***
Izrādās, ka spārnotais teiciens "Pandoras lāde" ir nepareizs, jo radies kļūdaini tulkojot grieķu vārdu "pitos" = "πίθος". Tā ir liela seno grieķu krūka ar sašaurinātu galu. To ieraka zemē, virspusē atstājot tikai plato kakla daļu, ko aiztaisīja ar vāku. Pitosā glabāja graudus, vīnu, eļļu vai pat apglabāja cilvēkus.
Starp citu, tieši pitosā dzīvoja filozofs Diogēns. Mucas senie grieķi nemaz nemācēja taisīt.
***
Teiciens "nauda nesmird" radās Senajā Romā, kad imperatoram Vespasiānam radās ideja, iekasēt naudu par publisko tualešu apmeklēšanu. Diemžēl mūsu dienās nākas uzzināt par pretēju rīcību. Indijas pilsētā Ahmadabadā vietējās varas iestādes sākušas maksāt cilvēkiem par to, ka - viņi apmeklē publiskās tualetes.
Visiem zināms, ka Indijā nabadzīgos rajonos valda ārprātīgi antisanitāri apstākļi, no milzīgas nelaimes glābj ļoti spēcīgās saules stari, kas izdedzina kaitēkļu perēkļus tur, kur tiek klāt. Taču stāvoklis, acīmredzot ir tik traks, ka tagad katram, kas iet uz tualeti, nevis izdara savas vajadzības pie koka vai tuvākā šķērsielā, īpaši apmācīti cilvēki dod vienu rūpiju.
***
Tā gan ir leģenda no senām norvēģu sāgām, taču minētais karalis ir vēsturiska persona. Norvēģu karalis Eisteins Cietsirdīgais (valdījis ap 785. gadu), iekarojis Trondheimu, par savu vietvaldi iecēla savu dēlu Enundu. Taču Trondheimas iedzīvotāji sacēlās un viņu nogalināja. Saniknotais Eisteins asiņaini apspieda sacelšanos un lika trondheimiešiem izvēlēties: vai nu par karali viņiem kļūs vergs vārdā Torers Fakss vai suns ar iesauku Saurs. Vietējie izvēlējās suni. Rezultātā, suns ar neglīto vārdu, kas tulkojumā nozīmē Mēsls, trīs gadus (no cita avots - trīs dienas) sēdējis tronī. Viņam esot bijis savs galms, pils un pat zelta kakla siksna. Tiem, kas ar pienācīgu godu neizturējās pret viņu, Eisteins licis nocirst kājas.
***
Anglijā XV-XVII gadsimtā modē bija termins "dzērāja mētelis". Tas bija kaut kas līdzīgs mobilam kauna stabam. Ja kāds cilvēks izcēlās ar pārliecīgu dzeršanu un trakošanu, viņa piesprieda staigāšanu mucā, kuras dibenā bija izveidots caurums galvai, bet sānos caurumi rokām. Mucu "uzvilka" grēkāzim un viņam nācās tādā veidā klīst apkārt, ciešot no garāmgājēju nievām un sitieniem. 
***
XVIII gadsimtā bagātu angļu aristokrātu vidū bija mode, savās muižās uzbūvēt nabadzīgu būdu vai iekārtot alu, kur dzīvoja vientuļnieks - algots darbinieks, kura uzdevums bija tēlot galīgu nabadzību. Kontrakts paredzēja, ka viņš nedrīkstēja griezt matus, bārdu, nagus, dažreiz - pat mazgāties. Vientuļniekam bija jātērpjas skrandās vai jānēsā druīda tērps. Kontraktu slēdza uz ilgu laiku. Galvenais iemesls, kāpēc tas notika, bija parādīt, ka laiks visu sagrauj, nekas nav mūžīgs, tā apmierinot tā laika aristokrātijas tieksmi pēc skumjām un melanholijas.
***
XVIII iegājis vēsturē arī ar Šveices pulksteņmeistara Pjēra Žakē-Droza reklāmai gatavotiem, vairākiem "automatoniem" - tā laika visizcilākajiem robotiem. Automatons "Muzikants"bija meitene, kas spēlēja ērģeles. 
