Viņa seju aizsedza pār galvu pārmests apmetnis. Ārā bija auksts un viņa elpa izelpojot pārvērtās par biezu, ātri gaistošu dūmu mutuli, par vientulīgas miera pīpes patmīlību.

Viņš bija sēdējis ilgi. Depresija. SMS no Dzīves. Pārdomas pirms lielās Radīšanas. Viens no šiem būs īstais iemesls, kādēļ viņš arvien sēž.

Garāmgājēju nebija. Laiku neviens neskaitīja.

Piepeši Viņš piecēlās. Nevis lēnīgi un neizlēmīgi, kā dara tie, kuri ir veci un nevarīgi, vai jauni un nomākti, bet pavisam ātri. Dedzīgi.

Viņš piegāja pie lielas, melnas kastes un sāka vandīties. Uz zemes nokrita vairākas mazas kastītes, neliels dēlis un četri ar raupju audumu pārvilkti rāmji. Vēl turpat piezemējās pudele un ar lina striķīti apsiets otu kuksnis.

Rāmjus ar pārvilkto audumu Viņš atstutēja pret blakus gulošo akmeni, bet pats notupies uz ceļiem sāka izsaiņot kastītes un ritināt vaļā otu čumuru.

Kad viss bija sagatavots, Viņš paņēma vislielākā izmēra otu un ilgi skatījās uz krāsām, kuras kā snaudoši kāpuri noteiktā secībā gulēja uz paletes.

Zila? Sarkana? Balta? Dzeltena?

Viņam patika sarkanā. Asinssarkanā. Vairs nemaz nedomājot, Viņš pamērcēja otu burciņā ar duļķainu šķidrumu.

-         Ko tu dari? – kāds negaidīti jautāja.

Viņš paskatījās visapkārt, bet neko nesaskatīja. Bija tumšs un auksts.

Gan jau būs tikai izlicies, viņš nodomāja.

-         Man taču ir tiesības zināt! – atkal balss ierunājās, bet šoreiz runātājs paspēra dažus soļus tuvāk ugunskuram.

Viņš uzmeta tam Otram ašu skatienu un piecēlās kājās.

-         Ak, tu tas esi! Piedod, ka nepazinu. Tumsā neko lāgā nevar saskatīt. Ja tās blaugznas, kuras sakritušas uz tava melnā mēteļa būtu nedaudz lielākas, tad redzētu vismaz tās un man būtu skaidrs, ka tas esi tu. Vienmēr blaugznains.

-         Bēdīgi, ka pirmais, ko tu saskati ir sasodītie trūkumi, - Otrais likās saērcināts.

-         Ne jau blaugznu dēļ es teicu, ka tev ir blaugznas. Pie vainas ir tumsa un tavas mūžīgi melnās drēbes. Es taču neesmu vainīgs, ka tu valkā tikai melnu. Dīvaina mode.

-         Negribu kašķēties. Labi atceros, kā mūsu strīd nobeidzās pēdējo reizi, - Otrs samierinoši teica.

Viņš skatījās uz Otru caur uguns liesmām. Izlikās, ka Otra seja un ķermenis degtu.

-         Nekas traks taču nav noticis! Man arī kādreiz bija blaugznas. Nu, un? Esmu dzirdējis, ka tas no satraukuma. No stresa. Piesēdi pie ugunskura, esi mans ciemiņš, - Viņš teica, paņēma otu un domīgs raudzījās audeklā.

-         Vai tev patīk sarkans? – Viņš pašķielēja uz Otra pusi.

-         Kas par muļķīgiem jautājumiem! Tu taču ļoti labi zini, ka tā ir mana mīļākā krāsa.

-         Brīnišķīgi, - teica Viņš un ar māksliniekiem raksturīgu kustību iemērca otu zilajā.

-         Ko tu dari? Atkal to pašu? Pēdējais tavs mākslas radīšanas mēģinājums taču beidzās ar galīgu fiasko. Ārdījies kā traks un bļāvi uz mani, ka nekas nesanākot tieši manis dēļ! Ja gribi zināt manas domas...

