Pasakās ir arī ļaunas raganas un bargas pamātes, nezvēri un briesmoņi…
Tomēr pasaku karaļvalstīs notiek brīnumu lietas – dzīvnieki runā cilvēku mēlē, cilvēkiem piemīt burvju spējas un, lai kā arī sāktos katrs stāsts, tas ikreiz beidzas laimīgi. Jo pasaulē nav tādas pasakas, kura nebeigtos laimīgi…
Pasakas vēsturiskā attīstība
Literārās pasakas pamatā, no vienas puses, ir romantisma inspirētā tautas pasaku vākšana, stilizācija un imitācija, no otras puses – apzināti radīti neliela apjoma darbi, kas uzplauka jau 17.gadsimta Francijā. Literārās pasakas žanra strauja attīstība notiek 19.gadsimtā, kad Eiropas tautu kultūrās – īpaši vācu, dāņu, norvēģu, somu, zviedru – sākas folkloras vākšanas kustība, ko izraisa romantiķu interese par folkloru, kā arī nacionālās apziņas veidošanās.
Daudzas Eiropā populāras pasakas ir ar literāru cilmi – konkrēti cilvēki talantīgi pārveido tradicionālajā kultūrā un senākos publicējumos sastopamos sižetus un motīvus, kas pēc tam atkal pāriet mutvārdu tradīcijā. Pasaku publicējumi ļoti būtiski veicina pasaku popularitāti un izplatību. Pasaku vēsture tiek pētīta, izmantojot to senākos pierakstus.
Nozīmīgs pasaku žanra aizsācējs ir 17.gs. itāļu dzejnieks Džambatista Bazils (Giambattista Basile, 1575-1632), kura apkopotais krājums “Pasaku pasakas” (Pentamerone) tiek izdots 1634.gadā. tas ir itāļu literatūras meistardarbus, sarakstīts neapoliešu dialektā. Šeit atrodamas gan Itālijā, gan autora ārvalstu ceļojumos dzirdētas un lasītas 50 pasakas. Te pirmo reizi publicētas vēlāk Eiropā populārās pasakas par Pelnrušķīti (ATU 310A), Apburto princesi (Ērkšķrozīti) (ATU 425C) un daudzas citas.
Taču pasaulē pazīstamāks pasaku žanrā ir franču dzejnieks Šarls Pero (Charles Perrault, 1628-1703), kurš 1687.gadā publicē astoņu pasaku krājumu “Stāsti jeb pasakas no sendienām” (Les Histoires ou contes du temps passe). Te atrodamas jau agrāk zināmās pasakas jaunās un veiksmīgās literārās versijās: “Runcis zābakos” (ATU 545B), “Pelnrušķīte”, “Apburtā princese”, bet pirmoreiz publicēta “Sarkangalvīte” (ATU 333). Šīs pasakas nu jau kļuvušas par visu Eiropas tautu kopējo īpašumu.
Ir pasakas, kuru saknes meklējamas citās pasaules malās. Plaši zināmās arābu un persiešu pasakas atrodamas jau senos rakstu avotos. Taču pasaku par Aladinu un burvju lampu pirmoreiz publicē Antuāns Galāns (Antonie Gallana, 1646-1715) Francijā. Ar savu “Tūkstoš un vienas nakts pasaku” (Les Mille et Une Nuits) tulkojumu no arābu valodas (1704-1717) viņš padara šo krājumu pieejamu eiropiešiem. Taču viņš to papildina ar pasakām, kas nav šajā krājumā. Kaut gan Galāns raksta, ka pasaku par Aladinu un vairākas citas viņš dzirdējis no kāda sīriešu mūka, izcila stāstnieka, daži pētnieki uzskata, ka viņš to sacerējis pats…
Pirmo nozīmīgāko grāmatu vācu valodā saraksta Johans K.A.Musevs (Johan Karl August Musāus, 1735-1787). “Vācu tautas pasaka” (Volksmārdhen der Deutschen, 1782-1786) iznāk piecās daļās un ietver žanriski ļoti dažādu materiālu. Viņš brīvi pārstāsta dzirdētās un lasītās pasakas, papildinot tās ar ironiskiem komentāriem un plašākiem tēlojumiem. Vēlāk citi autori viņa pasakas vairākkārt pārstrādājuši.
