Džentlmenis no dzimšanas.

Liekas, kāda mums daļa par "Tarzāna" autora vecākiem? Taču ģimenes iespaids uz Edgara Raisa Berouza raksturu un pasaules uzskata veidošanos bija visai nozīmīgs. Tā, daudzas Marsa valdnieka Džona Kārtera rakstura īpašības Berouzs aizņēmās no sava tēva - kaut arī padarīja varoni par dienvidnieku virsnieku, džentlmeni no Virdžīnijas. Ironija vai izaicinājums?

Rakstnieka tēvs Džordžs Tailers Berouzs bija īsts jeņķu džentlmenis no Masačūsetas. Cēlies no turīgas fermera ģimenes, viņš izrādījās veiksmīgs biznesmenis. Atvēris savu vilnas tirgotavu Kolambusā (Aiovas štatā), viņš iepazīstas ar vietējās skolas skolotāju Mēriju Evelīnu Zīgeri un bija beigts uz vietas. Taču kāzas nācās atlikt - sākās pilsoņu karš.

Izlasījis prezidenta Linkolna uzsaukumu nācijai, Džordžs Berouzs tūlīt dodas pieteikties armijā - viņš taču ir īsts patriots - ziemeļnieks! Viņš palika stingrs ar savu apņemšanos, lai kā viņa kompanjoni centās viņu atrunāt. Patiesību sakot, fiziska defekta dēļ (viena acs viņam gandrīz bija akla - bērnības trauma) viņu sākumā nosūta uz aizmuguri, uz Ņujorkas štata milicijas 71. aizmugures pulku. Taču uzzinājis, ka daļa tomēr dodas uz fronti, Džordžs Berouzs aizbēg no hospitāļa, kur tolaik atrodas dizentērijas dēļ, un dodas kauties ar "diksi". Tālāk bija kauja pie Bullranas, ievainojums, oficiera dienesta pakāpe Ņujorkas 43. volontieru pulkā, dienests par kvartīrmeistaru ģenerāļa Vintona štābā. Atvaļinājuma laikā, 1863. gada februārī Džordžs un Mērija beidzot apprecas un pēc šī notikuma Berouza kundze vienmēr pavada vīru.

Pēc uzvaras karā majors Berouzs sākumā tirgo mēbeles Portlendā, pēc tam ar sievu un diviem dēliem pārceļas uz Čikāgu (Ilinojas štatā), kur sapelnīto naudu iegulda spirta ražošanā. Lieta izrādās peļņu nesoša un Džordža firma Phoenix Distilling Company zeļ, drīz Berouzu ģimene var īrēt trīsstāvu, ķieģeļu savrupmāju Vašingtona bulvārī, kur dzīvo bez bēdām. Tieši šajā mājā 1875. gada 1. septembrī piedzimst nākošais, slavenais rakstnieks Edgars Raiss Berouzs.

Viņa bērnība bija diezgan bezrūpīga. Mācījās viņš labākajās privātskolās: Brauna, Mallhērsta, Endovera. Visur viņam centās iemācīt grieķu un latīņu valodu (klasiskā izglītība taču!), bet angļu valodai un literatūrai skolotāji uzmanību nepiegrieza. Taču Edgars izrādās puika zinātkārs un lasa patstāvīgi, kaut arī bez sistēmas.

Ņemot vērā to, ka Edgars ir tikai trešais bērns ģimenē, kandidēt uz vadošām lomām tēva biznesā viņam nenākas, taisni brīnums, cik daudz amerikāņu buržuā ir pārņēmuši no britu aristokrātijas! Tajos laikos cienījama džentlmeņa karjera bija armija, tāpēc Edgars, daudz nedomājot, iestājas Mičiganas kara akadēmijā, pēc tās beigšanas 1895. gadā viņš dodas uz galveno tāda profila mācību iestādi ASV - uz Vestpointu.

Vestpointas akadēmijas absolvents - tas ir zelta zīmogs uz visu dzīvi, īpaši 20. gadsimta gaidās, kad amerikāņu armija bija ļoti mazskaitlīga un vadošos posteņus tajā ieņēma tikai mantīgo klašu pārstāvji. Džordžs Berouzs palīdzēja viņam dabūt īpašu rekomendāciju un pazīstama kongresmeņa, taču pie blata radušais Edgars pārrēķinājās. Eksāmeni izrādījās ļoti grūti un armijas elitei piebiedroties nesanāca. Tā bija pirmā nopietnā neveiksme Edgara Raisa dzīvē, taču galīgi ne pēdējā.

