Tās bija “Šausmas”!
Iespējams, salvetes noslēpums tā arī paliktu neatklāts, taču literatūras pētniekiem palīgā nāca slavenais franču literatūras klasiķis Gijs de Mopasāns. Izrādās, ka sarunā ar viņu un ne mazāk pazīstamo klasiķi Gustavu Flobēru krievu rakstnieks izstāstīja viņiem ļoti šausmīgu un noslēpumainu stāstu. Viņu sarunā tieši par visādām šausmīgām tēmām Turgeņevs gribēja ilustrēt to, kā šausmas spēj cilvēku padarīt pilnīgi neprātīgu.
Sākumā Ivans Sergejevičs kaut kā ilgi meklēja īstos vārdus, stostījās, bet pēc tam iekarsa, palika sārts, acis iespīdējās un viņa stāsts kļuva straujš kā upes straume. Bija redzams, ka viņš šo stāstu stāsta pirmo reizi, ka to seno dienu pārdzīvotās šausmas vēl līdz šim ir dziļi viņā un nedod viņam mieru.
Kad Turgeņevs pēkšņi pārtrauca stāstu, viņa sarunas biedri mēģināja noskaidrot kaut kādas detaļas, taču Ivans Sergejevičš kategoriski atteicās turpināt sarunu par šo tēmu. Viņš izskatījās nospiests un, liekas, nožēloja, ka vispār sācis to visu stāstīt... Mopasāns Turgeņeva stāstu pierakstīja un nosauca to “Šausmas”. Lūk, īsumā šis visai zīmīgais stāsts:
“Jaunībā Turgeņevs reiz medībās bija krievu mežā. Novakarē viņš iznācis klusas un gleznainas upītes krastā, kas plūda starp koku zariem. Krastos auga zāle, upe bija tīra un dziļa. Pēc smagās dienas medniekam gribējās nopeldēties. Viņš peldēja lieliski, tāpēc bez bailēm iebrida ūdenī. Pēkšņi kāds pieskārās viņa plecam.
Pēc sajūtas, tas patiesi bija kādas rokas pieskāriens, nevis koka zara vai zāles stiebra pieskāriens. Viņš pagriezās... un ieraudzīja briesmoni, kas vēroja viņu ar patiesu interesi. Briesmonī varēja vienlaicīgi saskatīt, gan mērkaķi, gan sievieti. Plato, plakano seju klāja grumbas, radījums smējās un taisīja grimases. Krūtīs izcēlās divi izvirzījumi kā sievietēm, bet visu ķermeni klāja gari rudi mati vai vilna,
uz galvas matu bija vairāk. Pats būdams visai garš, Turgeņevs uzreiz saprata, ka arī būtne nav maza.
Viņš sajuta, kā stindzinošas bailes pārņem viņu un uzmetas zosāda. It kā neredzams spēks pacēla viņu un aiznesa prom. Neticamā ātrumā viņš peldēja projām, taču briesmonis neatpalika. Turklāt priecīgi spiedzot un likās, ka rotaļājoties. Pieskārās viņa kaklam, mugurai, kājām. Beidzot krasts. Jaunais cilvēks, šausmu pārņemts, metās bēgt, aizmirsis par apģērbu un savu mednieka aprīkojumu. Radījums sekoja pa pēdām, iesmilkstoties un reizēm pieskaroties Turgeņevam ar roku.
Viņš acīmredzot kaut ko kliedza, jo viņam pretī izskrēja ganu zēns ar pātagu rokās. Brīnums, bet briesmonis viņu neizbaidīja. Zēns ar pātagu aizdzina radījumu, kas kliedzot pazuda mežā. Tikai tad Turgeņevs spēja labāk saskatīt briesmoni. Tas izskatījās pēc milzīga pērtiķa mātītes, taču tuvāk stāvošs cilvēkam kā gorilla.”
Skriešus... no pērtiķsievietes.
Lūk, tāds apbrīnojams stāsts, vēl reiz pierādošs, ka sniega cilvēks nav fantastu izdoma, halucinācija, bet gluži reāla būtne, kas dzīvo mums līdzās. Kāpēc tad Turgeņevs praktiski noslēpa no notikušo no sabiedrības, neiekļāva tik neparastu stāstu savās slavenajās “Mednieka piezīmēs”?
Man liekas, atbildi uz šo kaut kādā mērā jautājumu var rast kādā citā dokumentā – vienā no viņa drauga un medību partnera Iļjas Butkova vēstulē. Tajā viņš raksta: “Šodien mīļais Ivans Sergejevičš pastāstīja par neparastu atgadījumu, kas ar viņu noticis šovasar. Visu dienu klaiņojis ar bisi, viņš ieklīdis purvā. Vieta nepazīstama, nolēmis atpūsties un tad meklēt ceļu. Pēkšņi kāds aizskar viņu aiz pleca. Apgriežas, bet viņa priekšā kaut kāds šausmonis: divi metri, ķepas garas, gandrīz līdz zemei, viss vienos matos, acis maziņas, melnas, it kā smaida, liekas sieviešu dzimtes.