1812. un 1815.gadā brāļi Jākobs (1785-1863) un Vilhelms (1786-1859) Grimmi divos sējumos publicē “Bērnu un mājas pasakas” (Kinder- and Hausmārchen). 1819. gadā iznāk otrs papildināts izdevums, bet populārāks krājums kļūst tikai ar ilustrēto “Mazo izdevumu”(1825), kurā ir 50 pasakas. Kaut gan Grimi apgalvo, ka pasakas pierakstījušo no mutvārdu tradīcijas un publicējuši nemainītas, viņi daudz izmanto iepriekšējos publicējumus un tekstus radoši pārstrādā (it īpaši Vilhelms) – apvieno variantus, mēģina rekonstruēt mītisko pirmformu, apslēpj ar seksualitāti saistītās vietas, ievij sakāmvārdus un izveido sava laika prasībām atbilstošu tautisku un pamācošu pasaku stilu. Tāpēc katrs no septiņiem “Bērnu un māju pasaku” izdevumiem (līdz 1857.gadam) ir atšķirīgs, jo arvien tiek uzlabots. Pasaku stāstītājas, uz kurām viņi atsaucas, dažkārt ir ar francisku un aristokrātisku izcelsmi, tāpēc vairākas pasakas līdzīgas franču pasakām. Ar komentāru sējumu 1822.gadā Grimmi iedibina pasaku zinātnisko pētniecību.
Savulaik popularitātes ziņā ar Grimmiem konkurē rakstnieks, bibliotekārs un aptiekārs Ludvigs Behšteins (Ludvig Bechstein, 1801-1860) ar savu “Vācu pasaku grāmatu” (Deutsches Mārchenbuch, pirmais izdevums 1845).
Literāro pasaku anrā 19.gadsimta pirmajā pusē raženi darbojas arī dāņu rakstnieks Hanss Kristians Andersens (1805-1875), viens no izcilākajiem pasaku autoriem pasaulē, dēvēts par pasaku karali. Andersens pasakas vienlaikus ir gan bērnu, gan pieaugušo lasāmviela. Dažās pasakās izmantoti dāņu folkloras motīvi, citas ir viņa paša jaunrade. Pirms publicēšanas viņš savas pasakas stāstījis radinieku bērniem, kamēr tās ieguvušas gludu formu. Pirmajās viņa pasaku burtnīcās “Pasakas bērniem” (Eventyr, 1835) ietvertas pasaulē joprojām populāras pasakas: “Princese uz zirņa” (ATU 704), “Meža zosis”, “Īkstīte”, “Mazā Nāriņa”, “Mazās Īdas puķes”, “Nelokāmais alvas zaldātiņš”, kā arī slavenā ar autora biogrāfiju saistītā pasaka “Neglītais pīlēns”.
Ieskats latviešu pasaku vākšanas vēsturē
Pirmā laicīgās literatūras grāmata latviešu valodā bija pasaku grāmata: mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera (1714-1796) “Pasakas un stāsti tiem latviešiem par izlustēšanu un gudru mācību” (1766, 1789). Viņš pārstāstīja citu Eiropas tautu fabulas un pasakas, cenšoties ar tām izglītot un pamācīt latviešu zemniekus.
Vēlāk tulkotās pasakas varēja lasīt kalendāros, skolas lasāmajās grāmatās, nelielās pasaku grāmatiņās (1001 nakts pasakas, Grimmu pasakas u.c.). Tās nereti ir senākās liecības par to, kad attiecīgā pasaka bijusi latviešiem pazīstama. Iespējams, ka daudzas pasakas latviešu senčiem bija zināmas jau vairākus gadsimtus, bet citas nonāca šeit tikai 19.gadsimtā – vai nu ar mutvārdu stāstījumu, vai rakstītas ar literatūras palīdzību.
Pirmais latviešu pasakas sāka vākt vācbaltu mācītājs, latviešu valodas un etnogrāfijas pētnieks Augusts Bīlenšteins (1826-1907). Sākot no 1862.gada viņš savāca ap 215 pasakas, no kurām 35 pierakstīja pats.
1869,gadā pirmajā folkloras vākšanas ekspedīcija devās Fricis Brīvzemnieks (1846-1907). Izmantojot gan aicinājumu presē, gan personīgus kontaktus un vēstules, viņš savāca tūkstošiem tautasdziesmu un vairāk nekā tūkstoti pasaku un teiku. Pirmais lielākais latviešu pasaku publicējums bija krievu valodā un iznāca Maskavā 1887.gadā – F.Brīvzemnieka savāktās un tulkotās ap 200 latviešu teikas un pasakas.