-         Nē, negribu, vis!

-         Es tāpat pateikšu – tu neesi nekāds mākslinieks! – Otrs skatījās uz Viņu arī caur liesmām un tagad Otram likās, ka Viņš deg. Ar visiem audekliem un otām.

Viņš atkal nolika otu un aizlicis rokas aiz muguras domīgi tuvojās Otram.

-         Gribu dzirdēt godīgu atbildi, ja vien tu vispār kādreiz spēj būt godīgs, - Viņš teica Otram, cieši lūkojoties Otra brūnajās acīs.

-         Klāj tik vaļā, mans godīgums ir gatavs darbam. Uz īsu brīdi, - teica Otrs neparasti nopietni.

Viņš atkal paskatījās uz Otru ar pilnīgu neuzticēšanos. Viņam nebija iespēju neteikt un jautājums par godīgumu, lūgums pēc godīgas atbildes varēja doties pie miera. Jājautā bija jebkurā gadījumā.

-         Labi. Vai tev nav šitas viss apnicis? – Viņš beidzot jautāja.

-         Un tas ir tavs jautājums? Smieklīgi. Skaidrs, ka man tavā vietā šāda dzīve jau sen būtu piegriezusies. Es jau esmu aicinājis tevi uz savu necilo mājvietu, bet tu nenāc. Kaut kādi principi, vai?

-         Man ir jāsakārto pašam savi valdījumi. Paskaties visapkārt! Tev patīk? Man tas ir apnicis līdz mielēm. Nevaru vairs tā dzīvot un cauri. Esmu nolēmis sākt nodarboties ar mākslu. Būšu mākslinieks.

Otrais aizgriezās, tomēr viņa smiekli nebija vis no tiem viegli nobēdzināmajiem, norijamiem. Viņš smējās. Kratījās, kā negudrs, muti ar plaukstām aizsedzis.

-         Smej, vien. Es smiešos desertā, bet tu raudāsi, jo tavam ambrozijam būs pārlieta saskābuša biezpiena mērce. – lēni vilkdams vārdus teica Viņš un atkal pievērsās audeklam.

-         Kāda krāsa tev šķiet dzīva? – pēc brīža Viņš jautāja, vai arī – vienkārši skaļi domāja.

-         Melna, protams. Tā taču ir krāsu krāsa! Melnas drānas var smērēt bez bažām, melnas rokas liecina par darītu darbu, melnās debesīs var redzēt zvaigznes, melnas domas rada apskaidrību, melnā grāmatvedība... Man patīk melns. Melnam vienmēr ir lielāka nozīme, nekā citām krāsām.

-         Nu, labi, - Viņš novilka un kaut ko uzskricelēja uz audekla.

-         Aizmirsu smēķus, - Otrs negaidīti piecēlās un pazuda tumsā.

„Nevērtē pēc sevis dotām baudām,

Kas radītas, kā dzīva māksla,

Ar gudrām samocītām beigām.”

Aizsmakusi Otrā balss attālinoties dungoja tumsā.

Viņš tam Otram reti pievērsa nopietnu uzmanību. Vieglprātība, valšķīgs dzīvesveids un pilnīgi nesakārtota esme bija Otra dzīves galvenās baudas. Un Viņš to nevarēja saprast – tikai pieņemt. Galu galā – arī sevis paša dēļ, jo Viņš negribēja būt viens un vienpersoniski izlemt, kura krāsa ir laba noteiktos gadījumos. Māksliniekiem visos laikos ir bijuši padomnieki, mūzas.

Klusējot Viņš priecājās, ka Otrs ir prom. Priecājās un triepa vienu krāsu pēc otras. Viņš dega mākslinieka ugunīs.

Drīz viens audekls bija gatavs. Viņš ķērās pie otra un trešā cerībā uz labāku, interesantāku dzīvi.

