“Frodo – dzīvs! Frodo – dzīvs! Frodo – dzīvs!”. Mēs gribam burvestības turpinājumu, gribam aiziet no realitātes, iegrimt pasaku pasaulē... Tad nu novēlēsim Frodo ilgu dzīvi. Jo kamēr viņš ir dzīvs, mums vienmēr ir atvērts ceļš uz viņa brīnumaino pasauli... liekas, pietiek tikai pastiept roku - un lūk tu jau ceļo kopā ar Gredzena Brālību... Pietiek atvērt grāmatu – un tās mazie apdzīvotāji uzreiz aizved tevi savā piedzīvojumā... Pietiek tikai sajust to – un pēc mirkļa tu pats kļūsti par radījumu puscilvēka izmērā. Taču reizēm pat pats mazākais radījums var izmainīt nākotnes gaitu...
    Avantūrists nejaušības dēļ Bilbu Baginss no “Hobita”, strauji pieaugošais Frodo, drosmīgais Sems no “Gredzenu pavēlnieka”, fermeri-zemie no Sapkovska romāniem, nebēdnīgie zaglēni no lomu spēles D&D – tie visi ir hobiti, viņi arī halflingi, viņi arī šī raksta varoņi.
   Iesākumā bija vārds...
    Atšķirībā no elfiem un rūķiem, kuri ienākuši fantāzijas pasaulē no eiropiešu leģendām un koku eposa, hobiti tur iekļuva pa taisno no pasakas lappusēm, pasakas, kuru 1937.gadā uzrakstīja Tolkīns. Uz pārbaudāmā studenta darba lapām profesors uzrakstīja: “Zemē bija ala, bet alā dzīvoja hobits”. Un nav svarīgi, vai senangļu “hot-bytla – alā dzīvojošais” vai vienkārši “rabbit” izraisīja filologam Tolkīnam tādu asociāciju. Galvenais, ka “vārdi vienmēr ved aiz sevis kādu nebūt stāstu”. Tā arī radās stāsts par maziņu tautiņu, kura spējīga uz nozīmīgiem darbiem.
    Eksistē dažādi viedokļi sakarībā ar to, kas bija Tolkīna hobitu prototips.
    To tēls un paradumi nedaudz atgādina skotu braunijus – brūnas krāsas cilvēkus ar platām plakanām pēdām, kuri dzīvo alās netālu no cilvēku mītnēm. Cilvēkiem draudzīgi, brauniji cenšas palīdzēt viņiem mājas darbos.

    Tomass Šiplijs, zinātnieks-lingvists un Tolkīna biogrāfs, pievērš uzmanību hobitu līdzībai ar trušiem. Jo taču dažādie personāži pastāvīgi sauc Bilbo te par trusi, te par zaķi, un arī viņš pats salīdzina savi ar šo zvēriņu.
    Pats Tolkīns hobitu saistību ar trušiem kategoriski noliedza, pie kam pieļaujot, ka to tēls un izmēri atgādina snergus, E.E.Vaik-Smita grāmatas “Brībišķīgā snergu zeme” pasaku radījumus. Tolkīns tāpat piemin ari Sinklera Ljuisa romānu “Bebbit”, runājot par nelielu tēlu līdzību.
   Kāds viņš ir - hobits?
    Hobita augumā nav liels (drusku mazāks par rūķi), labsirdīga seja – tādēļ visu laiku izskatās nedaudz bērnišķīgs – apaļvaidzis un sārtvaidzis. Atšķirīgā īpatnība – neticami spalvainas un cietas kāju pēdas. Apģērbu valkā spilgtās krāsās, galvenokārt, dzeltenos un zaļos toņos. Visi bez izņēmuma hobiti mīl paēst (nu kaut kā septiņas reizes dienā) un pajautroties.
    Hobiti, kā neviens cits, māk priecāties jautrā kompānijā un vienmēr smejas (īpaši pēc ela pintes) par pašiem nepretendzionātākiem jokiem.

