Līdz 1917. gadam Jefremovu draudzīgā ģimene dzīvoja Berdjanskā, taču, kad sākās revolucionārie notikumi, tad pārcēlās uz Hersonu. Vecāki izšķīrās, pēc tam māte apprecējās – ar Sarkanās Armijas komandieri – un aizbrauca uz citu pilsētu, bērnus atstājot radinieces aprūpē. Ivans ar māsu un brāli iztika, pārdodot mantas un dzīvojot pusbadā. Nav zināms, kā tas viss varētu beigties, taču bērnus savā uzraudzībā paņēma Tautas izglītības nodaļa.
Pievienojies automobiļu rotai, kopā ar sarkanarmiešiem jaunais Ivans Jefremovs aizgāja līdz pašam Perekopam. Kara darbības laikā viņu kontūzēja un no tā laika viņš runājot nedaudz stostījās.
1921. gadā automobiļu rotu izformēja. Pēc tam Vaņa atgriezās Hersonā un iestājās otrās pakāpes skolā, lai panāktu iekavēto. Pēc tam bija jūras skolas klases, kur viņš mācījās par kabotāžas kuģu stūrmani, dienests par matrozi uz buru-motorkuģa “III Internacionāle”, mācības Petrogradas universitātes Fizikas-matemātikas fakultātes Bioloģijas nodaļā. Nodaļā Ivans iepazīstas ar pazīstamo paleontologu, akadēmiķi Pēteri Suškinu. Pēc akadēmiķa nāves 1928. gadā Jefremovs parūpējas, lai iemīļotā skolotāja darbs rastu turpinājumu. Viņš publicē savus pirmos paleontoloģijā un iegūst pirmās kategorijas zinātniskā līdzstrādnieka grādu Paleozooloģiskajā institūtā. Vēl pēc septiņiem gadiem Ivans Antonovičs Jefremovs jau vada zemāko mugurkaulnieku izpētes nodaļu.
Ceļā uz atzinību.
Pie literārās darbības viņš pirmo reizi ķērās Lielā Tēvijas kara laikā, atrodoties evakuācijā Alma-Atā. Ivans Antonovičs pat nesapņoja par to, ka viņa izdomātie stāsti tiks kādreiz nopublicēti. Bez jebkādām cerībām viņš piedāvāja savus literāros darbus žurnālam “Novij mir”, kur tie ne tikai tika nopublicēti, bet arī izsauca lasītāju nedalītu interesi. Viens no zinātniskās fantastikas žanra pamatlicējiem PSRS – Aleksejs Tolstojs – tajā laikā jau atrazdamies uz nāves gultas, gulēdams slimnīcā ar krūšu vēzi, pat vēlējās aprunāties ar Jefremovu. Metrs un debitants runāja vairāk par stundu, pēc tam Jefremovs aizgāja kā spārnos, Tolstoja vārdu iedvesmots. Tā bija viņu pirmā un pēdējā tikšanās: pēc diviem mēnešiem Aleksejs Nikolajevičs nomira.
Pat šie pirmie stāsti izrādījās visai nozīmīgi. Tajos Ivans Antonovičs paredzēja dimanta raktuvju atklāšanu Jakutijā un hologrāfiju. Viņa aprakstītais Mongolijas Gobi tuksneša dīvainais iemītnieks – milzīgs tārps olgojs-horhojs, kas spēj nogalināt no attāluma ar elektrības palīdzību – tādā vai citādā veidā pārceļoja uz citiem pašmāju un ārzemju fantastu, tajā skaitā brāļu Strugacku, darbiem. Nelielais, vēsturiskais garstāsts «Cutty Sark» rosināja entuziastu grupu Lielbritānijā restaurēt šo leģendāro burinieku.
Jefremovs paguva produktīvi nodarboties arī ar zinātnē, kara gados radot jaunu koncepciju disciplīnai, kas atrodas ģeoloģijas un bioloģijas krustpunktā. Viņš nosauca to par tafonomiju. 1946., 1948. un 1949. gadā Ivans Jefremovs atkal dodas ekspedīcijās uz Gobi tuksneša nomaļākajiem rajoniem, par ko vēlāk aizrautīgi stāsta dokumentālajā garstāstā “Vēju ceļš”. [Jefremova nopelni paleoantoloģijā ir tik lieli, ka vēlāk vienu no izmirušajiem pagātnes briesmoņiem kolēģi nosauc par ivantozauru – aut. Piez.] Tur pat, zem fantastiki kristāldzidrajām nakts debesīm viņam rodas doma radīt romānu par kosmisko nākotni, par Visuma pasauļu Lielo Loku, par skaistiem, “varonības negausīgiem” cilvēkiem. Stāstīt par cilvēku attiecībām un par planētu, ko tās iedzīvotāji ir pārvērtuši ziedošā dārzā. Par šādu simfoniju cilvēcei, kas tiecas uz zvaigznēm, kļūst 1957. gadā iznākušais romāns “Andromēdas miglājs”. [Protams, no šodienas raugoties, dažas autora idejas liekas naivas: cilvēks var pēc patikas izmainīt Zemeslodi un tās dabu – bez sekām, vienīgā alkatība cilvēkos būs... zināšanu alkas, bērnu audzināšanu var pilnībā uzticēt pieredzējušiem pedagogiem un vecāki var tajā neiejaukties utt.; taču toreiz romāns bija izcils notikums, ne tikai Padomju Savienības mērogā - t.p.]
Ar satrauktām domām fonā.
