Viņa The Genesis Fleet, kā jau sērijas nosaukums saka priekšā vēsta par laiku, kad tāda starpzvaigžņu sistēmu flote, kāda eksistē Melnā Džeka laikā, ir vien savas attīstības pirmsākumos, kad jump-drive tehnoloģija ir vien dažas desmitgades veca un jaunās kolonizētās planētas pie kāda cita negaidītas agresivitātes vēl paļaujas uz cilvēces dzimtās planētas aizsardzību kaut arī distances tagad ir krietni lielākas, kā pirms tam.
Lielas distances un lielāks informācijas starplaiks, lai varētu apmainīties ar informāciju vai nodot SOS palīgā saucienu, ko izmanto daža laba korporācija, lai censtos izveidot savu koloniju uz citam jau piederošas, piešķirtas planētas paļaujoties, ka, kamēr kāds tiem ieradīsies palīgā, būs jau par vēlu, bet viņi acīmredzami pirmkārt izvēlējušies nepareizo upuri un otrkārt nav rēķinājušies ar tādu personāžu kā Robs Gerijs un triloģijai uzņemot apgriezienus arīdzan Mele Darcy.
Ne tikai Zeme no tagadējām kolonizētajām planētām kā Glenlyon, kurai šajā triloģijā sākotnēji nākas aizsargāties pašai, cerēt uz kādas citas kolonizētās planētas palīdzību – izveidosies alianse ar Kosatka, sākotnēji tāda ne pārāk stabila, droša, bet Gerijs un Dārsija to mainīs. Ja vēl citiem ir ilūzijas, vēl aktīva ir paļaušanās uz Zemi, tad Robs tādas iedomas vairs nelolo. Tāpat no citiem Robs atšķiras ar spēju kritiskos brīžos kaujās ar citiem kosmoskuģiem domāt pats ar savu galvu, nepaļauties uz kādas politiskās padomes vai ofisa klerku izstrādātām atķeksējamām darbību listēm, kā šķiet dara tikpat kā jebkurš cits, kurš vēlas bez grūtībām un sarežģījumiem kāpt pa karjeras kāpnēm.
Tas varbūt der mierīgākos laikos, laikos vēl pirms jump-drive tehnoloģijas, kad ‘’māte’’ Zeme ir salīdzinoši turpat blakus un var nosūtīt savu floti, lai atrisinātu konfliktsituācijuas un/vai noliktu mantkārīgas korporācijas savā vietā, bet tie laiki tagad ir jāatstāj pagātnē. Pavisam skaidri, ka tagad cilvēce stājusies uz jaunas attīstības takas. Mainīgi laiki, mainīga nākotnes politiskā aina, bet, kamēr citi turpina sēdēt ofisa sniegtajā drošībā un gudri spriest, Gerijam, Dārsijai un citiem labajiem sērijas tēliem jātiek galā ne tikai ar tā brīža pretiniekiem, bet arī ar faktu, ka, lai ko darītu, pat pie paša pareizākā lēmuma būs kritušie.
Ne reizi vien Roba vadītā jaunā flote ir vai nu mazākumā vai kāda cita ierobežojoša faktora, resursa dēļ iedzinēju lomā, bet savos padotajos, ja ir vēlēšanās sagaidīt jaunu rītu, aizstāvēt savas mājas no to iznīcināšanas, jāspēj ieviest cerība, motivējošs spēks, kas smagos brīžos ļautu to pārvarēt un sakaut pretinieku. Zināt ko teikt un ko nē, pat ja attiecīgajā brīdī pašam ir zināmas pamatotas šaubas par savu vārdu patiesumu, un vienlaikus, kuri no sevis iedomājās nezin ko, bet drīzāk ir traucēklis citiem un pat lielāks palīgs ar savu attieksmi pretiniekam.
Lai arī laba un interesanta, tad The Genesis Fleet triloģiju klausoties tomēr var just, ka tā kā prīkvela sērija sarakstīta kaut kad pēc oriģinālās pirmās sērijas. Notikumi un sižets tajā uz lapaspuses kaut kā neizpaužas dabiski pats par sevi, ja jau neeksistē kaut kas cits uz ko balstīties. Tā teikt lasītprieka faktors un procents šķiet būtu jūtami zemāks, ja šī triloģija būtu pirmā saskare ar The Lost Fleet Visumu.
https://poseidons99.wordpress.com/2023/09/27/jack-campbell-the-genesis-fleet-1-3/