   Spalvkāji, mežnieki un nedaudz vēstures

    Kā un kad hobiti parādījās Viduszemē, zināms nedaudz. Līdz 1050. Trešā laikmeta gadam par viņiem neviens vispār neko nebija dzirdējis, varbūt tikai klejoja garāmejošas baumas, ka šie radījumi parādījās vienlaicīgi ar cilvēkiem. Tikai pēc 1050.gada sāka runāt, it kā hobiti dzīvo Enduīna ziemeļu līdzenumos starp Miglotajiem kalniem un Zaļmežu.
    Vēlāk kļūst zināms par hobitu nesaprotamo migrāciju pār Eriadoras kalniem. Nav zināms, kas tieši lika mazajai tautiņai izkustēties no iesildītās vietas. Ir pieļāvums, ka galvenais tā iemesls bija ēna, kura pārklāja Zaļmežu, kuras dēļ to vēlak pārdēvēja par Drūmmežu. Eriadorā hobiti sastapās ar cilvēkiem un elfiem, no kuriem pārņēma rakstību un iemācījās runāt Kopvalodā. Šeit leģendu laiks beidzas, to vietā nāk neapstrīdami fakti.
    16-1.gadā hobiti pāriet Brenduīnas upi un sak apdzīvot zemes, kuras guļ starp upi un Tālajiem Kalniem. Hobiti šo vietu iemīlēja un mazie cilvēciņi apmetās tur uz visiem laikiem. Tā tika nodibināta slavenā Hobitija, iekšienē sadalīta četros pamatapgabalos (novados), kuri savukārt dalijās apgabalos. Par pašu pazīstamāko hobitu apmetni kļuva Hobitona.

    Sūnkāji – visdaudzskaitlīgākais hobitu paveids, bija paši augumā zemākie un veiklākie. Mati un āda tiem bija kastaņkrāsā, bet uz pēdām auga veselas sprogainu matu audzes (tāpēs tie ir sūnkāji). Sūnkāji apmetās galvenokārt kalnu pakājēs, dēļ tā arī draudzējās ar rūķiem. Sūnkāji ilgāk par visiem saglabāja uzticību senām tradīcijām – tādām, kā paradumu rakt lielas alas un apmesties tur veselam ģimenēm.
    Tveri – bija atšķirīgi no visiem citiem hobitiem ar reti spēcīgu ķermeņa uzbūvi. Viņi vairāk par citiem līdzinās cilvekiem un šī līdzība reizēm aizgāja tik tālu, ka dažiem no viņiem auga bārda. Tveri apmetās, atšķirībā no sūnkājiem, līdzenumos un upju ielokos. Šī cilts vienmēr uzturēja labas attiecības ar cilvēkiem un pārņēma zvejošanu un peldēšanu. Neparasti bija arī tas, ka tveri nēsāja apavus, īpaši sliktos laikapstākļos; iespējams, tieši draudzība ar cilvēkiem viņus pie tā noveda.
    Mežinieki – bija, varbūt, pati neparastākā hobitu suga. Tos atšķira garš augums (priekš hobitiem) un tievums, kā arī mīlestība uz piedzīvojumiem. Mežinieki nebija daudzskaitlīgi, dzīvoja mežos un draudzējās ar elfiem, bija ļoti slaveni kā labi dziedātāji un pasaku teicēji.
    Šobrīd hobitus diezin vai var sadalīt tik striktās grupās, jo daudzu pārcelšanos rezultātā dažādu sugu pārstāvji savstarpēji sajaucās, un robežas starp ciltīm kļuva arvien caurspīdīgākas.

    Par alām un pīpes zāli
    Īsts hobits dzīvo alā. Tas ir zināms visiem un katram. Tomēr par pareizu var uzskatīt tikai tādu apgalvojumu: izsākumā katrs īsts hobit dzīvoja alā. Tomēr Bilbo un Frodo laikos alās dzivoja tikai paši nabadzīgākie un paši pārticīgākie hobiti. Nabadzīgajiem bija pašas vienkāršākās aliņas bez visādām liekībāb, bet bagatajiem otrādi – veseli pazemes kompleksi ar daudzām ejām un zālēm, kuras bija domātas lielai dzimtai.
    Vidējas pārticības hobiti laika gaitā atteicās no pzemes dzīvesvietas un saka celt simpātiskus virszemes naminus, par cik pēdējie varēja tikt uzbūvēti jebkurā vietā, pat zemienē. Mājas hobiti cēla galvenokārt viena tipa: garas, piezemētas un ērtas. Galvenā prasība mājai bija tā, lai tā pēc iespējas vairāk atgādinātu alu. Taču ar laiku, ar rūķu palīdzību, hobiti iemācījās celt īstas, skaistas mājas, jau mazāk līdzīgas aliņām. Tikai viena arhitektūras detaļa palika nemainīga – logus un durvis hobiti vienmēr taisīja un taisīs apaļus.
    Paralēli mājīgumam un komfortam hobiti mīl padariskoties ar “pīpes zāli”. Paradums ieelpot caur mala pīpēm gruzdošu lapu dūmus tiem ir jau ļoti sen. Taču lapām pie tam jāpieder noteiktam augam ar nosaukumu Nicotiana. Pirmais šo jauko zālīti atklāja hobits vārdā Tobolds Cauruļpūtis, pazīstams majsēdis, un nekad neceļojošs tālāk par Piekalni (savādāk Brī, tieši tus atrodas traktieris “Dejojošais ponijs”, kurā hobitu četrinieks sastapa Aragornu).
    Iespējams, zāle ari bija atrasta tieši tur. Visiem zināmais Mariadoks Brendibaks apgalvo, ka ar šo pīpei derīgo zāli pļavas ir daudzumdaudz Gondorā, taču pielietojums tai atrasts pavisam nepareizs, gondorieši to audzē tikai dēļ smaržīgo ziedu aromāta. Tagad ar pārliecību var teikt, ka par pīpes zāles izgudrošanu brīvās Viduszemes tautas ir pateicīgas Tobolda Cauruļpūša atjautibai un uzņēmībai.

