„Zini”, viņš uzsāka, „aizvakar es spēcīgi apdauzīju pieri. Vēl nesaprotu, kā šeit nokļuvu. Kāpēc tieši es un kāpēc tieši tu? Neizskaidrojami. Agrāk gan viss bija skaidrs, bet līdz ko dabūju pa pieri, skaidrībai beigas”.

„Saprotu”, es noņurdēju, izbrīnā skatoties uz viņa apaviem. Labajā kājā bija uzauta sarkana sandale, kreisajā – zaļa sporta čība.

Viņš turpināja: „No belziena man aizripoja deguns. Tagad dzīvoju es bez deguna. It kā deguns man nav sevišķi nepieciešams, lai gan manā profesijā deguns ir neaizvietojams”.

„Kāda ir tava profesija, ja drīkst jautāt?”, es vēl joprojām aplūkoju Viņa apavus.

„Tev tas patiesi interesē, vai vairāk tevi saista mani apavi?!”, Viņš sadusmoti izsaucās.

Es dzīvē tiku sastapusi vēl lielākus bļāvējus, tādēļ mierīgā balsī atbildēju: „Atklāti sakot, man interesē gan viens, gan otrs”.

„Mana profesija ir aromātu degustators. Apavi man ar nodomu ir atšķirīgi. Tas nepieciešams, lai es ne mirkli neatslābtu, nepazaudētu modrību un kontroli pār situāciju.”

„Tev gan laikam smagi dzīvot, nepārtraukti kā uz adatām”, es gurdeni attraucu, jo saruna sāka mani nogurdināt.

„Skatos, ka tev nav varas pār savu organismu. Kā nāk miegs, tā tu paļaujies tam un guli.”

„Jā, nav nekā nomierinošāka par miegu ...”, es, jau brienot pa sapņu pļavu, atbildēju.

Sapnī es pamostos nedaudz minūtes pāri astoņiem. Mani pamodina vispatiesākā un dabiskākā dabas stihija un dabas skaņa – pērkons. Kādu brīdi vēl paguļu, paslēpusies zem segas, bet tad izeju uz terases un tuvāk sienai piebīdu vakar izmazgātās drēbes. Šī pērkona un lietus sajūta ir no retām laimīgām sajūtām. Atceros, kādreiz pie vecmammas lauku mājās sēdēju pie pusatvērta loga un skatījos kā dārzā ienāk lietus. Tāds skumju un laimes pārpilns brīdis. Lietus lāses gar mājas sienu izveido grāvīti, pilot no jumta. Tās iekustina augu lapas. Visapkārt skan pieklusināta piliena atbalss, kad tas saskaras ar mājas jumtu, ar lapām, ar zemi. Dažreiz es izeju laukā un staigāju lietū – pa pļavu, aizeju līdz mežam. Zābaki pilni ar lietu, pļava arī. Tā ir laime – tas brīdis, kad esmu viena ar lietu, stāvu pļavas vidū pēc lietus noteikumiem.

Jūtu, ka lietus aiziet. Lēnām aizslīd gar mežmalu. Saule ar staru pāršķeļ mākoni un silda manu vaigu. Tik ļoti, ka liekas – degu. Atraujos no verdošā stara un ... pamostos. Tā jau Viņa roka uz manas galvas, tik karsta.

„Āāā, es laikam iemigu”, staipīdamās konstatēju.

„Jā, miegā runāji par laimi. Ak, šie cilvēki!”, Viņš pikti norūca.

„Kāpēc gan tu esi tāds īgņa? Ja tev būtu deguns, tevi varētu uzskatīt par normālu vidusmēra cilvēku. Tu gribi teikt, ka laimes nemaz nav. Tu nekad neesi izjutis sajūtu, ko dēvē par laimi?”, es uzmācos ar jautājumiem.

„Es, kā cilvēks bez deguna, uzskatu, ka laime ir patiesībā. Mana laime ir mans mērķis – atrast patiesību. Tas ir daudz svarīgāk nekā atrast degunu”.

„Nu, protams, tagad tu man lasīsi lekciju par patiesību”, es smīkņājot noteicu.

„Ak, tu, mazā muļķa meitene! Kad tu sāksi saprast, ka dzīvē viss nenotiek tāpat vien, ka, lai kaut ko sasniegtu un iegūtu, ir jāpieliek lielas pūles, ka dažreiz nākas vilties vecos spriedumos un jāspēj atsacīties no maldiem? Apkārtējie tevi sauc par jaunu, trakulīgu, vēl neizaugušu kumeļu, kas skraida apkārt asti gaisā saslējis. Var jau būt, ka no malas tā arī izskatās, bet tu savā strauji pukstošajā sirdī zini, ka tu netrako tāpat vien, taviem auļiem ir konkrēts mērķis – patiesība”.

