Kas nav bijis.
Holmss nekad nav valkājis dirstokeru.
Sērs Artūrs nepiemin šo cepuri ar diviem nagiem nevienā no saviem darbiem - tikai ceļa naģeni. Slavenais dirstokers (burtiskā tulkojumā - "briežu mednieka cepure") uz izmeklētāja galvas parādās viena no pirmajiem Holmsiādes stāstu ilustrētāja - Sidnija Peidžeta - zīmējumos, kur Šerloks izmeklē noziegumus nomaļos laukos. Lai kāds ekscentriķis Holms arī nebūtu, viņš nekad nesāktu pastaigāties pa Londonu cepurē, kas domāta ārpilsētas braucieniem: Viktorijas laikmetā bija ļoti stingri noteikumi, kā jānēsā galvas segas. Kad Holmsam bija darīšanas pilsētā, viņš valkāja parastas cepures. Taču dirstokers iepatikās amerikāņu aktierim Viljamam Džiletam, kurš ar Konana Doila atļauju 1899. gadā sarakstīja lugu uz Holmsa stāstu bāzes. Viņš pats tēloja detektīva lomu, un viņa iemiesotais Holmsa tēls ar dirstokeru pēc tam tika tiražēts ekranizācijās.
Šerloks nebija pievilcīgs skaistulis.
Konans Doils memuāros atzīmēja, ka iedomājās savu varoni neparasti tievu "ar lielu, līku degunu un mazām, tuvu stāvošām acīm”. Taču ilustrators Sidnijs Peidžets Holmsu zīmēja pēc skaistuļa brāļa un iznākušais personāžs pēc rakstnieka vārdiem „aizstāja izteiksmīgāko, taču daudz mazāk pievilcīgo Šerloku, un tas, no manu sieviešu kārtas lasītāju viedokļa varbūt bija pat labāk”.
Viņš neizsaucās: „Elementāri, Vatson!”
Konana Doila darbos nekā tāda nav. Frāzi „Ā, tas taču ir elementāri, mans dārgais draugs!” Holms pirmoreiz adresēja Vatsonam uz skatuves 1899. gadā ar Viljama Džileta lūpām. Formulējumu „Elementāri, manu dārgo Vatson!”, kā uzskata, pirmais lietoja rakstnieks Pelems Grenvils Vudhauzs: to kā joku sacīja nekādi ar Holmsu nesaistīts tēls, romāna „Žurnālists Psmits”, kas publicēts 1909.-1910. gados, varonis. Ir gan liecības, ka romāna tapšanas laikā šī frāze jau bija avīžu štamps. Tā parādās Holmsiādes pirmajā skaņu filmā, 1929. gadā, un no tiem laikiem „Elementāri, Vatson!” no ekrāna skan regulāri.
Detektīvs nesmēķēja izliektu pīpi.
Spriežot pēc kanoniskajiem tekstiem, Šerlokam Holmsam bija pīpju kolekcija: māla, briāra (no viršu saknēm), dzintara. Taču, ja viņš būtu pīpējis bentu, izliektu pīpi, Vatsons to būtu ievērojis. Turklāt Holms mīlēja stipru tabaku, tāpēc viņam diez vai patiktu izliektās pīpes īpašība atdzesēt dūmus un samazināt nikotīna un sveķu daudzumu tajā. Bents kļuva par obligātu Holmsa atribūtu ar tā paša Viljama Džileta pūlēm: ar taisnu pīpi mutē aktierim bija neērti izrunāt replikas, bet rokas likšana priekšā sejai aizklātu no skatītājiem viņa mīmiku. Aktiera radītais Holmsa tēls ar izliektu pīpi mutē sāka parādīties arī kino.
Detektīvs biežāk lietoja abdukcijas metodi, nekā dedukciju.
Šerloks Holms pelnīti lepojās ar noziegumu atklāšanas loģisko metodi, ko viņš sauca par dedukciju – tas ir, spriešana izejot no vispārīgā uz konkrēto, taču uzmanīgi grāmatu par Holmsu lasītāji nereti atzīmēja, ka detektīva metodi diezin vai var saukt par tādas spriešanas izmantojošu.
Virkne pētnieku, starp tiem arī kulturologs Umberto Eko, semiotiķis Tomass Šebeks un sociologs Marčello Truci, liecina, ka Šerloks Holmss izmantoja sarežģītāku spriešanas metodi – abdukciju. Šo jēdzienu apritē ieviesa amerikāņu filozofs Čārlzs Pīrss, Konana Doila laikabiedrs. Abdukcija ir secīga notikušā skaidrojošu faktu atrašana, un no tiem pašu ticamāko izvēlēšanās. Tā kā, Holmsa metodi vajadzētu saukt par abdukcijas metodi.