No 1984. gada uz 1985.

Es domāju, ka šodien neatrast cilvēku, kas nav lasījis leģendāro Džordža Orvela antiutopiju “1984.” vai arī kaut vai tikai dzirdējis par šīs grāmatas eksistenci. Kuram nav pazīstami, gan aizdomīgi Staļinam līdzīgais diktators Lielais Brālis un partijas funkcionārs-sadists O'Braiens, gan teleekrāni – iekārtas, lai totāli izsekotu cilvēkus, gan dumpinieki “zemāki par jostas vietu” Vinstons un Džulija, kas dzīvo šausmīgajā “angļu sociālisma” iekārtā un kļuvuši par tā upuriem?

Un laikam daudzi būs vienisprātis ar to, ka reālais 1984. gads mūsu valsts vēsturē pagāja nemaz tik ļoti tālu no Orvela scenārija. Mazāk pazīstams ir šīs grāmatas turpinājums “1985.”, ko trīsdesmit gadus pēc Orvela nāves sarakstīja ungāru disidents Djerdjs Dalošs. Par ko tur bija runa? Nav grūti atminēt: par “pārbūvi”. Lielais Brālis mirst. O'Braiens kompānijā ar Džuliju un Vinstonu (!) nodarbojas ar “progresīvas pārbūves” avīzes izdošanu. Taču arī postsociālistiskajā paradīzē viss neiet gludi. Ļoti drīz Vinstons to saprot un dodas pa savu ceļu. Viņu atkal pasludina par “atkritēju” un “valsts ienaidnieku”...

Atstāstīt fantastisko romānu drūmos sižetus diezin vai ir vērts. To ir pārāk daudz: no samērā maigiem (Oldesa Hakslija “Brīnišķīgā jaunā pasaule”, Staņislava Lema “Atgriešanās no zvaigznēm”) līdz ļoti cietsirdīgām (Karīnas Boijes “Kallokaīns”, Jevgeņija Zamjatina “Mēs”). Nu un, ko tie, kas barikāžu otrajā pusē? Kas radies viņu radošajās laboratorijās? Paklausīsimies otro pusi?

Saules pilsēta.

1598. gadā itāļu dominikāņu mūksTommazo Kampanella tika sagūstīts Neapolē un ieslodzīts cietumā. Kas un par ko, neprecizēsim, interesenti var ieskatīties viņa biogrāfijā. Mums svarīgi ir tas, ka cietumā Kampanella rada epohālu darbu “Saules pilsēta”, kurā apraksta vispārēja taisnīguma, laimes un uzplaukuma sabiedrību. Kurp tad Kampanella sauca cilvēkus un kā pēc viņa priekšstatiem bija jāizskatās ideālai sabiedrībai, zinātnes un mākslas valstībai? Ļoti savdabīgi.

Solāriji (laimīgās pilsētas pilsoņi) dzīvo zem diktatora varas, kuram ir daudznozīmīgs pseidonīms O. Tos, kas neklausa, soda ar nāvi, turklāt, nāves sodu izpilda, nevis bende (no kurienes paradīzē radīsies bende?), bet laimīgie pilsoņi, nomētājot sodīto ar akmeņiem. Laulības, kā tādas, neeksistē – sievietes un vīriešus pāriem izvēlas īpaša komisija pēc eiģēniskām pazīmēm (daudz vēlāk šo ideju aktualizēja un realizēja Henrihs Himlers savos “rases rezervātos”). Neauglīgas sievietes tiek atdotas vispārējai lietošanai. Tiek praktizēta cilvēku upurēšana (gan ārēji labprātīga, taču – ej un strīdies ar diktatoru un viņa slepenpoliciju!) Nu, kā tad būs, lasītāj? Vai jums nav radusies vēlēšanās skriet uz vēstniecību un lūgt vīzu uz Kampanellas Ēdeni? Vai jūs neesat aizmirsuši, ka mēs stāstam, nevis par kārtējo futūristisko murgu, bet gan par vispārējas laimes recepti?

Jā... “Lēciens ideālajā sabiedrībā” kaut kā pilnīgi nesanāk. Tad, varbūt pievērsīsim uzmanību mūsu pašu, padomju autoriem, nesenajiem komunisma cēlājiem? Viņi taču noteikti nepievils!

“Andromēdas miglājs” un “Vērša stunda”.

Protams, šeit klasiskais piemērs ir Ivana Jefremova “Andromēdas miglājs” (1957.): harmonisks, bez konfliktiem, darbīga un radoša sabiedrība. Īsts komunisms tā laika padomju cilvēka priekšstatos. Autoru mīl vara, cenzori ir apmierināti, liekas, ko vairāk, raksti tālāk tādā pašā garā. Tikai... Paiet tikai daži gadi un Jefremovs izdara pagriezienu, kā saka, par simt astoņdesmit grādiem. Viņš raksta grāmatu “Vērša stunda”, kur rada vairs ne ainavu “ar piena upēm ķīseļa krastos”, bet sabiedrību, kas praktiski nav atšķirama no reālā sociālisma, ar visiem tā trūkumiem un čūlām. Protams, Jefremovs saprata, ka izvietos viņš šo sabiedrību uz nākotnes Zemes, tāda grāmata nekad neieraudzīs dienas gaismu. Tāpēc darbību viņš izvērš uz krēslainās planētas Tormanss, bet turienes ideologiem pretī nostāda tās pašas gaišās personības no “Miglāja”. Sākumā triks nostrādā – grāmatu izdod, taču visai drīz vara apķeras. Kas tikai tad sākas! Jefremova romānu nosauc par “netīru paskvilu”, “sociālisma apmelošanu”, “nomelnošanu” un tā tālāk, un tamlīdzīgi. “Vērša stundu” izņem no bibliotēkām, atkārtoti izdot aizliedz. Tikai 1980. gados to atkal atļauj lasīt.