„Nu, lūk, sākās!”

„Paklausies, tas ir par tevi”.

„Kā nu ne, ja jau tu tā saki”.

„Vai tu vari nebūt tik kategoriska? Tātad, es turpinu. Pie kā es paliku?”

„Pie konkrētā mērķa un patiesības”.

„Ak, jā. Zini to, ka citi tevi šaustīs par to, ka atdalies no viņu maldu pulka, liks tev šķēršļus, padarot tevi par sacīkšu zirgu. Citi iejūgs arklā, padarot par darba zirgu, vēl kāds ar smīnu sejā aicinās paganīties leknās ganībās, cerībā, ka nobarojies kumeļš nav nekāds patiesības meklētājs. Tas tāpēc, lai apslāpētu drosmi tiekties uz mērķi – uz patiesību”.

„O! Atkal jau”, es viņu pārtraucu, „un kur tad ir patiesība, kur to meklēt?”

Viņš nosvērti atbildēja: „Ne jau nu auzu tarbā. Patiesība ir ilgu meklējumu rezultāts, pats process var sniegt atbildi, kur to meklēt. Tava trakulīgā, bezbailīgā sirds saplūdīs vienā ritmā ar tavu auļu ritmu un tu trauksies uz priekšu, sadragājot visus šķēršļus. Lai tevi nemulsina doma, ka patiesība ir tikai skriešanā uz priekšu. Iebāzis galvu auzu tarbā vai guļot sulīgā zālītē, tu arī vari atrast dažas patiesības druskas”.

„Pag, pag, par kādu patiesību mēs runājam?”, jutu, ka mans intelektuālais koeficents strauji krītas, „mums jau katram var būt sava patiesība”.

„Nekad neapstājies pie šī apgalvojuma, tas ir visvieglākais veids, lai atsacītos no mērķa. Daudzi mēģina iestāstīt, ka patiesība ir katram sava, bet tu ciešāk paskaties viņos. Tu neieraudzīsi tur savu patiesību. Tev nav jāmeklē sava personīgā patiesība”.

„Par ko tad mēs te tagad runājam? Cik tad ir to patiesību?”

„Tavs mērķis ir lielā patiesība. To var ieraudzīt tikai vienatnē. Kad neviens tevi neiedrošināsies aizskart, jo būs zudušas cerības tevi izšaubīt. Tad tu atradīsi patiesību”.

Pēc neilga klusuma brīža es ierunājos: „Kā ir ar tevi?”

Pēc tāda paša brīža Viņš atbildēja: „Domājams, ka labi”.

„Tu esi par to pārliecināts?” , es vēlreiz uzmetu skatu viņa apaviem, kā arī atcerējos par deguna trūkumu viņa sejā.

„Pilnīgi”, viņš satvēra manu roku, „nāc, ejam”.

Mūsu diskusijas laikā Viņš tikai ar sev zināmiem paņēmieniem bija atmūķējis vaļā durvis. Mēs pārkāpām slieksnim. Slieksnis mums pateicībā uzsmaidīja, ka neesam uzminuši tieši viņam virsū. Mēs nemaz to nebūtu uzdrošinājušies, jo tur taču mājo sliekšņa gars, katrā ziņā aizvainot slieksni nedrīkst. Tā mēs nokļuvām Ārā. Tur bija pavisam citādāk. Tur visi bija brīvi. Skaisti zirgi staigāja brīvē, iemiesojot sevī visas pasaules spēku, ar katru zirgu soli kādam tika papildinātas drosmes rezerves. Ziedi te bija dīvaini, tādi plakani, bet dzīvelīgi. Auga tie pa minūtēm, arvien lielāki un lielāki, bet nezin kādēļ tiem visu laiku pietika vietas. Vispār vietas te pietika visam, gan milzīgajām zivīm, gan vēl milzīgākam astoņkājim un visām viņam piederošajām kurpēm. Arī astoņkājim katra kurpe bija savādāka. Viena ar rubīna dekoru, otra no lina, trešā no zīda, ceturtā no putuplasta, piektā no palmas lapām, sestā no brezenta, septītā ar klasiskā slīpējuma tehnikā slīpētiem briljantiem un astotā ar koraļļiem, kuri bija iekārtojušies diezgan labi. Par īri koraļļiem nebija jāmaksā, astoņkājis piecieta šos daiļos radījumus, kā arī to draugus – jūras zirdziņus, kuri šeit ciemojās tik bieži, ka sāka likties, vai maz tie kādreiz dodas arī prom.