1891.gadā Džūkstes-Pienavas pagastā pierakstītās ap 250 pasakas publicēja lauku skolotājs Anss Lerhis-Puškaitis (1859-1903). Tad iepriekš minētie un citi vācēji uzticēja viņam savus krājumus un “Latviešu tautas teiku un pasaku” septiņos sējumos (1891-1903) “Latviešu pasaku tēvs” apkopoja ap 1860 pasakas, 3250 teikas, kā arī ticējumus un veļu laika ieražu aprakstus, kopā vairāk nekā 6000 tekstus. A.Lerhis-Puškaitis sarakstījis arī vienas no pirmajām latviešu literārajām pasakām.
Intensīvu folkloras vākšanu uzsāka 1924.gadā nodibinātā Latviešu folkloras krātuve (LFK). Tā ir valsts centrālais folkloras arhīvs arī mūsdienās, atrodas LNB 5.stāvā un glabā ap 3 miljoniem folkloras pierakstu.
Austrumu valodu speciālista un tautasdziesmu pētnieka profesora Pētera Šmita (1869-1938) “Latviešu pasakas un teikas” 15 sējumos (1925-1937) ir lielākais un zinātniskais šīs nozares publicējums. Pirmajos 12 sējumos ir 4309 pasaku teksti, pēdējos trīs – 3586 teikas. Kopš 1998.gada pieejama digitālā versija: www.valoda.ailab.lv/folklora/pasakas. LFK ir šī krājuma manuskripts – daudzi teksti ir pamatīgi rediģēti un laboti. Vācijā Getingenē glabājas šo 15 sējumu pilns tulkojums vācu valodā, tas ir lielākais latviešu folkloras tulkojums svešvalodā.
Kārļa Arāja (1929-2001) un Almas Mednes (1907-1950) “Latviešu pasaku tipu rādītājā” (1977) uzskaitītas un klasificētas ap 36 000 pasaku – tik daudz tolaik bija savākts LFK. Almas Ancelānes Latviešu teiku kartotēkā ir 57 000 teiku kartīšu. Pasaku stāstīšana un stāsta vākšana Latvijā turpinās. Nepublicētus folkloras materiālus jūs varat atrast LFK digitālajā arhīvā www.garamantas.lv. Tāpat iespējams iesaistīties un palīdzēt zinātniekiem tos pārrakstīt, kā arī papildināt ar saviem vākumiem.
Pasaku tipu katalogi
Jau 19.gadsimta sākumā pētnieki ievēroja, ka daudzām tautām ir līdzīgas pasakas. Tam tika meklēti dažādi izskaidrojumi – ka pasakas ir atmiņas no kopīgas senatnes, ka tās ceļo pāri valstu un tautu robežām, ka cilvēki domā līdzīgi, tāpēc arī viņu sacerētie stāsti ir līdzīgi… Kad vairs nepietika ar norādēm uz brāļu Grimmu krājumu, 20.gadsimta sākumā katrai pasakai (pasaku tipam) tika piešķirts savs numurs.
Pirmo pasaku tipu rādītāju izveidoja somu zinātnieks Anti Ārne (1910), vēlāk to papildināja Stīvs Tompsons (1928, 1961) un Hanss Jorgs Uters (2004, saīsinājums ATU). Dzīvnieku pasakas ir numurētas no 1 līdz 299, brīnumu pasakas no 300 līdz 749, tālāk seko citas pasakas. Tika izveidots katalogs arī stāstījumu sīkākām sastāvdaļām – motīviem (S.Tompsons, 1955-1958). Lai varētu atrast informāciju un pētījumus par konkrētu pasaku, vispirms jānoskaidro tās numurs un starptautiski pieņemtais nosaukums, piemēram: “Sarkangalvīte” ATU333, “Pelnrušķīte” ATU510 utt.
Pasaku tēlu, kādus mēs tos pazīstam šodien, dzimšana laika griezumā
1634
Apburtā princese, Salātlapiņa, Pelnrušķīte, Sniegbaltīte un septiņi rūķīši – hercogs Jēkabs dodas trīs gadu ilgā ceļojumā – uz Nīderlandi. Franciju.
1636
Ansītis un Grietiņa – tiek dibināta viena no vecākajām universitātēm pasaulē – Hārvarda Universitāte Masačūsetā, galvenokārt domāta garīdznieku izglītošana
1697
Runcis zābakos, Sarkangalvīte – Krievijas imperators Pēteris I dodas lielajā Eiropas ceļojumā. Lielā sūtniecība sākas Latvijā
1712
Aladins – 28.jūnijā Ženēvā, Šveicē, dzimst franču intelektuālis, filozofs Žans Žaks Roso (1712-1778).
