Atskanēja aicinājumi aizmirst pagātni, neko neatcerēties, pārvilkt svītru. Uz politiski represēto lūgumiem un vēstulēm prezidentiem, valdībai, Saeimai saņēmām atbildes, ka Latvijas vēsture ir jāzina. Mums izteica pateicību par aktivitātēm, bet ne vārda, ka rosinās pieņemt likumus un lēmumus par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu. Pirmskara Latvijā mūsu valsts vēstures mācīšanai pievērsa lielu uzmanību. Tā bija svarīga patriotiskās audzināšanas sastāvdaļa. Skolēni uzzināja, ka 1918. gadā nodibinātā jaunā valsts brīvības cīņās parādīja mūsu tautas lielo tēvzemes mīlestību un uzvarēja skaitliski lielākās un labāk bruņotās ienaidnieku armijas – Bermontu un sarkano armiju. Skolēni uzzināja, ka latviešu tauta ar apbrīnojamu darba mīlestību pavisam īsā laikā pārvērta izpostīto zemi par ziedošu, bagātu valsti. Tā vēstures stundās izauga patrioti. Latvija trīsdesmitajos gados nonāca Eiropas valstu līderos iedzīvotāju labklājības, studentu skaita, izdoto grāmatu skaita, bekona eksporta ziņā. To visu vajadzēja ņemt vērā, atjaunojot Latvijas valsti. Taču to gadu valstsvīri maz vai neko nezināja par pirmskara Latviju, jo padomju varas gados tā bija aizliegta tēma. Žēl, ka joprojām daudziem atbildīgiem darbiniekiem ir vājas zināšanas par to dienu Latviju. Tādēļ, lemjot par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu, jānosaka, ka vispirms jāapgūst Latvijas valsts (no 1918. gada) vēsture. Par bīskapu Albertu, jezuītu ordeni, hercogu Jēkabu, zviedru, poļu, krievu un vācu baronu laikiem jāmāca pēc tam. Latvijas vēstures mācīšanu nolieguši arī tie, kuri centās noklusēt pirmskara Latvijas sasniegumus, izceļot savu darbību atjaunotajā Latvijā. Tā A. Šķēle pirmskara Latviju intervijā nosauca par bada un noziegumu valsti. A. Kalvītis lielījās, ka viņa valdības laikā noticis straujākais uzplaukums latviešu tautas vēsturē. Bet Vaira Vīķe-Freiberga vēl savas darbības pēdējā gadā paziņoja, ka šodienas Latvija sasniegusi tādu līmeni, kāda līdz šim vēl nav bijis. Guntis Ulmanis atkārtoti aicināja aizmirst pagātni. Vēstures nezinātāji sāka stāstīt, ka 1939. un 1940. gadā Latvijai vajadzēja pieteikt karu PSRS un karot. Kārli Ulmani apvainoja kā vaininieku okupācijā, kaut gan viņš paglāba latviešu tautu no iznīcības.
Latvijas vēsturi negrib mācīt tie skolotāji, kuri mācījušies padomju melu vēsturi un nezina vēsturisko patiesību. Diemžēl mācību iestādes neizrāda atsaucību un neizmanto iespēju uz skolām aicināt politiski represētos un citus vēsturisko notikumu aculieciniekus un līdzdalībniekus, kas jauniešiem varētu stāstīt patiesību par Latvijas vēsturi. Kamēr vēl mēs atrodamies dzīvo vidū.
Izlasīju un tiešām rodas visādas domas - kāpēc? Kāpēc tik dažādie politiskie spēki ir tik vienādās domās, ka Latvijas vēsture nav jāmāca. Neviļus nāk prātā doma par sazvērestības teoriju, slepenām norunām, vispār - var atrast tēmu īstam romānam konspiroloģijas teoriju garā. Vai varbūt viss ir daudz vienkāršāk - augstais gals taču labi apzinās: jo mazāk tauta zina, jo lielāki muļķi, jo vieglāk tādas masas vadīt un manipulēt ar tām. Vai varbūt mūsu "gudrās galvas" sen jau vada citplanētiešu "leļļu meistari". Kā slavenajā Hainlaina romānā...
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=89087