams nolikt malā, pirms lasītājs aizvēris pēdējo lappusi.
Next.liberation.fr
Nekad neesmu bijusi šī žanra fane. Bet nu, pulksten četros no rīta, sēžu, pa fragmentiem lasu “Vongezeru” jūsu blogā un nevaru apstāties. Visu spēju tik labi iztēloties, ka liekas – es skatos filmu vai esmu sastapusi romāna personāžus dzīvē. Nevaru vien sagaidīt turpinājumu!
No Janas Vagneres bloga lasītāju atsauksmēm
Romāna spēks slēpjas tā autentiskumā. Tekstā nav falšuma: visi cilvēka dabas vērojumi ir psiholoģiski patiesi. Romāns tik ļoti ievelk sevī, ka jūtos atvieglota katru reizi, kad, izlasījusi kādu fragmentu, atgādinu sev – tas ir romāns, fikcija, bet es dzīvoju šeit, reālajā pasaulē...
No Janas Vagneres bloga lasītāju atsauksmēm
https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/129355-vongezers.html
Jana Vagnere. Dzīvi cilvēki
Romāna “Vongezers” turpinājums
Izdzīvojušajiem – tostarp bijušajiem mīlniekiem, bijušajiem partneriem un bijušajiem draugiem – tagad ir jāiemācās sadzīvot uz Vongezera mazās salas, spītējot draudošajām briesmām.
Ierastās pasaules vairs nav, tā sarukusi līdz tuvākā nama sienām. Kas tur atrodas – dzīvie vai mirušie, draugi vai ienaidnieki?
Cilvēks cilvēkam – glābējs vai vilks? Noslēgtā telpā skaņas kļūst spalgākas, krāsas košākas un emocijas saasinās līdz galējībai.
Greizsirdība, bailes, niknums pāraug paši sevi. Vai mīlestībai, maigumam, pateicībai vispār ir vēl kādas izredzes? Anna ir vienā būrī ar tiem, kuri viņai dārgāki par visu uz pasaules, tomēr arī tie, no kuriem viņa reiz ir visiem spēkiem vairījusies, tagad ir viņai blakus. Un tā jau ir viņas personiskā apokalipse. “Annas apokalipse”...
Janas Vagneres (dz. 1973), krievu rakstnieces, debijas romāns “Vongezers” tika tulkots un izdots daudzās valodās, tas ieguvis literārās balvas un pēc tā motīviem uzņemts arī televīzijas seriāls. Romāns “Dzīvi cilvēki” ir tā turpinājums.
No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova.
Atsauces par romānu “Dzīvi cilvēki” Goodreads.com:
“Šī grāmata “aizķer”, patiešām aizķer sirdi un aizķērusi velk, velk, grib sirdi izgriezt ar iekšpusi ārup. Satriecošs, baiss un smags stāsts, no kura tomēr nekādi nav iespējams, vienkārši nav iespējams atrauties. Un man pirmoreiz turpinājums patika labāk nekā pirmā grāmata. Tas ir skarbāks un niknāks, un vietām šausminošs, TOMĒR, neraugoties uz šiem epitetiem, lielisks! Ak Dievs! Cik reālistiski izstāstīts viss stāsts! Es pieceļos un stāvot aplaudēju Janai Vagnerei! Noteikti lasīšu citas viņas grāmatas, ja viņa izlems uzrakstīt vēl kaut ko!”
“Bērnībā man nekad nepatika ne grāmatas, ne filmas par visādiem robinsoniem krūzo. Toreiz domāju, ka tas ir puikām. Un, pat pieaugusi, noskatījusies “Pamesto” un citas līdzīgas filmas, es apzinājos, ka tā ir fantastika un tā nemēdz būt. Jā, bija interesanti, taču neaizķēra. Nekas īpaši neaizķēra. Līdz abām Janas Vagneres grāmatām – “Vongezers” un tās turpinājumam “Dzīvi cilvēki”. Neaizķēra tik ilgi, līdz biju noticējusi, ka tie patiešām ir dzīvi cilvēki. Ar raksturiem vai pilnīgi bez rakstura. Ar spēkiem un vājībām. Ar neiespējamību dzīvot viņu vidū un bez viņiem. Un ar ļoti skaidru apzināšanos, ka jebkurā sižetā, tāpat kā dzīvē, var paļauties tikai uz sevi. Šīs abas ir labākās pēdējos gados izlasītās grāmatas.”
“Izlasīju romānu “Vongezers”, tad noskatījos seriālu, pēc tam sāku lasīt šo grāmatu. Seriāls sajauca galvu. Tie ir pilnīgi dažādi stāsti!