    Augums – nav šķērslis varonim
    Daudzi, kuri lasījuši “Gredzenu pavelnieku”, uzdeva jautājumu: kāpēc autors tāda sarežģīta uzdevuma veikšanai kā pasaules glābšana, izvēlējās tieši maziņus, miermīlīgus un, būtībā, nevarīgus hobitus. Kāpēc par epopejas galvenajiem varoņiem kļuva nevis drosmīgie Isildura pēcteči vai daudzās kaujās pabijušie elfi?

    Patiesībā, no “profesionāļiem” visu laiku gaidi to vai citu varonības un drosmes izpausmi, jo varonība – viņu profesija, viņu darbības vienmēr ir saskaņotas, reizēm pat paredzamas. Parunāsim par “Gredzenu pavēlniekā” aprakstītajiem tiešajiem notikumu dalībniekiem. Paši spilgtākie varoņu-profesionāļu pārstāvji šeit ir Aragorns un Gendalfs. Viņi – nevainojami pozitīvie tēli.
    Aragorns kļuva par pēddzini ilgi pirms Gredzena Kara, pats izvēlējās ceļu, pilnu briesmu un piedzīvojumu. Gendalfs toties vispār radīts tam, lai sargātu mierīgo un netrauksmaino Viduszemes iedzīvotāju dzīvi no ārējās iejaukšanās. Liktos, ka gredzenu vajadzētu valkāt vienam no viņeim – taču nē, Tolkīns ieved epopejā varoni ne pēc gribas, Frodo Beginsu.
   Tieši viņam arī japierāda lasītājam, ka patiesa varonība slepjas ne jau nepārtrauktos varoņdarbos, bet tajā, ka izlemt izdarīt kaut ko varonīgu vienu reizi dzīve, un pie tam saprast, ka šī reize visiespējamāk, būs pirmā un pēdējā.
    Vispār, tas, ka Frodo nesīs gredzenu, tika paredzēts jau no paša sākuma, neviens, izņemot viņu, nevarēs to izdarīt. Tolkīns to mums parāda aprakstot strīdu starp brīvo teutu pārstāvjiem, kurš notiek Elronda Padomē. Vārdiskais ķīviņš, gandrīz vai pārgājušais kautiņā, atklāta neuzticība un citam cita nesapratne – nasta Virsvaras Gredzena veidā nav pa spēkam nevienam no viņiem.
    Bet Frodo pat galvā neienāk domas par gredzena varenību. Viņam vienkārši gribas, lai viss ātrāk beigtos, un atkal iestātos miers pasaulē. Hobotiskā attieksme pret pārgajienu uzskatāmi raksturojas ar Sema vārdiem Padomē: “Ak, kungs, nu gan iekļuvām nepatikšanās! Nu, lūk, iekritām ta iekritām”.
    Šis resnais, spītīgais, vienmēr sapņojošais ieraudzīt elfus hobits vēl nezina, ka peldēs pakaļ Frodo (nemākot peldēt), glābs Frodo no zirneklienes Šelobas un nesīs to uz rokām uz Orodruīna kalnu. Tomēr visā ceļojuma laikā Sems ne vienu reizi nesvārstās, veicot šīs darbības tapēc, ka neaizdomājas par to, vai tās ir varonīgas vai nē. Viņš domāja tikai par to, kā izglābt sava drauga dzīvību.
    Tolkīns mums parāda, ka apstākļi padara par varoņiem pat tos, kuri vismazāk uz to ir tendēti. Sema spītība var kļūt par dzelžotu apņēmību, bet viņa uzticība – neparastu varonību. Tieši tādu kā Frodo žēlsirdība, tādu kā Sems neatlaidība un vienkāršība, glābj pasauli no visspēcīgā ļaunuma.
   20.gadsimta beigu halflingi
    Šodien Tolkīna hobiti – tālu ne vienīfie radijumi puscilvēka izmērā, ar labsirdīgu seju un spalvainām kājām. Pusaugiem, halflingiem – tie paši raksturojumi, tikai nedaudz izmainītā variantā. Kā saka, cik cilvēku – tik arī viedokļu, un katram mūsdienu rakstniekam ir savs.
   Perumova hobiti
    Kad iznāca Nika Perumova grāmata “Tumsas gredzens”, tolkīna fanu vidū radās karsti strīdi. Kādam brīvais “Gredzena pavēlnieka” “brīvais” turpinājums patika, kādam ne.
    Strīdi skāra arī Perumova hobitus, kuri bija visai līdzīgi Tolkīna hobitiem, taču tiem bija virkne atšķirību.