Nolēmis karjeru veidot regulārajā dienestā, jaunais Berouzs 1896. gada maijā piesakās armijā, 7. kavalērijas (bijušajā ģenerāļa Kastera) pulkā. Taču garnizona dzīve Arizonā, Granta fortā izrādās tik vienmuļa... Kāda tur karjera, pasarg, Dievs! Jau pēc trim mēnešiem vai traks no armijas dzīves bezcerības, izlutinātais jauneklis raksta tēvam asaru pilnu vēstuli. Džordžs Berouzs, neapmierināts ar nepacietīgo pēcnācēju, tomēr parunā ar ko vajag un pēc pusgadu ilgas birokrātiskas cīņas panāk, ka Edgaram izdodas atvaļināties no armijas, it kā veselības stāvokļa dēļ.

Lai pierādītu tēvam, ka viņš ir spējīgs patstāvīgi pelnīt naudu, Edgars kļūst par kovboju sava brāļa rančo Aidaho. Galu galā, jātnieks viņš ir labs, kara akadēmijas skola. Taču ganīt govis jaunulim ātri apnīk un viņš pārceļas Pokatello mazpilsētiņu, kur 1898. gadā atver kancelejas preču veikalu. Taču tēva ķēriens uz biznesu jauneklim nepiemīt ne vismazākā mērā - viņš izput vienā mirklī.

Atkal nākas iet un lūgt tēva palīdzību, tēvs ierunā viņu American Battery Company, kuras līdzīpašnieks viņš ir. Šeit beidzot Edgars izceļas: kad 1901. gada maijā fondu biržu kraha rezultātā Berouzu ģimene gandrīz izput (paliec sveiks, vīna-degvīna bizness!), tieši nelielā firma, kas ražo akumulatoru baterijas, kļūst par "glābšanās riņķi." Edgars atklāj sevī komivojažiera talantu, viņš ložņā pa ugunsdzēsēju depo ar sekmēm pārdodot tiem jaunākos elektroaparātus. Arī Berouzs-seniors, kura vecais ķēriens nav zudis, palīdz, cik var un jaunais bizness iet uz augšu. Kaut iepriekšējo gadu labklājību Berouzi nesasniedz, tomēr stabili stāv uz kājām.

1903. gadā Edgars atkal nolemj patstāvīgi pelnīt naudu, īpaši, ņemot vērā, ka patstāvīgam peldējumam ir visi apstākļi, jau trīs gadus viņš jau ir precējies ar Emmu Kentinnu Gilberti, kuru pazīst jau no bērnības. Ir pienācis laiks nopelnīt nopietnu naudu! Taču, kaut nākošos desmit gadus ģimene dzīvo godājami, tomēr nabadzībā. Edgars mēģina kļūt par šahtas īpašnieku Aidaho un Oregonā - bankrotē. Strādā par dzelzceļa policistu Jutā - atlaiž no darba. Čikāgā viņš vada stenogrāfijas nodaļu, strādā reklāmas aģentūrā, mēģina nodarboties ar vairumtirdzniecību, strādāt birojos. Nesekmējas nekur. Viņš bija neveiksminieks, šis  Edgars Raiss Berouzs... džentlmenis apdriskātās biksēs!

Literatūras darbarūķis.

Edgaram bija 36 gadi: precējies, divi bērni (meita Džoanna dzimusi 1908. gadā, dēls Gilberts, pēc gada, trešais bērns Džons nāca pasaulē jau 1913. gadā), ne karjeras, ne naudas, ne mājas. Hroniska neveiksminieka zīmogs burtiski dega uz pieres. Tēvs jau sen bija atmetis dēlam ar roku: līdz pašai nāvei 1913. gada 15. februārī viņš uzskatīja Edgaru par nekam nederīgu nemākuli. Dēla sākusies literārā karjera viņu neiespaidoja...

