Kā fantastikas mīļotāju ar piecdesmit gadus ilgu stāžu mani ieinteresēja tāda ”statistika”: pieci no sešiem, kurus tehnika interesēja (ne jau tikai automašīnas!) mīl fantastiku! Grāmatas viņi – IT gadsimta bērni – nepērk, taču e-book-us lasa, audiogrāmatas klausās. Nu un, protams, anime blokbasterus skatās, ar “rotaļlietām” spēlējas... Viņu gaume, manuprāt, ir dīvaina, fantastikas pasaulē viņi galīgi neorientējas, taču – tomēr lasa! Bet “balasts” nelasa vispār... (Te gan jāatdzīstas, ka visus sešus desmitus jauno speciālistu šajā sakarā es neizklaušināju). Izrādās, ka jautājums – cik ļoti ir saistīta vēlme iegūt zināšanas un ZT-zinības ar ZF-literatūras lasīšanu – pavisam nav dīvains arī XXI gadsimta sākumā.
Mūsdienu rakstnieks-”tehnoromantiķis” Igors Minakovs raksta par 60-tajiem gadiem: “Zinātniski-tehniskās elites uzmanība pret ZF izskaidroja ar tradicionālajām tēmām: Pasaules telpas noslēpumi, Visuma un saprāta rašanās un evolūcija, cilvēka dabas un apziņas izmaiņas, fundamentāli zinātniski pētījumi un nākotnes tehnoloģijas”. Kaut gan gudrais skeptiķis Staņislavs Lems vēl 1972. gadā ironizēja šajā sakarā: “Tas taču ir ārkārtīgi patīkami, ja tu vari būt stingri pārliecināts, ka ar mazu naudas daudzumu un nelielu domāšanas piepūli būsi pielaists pie visvarenākajiem Visuma noslēpumiem”. Taču tikai pirms trīsdesmit un vēl dažiem gadiem Krievijā tikai ar sarkasmu varēja uztvert vēl agrāk izvirzīto lozungu: “ZF ir jāsauc jaunatne uz VTUZ-iem [Augstākajām Tehniskajām Mācību Iestādēm – t.p.]!” Toreiz tas patiešām bija smieklīgi, pavisam citi uzdevumi bija padomju fantastikai, taču pašlaik smieties nepavisam negribas... “Jaunā laikmeta fantastika, ne tikai nesauca uz “vtuziem”, tā vispār nekur nesauca”, - vēl viens ZF propagandista Minakova izteikums. Vajag kaut ko darīt! Protams, Lemam ir taisnība, kad viņš saka, ka “literatūra visdrīzāk, nevar, ne glābt pasauli, ne to izmainīt...” Taču viņš raksta arī par to, ka literatūra var būt “atmodas līdzeklis”, bet “piedāvājuma trūkums ir... absolūts tukšums”.
Kulturologs Konstantīns Frumkins vienā savā nesenā rakstā vēlreiz uzsver daiļliteratūras “izzinošo”, sociālo funkciju: “Kā izziņas līdzeklis daiļliteratūras darbs kalpo vienmēr, kad rakstnieks uzstājas eksperta lomā, tas ir, kļūst par cilvēku, kas zina kaut ko tādu... ko nezina caurmēra lasītājs...”
Taču telekaste un internets ir noveduši pie attālināšanās no literatūras kā avota, kas sniedz zināšanas par pasauli, pat Krievijā brūk “uz literatūru centrētās” kultūras režīms, par tās “ienaidnieku” kļūst “īpaša pragmatiska kultūra, kas liek priekšā novērtēt informācijas avotus un izvēlēties prioritātes”.
Bet tieši XX gadsimta sešdesmitajos gados bieži tieši ZF bija “prioritārs informācijas avots” - zinātnisks (pseidozinātnisks), tehnisks un sociāls. ZF radīja un pēc tam sistematizēja informācijas haosu – un ne tikai pusaudžu galvās! Jau skolas klasē noteikti izrādījās, ka bija vairāki ZF mīļotāji un jau no viņiem vēlāk iznāca kāds skolas “zinītis” fizikā, ķīmijā, matemātikā. Institūta “kopuškās”, lai izlasītu kādu interesantu ZF-jaunumu izveidojās rinda, garlaicīgu un muļķīgu fantastiku “izķidāja” bez žēlastības, taču arī to vispirms izlasīja. Cik sen tas viss...
Kluso IT ielaušanos es novēroju paša ģimenē: dēls, kas bija izaudzis blakus grāmatu plauktiem, aizrautīgi lasīja tikai līdz tam brīdim, kamēr nebija iepazinis datora iespējas. Ar laiku strīdēties ir bezjēdzīgi, bez jebkādas sajūsmas no manas puses tika nopirkts PC un tur lasīšanai vispār pienāca gals. Taču lūk, kāda lieta, pirmatnējais impulss uz izziņas procesu tomēr nāca no literatūras un tā attīstīšana (jau ar citu līdzekļu palīdzību) pie kaut kā “laba” tomēr noveda. Un kļuvis par “vidējā ranga vadītāju” dēls nekādi nespēj saprast, kāpēc jaunie speciālisti, kas atnāk strādāt uz viņa firmu, ir tik “truli”...
Jautājums “Kas vainīgs?” pat netiek uzdots - “pulksteņa gaitu neapturēsi”, taču jautājumu “Ko darīt?” uzdot nāksies. “Kopējā situācija ar vispārējās izglītības līmeni jaunajā, lasošajā auditorijā ir pasliktinājusies tik lielā mērā, ka kaut vai atgriezies XIX gadsimtā”, - raksta daudzu populārzinātnisku un zinātniski-fantastisku grāmatu autors Antons Pervušins, kas sen jau implicēti karo par “ZF atdzimšanu”. Esmu pilnīgi vienās domās ar viņu, ka “ievērojot vispārējo kultūras līmeņa krišanos, mēs atgriežamies pie situācijas, kāda bija XX gadsimta sākumā, kad ir nepieciešamība skaidrot, kā viss ir iekārtots... Labākā forma tam - “aizraujošā zinātne”...” Pats rakstnieks gribētu strādāt uz “žanru robežas, rakstīt īpašu literatūru, kas XX gadsimta sākumā radās kā ZF-apraksti, bet šodien to sauc par populārzinātnisku rekonstrukciju”. Taču lieta tāda, ka “...ne izdevniecības, ne kritiķi mūsdienu Krievijā pagaidām nav gatavi sagaidīt “aizraujošās zinātnes” atdzimšanu”. Īpaši nav gatavi lasītāji, un ne tikai pagaidām – tagadējo “balastu” piespiest lasīt vispār nav iespējams! Vajadzīga, ilglaicīga mērķa programma, kas vispirms atjaunotu interesi uz lasīšanu (kaut vai “elektroniskā formātā”), tad “aizraujošās” un pēc tam arī “vienkārši” zinātnes atjaunošana. Īsāk – nacionālais projekts “Lasīšana un dzīve!”
[Jāpiekrīt, ka tāda pati problēma ir arī pie mums Latvijā, un droši vien arī citur pasaulē. Vai tad velti kādreiz rakstīja, ka Roulingas “Harijs Poters” esot bērnus atkal nosēdinājis pie grāmatām – taču cīņa par to, lai cilvēki domātu un būtu radoši, ir mūžīga – t.p.]