    Folko garīgā evolūcija noved viņu ne jau pie plašākās žēlsirdības (kā Frodo), bet gan pretēji, izveido no viņa labu karotāju. Citādi sakot, Peruma hobiti ir vairāk mūsdienīgi un, nebaidos šī vārda, kareivīgāki. Iespējams, šī izmaiņas prasa iestājušies laiki – Viduszemes pasaule kļuvusi daudz ikdienišķāka. Izzudusi burvības aura, kura caurvija to “Gredzenu pavēlniekā”, bet ikdienišķums, kā likums, prasa lielu izturību un pat cetsirdību.
   Andžejs Sapkovskis: Kā dzīvo fermeri-zemiķi?
    Atminiet mīklu: kas tas tāds – līdzīgs cilvēkam, čirkaini mati, cietas pēdas, mīl dzimto māju un bagātīgu cienastu. Pilnīgi nav kareivīgs. Kas? Sakiet, hobits?! Bet tomēr nē. Tas ir zemulis. Hobita radinieks Sapkovska daiļradē.
    Zemuļi — labsirdīga tauta, kura dzīvo Temerijas valstī. Savā dzīvē katrs normāls zemulis uzstāda sev sekojošus mērķus – pabarot ģimeni (ja ģimenes nav, tuad kaut vai pašam sevi), radīt mantiniekus un vienkārši nodzīvot savu dzīvi bez īpašiem piedzīvojumiem. Zemuļi ir mierīgi un cieņpilni, viņi nekad neies pretī noteiktajiem likumiem.
    Tomēr, neskatoties uz visu savu miermīlīgumu, jebkurš zemulis spējīgs par sevi pastāvēt. Pat akmens – visami bīstams ierocis viņa rokās, bet veiklībā ar viņu tiešām neviens nav līdzīgs. Tāpat jāsaka, ka zemuļiem ir neslikta asprātība un lielisks lietišķais tvēriens, tādēļ viņiem pats piemērotākais nodarbošanās veids irtirdzniecība. Atcerieties to pašu tirgotāju Dainiti Biberveltu veģmaka Geralda ceļā. Par savu naudu un precēm viņš bija gatavs kauties līdz pēdējai asins lāsei.
    Zemuļi dzīvo alās vai majiņās, veidojot nelielas kopienas. Nevar teikt, ka zemuļi neizjūt šovinismu no cilvēku puses, taču attiecas pret to daudz mierīgāk nekā elfi. Cilvēki bieži kļūst par viņu darījumu partneriem, pie kam zemuļi uz viņu rēķina neslikti iedzīvojas.
   Sergejs Lukjaņenko: Sīkā un kareivīgā tautiņa
    Interesantu eksperimentu fantāzijas un fantastikas krustošanā veica Sergejs Lukjaņenko savās grāmatās “Genoms” un “Dejas sniegā”.
    Lukjaņenko halflingi – sīka un kareivīga tautiņa. To āriene ir tāda: acis milzūgas, ausis mazītiņas, kājas – apaugušas ar matiem no augšas līdz lejai. Balss halflingiem ir melodiska, skanīga un tīra. No viniem dveš neparasti patīkams un viegls aromāts, kuru autors salīdzinājis ar ziedu aromātu.

