Un tomēr, arī laikā, kad prātu pārņēmis karš, cilvēki tveras pie izklaides. Kā glābiņa no paša domām un realitātes. Aizvadītā nedēļ arī apgāza daudz skandēto, ka izklaidi jeb “tikai mākslu” “nedrīkst jaukt ar politiku”. Drīkst, vajag, un tāds pat ir mūsu pienākums!

Rezonansē, kādā pēc Baibas Sipenieces-Gavares impulsa sagājām ragos Intara Busuļa un “Prāta vētras” dēļ, raisīja daudz pārdomu. Ne tik daudz par abiem māksliniekiem, kuriem tiek pārmesta kādreizējā koncertēšana Krievijas oligarhiem, cik par mums, - valstiski bezatbildīgu sabiedrību. Nebūsim virspusēji savos secinājumos: “Prāta vētras” un Busuļa iespēja piedalīties Krievijas kapustņikos bijusi tikai un vienīgi mūsu bezzobainās sabiedrības rezultāts. Esam tik daudz kur bijuši bezspēcīgi. Kaut vai gadu desmitiem (!) nespējot aizklapēt Kremļa propogandas televīzijas kanālus, kas nu bija iespējams dažas dienās. Tagad knābāt par to dažus cilvēkus ir tuvredzīgi un sārnīgi un radikālismam piemītoši. Es neslēpšu – vainīgs ir arī tas latviešu cilvēks, kas, pat bijis uz barikādēm, ikreiz lamāja valdību un visus citus (programmu izdevumus ieskaitot), ja NEPLP pieņēma lēmumu par kāda Krievijas politiku propogandējoša kanāla apturēšanu, jo tajos taču tie dārgie šovi un seriāli (tas nekas, ka ar “nelieti” no Baltijas kādā no lomām). Mēs tik ļoti daudz kur esam līdzvainīgi... Ļoti.

Emocionālās veselības aprūpētāji iesaka dozēt uzmanību un laiku, ko atvēlam izmisumam un bēdām. Tam palīdzēs arī šīs nedēlas televīzijas programma. Jau iepriekš atvainojiet, ja pēdējā brīža izmaiņas nepaspēs žurnālu sasniegt, jo... Ir taču kars.

Pievienojos izdevniecības galvenā redaktora Aiņa Saulīša vārdiem: “Šobrīd teikt, lai Ukraina turas, laikam nav jēgas. Tādu vienas nācijas kopspēku mēs nez vai esam pieredzējuši. Galvenais, lai pārējā pasaule – Eiropa un Amerika – neizlaiž no rokām šo vienīgo Ukrainas iedoto iespēju uz uzvaru pasaules karā pret lielo ļaunumu”.