„Labāko nevar pateikt

Labāko nevar izdarīt

Kļūt par kropli tikai

Ar kājām sevi ļaut samīdīt...”

No tumsas iznira Otrs ar elegantu pīpi zobos tieši pēc septiņām dienām. Viņš svilpoja savai dziesmai pavadījumu un, palūrējis uz Viņu samāksloti izsaucās.

-         Wow, tu gan esi daudz sadarījis, kamēr es biju prom! Vai drīkstu apskatīt?

-         Jā, gan, tikai ar norunu, ka nebūs tava ironiskā smiekliņa. Iepriekšreiz tevis dēļ visas savas skulptūras pazudināju. Ja neesmu tēlnieks, tad varu būt gleznotājs!

-         Labi, labi maestro. Es tikai paskatīšos un neko neteikšu. Sarunāts?

-         Es tev galīgi neticu, bet lai notiek pēc mana prāta – nāc un skaties.

Otrais piegāja pie gatavajiem audekliem un atkal nosvilpās!

-         Šitās taču ir ainavas! Tikai...tikai nav īsti saprotams, kas tur attēlots.

-         Es no tevis kritiku it nemaz negaidu.

-         Nebēdā – tie, kuri kādreiz tevi kritizēs nebūs tik saudzīgi, kā es. Tāpēc labāk gan sākumā uzklausi mani. Var gadīties, ka tad izbēgsi no raupjās, slepkavnieciskās kritikas!

-         Man vienmēr ir šķitis, ka darba pamatā ir mīlestība. Arī mākslā. Mana mīlestība, kura tur ielikta darbos ir neizmērojama. Vai tad to nevar just?

-         Nezinu, gan. Es te redzu tikai dažādu krāsu pleķus. Vairs neko. Nekādas formas. Un šeit? Paskaties pats – te stāv divas figūras – kas tie tādi, kaut arī ar mīlestību, kā tu saki gleznoti, - teica Otrs un norādīja uz trešo audeklu. Tur bija nemākulīgi uztrieptas divas līdzīgas figūras. Gandrīz vienādas.

Viņš pagrieza audeklu tā, lai gaisma no ugunskura skaidrāk izgaismotu Viņa kļūdas.

-         Tas ir vīrietis un tā ir sieviete. Viņi mīl viens otru, - Viņš nervozi paskaidroja.

-         Par mīlestību es neko daudz nezinu. Mani neviens nemīl, bet tā sieviete...Viņa neizskatās pēc sievietes. Veselas trīsdesmit trīs reizes šo daudzo gadu laikā esmu aicinājis tevi ciemos uz savu necilo mitekli, bet tu vienmēr atsakies. Tu atsakies no sievietēm. No īstām, skaistām sievietēm. Tava nezināšana spoguļojas, lūk, kur! – ar pašapmierinātu smaidu pateica Otrais un ar galvas mājienu norādīja uz gleznu, kur sadevušies rokās kaili stāvēja vīrietis un sieviete. Bija jābūt pilnīgi aklam, lai nepiekristu Otrajam. Vīrietis gleznā bija attēlots ar nelielu izaugumu starp kājām, bet sieviete – līdzīga vīrietim, tikai bez izauguma.

-         Es zinu, ko tu domā. Atkal tās neķītrības! Mīlestībai un neķītrībām nav nekāda sakara. Mīlestība ir kā... Kā pazemība un cieņa vienam pret otru...

-         Nu, ja. Nu, ja. Tu kā vienmēr esi maksimālists. Ar minimālām piepūlēm tu centies radīt cieņu pret sevi. Paverdzināt visus. Iejūgt pazemībā un izpelnīties mīlestību. Jūtas, par, kurām tu neko nezini maldinās arī citus un laupīs izpriecas. Un tas būs tavu gleznu rezultāts. Vai tad tu domā, ka es esmu tāds auša un nezinu, ko ar tām grasies darīt? Ha!