Lieta tā, ka atkal atrodoties uz sēkļa, Edgars iedvesmojās, no pirmā skata nejēdzīgā idejā, sapelnīt nedaudz naudas ar literāru darbību. Kas pagrūda viņu uz šādu domu? Berouzs jau bērnībā mīlēja lasīt aizraujošus piedzīvojumu stāstus, bet 20. gadsimta sākumā Štatos iznāk ļoti daudz žurnālīšu "masām", kur tika publicēti stāsti un romāni turpinājumos par drosmīgiem izmeklētājiem, kovbojiem, pirātiem. Šo lubu literatūru sacerēja literatūrai tikai blakus stāvoši amatieri, tāpēc tekstu kvalitāte bija zema. Pulp fiction ēras ziedu laiki bija vēl tikai priekšā, kad masu kultūras katlā sāka vārīties Lavkrafts, Hovards, Eštons Smits, Merits. Vispār, izglītotais un daudz lasījušais Edgars, kas visai labi pārvaldīja spalvu, nolēma, ka spēs izdomāt aizraujošu stāstu. Viņa tēvs, starp citu, rakstīja sievai no frontes lieliskas vēstules, bet misis Berouza pat publicēja memuāru grāmatu "Karavīra līgavas piezīmes" - Edgaram bija kam līdzināties!

Berouzs visai ātri sacer avantūrfantastikas garstāstu "Marsa princese Deja Torisa" un nosūta to tā laika vadošajam pulp-žurnālam All Story, parakstot savu sacerējumu ar pseidonīmu Normal Bean (slengā tas nozīmēja "normāls puisis").

Tātad, puiši, mana grāmatele - pilnīgs nieks, bet es pats, protams, esmu, normāls džeks! Tomēr, žurnālā kalambūru nenovērtēja un ar korektora pūlēm Normāls pārvērtās par Normanu.

Edgars neko īpašu necerēja. Un bija pilnīgi autā, kad viens no All Story redaktoriem, Tomass Metkalfs pieņēma stāstu publicēšanai un lika priekšā to paplašināt. 'Tā parādījās romāns "Zem Marsa mēnešiem", par kuru Edgars saņēma veselus 400 dolārus. Tiem laikiem milzīga summa, ar to taupīgi varēja dzīvot pusgadu. Romānu publicēja sešos žurnāla numuros - no 1912. gada februāra līdz jūlijam. Berouzs krita eiforijā, laikam beidzot liktenis pagrieza pret viņu savu zelta seju, un iegrima sacerēšanā. Otrais romāns par Marsu uz All Story aizgāja rūkdams, avantūra "Tarzāns, pērtiķu audžudēls" arī, taču tā turpinājumu noraidīja. Žurnāla galvenais redaktors Bobs Deviss gribēja vairāk fantastikas, bet kaut kāda cēla mežoņa liktenis viņu saistīja maz.

Taču Edgaram jau bija āķis lūpā, tāpēc viņš vienkārši devās pie savu pirmatklājēju konkurentiem  - pie žurnāla New Story, kur ar prieku pieņēma perspektīvā autora grāmatu. Otro "Tarzānu" nopublicēja, honorāru Edgars saņēma, taču viņš vēlējās vairāk. Lieta tā, ka amerikāņu žurnāliņu lasāmviela tika uzskatīta par baigo makulatūru. Ja jūs vēlaties kļūt par cienījamu sabiedrības locekli, sēr, jūsu grāmatas jāpublicē lielajām izdevniecībām, recenzijām ir jāparādās solīdos žurnālos un grāmatas jāpārdod visā valstī, saņemot par tām stabilus ienākumus!

Nekāds brīnums, ka Berouzs cenšas iekarot solīdas izdevniecības ar saviem opusiem. Un uzduras saltas vienaldzības sienai: izdevniecības noraida "Tarzānu"

jau uz sliekšņa, neskatoties. Viņu loģiku saprast viegli: vai tad lētas grabažas var patikt vairāk vai mazāk izglītotai publikai?

Situācija mainās, kad romānu par tarzānu publicē Ņujorkas avīze Evening World.

