Trakais buldozerists

Jau agrā jaunībā (ja precīzāk, tad pagājušā gadsimta 50. gadu vidū) Knīvels uzskatāmi nodemonstrēja, ka ir krietni atsaldētāks nekā citi viņa vecuma puiši. Pieņemsim, ka viņa pirmo izlēcienu vēl varētu uzskatīt par jaunības stulbumu: strādājot savas dzimtās pilsētas Butas (tā atrodas Montanas štata) vara raktuvēs par buldozeristu, jauneklis pamanījās apskādēt tuvējās pilsētiņas elektrības līniju, tā pilsētniekus uz vairākām stundām atstājot bez elektrības. Cik zināms, pie šī incidenta vainojama nevis neuzmanība, bet gan pārgalvība, jo Knīvels sadomājis ar buldozeru mazliet pagonkot. Protams, pēc elektrības stabu taranēšanas viņu no darba patrieca.

Īpaši gan viņš par to nekreņķējās, jo kā bezdarbniekam viņam atlika vairāk laika iemīļotajam vaļaspriekam – motociklam. Taču arī mocis drīz vien sagādāja problēmas, jo par pārgalvīgu braukšanu un avārijas izraisīšanu Knīvels uz neilgu laiku nonāca aiz restēm. Bet arī no šā nepatīkamā starpgadījuma puisis mācēja rast vismaz kaut kādu ieguvumu, jo, pateicoties kameras biedram, kurs kriminālās aprindās bija pazīstams ar iesaukumu Briesmīgais Knofels, Knīvels izdomāja sev jaunu vārdu, ar kuru pēc dažiem gadiem kļuva slavens – Īvels. Mamma un tētis gan viņu bija nokristījuši par Robertu Kreigu, taču skaidrs, ka Īvels Knīvels skan labāk nekā Roberts Kreigs Knīvels. Jo vairāk tādēļ, ka Īvels (oriģinālā Evel) bija mazliet pārveidots angļu vārds „evil” jeb „ļaunais”. Izklausās taču noslēpumaini un bīstami, vai ne?

Tiesa, pēc iznākšanas no čoka gan nekas neliecināja, ka jaunizceptajam Īvelam jelkad varētu draudēt popularitāte, kas pārsniegtu vietējā policijas iecirkņa vai rajona avīzes robežas. Par laimi, uz kriminālas taciņas Knīvels nenostājās, tā vietā viņš pievērsās tam, ko mūsdienās sauktu par ekstrēmo sportu. 50.gados gan vēl neviens tādu vārdu nezināja.

Iesākumā Īvels sāka lēks ar slēpēm no tramplīna un pat izcīnīja šādas tādas lokāla mēroga balvas. Brīvos brīžos viņš uzstājās arī rodeo un mēģināja noturēties mežonīgu zirgu mugurā. Dīvaini, taču pagaidām vēl kaulus sev nelauza, kaut gan visas iespējas bija – nožauties no zirga diez vai ir īpaši patīkamāk nekā nogāzties no moča.

50. gadu nogalē Īvelu paņēma armijā – tolaik Amerikā vēl pastāvēja obligātais karadienests. Izrādās, amerikāņu armijā bija apmēram tādas pašas sporta vienības kā padomju karaspēkā, kur savāca pašus sportiskākos rekrūšus, kuriem tad mačos nācās aizstāvēt bruņoto spēku godu. Tā kā Knīvels bija atlētisks jaunietis, viņu iekļāva šādā te sporta vienībā, un visus armijas mēnešus Īvels pavadīja, nodarbojoties ar kārtslēkšanu. Neticami, bet arī lēkājot viņš nesalauza ne kāju, ne roku!