Viņš apsēdās uz lielā akmens turpat blakus ugunskuram un pašapmierināti raudzījās uz savu gleznu. Viņam tā patika. Viņš uzmeta bažīgu skatienu Otrajam un Viņa, ar krāsām notraipītās rokas savilkās dūrēs, jo Viņš atkal atminējās to bēdīgo pavērsienu, kad Otrais iznīcināja visus Viņa mākslas darbus.

Toreiz Viņš bija uzmeistarojis māla veidojamo ierīci. Tādu, kur ir pedālis, kuru minot griežas svira un ļauj no māla pikuča izveidot mākslas darbu.

Un tieši toreiz, līdzīgi, kā pirms septiņām dienām, bija atnācis Otrais un kārtējo reizi svilpodams bardzināja Viņa mākslu un bakstīja visām māla figūrām ar pirkstu. Tas neesot izteiksmīgi un tas esot galīgi garām. Māksla neatbilstot laikmetam un figūras tendencēm, ņemot vērā, ka drīz vien paredzama GSM (Globālās Sasilšanas Mistika) un lietas netikšot uztvertas tā, kā līdz šim. Viss iešot uz galu, tāpēc arī vajagot Galīgu mākslu – tādu, kura var izturēt mākslīgu Pastaro dienu. Viņš, saprotams bija mēģinājis iebilst gan pret GSM un bezjēdzīgu Galīgumu, taču Otrais tikai smējies un saucis Viņu par vecmodīgu muļķi un arvien atgādinājis, ka jādomā ir par funkcionalitāti, nevis jārada kaut kas puņķainu emociju un garlaicības vadītam.

Viņam tikai atlika savus darbus izstādīt vispārējai apskatei, taču tik tālu ceļu Viņa mākslai nebija lemts iet. Šķēršļus, kā vienmēr bija salicis Otrais. Kur, nu salicis – visi ceļi uz Gaismu, ko sniedz radītāja apziņa bija nobloķēti. Daži pat iznīcināti, jo Otrais bija nolēmis izmantot savu galējo iznīcināšanas mākslu, apliedams visas māla skulptūras ar kaut kādu skābi. Dažādas dzīvnieku, augu un brīnišķīgu rāpuļu figūras izkusa kā sveces ātrdegšanas sacensībās. Tur vairs neko nevarēja padarīt. Viņš bija sarūgtināts, bet tomēr gandarīts par vienu mazu skulptūriņu, kuru bija izdevies glābt. Viņš to bija nobēdzinājis apmetņa kabatā un aukstumā sildot nosalušos pirkstu galus, arvien apmierināti glāstīja neapdedzināta māla raupjās formas. Arī tagad viņš ieslidināja roku kabatā, lai nedaudz nomierinātos un kaut vai iekšēji parādītu Otrajam sen gribētu pigu.

-         Tikai neiedomājies kaut ko tām nodarīt, tikai tāpēc, ka tev nepatīk mana māksla, - Viņš pēkšņi nobļāvās.

Debesīs uzplaiksnīja pērkons un zibens, kā atskabargains pīķis pašāvās garām Otrā galvai izgaismodams Otrā niecīgā smaidā savilktos sejas pantus.

-         Toreiz, starp citu, es tavus māla ķēmus iznīcināju ar savām ilgi krātajām asarām! Un pat neiedomājies, ka asaras nav nekā vērtas. Pasaki gan kādam, ka asaras ir grēks. Pasaki!, - otrais izpūta smaržīgus pīpes dūmus.

-         Tu krāj savas asaras? Un toreiz tās bija asaras? Tu vispār raudi? – Viņš izskatījās, kā nupat zaudējis savu vienīgo ieroci izšķirīgā kaujā, jo pret asarām neko nevarēja darīt. Guļošos nesit, bet raudošos nenosoda. Tādi bija Viņa paša dzīves principi.

-         Kāpēc tu tā darīji? Un no, kurienes tās asaras? Vesela baļļa asaru, padomā tik!