Tās galvenais redaktors Džons Tennants ieraudzīja "Tarzānā" līdzekli, lai celtu tirāžu - un nevīlās. No kārtējās bulvāru lasāmvielas stāsts par lordu Greistoku pārvērtās par sabiedrības fenomenu, jo Evening World lasīja Amerikas vidējās klases pārstāvji, nevis tīņi vai margināļi. Berouza vārds sāka skanēt cilvēkos un grāmatu izdevēji neizturēja. Tagad lūdzēja lomā vairs nebija Edgars, bet izdevniecība McClurg, kas vārda tiešā nozīmē pirms pāris mēnešiem ar Berouzu pat runāt negribēja. 1914. gada jūnijā "Tarzāns - pērtiķu audžudēls" iznāk atsevišķā grāmatā, kas pulp-lasāmvielai bija pilnīgi neticami. Katru gadu  McClurg izlaiž divus-trīs Berouza romānus, kuri pa priekšu tiek publicēti žurnālos, kāpēc atteikties no liekas naudas? Berouza avantūru un fantastikas gabali tika burtiski izķerti. Visdažādākā publika "piesēdās" lasīt stipri veidotās un labi sastādītās grāmatas, kas atklāti tikai rakstītas, lai "atpūtinātu prātu." Berouzs strādāja, sevi nežēlojot, jo beidzot varēja atļauties dzīvot kā īsts jeņķu džentlmenis. Tēvam būtu prieks...

Nauda sāka tecēt straumēm: 1919. gadā Berouzs nopērk plašu rančo Sanfernandovelijā (Losanželosas tuvumā), kas vēlāk pārvēršas par veselu ciematu ar zīmīgu nosaukumu Tarzānija. Neskatoties uz literatūras panākumiem, biznesmenis Berouzs joprojām bija draņķīgs. Viņš vairākas reizes iegulda naudu vairākos komerciālos projektos un nemainīgi pazaudē visu. Lai turētos sasniegtā līmenī, nākas rakstīt gluži kā pie konveijera - minimums trīs romānus gadā. Palīdzība nāk no kino: pirmo filmu par Tarzānu ar Elmo Linkolnu uzņēma vēl 1917. gadā. Taču kinotarzaniādes popularitātes uzliesmojums nāk 1930-tos gados,  lielā mērā, pateicoties galvenās lomas tēlotājam, olimpiskajam čempionam peldēšanā Džonijam Veismilleram.

1933. gadā Berouzs pievēršas politikai un kļūst par kurortpilsētas Malibubīčas mēru. Notiek izmaiņas viņa ģimenē: ar savu bērnu māti Emmu viņš šķiras 1934. gadā un pēc gada noslēdz aprēķina laulības ar jaunu aktrisi Florensu Derholtu. Otrās laulības gan nav visai veiksmīgas, pāris izšķiras 1942. gadā.

1940-to gadu sākumā Berouza grāmatu popularitāte stipri mazinās, jaunas jau viņš arī gandrīz vairs neraksta. Taču romānus par Tarzānu atkārtoti izdod regulāri, tāpēc slikti viņam neklājas. Kad Japāna uzbrūk Pērlhārborai, Berouzs atrodas Havaju salās, kur jau vairāk nekā gadu nodarbojas ar veselības uzlabošanu. Neskatoties uz solīdo vecumu, viņš kļūst par aģentūras United Press International Klusā okeāna reģiona kara korespondentu. Aktīvā kara darbībā viņš, protams, neiesaistās, kaut arī vienreiz palūdz paņemt sevi līdzi kaujas lidojumā ar bumbvedēju.

Pēc kara Edgars Raiss Berouzs pārceļas uz Kalifornijas pilsētiņu Ensino, kur arī mirst savā gultā no infarkta 1950. gada 19. martā. Gultā viņam blakus paliek līdz galam neizlasīts komikss.

Zem Barsuma mēnešiem.

Pats pazīstamākais Edgara Raisa Berouza fantastiskais cikls ir stāsti par piedzīvojumiem uz Marsa. Mūsu priekšā Dienvidu konfederātu bijušā kavalērijas virsnieka Džons Kārtera "memuāri", kurš neparastā veidā nokļuvis uz Sarkanās planētas un nostādījis tur visus uz ausīm. [ Cik atceros, viņš noguris aizmiga kādā alā, bet pamodās jau uz Marsa, tur iepazīstas ar vietējo princesi, meitenes glābšana, iemīlēšanās, kāzas un kļūšana par Marsa lielākās impērijas valdnieku. Kaut arī Berouza marsieši dēj olas, meitenes tur žilbinoši skaistas, viss kā nākas. Es tomēr domāju, ka arī Tarzāna ciklu mierīgi var skaitīt par fantastisku. Un tas jau slavenāks. Paši labākie Berouza romāni, manuprāt, ir pirmie Tārzāna un arī Marsa sērijas romāni, tālāk jau seko vairāk vai mazāk izteikts konveijers - tulk. piez.]