Pēc armijas Knīvels vis negāja strādāt, kā to darītu jebkurš vidusmēra amerikānis, bet gan atkal iemēģināja spēkus jaunā sporta veidā – šoreiz hokejā. Padevās tas viņam laikam jau itin labi, jo drīz vien Īvels kļuva par kādas pusprofesionālas komandas spēlētāju. Hokeja karjera gan beidzās ar grandiozu skandālu. Knīvels sarunāja, ka viņa komanda nospēlēs vienu paraugmaču ar Čehoslovākijas izlasi, kurai pirms 1960. gada olimpiskajām spēlēm bija nepieciešamas pāris treniņspēles. Īvels laukumu pameta īsi pirms spēles beigām, taču tobrīd tas nevienam nelikās aizdomīgi – vai maz kas gadās, savainojums vai kas cits. Pārsteigums sekoja jau pēc mača beigām, kad Čehoslovākijas delegācijas pārstāvji ieradās pēc savas daļas naudas, kas bija iekasēta par pārdotajām biļetēm – tad izrādījās, ka piķis ir kaut kur pačibējis. Aizdomas krita uz Knīvelu, taču varas iestādes uzskatīja par labāku neveikt detalizētu izmeklēšanu, kas izraisītu starptautisku skandālu, un mīļā miera labad čehoslovākiem naudu iedeva no ASV Olimpiskās komitejas kases. Taču Īvela hokejista karjera ar to pašu bija galā.

Arī nākamā Īvela nodarbošanās mazliet vilka ja ne gluži uz kriminālu, tad uz sīku blēdību gan. Viņš iekārtojās darbā par jēgeri un rīkoja medības turīgiem pilsētniekiem. „Ja nenošausiet nevienu zvēru, es jums naudu atdošu atpakaļ!” apmēram tāds bija Knīvela reklāmas lozungs. To pildīt nācās reti, jo parasti Īvela pavadītajiem medniekiem smaidīja veiksme. Nebija ilgi jāgaida, līdz skaudīgie konkurenti noskaidroja panākumu cēloni – Knīvels medniekus veda tālāk par medībām ierādīto teritoriju un regulāri piestaigāja līdz Jeloustonas nacionālajam parkam, kur vispār gan zvērus šaut ir kategoriski aizliegts. Lieta beidzās ar to, ka Īvels atkal varēja meklēt jaunu darbu.

Pirmais lēciens, pirmie lūzumi

Pēc kārtējā fiasko Īvels pārmaiņas pēc nolēma pamēģināt apvienot darbu ar vaļasprieku un kļūt par profesionālu motobraucēju. Centieni kļūt par motokrosa zvaigzni gan drīz vien beidzās ar smagu kritienu un atslēgas kaula lūzumu. Pēc tādas traumas dakteri Knīvelam aizliedza vismaz pusgadu kāpt moča seglos, tādēļ, apstākļu spiests, motobraucējs pārkvalificējās par apdrošināšanas aģentu. Turklāt par ļoti veiksmīgu aģentu. Kas zina, varbūt ar laiku Īvels arī būtu piedzīvojis spīdošu karjeru šajā biznesā, ja vien nebūtu saplēsies ar priekšniecību – jaunais censonis, lūk, sajutās pietiekami nenovērtēts.

Dusmīgi aizcirtis aiz sevis durvis, Knīvels atgriezās pie močiem un atvēra „Honda” markas motociklu veikalu. Tiem laikiem tas bija ļoti drosmīgs solis, jo 60. gados katrs sevi cienošs amerikānis brauca ar Amerikā ražotu moci, nevis kaut kādu japāņu grabažu. Tādēļ pēc neilga laika bodīti nācās klapēt ciet, jo japāņu preces noietam diez ko nepalīdzēja pat Īvela īpašais mārketinga triks – katram potenciālajam pircējam, kurš viņu nolauza uz rokām, Knīvels apsolīja 100 dolāru atlaidi. Kas zina, varbūt tieši šo biznesa neveiksmju dēļ Īvels atsala pret japāņu motocikliem un, sācis kaskadiera gaitas, deva priekšroku klasiskākām markām – amerikāņu „Harley-Davidson” un angļu „Norton” un „Triumph”.