    Halflingu civilizācija diezgan mierīgi sadzīvo ar Zemes Impēriju vispār, bija laiki, kad halflingi bija noskaņoti pret cilvēkiem, un pat taisījās savienoties aliansē ar Inejas Federāciju un kopā uzsākt karadarbības pret Zemes Impēriju. Tomēr tas nenotika tādēļ, ka pievienoties aliansei izrādīja vēlmi Czigu Sakopojums (kuru apdzīvo radījumi ar meiteņu-pusaudžu ārieni, kuri patiesibā ir kukaiņi un izdala visai nepatīkamu zarnu gāzaes aromātu). Ar viņiem halflingi ir pastāvīgā kara stāvoklī.

    Roberts Salvatore: Nemierīgie halflingi

    Paralēli savai gribai Redžiss daudzreiz iekļūst dažādos notikumos. Viņš agri kļuva bārenis, un viņam nekas neatlika ko darīt, kā pašam pelnīt iztiku. Redžiss kļuva par zaglēnu un šajā arodā sasniedza pilnību. Esot vēl pavisam jaunam, viņam bija neticama veiksme un šarms, bet galvenais – prasme viegli muļķot citus.
    Pēc tam Redzisam atkal paveicās, viņš iepazinās ar vienu no prasmīgākajiem Kalimportas zagļiem, Pašu Puuku, un kļuva par ietekmīgākās zagļu ģildes locekli. Viss ritētu tālak, kā pa sviestu, ja ne Redžiss kādā jaukā dienā nenozagtu savam aizbildnim maģisko rubīnu. Tieši šis notikums aizveda halflingu uz Zimeļiem (kur viņš iepazinās ar Dzirtu un viņa draugiem) un kļuva par iemeslu visām turpmākajām viņa nelaimēm.
    Jāsaka, ka Redžiss – tālu ne vienīgais halflings, kurš sastopams Salvatores grāmatu ciklā par Aizmirstajām karalistēm.
    Romānā “Neredzamais asmens” visai raksturīgi ir halflinga Dondona Tiggervillisa un viņa māsīcas Dvavelas tēli. Viņi ir ir pinīgs pretstats cits citam, pie tam viņus abus grūti nosaukt par klasiskiem halflingiem Aizmirsto Karalistu (Frgotten Realms) pasaulē.
    Dondons — bijušais zaglis un tenkotājs, kurš vienmēr zina par visiem notikumuem. Šis halflings pazaudēja ticību sev un aptaukojās līdz tādam līmenim, ka uz viņu jau pretīgi paskatīties. Dondons nedzūvo, viņš vienkārši eksistē, kas ir visai neparasti halflingiem, kuri pieraduši ņemt no dzīves visu.
    Atšķirībā no Dondon, viņa māsīca Dvavela ir nepatrasti apdomīga un izlēmīga. Viņa vada veselu halflingu ģilfi, viņu ļoti ciena Kalimportā. Dvavela vienmēr ir spējīga pastāvēt par sevi un nekad nezaudē dūšu.
    Grāmatu sērijā par Ljutiena Bedvira, burvju zemes Eriadoras toņmantinieka, piedzīvojumiem Salvatore ieved Olivera de Beeriouza, ekscentriska cēlsirdīga halflinga-laupītāja tēlu, kurš apgalvo ka “halflingu lepnums proporcionāls viņu augumam”. Olivera tēls ir nedaudz komisks – viņš, apģērbts pēc pēdējās modes, jāj ur ruda ponija, bet viņa sejā ir veģetācija akurāti apgriestu ūsu un kazbārdiņas veidā.
    D&D: Paši mazākie lomu spēles varoņi