Berouzs nebija pirmatklājējs - pirms viņa līdzīgi stāsti tika rakstīti vagoniem. Vēl vairāk, apmēram septiņus gadus pirms žurnālā publicētā "Zem Marsa mēnešiem", Anglijā parādās kāda Edvīna Lestera Arnolda "Leitnanta Gullivara Džonsa brīvdienas", kuru varonis, amerikāņu armijnieks, nesaprotamā veidā nokļuvis uz Marsa, iemīlas vietējā princesē un kaujas ar vietējiem barbariem. Pats rakstnieks nekad nav pieminējis šo tekstu, kas tomēr nenozīmē, ka viņš nav ar to iepazinies - ņemot vērā to, ka viņš lasīja visu, kas pagadījās pa rokai. Starp citu, "marsiešu" cikla panākumu atslēga nemaz nav apslēpta sižetā. Shēma "baltā džentlmeņa piedzīvojumi mežoņu vidū" tā laika avantūru literatūrai ir ierasta lieta.

Bez teksta visai kvalitatīva stila, Berouzam labi ir izdevies arī varonis ar hiperbolizētām paša tēva īpašībām, par kuru Edgars ļoti patiesi jūsmoja visu savu dzīvi. Džons Kārters ir īsts amerikānis, tieši tādi puiši arī pārvērta nabadzīgu valsti pasaules otrā malā par lielvalsti. Nav brīnums, ka uz Marsa Kārters var dot "piesmēķēt" jebkuram Robinsonam. Varonim sākumā nekā nav, izņemot gribu un kulakus (patiesībā, Edgars tomēr dod Kārteram priekšrocību: sakarā ar to, ka uz Marsa ir ievērojami mazāka gravitācija, zemietim muskuļu spēks ir daudz lielāks, nekā marsiešiem). Tajā pat laikā lasītājs varēja viegli asociēt sevi ar šo varoni, jo tādi kā Kārters pavisam vēl nesen iekaroja bezgalīgos Mežonīgo Rietumu plašumus, pa tīro izkaujot, gan indiāņus, gan bizonus, iegūstot zeltu, būvējot dzelzceļus... Taču Berouzs spēja atklāt jaunus horizontus, Marsa anturāža (aborigēni sauca savu mirstošo planētu par Barsumu) ātri apauga ar daudzām kolorītām detaļām, kas papildus piesaistīja seriālam lasītājus.

No ''zinātniskuma" viedokļa Marsa cikls ir maza bērna šļupsti. Kārters nokļūst uz Marsa kā astrālais ķermenis un nezināmā veidā tur iegūst jaunu ķermeni. Ar visām atšķirībām Barsums tomēr vairāk atgādina eksotisku Zemi: tur ir atmosfēra, flora un fauna, bet vietējie iedzīvotāji izturas kā parasti cilvēki. Tāpēc, kad Džons Kārters kļūst par Valdnieku, nevienu tas īpaši nepārsteidz. Tāds Džordžs Vašingtons marsiešu gaumē.

Pērtiķu lords.

Pats slavenākais Berouza cikls ir fantastisks tikai vietām. [Nepiekrītu! Pats Tarzāns ar viņa spējām ir fantastisks. - tulk. piez.] Sērijā par Tarzānu ir daudz fantāzijas elementu - no iezemiešu maģijas līdz paranormālām parādībām, taču savā pamatā tā tomēr ir avantūra, kaut arī absolūti neticama.

Sižets liek atcerēties stāstu par Maugli. Taču Berouzs rakstīja, ne jau pamācošu pasaku, tāpēc Kiplinga kopēšanu viņam piesiet nevar. Turklāt jaunā lorda Greistoka, kuru ir uzaudzinājuši pērtiķi mežonīgos džungļos, stāsts nepavisam neaprobežojas tikai ar piedzīvojumiem. Varonis izrāda, ne tikai veiklības un fiziskā spēka brīnumus, viņš izrādās apveltīts arī ar varenu intelektu. Tarzāns ir spējis patstāvīgi pārlēkt aizai, kas šķir dzīvniekus no cilvēka, turklāt, ne jau mežoņa, bet gan civilizēta, humāna un izglītota. Bet tas ir daudz grūtāk, nekā ķerties pie liānām, nesties pa džungļiem un bļaut pilnā kaklā. [Reālā pasaulē tas nav grūti, tas ir neiespējami. Tīrā fantastika! - tulk. piez.]