1756
Skaistule un briesmonis – Rīgas Sv.Jēkaba baznīcai remontē un ar vara skārdu pārklāj torni. Tornis iegūst piramidālu smailu ar barokālu izliekumu lejasdaļā
1819
Brēmenes muzikanti – Sāk realizēt jauno Kurzemes muižniecības izstrādāto zemnieku brīvlaišanas likumu
1835
Princese uz zirņa – Beļģijā izveido pirmo dzelzceļa līniju kontinentālajā Eiropā
1837
Neglītais pīlēns, Mazā Nāriņa – Vācijā dibina dzīvnieku aizsardzības biedrību
1838
Alvas zaldātiņš – Pirmie tiešie attāluma mērījumi līdz zvaigznēm
1844
Sniega karaliene – 1.oktobrī Bukaišu pagasta “Lielstrikaišos” dzimst Latvijas Universitātes dižmecenāts Kristaps Morbergs (1844-1928)
Pasaku terapija
Pasaka ir daudz vecāka par psiholoģiju, terapiju, meditāciju. Taču pasaku dziedinošais spēks ir ticis pamanīts līdz ar pirmās pasakas parādīšanos. Radot satraukumu, skumjas, prieku, līdzcietību, pasaka atmodina iekšējo pasauli, parāda dažādas pieredzes un ļauj sadzirdēt pamācības, dzīves galvenās vērtības. Tāpat pasaka lasītāju iepazīstina ar grūtībām, šķēršļiem, kārdinājumiem, kas sastopami dzīvē, atklājot veidus, kā ar tiem tikt galā, kā iegūt un cienīt draudzību un mīlestību, kā veidot attiecības ar vecākiem un bērniem. Saikni starp notikumiem pasakās un uzvedību reālajā dzīvē veido process, ko sauc par pasaku terapiju.
Bieži vien pasakā teiktais ir jāsaprot pārnestā nozīmē, jo tas slēpj sevī simbolisku jēgu. Pasakās ir atklāta cilvēku psihiskā realitāte, iekšējās pasaules pārdzīvojumi, pretrunas. Ar pasaku palīdzību ir iespējams atpazīt un izprast šos iekšējos pārdzīvojumus, to nozīmi, modināt garīgo aktivitāti. Pasaku saturs tiek saglabāts zemapziņā, kas veicina vērtību un redzējuma pārstrukturēšanu, palīdz atšķirt labo no ļauna, audzina emocionālu attieksmi pret pasauli.
Lai gan pasakas pārsvarā tiek lasītas bērnībā, tās ir nozīmīgas arī pieaugušo dzīvē – tās ir domātas bērnam, kas mīt katrā cilvēkā. Ar pasakas palīdzību iespējams mēģināt izprast dvēselē notiekošos procesus. Pasaku stāstīšana ir meditatīva nodarbe brīžos, kad cilvēks satraukts, vai ir izjaukts iekšējais līdzsvars. Šādās situācijās pasaka var palīdzēt, parādot bēdu no citas puses, atverot durvis sapņu valstībai un dot jaunus impulsus dzīvei, mācībām, darbam.
Visiem zināms, ka pasakas ir ar laimīgām beigām. Bet dzīve nav pasaka. Taču tā māca, ka ikvienas durvis, satikts cilvēks, ceļa sākums var izmainīt dzīvi.
Kopīga pasaku lasīšana un pārrunāšana mierina, veicina attīstību, labvēlīgi ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības. Ienirt pasaku valstībā ir jauki gan klausītājam, gan lasītājam.
Gudrības
“Pasaka ir riekstam līdzīga: pārkod – dabūsi kodolu.”
A.Lerhis-Puškaitis
“Jo vairāk mēs tuvojamies jaunākiem laikiem un turklāt vēl Eiropas tautā, jo grūtāki mums noteikt, šo Eiropas jaunlaiku pasaku dzimteni.
Šādas pasakas (..), tiek stāstītas ne vien visā Eiropā, bet gandrīz visā pasaulē. Viņas jau ir izvērtušās par Eiropas tautu kopmantu, un tagad nav mums vairs viegli izšķirt, kuras tautas ir bijušas devējas un kuras ņēmējas.”
P.Šmits
“Tautas teikas, pasakas, mīti… ir tautas ticības rezultāts,… kur sapņo, tādēļ, ka nezina, tic. Tādēļ, ka neredz. Tas ir svarīgs priekšmets cilvēces vēstures rakstītājam, dzejniekam un filozofam.”
J.G.Herders
“Bet dzīve pati ir jau visskaistākā pasaka, un šinī pasakā pats esi tas, kas visu dara un piedzīvo.”
H.K.Andersens