„Vai šī ir patiesība?” , es nepārliecināti jautāju.

„To tev jāizlemj pašai. Ja tu tam visam tici, tad ir”.

„Vispār jau tev ir paveicies, ka tev nav deguna. Tu nevari stumdīt mākoņus, ja uznāk tāda kāre, tātad nekad nesavainosies pret lidmašīnām. Tu nevari iet, kur deguns rāda, tev jāzina konkrēti, kur tu ej, tātad tu nekad neapmaldīsies. Tu nevari rādīt garu degunu, jo tev tāda vispār nav, tātad tu nekad nenolauzīsi savu degunu”.

„Es atkal zinu vienu kaķi, kurš visu atceras tikai pa pusei, jo viņam ir tikai viena auss. Viņš visu var aizlikt tikai aiz vienas auss un tādā veidā kaut kas paliek neaizlikts”.

Es tā biju aizrāvusies ar visu šo brīnumu aplūkošanu, ka nepamanīju bariņu peļu solīdos mundierīšos, kas drūzmējās uz perona. Vienai pelei rokās bija zeltīta taure, kuru tā tīrīja un kratīja, līdz no tās ārā izrāpoja miegains vidēja izmēra zirneklis ar mīkstām čībiņām kājās. Pilnīgā apātijā tas aizčāpoja uz tuvējo skābeņu puduri ar vienu mērķi – atrast tur pēcpusdienas snaudu. Tikai pēcpusdienas snauda pirms mirkļa bija devusies prom uz cepumu bodi, lai panašķētos. Tā nu zirneklis ar pilnīgu apmulsumu sejā stāvēja pie skābeņu pudura un laikam jau domāja. Viņš pat nepamanīja, ka pavisam netālu bija dzirdamas vilciena taures skaņas. Peles uz perona sarosījās. Tā pele, kurai nebija ne taure, ne bungas, sāka vicināt zizli un dot dažādas komandas.

Es jautāju Viņam: „Vai atbrauks kāda svarīga persona?”

„Viss kaut kas var gadīties”.

„Vai mēs te drīkstam tā stāvēt?”, es nerimos.

„Šeit Ārā tu vari stāvēt, kur vien tava sirds vēlas”.

Peļu orķestris sāka spēlēt īpašo vilciena sagaidīšanas maršu. Pārņēma svinīga sajūta. Vilciens sev līdzi atveda miglu. Migla kavējās vairākas dienas, ietērpjot apkārtni mīkstā klusumā. Migla bija tik bieza, ka kāds pat pamanījās to sagriezt šķēlēs, nogaršot un pacienāt citus. Miglā varēja tikai nojaust kādi savādi tēli rosījās apkārt, tā kā nekādas dižās sarunas nerisinājās. Kaut kur pazibēja vienradzis, kaut kur milzu pelikāns, kaut kur pavīdēja krāsains taurenis. Visapkārt dzirdēja čukstus un pieklusinātus smieklus. Zibēja un čabēja.

Kad migla devās prom, skatam atklājās neticama aina. Mans ceļabiedrs sēdēja ar ziediem izpušķotā tronī un viņa sejā bija jaušamas pārmaiņas. Pavisam noteikti bija notikušas izmaiņas kaut kur ap sejas vidu.

„Vai, man dieniņ!”, es iesaucos, aptverot, ka pie Viņa ir atgriezies deguns. Palaidnīgais deguns, kurš no belziena pa pieri bija aizripojis, nu rotāja viņa seju. Mans ceļabiedrs izskatījās debešķīgi. Viņa cirtainie mati spīdēja daudz spožāk, acis mirdzēja un lūpas smaidīja.

„Nāc tuvāk! Vairs nepazīsti?”, samērā šķelmīgi vaicāja Viņš.

„Redz, kā tu esi iekārtojies”, ar ironisku noskaņu savā balss tonī es konstatēju acīmredzamo faktu.

„Tikai nesaki, ka tev skauž, tu esi pārāk jauka meitene, lai sabojātu sevi ar skaudību.”

„Tev kā vienmēr ir taisnība. Pastāsti, kas tu tagad skaities.”

Viņš piecēlās no troņa un aicināja mani sev līdzi pastaigā pa parku. Parks sastāvēja no mirdzošiem gaismas stariem, kas lauzās cauri koku lapotnēm. Mēs gājām pa liepu aleju, tad nogriezāmies pa labi uz akāciju aleju, izgājām caur bambusu aleju un nonācām pie mežģīņotas tējnīcas. Uz galda jau kūpēja tasītēs salietā tēja un galdam pa vidu uz grezna šķīvja slējās paliels smalkmaizīšu tornis.