Tā nu piedzīvojis neskaitāmas izgāšanās un nepatikšanas, Īvels Knīvels beidzot nonāca pie tās profesijas, kas viņu padarīja par leģendu – viņš kļuva par kaskadieri, kurš specializējas dullos lēcienos ar motociklu. Iesākumam viņš sarīkoja nelielu un, taisnību sakot, ne pārāk kupli apmeklētu šovu, kurā ar moci lēca pāri sešus metrus garai kastei ar klaburčūskām un vēl lauvu sprostam. Atrakcijas princips ir vienkāršs: laukuma vidū ir tramplīns, uz kura kaskadieris ar motociklu ieskrienas, daždesmit metrus tālāk no rampa, uz kuras vajadzētu piezemētie, bet pa visu starp abiem objektiem atrodas būru ar bīstamajiem kustoņiem, kuros piezemēties nu nemaz nav vēlams. Pat mazliet pārsteidzoši, taču pirmais lēciens beidzās bez traumām – motocikla aizmugurējais ritenis gan skāra čūsku kasti, taču tā nesalūza un kaskadieris piezemējas laimīgi.

Panākumu iedvesmots, jau pēc neilga laika Īvels bija gatavs lielākiem pasākumiem. Nākamais šovs jau bija ļoti labi apmeklēts, taču aiznākamajā notika nelaimes gadījums. Lai daudzveidotu šovu, Knīvels izmēģināja jaunu triku – centās pārlēkt pāri motociklam, kas traucās viņam tieši virsū, taču drusku aizkavējās, un mocis viņu mazliet aizskāra un uzlidināja četru metru augstumā. Rezultāts – vidēji smagas traumas un kaulu lūzumi.

Izskatījās, ka gājienu pretī slavai šī ķibele ir nostopējusi ja ne uz visiem laikiem, tad uz labu brīdi gan. Jau ieplānotos šovus nācās atcelt, un visa rūpīgi organizētā reklāmas kampaņa bija kaķim zem astes. Atkopies no traumām, Īvels varēja vien konstatēt, ka atkal ir pie sasitas siles un jāsāk viss no sākuma. Bet tas nozīmēja, ka nācās braukalēt pa mazām pilsētiņām un rādīt trikus ar motociklu garlaicības māktam provinces proletariātam, jo lielāku atrakciju reklamēšanai naudas nebija.

Vienā ziņā gan Īvels atšķīrās no vairākuma tā laika kaskadieru, kas piepelnījās līdzīgā veidā: konkurenti pēc senas tradīcijas ar moci lēca pāri baseiniem vai būriem ar zvēriem, bet Knīvels sāka lēkt pāri mašīnām. Sākums gan nebija sevišķi daudzsološs, jo, mēģinot pārlēkt 12 mašīnu rindai, papildinātai ar mikroautobusu, kaskadieris neveiksmīgi piezemējās un salauza roku un vairākas ribas. Atkal sekoja ārstniecības kūre slimnīcā. Starp citu, visas savas karjeras laikā Īvels slimnīcas gultā ir pavadījis 36 mēnešus. Trīs gadus, citiem vārdiem sakot.

Ticis laukā no slimnīcas, Knīvels sāka uzstādīt rekordus lēkšanā ar motociklu pāri mašīnām, katru reizi pārlecamo vāģu virtenei pievienojot pa vienam autiņam. Iznākums bija likumsakarīgs – kārtējais kritiens un smadzeņu satricinājums. Apārstējis to, Īvels lēca vēlreiz. Atkal kritiens, atkal slimnīca. Un vēlreiz! Un atkal kritiens un vairāki lūzumi! Piezīmēsim, ka visi četri neveiksmīgie lēcieni notika viena un tā paša 1967. gada laikā.

Rekordu meistars

Jebkuru citu tādas neveiksmes noteikti izsistu no līdzsvara un piespiestu meklēt mierīgāku nodarbošanos. Tikai ne Īvelu Knīvelu!

Kaut kas viņā laikam tomēr bija no mazohista… Nospriedis, ka lauzt kaulus mazskaitlīgas auditorijas priekšā nav finansiāli izdevīgi, Īvels nolēma sarīkot vērienīgāku šovu un ne pārāk veiksmīgo 1967. gadu noslēgt ar aizraujošu piedzīvojumu Lasvegasā – pārlēkt pāri iespaidīgu izmēru strūklakai, nosauktai par godu Cēzaram. Viņš arī mēģināja pierunāt TV ļaudis, lai tie lēcienu parādītu tiešraidē, taču beigu beigās viņam izdevās panākt tikai nosacītu kompromisu – Īvels varēja filmēt savas izpriecas pats, bet, ja lēciens būs veiksmīgs, televīzija šo ierakstu parādīs tautai. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka ieraksts izdevās tik iespaidīgs, ka TV to pakampa ar lielāko prieku.