Nedaudz pa savādāku ceļu iet citi padomju fantastikas klasiķi – brāļi Strugacki. Paliekot atļautā rāmjos, viņi neidealizē “mūsu nākotnes cilvēku”, vēl vairāk, atļaujas caurspīdīgas piezīmes. Lūk, piemērs no viņu garstāsta “Praktikanti”, kas izdots 1960. gados. Uz planētu, kur vēl saglabājušās pūstošā kapitālisma paliekas, ierodas kāds ģenerālais inspektors no apvienotās (komunistiskās) cilvēces. Viņš ātri ieved tur kārtību. Un kā viņš darbojas? Citēju viņa pavēli no garstāsta: “...nododiet visus ieročus, kas jums ir. To es jums saku, liekēži! Ar šo brīdi katrs, pie kā atradīs ieročus, tiks nošauts uz vietas. Es dodu komisāram šādas pilnvaras...” Vai tas jums neko neatgādina, lasītāj? Starp citu, interesanti, ka cenzūra bez mazākās aizķeršanās šo epizodi palaiž drukāt. Acīmredzot, bija pieraduši, ka tikai tā arī vajag.

Taču arī Strugacki drīz vien atmeta visus mājienus un sāka runāt atklātā tekstā, piemēram, grāmatā “Neglītie gulbji”. Šis romāns, tāpat kā “Vērša stunda” PSRS bija aizliegts.

“Zemes bēgšana”.

Nu ko, arī te mums nesanāca atrast plaisu vienlaidus mākoņu segā. Varbūt pārslēgsimies uz Rietumu fantastiku? Nē – nē, ne uz to, kas nepārtraukti šausmina ar murgiem – tādām grāmatām nav skaita. Mēs taču gribam atrast nākotnes optimistisku variantu. Bet, kas gan var priekš Zemes būt optimistisks, ja pēc četriem miljardiem gadu Saule, kā uzskata zinātnieki, pārvērtīsies “sarkanajā gigantā” un sadedzinās mūsu planētu.

Bet lūk, manā priekšā ir Frānsisa Karsaka romāns “Zemes bēgšana”. Tiek nospēlēts tieši šis sižets: Saule uzsprāgst (gan ne pēc miljardiem gadu, bet agrāk, taču jēga no tā nemainās). Vai Zeme aiziet bojā> Nē! Nākotnes zinātnieki apgādā mūsu planētu ar kosmomagnētiskiem dzinējiem un tā dodas kosmosā uz citām zvaigznēm.

Urā? Atradām optimistisku scenāriju? Ja tā būtu... Tur, tālajās pasaulēs Zemes cilvēki satiek trīsacainus briesmoņus ar milzīgu hipnotizējošu spēku. Šie monstri pakļauj cilvēkus savai gribai. Jūs jautāsiet, kāpēc? Nu, ļoti vienkārši. Lai kautuvēs sadalītu un apēstu.

Nesteidziet krist izmisumā. Varonīgie cilvēki, apbruņojušies līdz zobiem, protams, ka uzveiks briesmoņus. Un te atmiņā nāk vecais joks: “Labais vienmēr uzveiks ļauno. Panāks, noliks uz ceļiem un zvēriski nogalinās”.

“Rītdiena nekad nenomirs”.

Ne visai daudz optimisma mums izdevās atrast dažādu laiku un dažādu valstu prognozēs, projektos un scenārijos. Protams, šis nelielais apskats nevar pretendēt uz pilnību. Taču ne jau velti saka, ka pesimists – tas ir labi informēts optimists. Pietiek paskatīties kaut vai uz XX gadsimta vēsturi (tālāk nedodoties!). Visi šie asiņainie sociālie eksperimenti, “ļaunuma impērijas”: sociālistiskā Krievija, nacistiskā Vācija, maoistiskā Ķīna, khmeru Kampučija... Ja ir vēlēšanās, katrs šajā rindā var pievienot desmitiem punktu. Divi pasaules kari, nepārtraukti lokālie konflikti... Iespējams, pati cilvēka daba nav tendēta uz pārāk rožainiem nākotnes modeļiem. Un tomēr, negribas beigt uz melnas nots.

“Ja pienāks rītdiena” - tā es nosaucu šīs piezīmes (sekojot Sidnijam Šeldonam). Pienāks, par to nav nekādu šaubu. Un kaut vai tas jau ir iemesls optimismam. Bet, kāda tā būs, tas jau ir atkarīgs no mums.