Šī grāmata noteica daudzu cilvēku pasaules uzskatu, nostiprināja viņos ticību, ka cilvēci nākotnē gada gaiša rītdiena. Romāna publicēšana žurnālā vēl nebija pabeigta, kad Padomju Savienībā palaida pirmo mākslīgo Zemes pavadoni. Rakstnieka paredzējumi sāka piepildīties...

Kas tad bija šis cilvēks, kas bija spējis tik koši un drosmīgi aprakstīt tālo nākotni, atdzīvināt to ar dzīvu cilvēku tēliem, piepildīt romānu ar neordinārām zinātniskām un filozofiskām idejām?

Ivans Antonovičs Jefremovs bija liels zinātnieks, ģeologs un paleoantologs, bioloģisko zinātņu doktors, Staļina prēmijas laureāts. 1940. gados Jefremovs izstrādāja jaunu zinātnes nozari – tafonomiju. Tā sauca zinātni par fosīlo organismu palieku saglabāšanās likumsakarībām nosēdumu iežu slāņos. Rokrakstu par to viņš pabeidza 1943. gadā, taču publicēt to izdevās tikai 1950. gadā (“Tafonomija un ģeoloģiskā hronoloģija”). Tieši par to viņš arī saņēma minēto prēmiju.

Daudzus viņa zinātniskos darbus arī šodien plaši izmanto. Jefremovs daudz ir ceļojis pa valsti ar ģeologa cērti un lāpstiņu. Daiļliteratūru viņš sāka rakstīt jau esot nopietns zinātnieks. [Viņš ir sarakstījis arī atmiņu grāmatu par saviem ceļojumiem Mongolijā, Gobi tuksnesī, kur tika rīkota paleontoloģiskas ekspedīcijas, meklējot dinozaurus un citus izrakteņus – t.p.]

Pirmie viņa stāsti tika sarakstīti 1944. gadā. Tie piesaistīja pat Alekseja Tolstoja uzmanību, kas tajos ieraudzīja “ticamo neparasto”. Jefremova stāsts “Dimantu caurule” (1945.) pareģoja dimantu atrašanu Jakutijā. Citā stāstā, “Kalnu garu ezers”, tika stāstīts par to, kā ģeologi atrod veselu dzīvsudraba ezeru. Pēc dažiem gadiem tieši tādu dzīvsudraba atradni pirmo reizi atklāj Altajā.

Labākie romāni.

Piecdesmito gadu vidū Ivans Antonovičs jau bija nopietni slims, pārstāja braukt ekspedīcijās. Viņš pilnībā velta sevi rakstniecībai. 1958. gadā izdod viņa fantastisko garstāstu “Čūskas Sirds”, kurā stāstīts par Zemes cilvēku tikšanos ar citas zvaigžņu sistēmas saprātīgajām būtnēm. Šis romāns kļuva it kā par atbildi problēmai, kas kļuva aktuāla mūsu valstī sešdesmito gadu sākumā, kad iepriekšējo gadu “ierakumu sociālisms” kļuva par pagātni un vajadzēja jaunas pieejas sabiedrības pārvaldē un jaunatnes audzināšanā.

Pēc četriem gadiem tiek publicēts jauns romāns “Skujasmens”. Šajā “piedzīvojumu romānā”, kā to nosauca pats autors, tiek izvirzītas daudzas zinātniskas un garīgas problēmas, tajā skaitā arī jautājums par cilvēces organisma rezervēm, par tā saukto gēnu atmiņu. Gluži kā pa skujasmeni virzās cilvēces augšupeja no primāta līdz domājošai būtnei...

1970. gadā iznāk Jefremova zinātniski-fantastiskais romāns “Vērša stunda”. Tā darbība notiek uz tālas planētas Tormansas (Mokas), kur valda oligarhiska tirānija un, uz kuru atlido Zemes cilvēki. Dzīve uz šīs izdomātās planētas visai atgādina, gan neseno pagātni, gan tos laikus – sešdesmito gadu otro pusi, kad PSRS iezīmējās pāreja uz vecajām vadības formām.