„Lūdzu!”, Viņš mani aicināja, „tūlīt Sienāža kungs atnesīs mums svaigus cukura graudiņus”.

„Jums te ir pašiem sava cukurfabrika?”

„Nē, mums siltumnīcās aug cukurkoki, vienu reizi dienā no viņu lapām mēs ievācam cukurgraudiņus.”

„Vai tu šeit skaities tāds kā vadonis? Varbūt tevi dēvē savādāk – karalis, princis, priekšsēdētājs, valdes loceklis?”, es ķircināju Viņu.

„Mieru, mieru. Mani nedēvē nevienā no šiem goda amatiem. Vēsturiski tā ir sanācis, ka man jāsēž ar ziediem rotātā tronī un jāatbild par esošo kārtību.”

„Vai ar cukura graudiņiem domā taisīt biznesu?”

„Nē, ko tu. Te jau nav ar ko sadarboties, viss ir pašu lietošanai.”

„Kāda šeit Ārā ir valsts iekārta?”

„Šī nav valsts, tu atrodies Ārā, te nav nekādas iekārtas, viss notiek dabiski, ja vien ir kaut drusciņas ticības tam, ka tas ir iespējams”, viņš pasmaidīja.

„No kurienes tad atbrauca vilciens?”, mani mocīja ziņkāre.

„No jeb kurienes, no šejienes, no ne kurienes. Iestiprinies kārtīgi, mēs dosimies nelielā izbraukumā.”

„Uz kurieni? Uz jeb kurieni?”, es netiku vaļā no ironijas, tā sēdēja man blakus uz krēsla roku balsta un ar pirkstiem virpināja savus ogles melnos matus. Piedāvāju viņai smalkmaizīti, bet ironija atteicās.

„Varētu teikt, ka uz jeb kurieni, bet to mēs uzzināsim tad, kad būsim tur nokļuvuši. Man liekas, ka tu esi pārāk emocionāli saspringta, tāda nemierīga. Par ko tu tā nepārtraukti kreņķējies? Ir tāds teiciens – uztraukumam nav pamata.”

Viņa sacītais man lika aizdomāties un es nonācu pie slēdziena, nē, drīzāk slēdziens nonāca līdz manīm, ka jāpacenšas nebūt tik uzvilktai kā bultai, jo rezultātā varu aizšauties nezināmā virzienā.

Kad bijām iestiprinājušies ar tēju un gardumiem, devāmies tālāk pa jasmīnu aleju. Smarža mūs nemanāmi aizplūdināja līdz braucamrīkam. Tā kā īstu karieti biju redzējusi tikai filmās, nopriecājos, ka beidzot varēšu ar tādu pabraukāt.

„No rīta gribēju braukt ar moci, bet atcerējos, ka tas vēl ir darbnīcā un nodarbojas ar sava izskata uzlabošanu, jo pagājušā sezona viņam bija diezgan smaga.”

„Nekas, būs labi tāpat. Nekad neesmu sēdējusi karietē. Tikai man ir viens jautājums, vai tad kariete kustās bez zirga un kučiera?”

„Mēs zirgus karietēs nejūdzam. Zirgi staigā brīvē.”

Visdrīzāk kariete kustējās pateicoties kādam dzinējam, bet tas mani īpaši neuztrauca, jo uz priekšu tā kustējās. Braucot cauri parkam bija redzams kā švītīgi jaunskungi baudīja pēcpusdienas pastaigu. Soļi viņus lēnām nesa uz priekšu. Dāmas kā koši pāvi ar saviem smailajiem kurpju purngaliem neuzkrītoši spārdīja sīkos akmentiņus. Barokāli krītošās tērpu krokas spīdēja saules staros, parkā elpoja miers un klusums. Varēja dzirdēt vien pieklusinātas sarunas, bet arī, tikai garāmbraucot.

Mēs nokļuvām pie tādas kā milzu bedres, tā likās dziļa un tumša. Ja tajā iemeta sīku akmeni, tas krita tieši diennakti līdz atsitās pret bedres apakšu. Mēs stāvējām, pētījām bedri un gudrojām, kādas diez funkcijas tā veic. Pēkšņi mums aiz mugurām kāds teica:

„Tā ēd akmeņus, meteorītus un meteovakarus, zvaigžņu druskas un kaut kādus kosmosa putekļus”.