    D&D (Dubgeons and Dragons) lomu spēļu pasaulē radījumi ar halflingu raksturojumiem parādījās jau sen. Pirmsākumā viņus sauca par “hobitiem” un bija Tolkīna mazo cilvēciņu precīza kopija. Taču hobiti apmetās D&D ne uz ilgu laiku... Kompānija, kura vadīja Tolkīna lietas, izvirzīja prasību par tūlītēju vārda “hobits” lietošanas izbeigšanu, par cik tā tika pārkāpts autortiesību likums.
    TSR neatlika nekas cits ko darīt, kā tikai piekrist šīm prasībām. Taču hobiti neizzuda no D&D, bet tika pārvērtās par halflingiem.
    Godprātīgu mājsēdētāju-fermeri, kuršar grūtībām izgāja uz kontaktu ar citām rasēm un tikai pašās ekstremālākās situācijās bija spējīgs piedalīties avantūrās, nomainīja iecirtīga zaglīga piedīvojumu meklētāja tēls.
    Halflingi no D&D — pielāgojoties spējīgie vārda tiešajā nozīme. Neesot pašu valstij dabiskais dzīvīgums palīdz viņiem visur justies kā mājās. Viņi māk iziet sveikā no pašām bezcerīgākajām situācijām, taču pie visa tā, kā neviens cits māk šajās situācijās arī nokļūt.
    Salīdzinājumā ar citam rasēm viņi maz interesējas par varu un bagātību. Tādēļ radušās viņu ceļā grūtības visbiežāk ir saistītas ar pārmēra ziņkārību. Kas attiecas uz profesijām un aizraušanām, tad halflingi biezi ir visai darbu mīloši pilsoņi, kuri nodarbojas ar tirdzniecību vai kolekcionēšanu, tomēr vēl biežāk sastopami tādi, kuri uzkāpa uz slidenas taciņnas un nodarbojās ar zagšanu.

    Zagļi-halflingi, kā likums, ir ļoti veiksmīgi pateicoties iedzimtajai veiklībai un noslēpumainībai. Tomēr, neskatoties uz visu savu avantūrismu, halflingi pirmkārt vērtā komfortablu dzīvi. Labs ēdiens, lieliska tabaka, ērts apģērbs, mājīgs mājoklis – lūk halflingu prasību nemainīgās sastāvdaļas.
    Runājot par eksotiskiem hobitiem, var atcerēties kenderus no Dragonlance pasaules. Šie interesantie radījumi – iedzimti kleptomāni, kuri zog visu, kas slikti guļ. Tomēr par zagļiem viņi sevi neuzskata (“mēs atrodam pazaudētas lietas un vienkārši aizmirstam tās atdot īpasniekam”) un var ļoti nopietni apvainoties par tādiem apvainojumiem. Kenderi ir nu ļoti ziņkārīgi, nepazīst bailes, prot atmūķēt pašas sarežģītākās atslēgas un pastāvīgi izjūt tieksmi uz tāliem ceļojumiem. Tieši tādēļ vārds “kenders” nozīmē “problēma”.
    Un, visbeidzot, šīs rases paši netipiskākie pārstāvji ir halflingi no Dark Sun. Aizmirstiet par labsiržiem-hobitiem. Šīs pasaules halflingi – mezonīgi cietsirdīgi pigmeji, kuri dzīvo necaurejamos džungļos Skanošo kalnu pakājē. Vinu pati spilgtākā īpašība – kanibālisms. Tiesa, halflingiem nav nosliece ēst sev līdzīgos. Taču viņi ar labdsajūtu aprīs jebkuru svešinieku, kurš ienācis pie viņiem sekojot uguntiņai. Viņiem piemītoša tipiska hobitu ziņkārība, tāpēc reizēm šie ļaunīgie radījumi tomēr veic ceļojumus ārpus savu džungļu robežām.

   Hobiti uz visiem laikiem
    Parādījušies pirmo reizi pasakas lappusēs hobiti kļuva par populāriem fantāzijas locekļiem, padarot šo magu un varoņu pasauli reālāku, mums tuvu un saprotamu. Mazie, vienkāršie cilvēciņi izraisa ne mazāku interesi, bet reizēm arī lielākas simpātijas, nekā skarbie rūķi un lieliskie elfi. Viņu sadzīviskā varonība paklauj mūsu sirdis. Tolkīna vienkāršie laucinieki, kuri atgādina patriarhālās Anglijas iedzīvotājus, nokļūstot D&D visumā kļūst par uzņēmīgiem avantūristiem, saglabājot dvēselē mīlestību pret mājām un komfortu.
    Noslēgumā gribētos izteikt cilvēka, kurš uzdāvināja pasaulei hobitus – Dž.R.R.Tolkīna vārdus: “Kā es pieļauju, Sarumanam ir ne mazums pēcteču. Mums, hobitiem, nav brīnumu ieroču lai aizstāvētos. Un tomēr, cienījamie mani hobiti, es piedāvaju iedzert par hobitu veselību. Un lai pārdzīvo viņi Sarumana pēcnākamos un lai ierauga jaunu pavasari un kokus ziedos”.