Runājot par grāmatu “Dzīvi cilvēki” – tā ir aizraujoša un izlasāma vienā elpas vilcienā. Tik ļoti reālistiski! Tomēr beigās šo to vajadzēja pārlasīt, un ar nobeigumu man nepietika. Vai būs trešā grāmata?:)”
https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/191822-dzivi_cilveki.html
Blogs par 1. romānu.
Pirmo reizi ar šo grāmatu sastapos grāmatu veikalā. Nosaukums un autore man neko neizteica, pagrozīju rokās, bet kaut kā neuzrunāja, pat neizlasīju anotāciju. Vongezers man šķita visnotaļ dīvains nosaukums, un nolēmu nelasīt. Tad ikdienā sāku sastapties ar citu lasītāju atsauksmēm, kuras bija ļoti pozitīvas. Beigu beigās neizturēju un nolēmu izlasīt arī pats. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!
Gripa jau nav nekāda slimība, ja nepaveicas, tad to var pārslimot katru gadu. Jā, cilvēki no tās mirst, bet tas nav tik acīmredzami. Taču šoreiz viss ir savādāk – gripa ir sasniegusi pandēmijas apmērus, lielākajās pilsētās tiek izsludināta karantīna, televizorā gan mierina, ka drīz viss būs kārtībā, tā ir tikai īslaicīga. Taču dienā, kad pazūd internets un radio, ir skaidrs, ka nekas nav kārtībā. Kad Maskava kā pilsēta ir beigusi pastāvēt, vienpadsmit maskavieši – cits citam sveši – apvieno spēkus, lai kopā pārvarētu bīstamo ceļu uz Karēliju, kur cer patverties drošībā. Brauciens ved pāri visai valstij.
Varētu teikt, kas tur jauns – par gripas pandēmiju ir sarakstītas tik daudz grāmatu, ka ne saskaitīt. Infekcijas slimības kā civilizācijas beigu cēlonis ir visnotaļ populārs paņēmiens. Arī brauciens pa valsti, kuras institūcijas ir sabrukušas, ir standarta pēcapokaliptiskā žanra risinājums. Tas vienmēr nodrošina pamatīgu piedzīvojumu devu un ļauj autoram izpausties savos spriedumos par mūsdienu sabiedrības plāno kultūras slāni, kuru atsedzot parādās cilvēku īstā mežonība. Taču personīgi man, lai cik daudz līdzīgu grāmatu es par šo tēmu jau nebūtu lasījis, šajās grāmatās kaut kas pievelk.
Šīs grāmatas galvenais pluss nav pārlieka filozofēšana par labo un ļauno un šo jēdzienu relativitāte krīzes apstākļos. Šeit viss ir vienkārši, un varoņi ir pietuvināti realitātei. Šī nav nekāda supervaroņu komanda, kas brīvajā laikā skrien pa mežiem ar lokiem, vai nokomplektēta no bijušajiem specdienestu darbiniekiem. Šeit apokalipsi pārdzīvo parasti cilvēki, kuriem ir palaimējies nesaslimt, un viņu plānā nudien nav valsts iekārtas atjaunošana. Viņu plāns ir pavisam vienkāršs izdzīvot – tikt prom no cilvēkiem un izdzīvot. Lai nedaudz bagātinātu notikumus un padarītu pašu ceļojumu grūtāku, autore vienā komandā apvieno savstarpēji svešus cilvēkus. Tādus, kurus kopā nevar sūtīt kosmosā, tādus, kuri var sakašķēties savā starpā uz līdzenas vietas.
Galvenā vēstītāja ir Aņa, mums ir jāpieņem viņas versija par notikušo, jo citas vienkārši nav. Viņai šis ceļojums nebūt nav vienkāršs, it kā nepietiktu ar to, ka no gripas nomirusi mamma, un jādomā, kā ar savu dēlu un vīru pašiem palikt dzīviem. Vīrs Sergejs vēl ir paņēmis līdzi savu bijušo sievu un viņas dēlu. Viens ir skaidrs – draudzenes ar Iru viņas nekad nebūs. Es pat teiktu, tipiskā sieviešu manierē vairāk stāsta tiek veltīts vīra nezaudēšanai nekā uztraukumam par nākotni. Arī pārējie ceļabiedri nav nekādi zelta gabaliņi – Ļoņa un viņa sieva, tipiski jaunbagātnieki, savukārt Andrejs ir tikai gadījuma paziņa. Un vēl ir “tētis” Sergeja tēvs, izbijis institūta pasniedzējs, bet šeit pilda vietējā Bēra Grila lomu. Īsts izdzīvotājs ar noslieci uz alkoholismu. Visu šo komandu kopā notur tikai vēlme izdzīvot un sapratne, ka barā ir drošāk.
