Ezera monstrs
No mutes mutē tiek nodots stāsts par to, kā reiz velns izkāpa krastā un dzinās pakaļ zvejniekam tik ilgi, kamēr tas nenomira no bailēm. Citā reizē tieši krastā stāvošo cilvēku acu priekšā briesmonis satvēra pa ūdeni pēc medījuma peldošo suni aizvilka nelaimīgo dzīvnieku dzelmē. Bija arī tāds gadījums. Reiz divi jakuti peldēja pa ezeru laivā un makšķerēja zivis. Viens no viņiem aizsnaudās ar makšķeri rokās. Pamodās no kliedziena: otrais zvejnieks sēdēja laivas priekšgalā bez makšķeres un trīcēja. Tikai pēc tam, kā biedrs ielēja viņam 100 gramus, tas nedaudz savācās un spēja paskaidrot, kas tad noticis. Izrādās, no ūdens pēkšņi izbāzās tik baismīgs purns, ka nabags no bailēm iemeta makšķeri ūdenī un sāka kliegt kā traks. Taču visbiežāk par monstra medību objektu kļūst brieži. Pēc briežkopju vārdiem, reizēm briedis ieiet ezerā lai padzertos ūdeni, taču kaut kāds neredzams spēks sāk vilkt viņu dibenā. Ne katram zvēram izdodas izkļūt ko “lamatām”.
Kas šajos stāstos ir patiesība, bet kas izdomājums, pateikt grūti. Nav izslēgts, ka daudz kas vietējo iedzīvotāju piedomāts. Ne velti taču saka, ka bailēm lielas acis…
Tikšanās taigā
Pirmo reizi par monstru no Labinkina ezera ziņoja avīze “Молодежь Якутии” (“Jakutijas jaunatne” – tulk.piez.) 1958.gada 14.decembrī. Tad daudzi pilsoņi pret piezīmi izturējās skeptiski. Taču pēc pāris gadiem presē parādījās PSRS Zinātņu Akadēmijas Austrumsibīrijas filiāles ģeoloģiskās partijas priekšnieka V.I.Tverdohļebova dienasgrāmatas, kurās visās detaļās bija aprakstīta tikšanās ar taigas monstru. 1953.gadā, izpētes darbu laikā taigā, zinātnieks izrādījās pie Labrikira. Lūk tā apraksts, ko viņš ieraudzīja ezerā: “…Priekšmets peldēja, un diezgan tuvu. Tas bija kaut kas dzīvs, kaut kāds dzīvnieks. Tas kustējās lokiem: no sākuma gar ezeru, pēc tam tieši pie mums. Tādā mērā, kā viņš mums pietuvojās, dīvainais sastingums, no kura iekšā kļūst auksti, mani sagrāba. Virs ūdens drusku drusku pacēlās tumši pelēks ķermenis… skaidri bija redzami divi simetriski gaiši plankumi, līdzīgi dzīvnieka acīm, bet no ķermeņa rēgojās kaut kas līdzīgs koka gabalam… Mēs redzējām tikai nelielu dzīvnieka daļu, taču zem ūdens, likās, ka, bija masīvs milzīgs ķermenis… Briesmonis kustas: smagā kustībā, nedaudz piepacēlies no ūdens, tas metās uz priekšu, bet pēc tam pilnībā ienira ūdenī. Pie tam no viņa galvas atgāja viļņi, kuri radās zem ūdens. “Plaukšķina rīkli, zivis ķer”, - nozibsnīja minējums… Šaubu nebija: mēs redzējām velnu – šejienes vietu leģendāro briesmoni”.
Ziemeļu nozveja
Pēc šo dienasgrāmatu nopublicēšanas daudzi karstgalvji sagribēja uz vietas pārbaudīt informāciju. Uz Libinkira rajonu ekspedīcijas sekoja viena otrai. Likās, ezers ir izpētīts krustu šķērsu, taču nevienam neuzsmaidīja veiksme – “ziemeļu Nesija”, kā nodēvēja velnu, nesteidzās parādīties publikai. Un tas gudrie vīri izvirzīja versiju, ka briesmonis – tas ir tikai gaismas lūzums ūdenī. Un tad Sasaluma institūta vecākais zinātniskais darbinieks A.N.Tolsrovs nonāca pie secinājuma, ka patiesībā aculiecinieki ir redzējuši samu apmēram 5 metru garumā, ar masu līdz 300 kilogramiem. Taču neviens no vietējiem pret šo versiju neattiecās nopietni: Tomtoras zvejnieki galvu liek ķīlā, ka Labinkirā nekad sami nav bijuši. Vispār, tāpat, kā simtgadīgu līdaku – tieši uz tādu hipotēzi uzstāja cits zinātnieks. Par vienīgo dīvainīti, kuru izdevās izvilkt no ezera vienam kļūmīgam zvejniekam, kļuva milzu līdaka, kur bija apaugusi ar sūnām. Bet tā, reizēm patrāpījās zivis tā uz kilogramiem 50 – 60, taču ar velnu visiem šiem “sīkumiem” nebija nekāda sakara.
Briesmoņa medības
Ekspedīciju bums attiecināms uz pagājušā gadsimta 60 -70-tajiem gadiem. Pēc tam uz ilgiem 30 gadiem iestājās paklusums. Un lūk jaunā gadsimta sākumā atkal pamodās interese pret noslēpumaino radījumu, kurš mīt ezerā. Vairākkārt bija mēģinājumi atrast “ziemeļu Nesiju”. Meklētāji parasti izlido no Jakutskas helikopterā (tādā gadījumā ceļš līdz ezeram aizņem stundas 4) vai izbrauc visurgājējā, kas aizņem daudz vairāk laika. Taču pieredzējuši pētnieki zina: Libinkirs – ļoti neviesmīlīga vieta, ceļš pie tā visu laiku rada pārsteigumus. Tā, piemēram, zinātnieku grupa, kura 1999.gadā devās uz ūdenskrātuvi, gandrīz vai noslīka vienā no purviem. Tie, kam palaimējās sasniegt ieplānoto vietu un veikt pētījumus ar dziļūdens uzņemšanas aparātu “Gnom” (“Rūķis” – t.p.), konstatēja: apmēram ezera vidū atrodas lūzums ar asām dziļumu maiņām. Izdevās tāpat piefiksēt visai iespaidīgu izmēru nezināma dzīvnieka žokli un kaulu atliekas. Bet ekspedīcijas, kura norisinājās 2005.gadā, dalībnieki piefiksēja kaut kādu dīvainu troksni, kuru radīja ezers. Tikai tā iedabu noskaidrot neizdevās. Pagaidām nevienam nav palaimējies satikties ar velnu. Pētnieki žēlojas par aprīkojuma un speciālistu trūkumu. Lūk, ārzemēs, daudzi no viņiem atzīstas, ar reliktu radījumu meklēšanu nodarbojas kriptohanteri, bet pie mums viņu ir viens, divi, ne vairāk… Nu ko, iespējams, drīz progress nonāks arī līdz mums, un tad Labinkira ezera noslēpums tiks atklāts.