Grūtā bērnība un daudzās ekspedīcijas ekstremālos apstākļos sabojāja rakstnieka veselību. Viņam sākās nopietnas problēmas ar sirdi un 1955. gadā ārsti piešķīra viņam invaliditāti. Jefremovs pamet institūtu, taču sēdēt, rokas salicis klēpī, negrib. Tagad visu laiku viņš var tērēt zinātnisku rakstu un literāru darbu rakstīšanai.
“Andromedas miglājs” atnes viņam starptautisku slavu. Drīz romāns tiek ekranizēts. [Te gan jāpiebilst, ka ekranizēts tiek nevis viss romāns, bet tikai tā sākuma daļa. Arī pirmais filmas nosaukums ir “Andromedas miglājs. 1.daļa. Dzelzs zvaigznes gūstekņi”, filma tiek uzņemta 1967. Diemžēl filmas turpinājums netiek uzņemts, jo nomirst aktieris Sergejs Stoļarovs, Dara Vetera lomas tēlotājs – pēc leģendas Lukass esot aizņēmies pārveidotu šo vārdu savam Dārtam Veideram. Filma ir visai iespaidīga, taču atceros, ka tā lika man nedaudz vilties, liekas, ka pietrūka dinamikas. Jāpiemin, ka filmā Vedu Kongu tēloja Vija Artmane. - t.p]
Rakstnieks bija precējies divas reizes. Ar savu pirmo sievu – zooloģi Jeļenu Konžukovu – viņš iepazinās vēl divdesmitajos gados. Viņiem piedzimst dēls Allans, kas izvēlas inženierģeoloģijas specialitāti. 1962. gadā [gadu pēc sievas nāves – t.p.] Jefremovs apprecas otrreiz – ar Taisiju Juhņevsku. Pateicoties viņas atbalstam, Ivans Antonovičs, neskatoties uz progresējošo slimību, spēj uzrakstīt vēl vairākas grāmatas, katra no tām bez šaubām ieiet padomju literatūras zelta fondā. Sešdesmitajos gados Jefemovs tiek uzskatīts par labāko pašmāju rakstnieku-fantastu. Viņa grāmatas veikalos nebija atrodamas, lai iegūtu tās bibliotēkās, lasītājiem nācās stāties rindā. Šajos gados iznāk viņa romāni “Skujasmens”, “Vērša stunda” un “Atēnu Taisa”. Viņam dārgās sievas tēla aprises var manīt Simā no “Skujasmeņa”, bet romāna “Atēnu Taisa” nosaikumā var manīt līdzību ar viņas vārdu.
1969. gadā Jefremovs [kuru droši var pieskaitīt “sirdsskaidrajiem komunistiem”, tas ir cilvēkiem, kas ticēja, ka cilvēci var pārveidot tā, ka visi cilvēki – nospiedošais vairākums – ir labi un dzīvo tikai kopējā labuma dēļ – t.p.] amerikāņu kolēģim-fantastam vēstulē raksta par nākošo “amorālības uzliesmojumu”, pēc kura sekos “lielākā katastrofa vēsturē plaši izplatītās tehniskās monokultūras dēļ” [šodien mēs sacītu – globalizācija – t.p.]. Pēc gada izdotais romāns “Vērša stunda” noteikti ir tapis uz šo satraukto domu fona. Romāna sižets attīstās uz tālas planētas Tormansas, kur valda oligarhija. Zemes cilvēki – protams, pozitīvie varoņi – tā arī nespēj nonākt līdz kopsaucējam, no kādas sabiedriskās formācijas ir radusies Tormansas oligarhija: “no skudrveida viltussociālisma” [toreiz to sauca arī par maoisma kritiku – t.p.] vai “gangsterizējošā kapitālisma”. Tiem laikiem tas izklausījās pēc pilnīgas ķecerības. 1970. gada 12. novembrī PSKP CK notiek kārtējā CK Sekretariāta sēde, kuras lielākā daļa tiek veltīta “Vērša stundas” un tās autora apspriešanai.
Sēdes iemesls bija PSRS VDK priekšsēdētāja Andropova ziņojums. Tajā konkrēti bija arī sacīts: “Jefremovs savā romānā “Vērša stunda”, slēpjoties aiz fantastiskās planētas valsts iekārtas kritikas, īstenībā apmelo padomju īstenību. Autora domas vislabāk raksturo šāds fragments: “Vadības maiņa neko neatrisina. Novāktās vietā tūlīt pat uzrodas jauna virsotne no zemākā slāņa. Piramīdai ir jāsagrauj pamatne”.” [Starp citu, Jefremova vārdi ir pravietiski. Jaunu, labāku sabiedrību nevar uzbūvēt no vecajiem cilvēkiem, ja nemaina viņu attieksmi pret dzīvi – t.p.]
Uzzinājis, ka romāns sākotnējā redakcijā ir izņemts no pārdošanas un bibliotēkām, Ivans Antonovičs dabū sirdstrieku. 1972. gada 5. oktobrī viņš mirst. Bet pa Maskavu sāk klīst neticamas un absurdas baumas. Runā, ka lielais fantasts jau daudzus gadus ir britu izlūkdienesta aģents, ka viņa sieva jau 11 gadu vecumā, kad atradās okupācijā Rietumukrainā, arī ir to pašu angļu savervēta un, ka pat viņa nāvē ir vainojami tās pašas Miglainās Albionas izlūkdienesti... [Pēc viņa nāves viņa dzīvoklī notiek kratīšana un lietu pret viņu slēdz tikai 1974. gadā. Tā padomju vara izrēķinājās ar cilvēkiem, kas no sirds ticēja komunismam – t.p.]
Skatiet arī:
vai