"Mākslinieks" varēja uzzīmēt trīs, visai sarežģītas glezniņas "Ludviķa XIV portretu ar suni, karaliskās ģimenes portretu un ainu ar Kupidonu un tauriņiem. Pats sarežģītākais automatons bija "Kaligrāfs", kas sastāvēja no 6000 detaļām un mācēja rakstīt frāzi līdz 40 burtu garumā ar zoss spalvu, ko mērca tintnīcā. Turklāt frāzes tekstu varēja izvēlēties brīvi.
***
2016. gada 3. maijā pagāja 400 gadi kopš Viljama Šekspīra nāves. Par godu šim datumam pētnieki ar elektromagnētisko radaru skanēja ģeniālā angļu dramaturga kapu. Pie reizes tika pārbaudītas vairākas leģendas, kas ar to saistās. Viens no mītiem saistījās ar pieņēmumu, ka ģēnijs esot apglabāts stāvus. Nē. Otrkārt, runāja, ka viņš esot apglabāts piecu metru dziļumā, lai neviens netraucētu viņa mieru. Arī tā tas nebija, mirstīgās atliekas atradās tikai metru dziļumā. Turklāt viņš bija apglabāts bez zārka, tikai ietīts līķautā. Lielākais pārsteigums bija tas, ka līķim nebija galvas.
Acīmredzot kāds ir atracis kapu, paņēmis galvu un atkal aizracis to ciet. Visdrīzāk tas jau noticis ļoti sen - vēl XVIII gadsimtā. Tad bija mode, pētīt lielu cilvēku galvaskausus, lai noskaidrotu viņu ģenialitātes iemeslus. Tādi "pētnieki" maksāja lielu naudu tam, kurš sagādātu šādas lietas.
Vusteršīrā, Svētā Leonarda baznīcā glabā galvaskausu, kas pēc laika varētu piederēt Šekspīram, taču tas ir sieviešu galvaskauss.
***
Teicienam "uzkārt viņam visus suņus" ar nozīmi "vainot viņu visos grēkos" nav nekāda sakara ar suņiem. Agrāk Krievijā par suņiem sauca, ne tikai suņus, bet arī dadžus un līdzīgus augus, kuru sēklām bija īpašība pieķerties. Arī mums ir augs ar nosaukumu "sunīši".
***
Tiem, kuriem nācies būt Katalonijā, noteikti suvenīru veikalos ir patrāpījusies dīvaina figūriņa, kas attēlo - kakājošu vīriņu kataloniešu zemnieka tradicionālajā tērpā ar sarkanu cepurīti un - ar novilktām biksēm. To sac par kaganeru, kas to arī nozīmē - vārds "cagar" tulkojumā nozīmē "kakāt". Vārds cēlies no vārda "el Caganer" (var tulkot kā "sūdabrālis"). 
Kataloniešiem ir paradums Ziemassvētkos ievietot šo figūriņu tradicionālajā alas ainiņā ar Svēto ģimeni: Jēzus bērniņu, viņa vecākiem un trīs gudrajiem, kas atnesuši dāvanas Jēzum. Uzskata, ka cilvēks, kurš šo figūriņu atrod, būs pasakaini laimīgs visu gadu un tad viņam šī figūriņa visu gadu ir jātur mājās vai darbā, labi redzamā vietā.
Interesanti, ka katoļu baznīcai pret to nav iebildumu un tā attiecas pret šo tradīciju ar sapratni. Vietējiem zemniekiem jau no XVII gadsimta kaganers ir auglības simbols (viņš taču "mēslo" zemi).
Apmēram XX gadsimta 40. gados katalonieši sāka kā kaganerus attēlot visa veida slavenības - sportistus, politiķus, sabiedriskos darbiniekus un vēsturiskas personas. Katalonieši ar savu "kakātāju" lepojas ne mazāk kā beļģi ar savu Briseles čurājošo zēnu.
Dati no dažādiem izdevumiem („Taini XX veka”, „Patron” un interneta).