Dienvidu štatu posts

Zāles no sifilisa 1930-to sākumā neeksistēja. Slimību ārstēja ar preparātiem uz vismuta, dzīvsudraba un arsēna bāzes. Izārstēšanās procents knapi sasniedza 30%, un tādas “ārstēšanas” sekas reizēm bija daudz briesmīgākas par pašu slimību.

Visas pasaules ārsti meklēja zāles pret likstu. Meklēja tās arī ASV, kur sifiliss bija dienvidu štatu posts. SOZ mediķi pētīja slimību, pārbaudīja jau zināmās ārstēšanas metodes, piemeklēja jaunas. Tika veikti tūkstošiem eksperimentu uz pelēm un jūras cūciņām. Un lūk, kad pētījumi jau nevarēja dot nekā jauna, kādam ienāca prātā “ģeniāla” doma: veikt eksperimentus uz cilvēkiem. Izvēle krita uz Taskigi pilsētu.

Nomale

Taskigi – parasta amerikāņu Dienvidu nomale. Melno šeit vienmēr ir bijis vairāk, nekā balto. Pilsētas melnādainie iedzīvotāji slimoja ar tuberkulozi, cingu, malāriju un vēl labu desmitu slimībām. Vairumam nebija ne tā ka vidējās izglītības, bet bija vienkārši neizglītoti. Kas ir medicīna, viņi vienkārši nezināja, bet par visu saslimšanu iemeslu – no drudža līdz anēmijai – uzskatīja sliktas asinis.

Nauda priekš ārstēšanās nēģeriem nebija, bet bez maksas viņus ārstēt neviens netaisījās: valsts pārdzīvoja Lielo depresiju, valsts slimnīcas tika slēgtas masveidīgi.

Glābēji no SOZ

“Bezmaksas asins analīze, bezmaksas ārstēšana un valsts ārsti! Pat ja jums ir sliktas asinis, jūs neesat bezcerīgi! Nāciet un atvediet visu savu ģimeni!” – tādi sludinājumi 1932.gadā karājās gandrīz vai uz katras mājas Taskigi. Simtiem melnādainu nabagu vecumā no 25 līdz 60 gadiem gāja uz vietējo slimnīcu uz pieņemšanu un, patiešām, saņēma bezmaksas palīdzību, bet pie viena dāvāto pārtiku, braucienu un pat bezmaksas apbedīšanu. Taskigi iedzīvotāji vienkārši lūdzās par atbraucējiem. Nabagi nezināja, ka eksperimenta galvenais mērķis bija “slimības attīstības dabiskajos apstākļos izpēte”, vienkāršāk sakot, pie ārstēšanas neesamības.

No atlasītajiem 600 cilvēkiem 399 sifiliss jau bija, 201 no viņiem bija veseli. Katrs izgāja rūpīgu medicīnisko apskati, nodeva analīzes, visiem veica rentgenu. Un neņēma no viņiem ne centa. Pēc tam “laimīgos” apsveica un eksperiments sākās.

Darbības lauks

Dažas reizes gadā uz Taskigi atbrauca ārsti no SOZ, un pētāmie paklausīgi lietoja tabletes, kuras saturēja bismutu un arsēnu, uz čūlām biezā kārtā smērēja virsū dzīvsudraba ziedi. Pie tam neviens no pētāmajiem tā arī nezināja, ka viņam ir sifiliss. Atsevišķai grupai špricēja fizioloģisko šķīdumu pārliecinot, ka tas ir brīnumdarošs līdzeklis (ārstus interesēja placebo efekts – izārstēšanās pamatojoties un pacienta ticību). Iegūtos datus salīdzināja ar citas kontrolgrupas datiem, kurā bija 200 neinficētiem cilvēkiem un noteica to, kādu ļaunumu cilvēkam nes sifiliss.

“Ārstus” interesēja arī slimības izplatīšanās “dabiskos apstākļos”. Tāpēc, kad viens no “izmēģinājuma cilvēkiem” atveda sievu, sak, kaut kā viņa slikti jūtas, viņu sagaidīja ar sajūsmu: pētījumā parādījies jauns novirziens! Un pavisam īstu priecāšanos “pētnieki” sajuta, kad vienai no ģimenēm piedzima pirmais bērniņš ar iedzimtu sifilisu: kāds zinātnei darbības lauks!

