Pretrunu plosītās impērijas

Lai saprastu, kāds ir Saladīna ieguldījums vēsturē, nepieciešams īss ieskats tālaika Tuvajos Austrumos, kur islāma pasaules lielvaras – Bagdādes Abasīdu un Rumas sultanāta – pastāvēšanu nemitīgi apdraudēja cīņa par varu, vezīru un provinču pārvaldnieku ambīcijas, kā arī naids starp sunnītu musulmaņiem un šiītu ķeceriem. Vislielākās pretrunas plosīja tieši Seldžuku impēriju: kopš 11.gadsimta beigām to dalīja un pārdalīja gan impērijas dibinātāja Malika Šāha I pēcteči, gan atabeki – provinču gubernatori. Viens no viņiem bija Imāds ad Dīns Zengīds. Nākamais emirāta dibinātājs 1127.gadā tika iecelts par Mosulas atabeku.

Islāma pasaules sašķeltība bija galvenais iemesls, kādēļ Pirmā krusta kara laikā vāji organizētajiem, bez vienotas militārās vadības esošajiem un samērā sliktu bruņotajiem, taču fanātiskajiem un ārkārtīgi nežēlīgajiem krustnešiem izdevās iekarot Svēto zemi Palestīnu (pirms tam tā bija strīda objekts starp fatimīdiem un seldžuku turkiem) un izveidot tajā četras nelielas valstis. Par galveno no tām kļuva 1099.gadā dibinātā Jeruzalemes karaliste.

Vienlaikus krustnešu reliģiskais fanātisms un neiecietība pret musulmaņiem izraisīja atbilstošu pretreakciju islamticīgās kaimiņvalstīs. Pirmais neticīgo kārti izspēlēja tieši Imāds ad Dīns, kurš drīz pēc ierašanās Mosulā pārtapa par neatkarīgu emīru un 1135.gadā pasludināja svēto karu jeb džihādu pret neticīgajiem. Karš beidzās ar Edesas grāfistes, teritoriāli lielākās, taču iedzīvotāju ziņā mazskaitlīgākās krustnešu valsts, krišanu. Tas ilga sešus gadus, un Imāds ad Dīns uzvaru nesagaidīja – 1146.gadā viņu nezināmu iemeslu dēļ nogalināja viens no paša vergiem. Karu pabeidza otrais no viņa dēliem Nūrs ad Dīns, kuram tēvs atstāja mantojumā emirāta Sīrijas daļu ar galvaspilsētu Alepo.

Edesas grāfistes iekarošana ieilga, jo krustnešu valstis regulāri sniedza ticības brāļiem militāro palīdzību. Turklāt Vatikāns izsludināja Otro krusta karu (tas gan cieta neveiksmi pašu krustnešu domstarpību dēļ). Musulmaņu līderi beidzot saprata, ka Jeruzalemes karalistes (tajā bija gandrīz pusmiljons iedzīvotāju, no kuriem ap 120 tūkstošu bija tā dēvētie franki) iekarošana iespējama vienīgi ar daudzkārt lielāku armiju, tāpēc Nūrs ad Dīns par mērķi izvirzīja apvienot musulmaņus „no Nīlas līdz Eifratai”. 1162.gadā Zengīdu pakļautībā jau atradās visa Sīrija un liela daļa mūsdienu Irākas. Vienotas valsts izveide Sīrijā novērsa krustnešu iebrukuma draudus, jo pēdējiem vairs nebija iespēju izmantot musulmaņu valdnieku domstarpības. Nūrs ad Dīns pievērsās Ēģiptei, kur uz vēstures skatuves pirmoreiz iznāca jaunais Jusūfs Ibn Ajūbs.

Tēva un tēvoča nopelni

Vēstures grāmatās minēts, ka Saladīna tēvs Ajūbs un tēvabrālis Širkūns bija augsta ranga militāristi Zengīdu emirātā, lai gan dienestu sāka kā vienkārši karavīri. Brāļu straujā augšupeja sākās 1132.gadā, kad Imāda ad Dīna vadītā armija pēc sakāves kādā no neskaitāmajiem konfliktiem atkāpās uz Mosulu, taču bija spiesta apstāties Tigras upes krastā netālu no Tikrītas, kuras cietoksnī dienēja abi brāļi. Uzzinājis par šādu notikumu gaitu, Ajūbs sagādāja upes šķērsošanai nepieciešamos plostus un iespēju armijai patverties Tikrītā. Pateicībā Imāds ad Dīns viņu iecēla par Tikrītas cietokšņa komandantu.

Par turpmākajiem notikumiem pastāv vairākas versijas. Ticamākā vēsta, ka 30.gadu beigās Ajūbs un Širkūns bijuši spiesti bēgt no Tikrītas pēc konflikta ar Seldžuku impērijas iecelto pilsētas pārvaldnieku, kuram nepatika brāļu sniegtais atbalsts dumpiniekam Imādam ad Dīnam. Lai vai kā, ap 1139.gadu Saladīna tēvs un tēvocis ieradās Mosulā, savukārt Imāds ad Dīns neaizmirsa savulaik saņemto atbalstu un iecēla Ajūbu par Bālbekas pilsētas gubernatoru, bet Širkūnam piešķīra augstu posteni armijā.