Lielā notikuma dienā Knīvels sarīkoja nelielu iesildīšanās šovu, iegriežoties kazino, nospēlējot tur pēdējos 100 dolārus, bet ceļakājai ierāva glāzi viskija. Pēc tam devās pie Cēzara strūklakas, kāpa mugurā motociklam un pēc ieskrējiena lidoja tai pāri… līdz uztriecās nolaišanās rampai un, nolidojis gabalu pa gaisu, pilnā sparā triecās pret zemi. Traumas bija tik smagas, ka turpmāko mēnesi Īvels pavadīja komā.

Atguvies no tās, Knīvels vārda tiešā nozīmē pamodās slavens. Nu jau TV kompānijas bija gatavas kauties, lai tikai iegūtu tiesības rādīt viņa dullos lēcienus. Nudien, kur gan atrast vēl labāku iespēju tiešraidē parādīt, kā cilvēks no brīva prāta nolauz kaklu? Un Īvels arī centās būt uzdevumu augstumos, mēģinot uzstādīt arvien jaunus un jaunus rekordus. Iznākums gan parasti bija ierastais. Mēģinājums pārlēkt 15 „Ford Mustang” mašīnām beidzās ar kritienu un kājas lūzumu; pāris mēnešus vēlāk līdzīgi beidzās vēl viens lēciens. Tas gan Īvelu neatturēja no jaunu fantastisku plānu būvēšanas – starp viņa iecerēm bija lēcieni pāri Misisipi upei un Lielajam Kanjonam un pat lēciens no viena debesskrāpja uz otru. Tik vērienīgu ieceru realizācijai gan bija nepieciešams laiks, tādēļ pagaidām Knīvels turpināja lēkāt pāri mašīnām. Un reizēm pat to izdarīja bez kaitējuma veselībai! Piemēram, pārlēca 19 mašīnām, tā uzstādot rekordu, kas noturējās veselus 27 gadus.

1972. gadā pienāca brīdis, kad Knīvels pamēģināja paveikt ko vairāk par lēcienu pāri mašīnai – viņš gribēja pārlēkt apmēram pusotru kilometru plato Sneikriveras kanjonu. Ar parasto moci to izdarīt bija nereāli, tādēļ Īvels ar NASA palīdzību uzbūvēja dampi, kas vairāk izskatījās pēc raķetes, nevis pēc motocikla, bet startēja ar īpašas katapultas palīdzību.

Pirmie divi izmēģinājumi, kuru laikā raķeti palaida bez pilota, beidzās nesekmīgi – aparāts nogāzās pusceļā. Ja arī šīs neveiksmes kaskadieri vedināja uz kādām drūmām domām, ārēji viņš to neizrādīja, bet gan kāpa tik iekšā raķetē un paziņoja: „Es esmu Īvels Knīvels, un nekas ļauns man nevar notikt!” Un viņam bija taisnība – kaut gan arī šoreiz lidaparāts nogāzās kaut kur kanjona tālākajā malā, tā gandrīz novedot līdz nervu sabrukumam kaskadiera ģimenes locekļus, kuri visu šo ārprātu vēroja, tomēr Knīvels tika cauri ar viegliem miesas bojājumiem. Viņam ļoti paveicās: ja raķete būtu nokritusi dažus metrus tālāk, tā iegāztos ūdenī, un tikai Tas Kungs zina, vai piezemēšanās apdullinātais kaskadieris spētu laicīgi izrāpties no grimstošā dampja.

Kādēļ lēciens neizdevās – par to domas dalījās. Nelabvēļi melsa, ka Īvels lidojuma brīdī esot nobijies un pats izšāvis izpletni, savukārt kaskadieris apgalvoja, ka izpletnis iedarbojies elektronikas kļūmes dēļ un tādēļ arī neesot izdevies tikt pāri kanjonam. Lai kā tur būtu, vēl vienu reizi lēkt pāri kanjonam Knīvels nemēģināja. Galu alā arī ar neveiksmīgo lēcienu viņš bija nopelnījis sešus miljonus dolāru.