Turpināt par katru cenu

1940-jos ārstu arsenālā parādījās penicilīns. Sifilisa ārstēšana pārstāja būt problēma. ASV valdība izdalīja ne mazums līdzekļu, lai radītu centrus šīs slimības ārstēšanai. SOZ darbiniekiem tas kļuva par triecienu: lolojamās ilglaicīgās programmas sifilisa attīstības pētīšanai izrādījās uz slēgšanas robežas.

Pēc ilgām pārdomām SOZ pieņēma lēmumu turpināt eksperimentu neskatoties ne uz ko! Kad sifilisa ārstēšanas kompānija aizkļuva līdz Meikonas apgabalam, SOZ pārstāvji vienkārši aizliedza saviem aizbilstamajiem tajā piedalīties. Uz Alabamas Veselības ministriju tika aizsūtīti izmēģināmo saraksti ar SOZ lūgumu nesniegt viņiem medicīnisko palīdzību!

Otrā pasaules kara laikā Taskigi iedzīvotājus iesauca armijā. Visi jauniesauktie izgāja medicīnisko komisiju, taču tos, kuriem atklāja sifilisu, aizsūtīja mājās: “Izārstējies un atgriezies, jūras kājnieki gaida tevi, puis!”. SOZ iespringa un eksperimenta turpināšanas dēļ panāca, lai slimos izslēdz no iesaucamo sarakstiem.

Zvans kurlo zemē

Ne visi SOZ ārsti bija nelieši. Daži vērsās SOZ, ASV Veselības ministriju un citām organizācijām cerot aiznest patiesību par eksperimentu. Naivie! Viņi mēģināja pastāstīt to, kas jau tāpat bija zināms. Visas viņu vēstules tika noliktas zem galdauta ar piezīmi “atstāt bez atbildes”.

1966.gadā ārsts Pīters Bakstuns, uzzinājis par eksperimentu, tāpat izsūtīja vēstules uz SOZ, Amerikāņu medicīnas asociāciju. Atbildēs viņā saņēma atrakstīšanos par “zinātnisko svarīgumu perspektīvā” Taskigi veiktajos “pētījumos”. Bakstuns nolēma netērēt laiku nelietderīgai sarakstei ar ierēdņiem un ķērās meklēt kontaktus ar presi.

Tas ir antihumāni!

1972.gadā Bakstuns izgāja uz žurnālisti Džinu Helleri, kura uz viņai piešķirto materiālu pamata uzrakstīja rakstu un panāca tā publikāciju “Vašington star” pirmajā slejā. Par Taskigi sāka runāt visa valsts. Senators Edvards Kenedijs panāca noklausīšanos kongresā. Kongresa noformētā komisija atzina eksperimentu par antihumānu un pieprasīja tā pārtraukšanu. Uz to laiku no 399 eksperimenta dalībniekiem dzīvi bija palikuši 74.

ASV valdība noteica izmaksāt 9 miljonus dolāru cietušajiem. Nauda tika sadalīta starp dzīvi palikušajiem eksperimenta dalībniekiem, mirušo pēcnācējiem, 40 sievietēm, kuras bija inficējušās no saviem vīriem, un 19 bērniem, kuri bija ieguvuši šausmīgo slimību jau piedzimstot.

Noziegums bez soda

Neviens no “ārstiem”-eksperimenta dalībniekiem nesaņēma sodu, neviens pat neaizgāja no profesijas. SOZ direktors Džons Hellers vispār paziņoja: “Šo cilvēku statusam nevajag izraisīt etniskās debates. Viņi bija priekšmeti, nevi slimie, klīniskais materiāls, nevis pacienti”.

Punktu šajā netīrajā notikumā pielika ASV prezidents Bils Klintons. 1997.gada 16.maijā piemiņas ceremonijā “Taskigi eksperimenta” upuru piemiņai viņš valdības vārdā atvainojās. Viņa vārdus uzmanīgi klausījās pieci no astoņiem pēdējiem uz to mirkli dzīvi palikušie “izmēģinājuma cūciņas”.