No tādām šausmām Ivans sāka skriet, ceļu neskatīdamies, brīnumainā kārtā no purva laukā tika, priekšā – ezers. Turgeņevs peldēja labi, nolēma ūdenī no briesmoņa paslēpties. Nometa zābakus – un ūdenī, taču briesmonis peldēja vēl ātrāk un priecīgi spiegdams, pieskārās viņa mugurai, kaklam, kājām. Tika Ivans Sergejevičs laukā no ūdens, dzird – netālu govis mauro, tātad ciems tuvu. Sāk kliegt no visa spēka, uz kliedzienu atskrēja ganiņš un sāk slānīt briesmoni ar pātagu. Radījums traki kliedzot aizbēga projām, palīdzot sev ar vienu roku...”
Cerams, jūs pamanījāt starpību starp abiem stāstiem, kas pierakstīti pēc Turgeņeva teiktā, ko publicējis Mopasāns un Butkova variantu. Nē, ne velti, pirms sākot savu stāstu Flobēram un Mopasānam Ivans Sergejevičš minstinājās un ilgi meklēja vārdus – viņam nācās jau stāstot izdomāt, kā pasniegt šo stāstu, lai sarunu biedru acīs nepaliktu par pēdējo gļēvuli. Viena lieta, kad briesmonis tevi pārsteidz ūdenī kailu un neapbruņotu, pavisam cita, kad tu pamet ieroci un šausmās nesies prom, pat necenties ar šāvienu sabiedēt zvēru, kurš, starp citu, nemaz neizrāda agresivitāti, vai arī vienkārši nenošauj to.
Kur nu vēl ievietot šo stāstu “Mednieka piezīmēs”, tad to vajadzētu pilnīgi izmainīt, vai vienkāršāk sakot – samelot, ja negribētu sevi padarīt par izsmieklu.
Tad par viņu visi noteikti runātu: “Nu, vecīt, Turgeņevs gan laiž: būtu vismaz no lāča mucis, bet te – no kaut kādas pērtiķienes..”
[Ko tur vēl lai piebilst? Manuprāt versijas var būt vairākas;
- nav izslēgts, ka tas ir vienkāršs “mednieku stāsts”, tomēr cilvēki jau cienījami, gribas ticēt;
- otra versija, dažreiz taču dzimst pavisam spalvaini cilvēki, pieņemsim tajā sādžā piedzimst tāda meitenīte, kamēr maza, tikmēr vēl nekas, bet izaug lielāka, varbūt nav nemaz īsti normāla, varbūt cieminieki vienkārši viņu padzen no ciema un nabadzīte spiesta dzīvot mežā, ganiņš taču šo radījumu pazina!;
- trešā versija attiecas uz to, ka varbūt tiešām “sniega cilvēki” (tagad, visdrīzāk izmiruši) 19. gadsimtā ir pēdējie dzīvi palikušie, vai nu neandertālieši, vai kāda cita pirmatnējo humanoīdu sugas pārstāvji. Neaizmirsīsim, ka visas pirmatnējo cilvēku atliekas, kas atrastas visā pasaulē, mierīgi var izvietot uz viena, normālu izmēru rakstāmgalda. Par tiem laikiem mēs zinām pārsteidzoši maz. Lai izturētu izslavētās krievu ziemas, pērtiķcilvēki mēdza palīst ūdenī, līdzīgi kā Japānas makaki, tāpēc izrādījās tik labi peldētāji – mūsdienu cilvēkpērtiķi nepeld. Atcerieties, ka Turgeņevs min nezvēra rudo spalvu, bet krievu valodā nāras sauc par “rusalkām”. “Rusij” - ruds. Ja nu tas nosaukums ir cēlies no tā, ka senie krievi ir vērojuši, kā minētās nāras-rusalkas plunčājās ūdenī? Nāriņas tēls ar zivs asti ir kaut kas cits. - t.p.]
Stāstos par “sniega cilvēku” bieži tiek minēts, ka tam piemīt paranormālas spējas. Tāpēc iespējams, ka milzīgās bailes Turgeņevam ir radījis tieši tas, vismaz tas pats Butkovs atzīmē, ka “sniega cilvēku” (tolaik gan šis nosaukums nebija pazīstams) Spaskoje-Lutovino muižas apkaimē ir redzējuši arī vietējie zemnieki. Viens aculiecinieks no Tihonovkas sādžas esot stāstījis, ka reiz lasījis mežā avenes un acs pret aci saskrējies ar spalvaino gigantu. Dažas sekundes abi skatījušies viens otrā un tad cilvēks pārvarējis sastingumu, sācis mežonīgi kliegt un meties prom šausmīgās bailēs, pārbiedēdams arī citus ogu lasītājus.