Tormansa ir ir evolūcijas strupceļa planēta, kurā ir nokļuvusi civilizācija, kas ir pārkāpusi galveno evolūcijas likumu – zinātniski-tehniskā un garīgā progresa paralēlumu un atkarību vienam no otra. Ejot tikai pa tehnikas attīstības ceļu, Tormansas valdnieki drīz vien pazaudēja kontroli pār sociālo, ētisko un ekoloģisko situāciju. Saprāts, kas pazaudējis visu cilvēcisko, sāk dzemdēt briesmoņus. Tā rodas “inferno” pasaule, nepārtrauktu un bezizejas ciešanu pasaule. Galvenais romāna secinājums ir tas, ka civilizācija sabrūk galvenokārt tāpēc, ka pazūd tās morāle, tā kļūst emocionāli un garīgi nabaga. Šī ideja izrādījās pārāk bīstama partijas vadībai.

Romāns [kaut “apgraizīts” – t.p.] tiek publicēts acīmredzami cenzūras nolaidības dēļ. Izdevējus soda. Atklātas kritikas kampaņu pašam autoram Jefremovam vara uzskata par nelietderīgu, romānu vienkārši “aizmirst” gandrīz uz gadiem divdesmit.

1972. gadā iznāk pēdējais Jefremova romāns “Atēnu Taisa” par slaveno hetēru, kas dzīvoja Maķedonijas Aleksandra laikā. Rakstnieks romānā ataino Helēnisma laikmeta parašas un sadzīvi, parāda, kā notiek dažādu kultūru mijiedarbība.

Rakstnieka lieta.

Ivans Jefremovs labi saprata, kādā laikā un kādā valstī viņš dzīvo. 1952. gadā viņš saņem Staļina prēmiju par zinātnisku monogrāfiju. Taču dienu no dienas viņš gaida arestu, sadedzina visas savas vēstules, dienasgrāmatas, piezīmju grāmatiņas. Viņš negribēja, lai izmeklētāji “piešūtu” lietai vēl kādu. Jefremovam laimējās: Staļins nomira agrāk, nekā līdz rakstniekam aizstiepās valsts drošības orgānu garās rokas.

Jefremova enciklopēdiskās zināšanas, filozofiskie uzskati, neparasta fantāzija atstāja iespaidu, ne tikai uz parastajiem cilvēkiem, bet arī uz VDK izmeklētājiem. No kurienes viņš tik daudz zina, kā viņš var paredzēt nākotni? Te kaut kas nav tīrs. Laikam viņš ir angļu spiegs! Tā sprieda Lubjankā, ne jau 1937. gadā, bet gan sešdesmitajos gados. Jefremovam izveidoja lietu un izstrādāja versiju, ka četrdesmito gadu beigās, kad viņš bija ekspedīcijās Gobi tuksnesī, viņu... samainīja ar citu cilvēku. Tas izklausās muļķīgi, taču Jefremovu vairākus gadus izsekoja, viņu nelaida ārzemju komandējumos, bet 1972. gada novembrī, mēnesi pēc viņa nāves, viņa Maskavas dzīvoklī tika sarīkota vairāku stundu ilga kratīšana...

Žurnāls “Tehnika – molodeži” bija publicējis nekrologu. Visi žurnāla eksemplāri tika savākti, bet redaktoru atlaida no darba.

Ivana Jefremova grāmatas tika iespiestas miljoniem eksemplāru lielās tirāžās, par viņa daiļradi aizstāvēja disertācijas, bet VDK gadiem ilgi virzīja viņa daudzu sējumu lietu. Nevarēja taču atzīties, ka jau no paša sākuma tika izdarīta noziedzīga muļķība!

Jefremovam palika nepabeigti vai nerealizēti daudzi daiļliteratūras plāni. Viņš strādāja pie garstāsta par XIII gadsimta Krievzemi, taisījās rakstīt romānu “Indes kauss” un garstāstu par krievu jūrnieku varonību Krievu-ja'pāņu kara laikā. Par daudz ko viņš vēl tikai sapņoja. Taču nāve atnāca ātri, viņam bija tikai 65 gadi. Ivans Antonovičs ir apglabāts Komarovo ciematā pie Sanktpēterburgas.

Jefremovs iedibināja mūsu fantastikā sociālās fantastikas žanru. Īsto cilvēka eksistences jēgu viņš saskatīja mūžīgajā neizzinātā atklāšanas procesā un gandrīz katrā savā darbā centās parādīt pirmatklājēju varoņdarbus. Viņš pacēla sapni līdz kosmiskās apziņas līmenim, bagātināja to ar dzīvi apliecinošu nākotnes prognozi un ticību tam, ka dzīve galu galā attīstās pēc harmonijas un skaistuma principiem.

[Ja jau neviens nepolemizē ar rakstu par prāta varu, tad iespējams, šis raksts savā ziņā ir atbilde tam – t.p.]