Neko īpaši labi nebeidzās arī nākamais lielais šovs – mēģinājums Vemblija stadionā Londonā pārlēkt 13 divstāvu autobusiem. Pārlēkt viņš gan pārlēca, taču piezemējās pārāk strauji un izlidoja no motocikla sēdekļa. Atkal vairāki lūzumi un ārstēšanās. Gods kam gods, pēc atveseļošanās Īvels lēcienu atkārtoja un veiksmīgi pārlidoja pāri 14 autobusiem. Tā gan bija viņa gulbja dziesma, jo jau nākamā šova laikā Knīvels piedzīvoja satriecošu neveiksmi.

Noskatījies tolaik populāro Stīvena Spīlberga filmu „Žokļi”, kaskadieris bija saposies ar motociklu pārlēkt baseinam, pilnam ar haizivīm. Pasākumu translēja televīzija, taču viss nogāja šķērsām – izmēģinājuma lēciena laikā Īvels zaudēja kontroli pār motociklu, uztriecās televīzijas operatoram, un iznākumā nācās izsaukt divas ātrās palīdzības mašīnas. Vienu Knīvelam, kurš bija salauzis abas rokas, bet otru nabaga operatoram, kurš negadījumā palika bez acs. Kā vēlāk izrādījās, tas bija pēdējais Knīvela lēciens, kura raksturošanai vaislabāk derētu citāts no Kiplinga „Džungļu grāmatas”: „Akela aizlēca garām!” Ja kādu interesē statistika, te tā būs – pavisam karjeras laikā Īvels veica 435 lēcienus. Un, ja tā padomā, liela daļa no tiem tomēr ir beigušies bez traumām.

Melnā strīpa

70. gadu vidū Īvels bija sasniedzis savas karjeras virsotni un kļuvis par nacionāla mēroga zvaigzni. Iesauka „Elviss uz riteņiem”, kā Knīvelu reizēm mēdza saukt, nebija tālu no patiesības, jo kaskadieris gan centās izskatīties pēc rokenrola zvaigznes, gan arī attiecīgi uzvedās. Ko vērts bija kaut vai viņa šovu ietērps – balts kostīms, balti zābaki, svītras ar Amerikas karoga elementiem. Naudas viņam bija kā spaļu, jo ienākumus nesa ne tikai katrs lēciens, bet arī Knīvelam veltīto rotaļlietu tirgošana un reklāma. Arī tērēja Īvels uz nebēdu – pirka dārgas mašīnas, piekopa pleiboja cienīgu dzīvesveidu, kas beigu beigās noveda pie pamatīgām problēmām.

Tās sākās brīdī, kad viens no bijušajiem Īvela sadarbības partneriem sadomāja uzrakstīt kaskadierim veltītu grāmatu. Neko glaimojoša tā nebija, jo attēloja Knīvelu kā nesavaldīgu un zvaigžņu slimības mocītu subjektu, kurš laiku pa laikam lieto narkotikas. Lieki teikt, ka pašai zvaigznei grāmata nepatika. Un nepatika pat tik ļoti, ka Īvels tās autoru izķēra uz ielas un mazliet iekaustīja ar beisbola nūju.

Loģiski, ka par šādām izdarībām kaskadieris nonāca aiz restēm, jo tiesa viņam piesprieda pusgadu ilgu cietumsodu. Tā bija īsta likteņa ironija, ka Knīvels, kurš visu savu karjeras laiku bija uzsvērti vairījies no jebkādas saistības ar kriminālu (šī iemesla dēļ viņam pat reiz iznāca nopietna saķeršanās ar visai kriminālā baikeru grupējuma „Hells Angels” dalībniekiem, kuriem Īvels veltīja ne visai glaimojošus apzīmējumus – beidzās šī saķeršanās ar pamatīgu kautiņu kāda šova laikā, pēc kura kaskadieris, kā jau ierasts, tika aizvizināts uz slimnīcu), beigu beigās tik un tā nonāca čokā.

