Par mūsu stāsta varoni kļuva karaļa Ludviķa XIV vecākais dēls – divdesmit deviņus gadus vecais dofins Luī.

Tajā dienā viņš kā vienmēr mocījās ar sevis šaustīšanu par savu niecību. Zināja, ka ir lielas monarhijas nākošais valdnieks, taču neviens neņēma viņu nopietni. Princis sen bija sapratis, ka visa košā, dīkā un greznā Versaļas pasaule griežas tikai ap vienu “Sauli” - karali Ludviķi XIV. Un kautrīgajam Luī nekad nebūs lemts līdzināties savam tēvam. Turklāt, princim nepaveicās ar ārieni. Jau 1661. gadā piedzimstot viņš bija visai apaļīgs mazulis, bet pie trīsdesmit gadiem jau bija kļuvis par neveiklu resni. Tā arī būtu nodzīvojis vecpuisī, ja uzņēmīgais sencis jau piecpadsmit gadu vecumā nebūtu dēliņu apprecinājis ar Bavārijas princesi Viktoriju. Taču pirms gada Viktorija bija mirusi. Un Luī atkal bija palicis viens. Tēvs viņu pastāvīgi lamāja, galminieki smējās par viņu. Tikai viena labā dvēsele, Luī jaunākā māsa – princese de Konti – žēloja brāli. Lūk, arī tagad viņa bija uzaicinājusi brāli uz koncertu savos apartamentos.

Neveiklais Luī noslēpās aiz viena no aizslietņiem, kas atradās zāles stūrī. Te neviens viņu neredzēs un viņš varēs izbaudīt iemīļoto mūziku. Taču drīz vien dofins saprata, ka arī aiz blakus aizslietņa kāds ir. Pašu dramatiskāko akordu laikā no turienes skanēja šņuksti. Nezināmais klausītājs uztvēra mūziku ar visu sirdi tieši tāpat kā Luī.

Pagaidījis, kad koncerts beidzas, princis izgāja no sava slēpņa, atbīdīja blakus aizslietni un noelsās: tieši viņam virsū gāzās atlasa un samta blāķis, bet aiz aizslietņa sēdēja meitene-šuvēja. Acis viņai bija noraudātas un Luī nolēma viņu uzmundrināt: “Mademuazel, nav vērts raudāt mūzikas dēļ, par mūziku ir jājūsmo!” Un tad meitene nočukstēja: “Es raudu, nevis mūzikas dēļ, bet gan savas pazaudētās dzīves dēļ!...” Luī bija pārsteigts: vai tiešām šajā mūžīgā prieka un neskaitāmo svētku pilī kāds ir tikpat nelaimīgs kā viņš? Tad tā noteikti ir radniecīga dvēsele! Viņš pasniedza roku un šuvēja piecēlās. Dofina sirds iesmeldzās – meitene izrādījās īsa auguma un visai paresna. Luī novaidējās, bet tūlīt sevi aprāja. Vai tad nabadzīte ir vainīga, ka nav skaista? Vai tad dofins pats arī ir kaut kāds skaistulis? Luī ieelpoja dziļāk un galanti piedāvāja: “Iesim, izvēdināsimies!”

Drīz jau viss galms tenkoja par negaidīto troņmantinieka aizraušanos. Un ar ko?! Ar jaunavu, kuru visi nicināja... Tagad viņus bieži redzēja kopā: viņi stundām sēdēja kaut kādā stūrītī... un klusēja. Taču vienreiz galminieki dzirdēja, kā tusnis dofins stāsta anekdoti. Bet Šuenša smejas. Neticami!

Galms nolēma, ka viņi ir mīlnieki. Tiklā Šuenša bija šausmās. Viņa tūlīt pat pārvācās no Versaļas uz niecīgu Parīzes dzīvoklīti Sentogistēna ielā. Gribēja pat stāties klosterī, tikai - kā lai atstāj Luī galma saplosīšanai?! Vēl vairāk tāpēc, ka ap princi sāka tīties šaubīgas personas. Bet galma astrologs Gudrē pastāvīgi iesāka šausmīgas runas: “Jūsu Augstība. Jūs esat cienījams sava tēva pēcnācējs. Bet viņam jau laiks iet atpūtā – jau sešdesmit gadi, kā nekā!” Luī pārsteigts blenza astrologā, nekādi nesaprotot, ko viņš ar to grib teikt. Taču Šuenša saprata uzreiz: “Neklausies viņā, Luī! Viņš ievelk tevi sazvērestībā pret tēvu!” Princis sašuta, viņš tēvu mīlēja, jūsmoja par viņu, bet astrologam uzkliedza. Gudrē palika nikns un ar visu sparu pareģoja: “Tad ziniet, ka jūs nekad nekļūsiet karalis! Jūs nomirsiet agrāk par tēvu!” Taču dofins nemaz par to nesamulsa. “Ja man tronis nedraud”, - viņš nodomāja, - “tad es varu precēties ar Žolī!”