-         Nav tava darīšana! Neraudāt nav spēka pazīme. Taisnību sakot, mana rīcība bija pat ļoti simboliska. Es izgāzu visu savu bagātību, pazudināju savas cilvēcības pierādījumus, lai glābtu pasauli no tavas mākslas, jo man ir nelabas aizdomas, ka diletanti pasauli nepadara labāku. Viņi maldina gan sevi, gan citus. Arī mani. Tāpēc es, kā apraudātāja visu apraudāju. Tikai beigās līķis ņēma un pazuda. Netipiski, tomēr patīkami. Tas, ko tu dari ir tava prāta līķis, taču par šodienu vari neuztraukties – es tevi vairs nekavēšu īstenot tavus egoistiskos plāniņus. Dari, vien. Tikai man ir kāds lūgums.

-         Lūgt man pagaidīt līdz izstādes atklāšanai, līdz tu būsi saraudājis kārtējo baļļu nāvējošo asaru? – Viņš ņirdzīgi izmeta.

-         Ak, nē – es vairs neraudu. Kopš esam sākuši retāk tikties – man nav bijusi vajadzība pinkšķēt. Man ir kāds cits lūgums, bet es brīdinu – tas ir ārpus taviem svētulīgajiem principiem.

Viņš neko negribēja teikt. Ja, nu vienīgi to, lai Otrais aizvācas ar savu smirdīgo pīpi uz savu piesmakušo ūķi. Taču Otrais Viņam tik reti, ko lūdza. Tik sasodīti reti. Un Viņam jau sen tik ļoti garlaicīgi. Principi viņu padara vecu ar katru dienu arvien vairāk.

-         Labi, saki vien – tikai neceri, ka es uzreiz piekritīšu. Visticamāk, ka nepiekritīšu vis.

-         Piekritīsi. Tas ir saistīts ar taviem mākslas darbiem. Manā lūgumā ietilpst piedāvājums uzspēlēt Durakus. Ja es zaudēju – tad nekad vairs nekritizēšu tavus darbus un apņemos tiem nedot savu svētību izstādes dienā. Ja zaudē tu – es ar dažiem otas triepieniem veikšu vienā no trim gleznām labojumus pēc sava prāta.

Sliktas domas veicina visādas slimības – sevišķi, ja tās nāk no Otrā. Viņš negribēja un nedrīkstēja saslimt, pirms nav atklāta, iespējams vienīgā izstāde Viņa mūžā. Saslimt izstādes dienā būtu muļķīgi, jo kas gan ir izstāde bez radītāja. Kaut vai ar radītāja ēnai ir jābūt. Un Viņš nolēma piekrist. Sevis un pasaules miera labad.

Otrais bija zinājis, ka Viņš piekritīs, kā jau visi mākslinieki pirms izstādēm un to īso sprīdi, kamēr Viņš apdomājās, Otrā rokās rāmi juka pilnīgi jaunu kāršu kava.

-         Bet, saki, lūdzu – kuru tieši gleznu tu gribēsi koriģēt? – Apsēdies iepretim Otrajam, Viņš retoriski jautāja.

-         Pareizi tu domā. Tas ir retorisks jautājums. Tieši tik retorisks, cik tevis gleznotās debesis, meži, jūra un kalni. Visi tie paši par sevi ir retoriski, tāpēc es gribēšu pielabot to gleznu, kuras tēli nav retoriski, bet gribētu tādi būt.

-         To ar mīlošajiem cilvēkiem?

-         Jā. Uzminēji.

-         Labs ir, spēlējam bez šmaukšanās, cerams? – Viņš uz brīdi sastinga lūkojoties Otrajā. It kā mēģinādams iebiedēt, noskenēt, bet Otrajam lūpu kaktiņā jautri kūpēja pīpe un tajos brīžos, kad tā nekūpēja lūpas bija savilkušās tūtiņā un kaut ko svilpoja, vai arī lūpas vārsmoja.