Man, protams, nav ne jausmas, cik noturīgas valsts struktūras ir aprakstītajā situācijā, bet, ja tic pērnā gadsimta sākuma notikumiem, kad plosījās Spāņu gripa, tad autore ir stāsta vajadzībām pamatīgi sabiezinājusi krāsas. Krievija pāris nedēļu laikā ir kļuvusi par vietu, kurā cilvēks cilvēkam ir vilks. Liela daļa iedzīvotāju ir gājuši bojā, tie, kas vēl nav pārslimojuši, nodarbojas ar laupīšanām un bandītismu. Degvielas uzpildes stacijas ir izlaupītas, gripas vakcīnu neviens vairs necer atrast. Pilsētas norobežojas no ārpasaules nodedzinot apkārtējos ciematus ar visiem iedzīvotājiem, bet nekas nepalīdz. Beigu beigās katrs ir pats par sevi. Jāpiezīmē, ka netiešā apkārt notiekošā ainu ieskicēšana autorei padodas īpaši labi.
Grāmata lasās ātri, un no tās ir grūti atrauties, nevar teikt, ka radītie tēli būtu īpaši spilgti un atmiņā apliekoši, tomēr pats ceļojums no Maskavas līdz Karēlijai gan paliks atmiņā uz ilgiem laikiem. Lieku 8 no 10 ballēm. Autores varoņi nav noslīpēti līdz pēdējai niansei, taču paņem ar savu ikdienišķumu un vienkāršību.
http://asmodeus.lv/2017/02/14/vongezers-by-jana-vagnere/
Par autori.
Jana Vagnere ir mūsdienu krievu rakstniece, tulkotāja un žurnāliste.
Īsa informācija
Jana Mihailovna Vāgnere dzimusi 1973. gada 8. oktobrī Maskavā, divvalodu ģimenē. Viņas māte ir dzimusi Čehoslovākijā, kura ieradās PSRS, lai studētu krievu valodu un literatūru. Nākamā rakstniece bērnību pavadīja "uzreiz divās lielās pasaulēs": mājās, Maskavā un Čehijā pie vecvecākiem, kurus Vāgnere apmeklēja svētku laikā.
1994. gadā Jana Mihailovna absolvēja Krievijas Valsts humanitāro zinātņu universitāti, pēc kuras viņa sāka nodarboties ar tulkojumiem no angļu valodas. Apmēram desmit gadus viņa strādāja arī transporta loģistikas jomā, šajā laikā ceļojot uz Eiropu, Āfriku un Latīņameriku. Turklāt Vagnere bija radio diktore.
Tagad rakstniece dzīvo privātmājā netālu no Zvenigorodas ar vīru, dēlu un trim suņiem.
Literārā jaunrade
Pirmais izdevums Janai Vagnerei notika 2010. gadā, kad grāmatnīcu plauktos parādījās starpautoru stāstu krājums "Lapsas godīgums". Tajā skanēja arī Martas Ketro, Aleksandras Taitsas, Dmitrija Vodeņņikova un Glorijas Mu darbi. Kopš tā laika rakstniece ir publicējusi vairākus romānus, kā arī piedalījies citu stāstu krājumu izdošanā. Šīs populārākās tiek uzskatītas šādas autora publikācijas:
"Kurš neslēpās. Vienas kompānijas vēsture ";
"2068";
“Vongezers. Epidēmija";
"Dzīvie cilvēki";
"Viena normāla diena".
Janas Mihailovnas debijas romāns "Vongezers" tika nominēts uzreiz divām lielākajām literārajām balvām: "Nacionālais bestsellers" un "NOS". Tas ir publicēts daudzās pasaules valstīs, tulkots vienpadsmit valodās. 2019. gadā tika izlaists seriāls "Epidēmija", kuras pamatā ir šī grāmata.
2013. gadā dienasgaismu ieraudzīja stāsts “Dzīvie cilvēki” romāns - turpinājums, un gadu vēlāk tas tika nominēts balvai “Nacionālais bestsellers”.
2017. gadā autore izlaida romānu "Kurš neslēpās". Šī ir psiholoģiska drāma, trilleris un detektīvstāsts par deviņiem draugiem, kuri ieradās viesnīcā kalna virsotnē un palika bez kontakta ar ārpasauli.
Lasītāji saka, ka Janas Mihailovnas darbs viņiem ir kļuvis par vienu no vissvarīgākajiem atklājumiem literatūras pasaulē. Katra viņas romānu lapa ir pati par sevi interesanta, un kopā tās veido pārsteidzoši harmonisku veselumu. Kāds salīdzina Vagneri ar Stīvenu Kingu: rakstnieks zina, kā turēt spriedzi, saglabāt intrigu līdz pēdējām lappusēm, biedēt un likt aizdomāties. Viņas radītās pasaules ir valdzinošas, tajās viss ir labs: atmosfēra, sižets un stāstījuma stils.