1961. gadā, slepeni notika morganistiskas kāzas [tā sauc titulētu personu kāzas, kuru rezultātā dzimuši pēcnācēji nevar vairs pretendēt uz troni – t.p.] - pamestā pilī pie Medonas ciematiņa. Vēl pirms pieciem gadiem Luī bija iekārtojis šo pili pēc saviem ieskatiem – vienkārši un nekādas pārmērības. Viņa tēvs, “karalis-saule”, atbraucis to apskatīt, skābi noteica: “Tā nav pils, tas ir šķūnis!” Taču Luī bija ērti savā jaunajā mītnē. Tikai viens bija slikti, kautrīgā sieviņa atteicās pārcelties uz Medonu. Nu, neuzskatīja viņa, ka ir cienīga dzīvot kopā ar asiņu princi! Kaut gan brauca pie vīra pa naktīm. Smagi izkāpa no karietes un gāja savā pīles gaitā pāri bruģētajam pagalmam uz kalpu ieeju. Uzkāpa uz antresolu, kur bija iekārtota vienkārša istaba un, kur viņu jau gaidīja Luī. Bet vienreiz, kad ieejot Žolī apsēdās, lai paēstu vakariņas kopā ar dofinu, Medonā negaidīti ieradās karalis. Ar spīdošu skatu viņš pārlaida acis pār abiem resnīšiem, kas sēdēja milzīgajos krēslos, pasmaidīja, kad Šuenša neveikli nometās viņa priekšā uz ceļiem un pats piecēla resnīti kājās: “Madam, es cienu jūsu labos padomus manam dēlam! Es zinu, ka tieši jūs atrunājāt viņu no piedalīšanās sazvērestībā. Tāpēc es vēlos, lai jūs vienmēr būtu kopā ar viņu!” Žolī apstulba – pats karalis, noliecies, noskūpstīja viņai roku...

Tas bija tiešs norādījums – gan pašai Žolī, gan galminiekiem. Resnīte pārcēlās uz Medonu un uz turieni pārvācās galms. Tie, kas agrāk viņu sauca par briesmoni, tagad sajūsminājās par “noslēpumainās Medonas karalienes” daili. Šuenša tikai skaļi nopūtās. Viņa taču zināja atbildes uz visām “mīklām”: vienkārši – jādzīvo pēc sirdsapziņas – labi jāēdina savu Luī, jārūpējas, lai viņš ir apkopts un laimīgs, lai viņam blakus ir kāds, ar ko viņš var parunāt, aiziet pamakšķerēt, paklausīties mūziku. Viņa dzemdēja dofinam veselu, arī apaļīgu mazuli un pat izdomāja, kā pasargāt bērnu no galma un ar troņa mantošanu saistītām intrigām: Žolī vienkārši paziņoja, ka bērns... nomira. Īstenībā viņa atdeva bērnu, kopā ar milzīgu pūriņu, uzticamu cilvēku ģimenei, kas tūlīt pagaisa provincē. [Internetā ir ziņa, ka bērns – dēls - miris 1697. gadā, divu gadu vecumā, viņa vārds nav zināms – t.p.]

Medonas pāra laimīgā dzīve ilga tieši divdesmit gadus. 1711. gada 14. aprīlī pēc pārmērīgas maltītes četrdesmit deviņus gadus vecais Luī nolēma pagulēt un nepamodās. Ludviķis XIV raudāja kā bērns. Bet de Šuēnas kundze vienkārši savāca savu nelielo iedzīvi un atstāja Medonu. Kā lai dzīvo pilī bez prinča?..

Žolī iekārtojās uz dzīvi Parīzē, vienkāršā dzīvoklī Turnela ielā. Reizi mēnesī no karaļa mantnīcas viņai cītīgi sūtīja nelielu pensiju. Kad 1732. gadā viņa nomira, uz Senpolas kapsētu pavadīt viņu atnāca tikai uzticīgie kalpotāji. Taču viņas mīlas stāsts nav aizmirsts: ko tur runāt, ne jau katrai Pelnrušķītei izdodas apprecēties ar princi.