Labākās grāmatas par Tarzānu ir Berouza daiļrades virsotne, kurās viņš ir ielicis visu savu literāta meistarību. Turklāt, Edgars nebija vienkāršs bezdvēselisks darbonis, kas nodarbojās ar literatūru tikai naudas dēļ. Berouzs bija sava laikmeta un vides dēls, tāpēc viņam bija spēcīgi izteikti uzskati un centieni. Klasisko izglītību ieguvušais džentlmenis - romantiķis, viņš turējās pie sava laikmeta maldiem, kas vēlāk, 20-tajā gadsimtā nežēlīgi tika sabradāti asiņainos dubļos. Šie romantiskie uzskati par saprāta uzvaru pār dzīvniecisko Berouzam parādās gandrīz visās grāmatās. Lai arī galvenais viņa uzdevums bija lasītāju izklaide, tāpēc ar moralizēšanu Berouzs nepārspīlēja.

Tarzāna grāmatu anturāža no pirmā mirkļa liekas reālistiska - pamatā tā ir Āfrika.

Taču tikai no pirmā acu uzmetiena, jo Tarzāna Āfrikā ir pa pilnam visādu neticamu nostūru un iemītnieku. Zudušas, senas civilizācijas, kas pilnas ar neskaitāmiem dārgumiem, šeit eksistē līdzās aizvēsturiskiem briesmoņiem, bet autora laika modernākā tehnoloģija ar melno maģiju. Tarzāna pretinieki arī ir viseksotiskākie: no noslēpumainiem kulta kalpiem līdz GPP (gē-pē-ū) aģentiem, kurus sūta Staļins, lai iznīcinātu cēlo mežoni.

Dobā Zeme, Venēra un citi.

Neskaitot savus abus populārākos ciklus, Berouzs ir sarakstījis arī daudzas citas grāmatas. Viņa jeņķis no Konektikutas Deivids Innesss dodas uz Pelusidāru - pasauli, kas atrodas Zemes centrā. Teorijas par dobo Zemi 20. gadsimta sākumā bija visai populāras, eksistēja par vesels pseidozinātnisks novirziens. Taču Berouzs ar zinātni daudz nekrāmējās, pēc būtības Pelusidāras cikls viņa smadzenēs radās Artūra Konana Doila "Zudušās pasaules" iespaidā. Edgaram bija pārsteidzošas spējas uz cita radītas bāzes izveidot pašam savu stāstu. Zemes dzīlēs apslēptā Pelusidāras pasaule izrādījās tik veiksmīga, ka Berouzs pat noorganizē uz turieni pērtiķu lorda viesizrādes, kā "uzaicināto zvaigzni" - romāns "Tarzāns Zemes centrā".

Vēl viens Berouza fantastiskais cikls ir pilnīgs Barsuma sērijas klons. Kārtējais, krutais puisis astronauts Kārsons Nepjērs klejo pa Venēru, kura pārsteidzošā veidā ļoti atgādina Barsumu. Izmaiņas ir tīri kosmētiskas, varbūt tāpēc cikls negūst tik lielu piekrišanu.

Bez fantastikas Berouzs ir sarakstījis daudzus avantūru romānus, gan vēsturiskus, gan vesternus.

Pēc nāves Berouzu nedaudz piemirsa - uz gadiem desmit. Viņa otrā dzimšana notika 1960-tajos gados, kad grāmatas par Džonu Kārteru un Tarzānu atkal izdod masu tirāžās. Protams, šodien tās izskatās bērnišķīgi naivas un arhaiskas. Taču mēs visi taču kādu laiku esam bijuši bērni? Kāpēc tad neiesākt iepazīšanos ar fantastiku, paņemot rokās īstena amerikāņu džentlmeņa Edgara Raisa Berouza romānus? Viņš to patiešām ir pelnījis!

Berouza darbu bibliogrāfiju var atrast šeit:
http://en.wikipedia.org/wiki/Edgar_Rice_Burroughs