„Viss nav zaudēts – neiekarojama griba,

Un atriebības pētniecība – nemirstīga ienaidība,

Un drosme nepiekāpties, nepiedot

Tā rodas neuzvaramība.”

Otrais izdalīja kārtis un kroplie pirksti varēja sacensties ar veiklāko krupjē, bet kāršu spēles mākslā Otrais bija virtuozs blēdis. Jādomā, ka Viņš rīkojās muļķīgi piekrītot bezjēdzīgai kāršu kartīšu svaidīšanai. Jēgu bija nočiepis Otrais. Spēles jēga bija Otrā trumpis.

Sākumā Otrais gan ļāva Viņam sajust uzvaras garšu, taču spēles beigās Otrais izmeta savu pīķa dāmu. Pīķis bija trumpē.

Viņš skatījās uz savu ercena kungu un neparādījis to otram ielidināja ugunskura liesmās.

-         Es padodos. Tu mani neuzvarēji. Es tikai piekāpos, - Viņš teica ar sasodītu lepnumu un iekšēji sajuta patīkamo adrenalīnu, kuru nebija jutis gandrīz nekad. Ja nu vienīgi nedaudz gleznošanas procesā.

Viņš piecēlās un piegāja pie audeklu rindas, žēli aplūkoja savu veikumu un ar rokas mājienu aicināja Otro.

„Darīt, vai ciest:

Un no tā saprast,

Ka darīt labu nav mūsu uzdevums,

Darīt dvēseles baudā

Ir mūsu pienākums.”

Otrais bija paņēmis otu un piemiedzis kreiso aci (labo piemiegt neprazdams) viņš skatījās uz paleti un iemērca otiņu krāsa. Sajauca dažas un sāka triept.

Labojums bija neliels. Precīzāk – tas bija liels, bet neliels. Nozīmīgs, bet mazs.

Pēc īsa brīža Otrais nolika otu un sakrustojis rokas uz krūtīm, tīksminājās par savu veikumu un ar svilpienu pievērsa uzmanību Viņam, kurš pagriezis muguru savām sāpēm stāvēja gabaliņu nostatu. Viņš pagriezās un piegāja pie audekla.

-         Tu, blēdis, tāds! Tu..., - Viņš bezspēcībā noslīga uz ceļiem, teju valdīdams dusmu asaras.

-         Tāda bija noruna, un, bez tam, nekāds lielais kaitējums, manuprāt, tur nav izdarīts, - Otrais neuzdrošinājās Viņam pieskarties pie pleca un drošības labad pagāju kādu sprīdi nostāk.

-         Kaitējums? Tu runā par kaitējumu? Te taču viss ir sabojāts! Un šai bija jākļūst par izstādes galveno bildi, nelieti!

-         Nu, labi paskatīsim, izanalizēsim – kas īsti tur ir noticis. Nekas. Nekas traks! Sievietei piezīmēju lielas, skaistas krūtis, apaļu dibenu un šmaugu vidukli, lai smukāk. Un vīrietim...vīrietim piezīmēju lielāku to tevis gleznoto izaugumu. Man šķiet, ka tagad ir labāk. Te var rasties arī mīlestība. Pret tevi, kā radītāju un pret viņiem, kā cilvēkiem, - Otrais, salicis rokas aiz muguras skaidroja, kā izcils mākslas zinātnieks.

-         Vācies un nerādies šeit vairs nekad! – Viņš, neskatīdamies Otrajam acīs izsaucās un norādīja ar pirkstu virzienu.

-         Tikai atceries savu solījumu! Bildei jābūt izstādē, - Otrais atgādināja un prom ejot jautri dziedāja:

„Prātu nevar mainīt laiks un vieta,

Prāts pats ir zeme cieta

Kas Paradīzi pataisa par Elli,

Bet Elles katlus Paradīzē ceļ.”