Viņa kaskadiera karjera ar to pašu arī bija galā. Pirmkārt, sevi lika manīt vecums – Knīvelam bija jau 40 gadi, un šis vecums tā īsti vairs nav piemērots regulārai kaulu laušanai. Otrkārt, no krimināli sodītas personas pasteidzās novērsities gan rotaļlietu ražotāji (kaut gan dīvaini, ka viņi nesāka piedāvāt ar beisbola vāli bruņotas Knīvela figūriņas), gan reklāmdevēji.

Galu galā Īvelam nācās pasludināt sevi par bankrotējušu un atlikušo mūža daļu pavadīt klusi un bez skandāliem. 90. gadu sākumā viņš izšķīrās no sievas, ar kuru kopā bija nodzīvojis 38 gadus. Dažus gadus vēlāk Īvels laulības ostā iebrauca pa otram lāgam, apprecot par sevi gandrīz divas reizes jaunāku dāmu. Pēc pāris gadiem gan viņi izšķīrās, tomēr ekssieva sirmo dulburi pieskatīja līdz pat viņa mūža beigām.

Finansiālās un personiskās dzīves ķibeles vēl bija mazākās no Knīvela problēmām. 90. gadu beigās nopietni sašķobījās viņa veselība, jo C hepatīts bija bērnībā iznīcinājis viņa aknas. Bija nepieciešama aknu transplantācija, taču neviena piemērota donora kā nebija, tā nebija. Jau izskatījās, ka vecā trakuļa dienas ir skaitītas un viņš pat jau pameta slimnīcu, lai dotos nomirt mājās, kad liktenis atkal atļāvās nodemonstrēt savdabīgu humora izjūtu – netālu nositās kāds motociklists, un Knīvels tika pie nelaiķa aknām. Nav brīnums, ka šis notikums pievērsa Knīvela domas dievam un viņš nopietni pievērsās reliģijai, laiku pa laikam dievkalpojumos uzstājoties ar pamācošām runām.

Aknu transplantācija pagarināja Īvela mūžu par astoņiem gadiem, no kuriem pāris pēdējos viņš gan mocī`jas ar plaušu problēmām un diabētu, kā dēļ bija spiests visur staipīt līdzi skābekļa aparātu. Dzīves nogalē Īvels Knīvels maz vairs atgādināja kādreiz tik trakulīgo un bezbailīgo kaskadieri, jo pārvietojās invalīdu ratiņos, tomēr nebija zaudējis ne skaidro saprātu, ne dūšu. Un diez vai viņa karjeras sākumā kāds būtu ņēmies prognozēt, ka cilvēks ar tādu dzīvesveidu novilks līdz 70 gadu slieksnim. Pats viņš savus jaunības sasniegumus mūža beigās raksturoja īsi: „Bet es taču nemaz nevarēju rīkoties citādi! Es taču biju Īvels Knīvels!”

No kaskadieru aprindām arī mūsdienās Knīvela vārds nav pazudis – tagad ar motociklu trikus taisa viņa dēls Robijs, kuram ir izdevies pārspēt tēva rekordus. Kas gan nav nekāds brīnums, ja zinām, ka moci viņš jādelē jau kopš septiņu gadu vecuma. Piemēram, tieši Robijs ir realizējis tēva ieceri par lēcienu pāri Lielajam Kanjonam. Turklāt viņš ir ticis cauri ar krietni mazāku kaulu lūzumu skaitu nekā papucis. Kaut gan varbūt tieši pieticīgais traumu skaits ir traucējis viņam kļūt par tādu leģendu, kāda bija vecais Īvels. Jā, mūsdienās džeki, kas uzstājas motošovos, rāda tādus trikus, kādi Īvelam Knīvelam savulaik ne prātā nenāca, kaut gan par izdomas trūkumu viņš noteikti nevarēja sūdzēties. Taču jāņem vērā, ka tagadējie motocikli ir divreiz jaudīgāki un uz pusi vieglāki. Vai mūsdienu triku meistari atkārtotu klasiķa sniegumu, braucot ar vecu un neveiklu hārliju – tas ir labs jautājums.