Mēs strauji pagriezāmies pret runātāju. Tas bija dīvains radījums, pirmajā acu uzmetienā es viņu nodēvēju par daudzūsi, bet viņa ūsas kustējās nemitīgi kā ūdenszāles, tādēļ nevarēja saskaitīt cikūsis viņš ir. Pēc nelielas sarunas daudzūsis uzaicināja mūs uz vakariņām. Vienam negriboties, galds par garu un nav neviena ar ko pārspriest pēdējos jaunumus. Mums kļuva žēl daudzūša un mēs neatteicām, lai gan ēst diezko negribējās, jo smalkmaizītes bija mūsos kārtīgi nosēdušās.

Ieradāmies pie daudzūša tā ap launaga laiku, pie vārtiem mūs sagaidīja ezis ar apsveikumu kartītēm uz muguras adatām.

„Lūdzu, izvelciet katrs savu kartīti, tas būs jautri!”, teica mājas saimnieks.

„Daudz laimes dzimšanas dienā!”, es nolasīju savas kartītes saturu.

Daudzūsis sāka lēkāt un pliukšķināt plaukstas.

Viņš, ar pietāti, lasīja: „Sveicam valsts svētkos!”

Daudzūsis nekavējoties reaģēja, sākot lēkāt uz vienas kājas.

„Urrā, urrā, mūsu valstij svētki, jums dzimšanas diena! Cik jauki!”, daudzūsis priecājās, „kūkas, kūkas, limonādi! Mums ir brīnumaini iemesli rīkot viesības!”

Sēdējām pie garā, kūkām nokrāmētā galda un dalījāmies pārdomās par dzīvi, par patiesību. Daudzūsis uzskatīja, ka patiesības nemaz nav. Agrāk viņš to meklējis, bet sapratis, ka tas ir bezcerīgi izlietots laiks, labāk baudīt dzīvi un atpūsties ar sarkanā vīna vai vismaz limonādes glāzi rokā. Vismaz asinsrite uzlabojas un tik ļoti nesmeldz. Bija smagi atvadīties no daudzūša, bet es sapratu, ja palikšu šeit ilgāk, tad kļūšu kā viņš. Apmierināts un omulīgi apātisks.

Es kopā ar Viņu atstājām daudzūsi. Es pieņēmu viņa dzīves uztveri, es pat sarokojos ar to, viņa bija smalka dāma rozā kostīmiņā ar tam pieskaņotiem apaviem. Diezgan augstprātīga bija šī dzīves uztvere, bet labi audzināta un pieklājīga. Gluži kā es, - pie sevis nodomāju.

Mēs devāmies tālāk.

„Man ir sarežģīti atrast īstos vārdus, bet drīz mums būs jāšķiras. Saproti mani pareizi, es labprāt pavadītu ar tevi kopā ik mirkli, bet tevis pašas labā mums ir jāšķiras”, Viņš akmeņaini saltā balsī teica.

Manī taisni pa vidu, no galvas līdz papēžiem, iedūrās vēss, asi griezošs priekšmets. Es sevī sajutu tik dziļu un nepatīkamu tukšumu, tik dziļu kā tā bedre, kas ēd kosmosa putekļus. Es paskatījos Viņā ar savām asaru pilnajām acīm un izmisumā jautāju:

„Kāpēc?”

Viņš klusēja. Likās, ka īstie vārdi bija aizskrējuši tālu prom un tik drīz neatgriezīsies.

„Vai mums nav lemts būt kopā?”, es aiz sāpēm sāku izteikt standartizētas frāzes.

Viņš klusēja, jo vārdi vēl joprojām skraidīja apkārt.

Pagāja ilgs brīdis pārpildīts ar klusumu, sāpēm un asarām, jo raudāja arī Viņš.

Dziļi ievilcis elpu Viņš teica: „Tev ir jāatgriežas tur, kur mēs satikāmies. Mans uzdevums bija tev parādīt, ka ir arī citas patiesības un citas ticības pakāpes. Sāpes, ko tu jūti, dara tevi par to, kas tu būsi. Man jāpiedod sev, ka gribēju būt daļa tavas patiesības, bet es nevaru tevi iejūgt kā darba zirgu vai trenēt kā sacīkšu skrējēju. Tu esi no tiem, kas staigās brīvē”.

Viņš uzlika savu roku uz mana vaiga, tā bija tik karsta, likās, ka degu...

Es pamodos agri no rīta. Ārā lija. Lietus asara ritēja pa loga rūti un saplūda līdz ar citām. Es visu dienu klausījos, ko lietus stāsta dārzam, kā sačukstas ar ziedlapiņām, kā noglāsta koku lapas, kā izveido grāvīti gar mājas sienu.

Todien es Ārā neizgāju.