Viņš neklausījās. Viņam nebija vaļas, jo labi ātri tika uziets neapgleznotais audekls un milzīgā ienaidā uz Otru, Viņš darināja savu pēdējo gleznu. Līdz vakaram tai būtu jābūt gatavai, jo izstādes laiks ir nolikts un to nevar atcelt. Viņam bija jātiek vaļā no iespējamā kauna un jārada oriģināldarbs par spīti Otrajam.

Viņš ieslīga radošajā procesā, pamanīja ceļamies nule iepazīto adrenalīnu un nolēma pēc šīs izstādes turpmāk gleznot spītības, vai adrenalīna dēļ, jo glezna izdevās lieliska. Tāda pati, kā Otrā izķēpātā. Tā bija gandrīz tāda, tikai labāka. Uz tās bija uzmālēti divi cilvēki. Gandrīz vienādi – muskuļoti un skaisti. Nevienam no viņiem nebija krūtis un arī dibeni bija plakani, kā kalēja smēde. Abiem priekšā starp kājām rēgojās nelieli veidojumi. Otrā ietekmē tomēr nedaudz lielāki, nekā iepriekš Viņa gleznotajā aktā.

Viņš juta gandarījumu un patīkamu nogurumu. Tikai to vien un ak, jā – arī rūgtumu par nedaudz sabojātu izstādi, kurai jānotiek pēc dažām stundām.

Tā Viņš sēdēja un prātoja, atkal vientulīgi veroties uguns nerātnajā mēlē. Neķītrajā mēlē.

-         Hmmm..., - Viņu iztrūcināja pazīstamas skaņas.

Bija atnācis Otrs par spīti visiem solījumiem nekad vairs nenākt. Viņš kliboja. Ak, pareizi – viņš taču vienmēr ir klibojis, tikai Viņš to nekad agrāk netika pamanījis.

-         Aizmirsu savu pīpīti. Un tu nemaz nedomā, ka esmu lauzis savu solījumu! Bez pīpītes es nevaru – cigaretes bojā p... , - Otrā attaisnojuma runa pārtrūka brīdī, kad Otrs ieraudzīja jaunizcepto gleznu, nejauši pagrieztu skatienam.

-         Tu...tu...tikai tu nesaki, ka es tevi nebrīdināju un visu laicīgi neizlaboju. Nekad to nesaki un nenovel vainu uz mani. Tu par to trūksies krietni vēlāk pēc izstādes atklāšanas! Tevis dēļ kāds raudās, bet ja jau tas atbilst taviem principiem...

-         Vācies! Vācies! Šis ir mans meistarstiķis – par spīti tev un visiem, kuri mani neuzskata par mākslinieku, - Viņš bija piecēlies kājās un nelabā balsī auroja.

Otrs pagriezās un skrēja, ko klibās kājas nes. Un vairs nekad, nekad netraucēja Viņu ar savu klātbūtni. Tikai ar tikko sadzirdamu kritiku, kura tāpat nekad netiek ņemta par pilnu.

Satrūcinātais Viņš mazliet pasteidzās. Viņš savāca visus apgleznotos audeklus vienkopus un piegāja pie lielas melnas kastes līdzīgas atkritumu konteineram, tikai – daudz noslēpumainākas.

-         Lai top Gaisma! - teica Viņš un rāmas spožas gaismas pavadībā ielidināja visas gleznas melnajā kastē. Tad sajutis kabatā apaļu māla veidojumu viņš to iemeta nopakaļ visam pārējam.

Māla ābols skaļi atsitās pret gleznām, kuras krita melnajā caurumā.

Viņš to bija paveicis un nu varēja... Varēja vērot.

Turpmākais laiks tapa grūts, jo nepārtraukti dzemdināja arvien jaunas problēmas un lika Viņam pieņemt svarīgus lēmumus. Adrenalīns Viņa asinīs bija pat naktīs. Viņam nebija vairs Otra, ar ko dalīties savu sasniegumu apspriešanā. Otrs vairs nenāks nekad, jo esot pārcēlies dzīvot uz jaunradīto Zemi un kā jau goda vīrs – vienmēr tur savus solījumus.