Nekādas plašākas ziņas par Saladīna bērnību nav saglabājušās. Vien zināms, ka 1146.gadā viņa tēvs ieradās Damaskā – vienā no tālaika islāma pasaules zinātnes centriem. Kamēr Nūrs ad Dīns karoja pret Damaskas emīru, Bālbeku aplenca ievērojami lielāki spēki, un Ajūbs bija spiests nodot pilsētu pretiniekam. Pateicībā Damaskas emīrs bijušajam gubernatoram piešķīra prāvu pensiju un ļāva pārcelties uz Damasku. Galvenais ieguvējs bija Saladīns, kurš saņēma izcilu izglītību. Viņš deva priekšroku Korāna studijām, taču lieliski orientējās daudzās citās jomās, sākot no Eiklīda matemātikas un arābu vēstures un beidzot ar dzeju. Lai gan Saladīns vēlāk kļuva par atzītu karavadoni, militārās zinības nepavisam nebija jaunekļa prioritāšu sarakstā. To pamatus viņš apguva, galvenokārt lai būtu tēva un tēvoča cienīgs mantinieks.

Ēģiptes iekarošana

Jaunā Saladīna zināšanu pirmā pārbaude bija tēvoča, Nūra ad Dīna armijas ģenerāļa Širkūna karagājiens uz Ēģipti 1164.gadā. Pēc krustnešu ierobežošanas sunnītu ienaidniece, šiiītu ķecerību atbalstošā Fatimīdu Ēģipte bija kļuvusi par galveno draudu Sīrijai un Nūram ad Dīnam, kuram bija nepieciešams tikai iemesls kara uzsākšanai. Tāds radās 1163.gadā, kad no Ēģiptes tika padzīts vezīrs (pirmais ministrs) Šavars Ibn Mudžīns, kurš vērsās pie Nūra ad Dīna, lūdzot palīdzēt atgriezties amatā. Uz Ēģipti tika nosūtīta armija Širkūna vadībā, savukārt Saladīns bija jaunākais virsnieks tēvoča pakļautībā. Širkūna uzdevums bija panākt Šavara atgriešanos vezīra amatā, bet galvenokārt – Ēģiptes nonākšanu Nūra ad Dīna pakļautībā. Tādēļ Šavars drīz pārdomāja, atteicās no Zengīdu atbalsta un noslēdza vienošanos ar Jeruzalemes karali Almariku I.

1167.gada 11.aprīlī netālu no Gīzas notika kauja, kurā Šavara un Almarika I apvienotie spēki tikās ar Širkūna vadīto Zengīdu armiju, kuras labo spārnu ļoti sekmīgi komandēja Saladīns. Kāds bija kaujas iznākums, nav skaidrs joprojām, jo par uzvarētājiem sevi pasludināja abas puses.apvienotie spēki sākumā guva ievērojamus panākumus, taču tā arī nespēja salauzt pretestību – smagi bruņotā krustnešu kavalērija grima tuksneša smiltīs un nevarēja dot izšķirošo triecienu. Tomēr no kaujas lauka atkāpās tieši Zengīdu armija, kura patvērās aiz Aleksandrijas sienām, savukārt krustneši atjaunoja postenī Šavaru un nostiprinājās Kairā.

Situācija, kad Ēģiptē ilgu laiku atradās gan lieli Zengīdu emirāta, gan Jeruzalemes karalistes spēki, nebija izdevīga nevienai no pusēm, tādēļ vēl tajā pašā gadā tika noslēgts miers. Tiesa, vienošanās paredzēja, ka Šavars saglabā vezīra amatu, bet Kairā paliek krustnešu garnizons, kas uzreiz kļuva par iemeslu jaunam konfliktam, jo pilsētā sākās sacelšanās pret krustnešiem. Sacelšanos it kā bija noorganizējis Šavars, lai gan cita versija vēsta, ka to darījis Širkūns un Saladīns. Lai panāktu miera līguma ievērošanu, Ēģiptē atgriezās Almarika I spēki, bez tam Jeruzalemes karalis noslēdza vienošanos ar Bizantijas imperatoru Manuilu I Komēnu, kurš nosūtīja uz Ēģipti floti un ekspedīcijas korpusu.

Apvienotajiem kristiešu spēkiem bija militārs pārsvars, taču Širkūna un Saladīna manevri – kā diplomātiskie, tā militārie – traucēja koordinēt abu armiju darbību. 1170.gadā tās cieta sakāvi kaujā pie Damietas un pameta Ēģipti.neilgi pēc tam Saladīna tēvocis kļuva par kalifa vezīru, turklāt paliekot Nūra ad Dīna armijas ģenerāļa statusā. Kad Širkūns 1169.gada maijā – tikai divus mēnešus pēc kara beigām – mira, par viņa mantinieku un faktisko Ēģiptes valdnieku ar titulu al Maliks al Nazīrs (Nesalīdiznāmais valdnieks) kļuva Saladīns, kurš katram gadījumam lika nogalināt Šavaru.

Ajubīdu dinastijas dibinātājs

Lai gan Saladīna vara Ēģiptē bija liela, viņš necentās uzreiz atbrīvoties no gados jaunā Fatimīdu kalifa al Adīda, visticamāk, nevēloties provocēt ismailītu sacelšanos. Tomēr 1171.gadā al Adīds pēkšņi nomira (arābu vēstures avoti apgalvo, ka tas notika dabisku iemeslu dēļ, tomēr vairākums vēsturnieku uzskata, ka viņš tika noindēts), un Fatimīdu dinastija beidza pastāvēt. Saladīns formāli pārgāja Bagdādes Abasīdu kalifa garīgajā pakļautībā un pavēlēja visās Ēģiptes mošejās Fatimīdu kalifa vārdu aizstāt ar sunnītu īstenticīgā kalifa al Musadī vārdu. Viņš pasludināja sevi par Ēģiptes sultānu un paziņoja par Ajubīdu dinastijas dibināšanu. Jaunais Ēģiptes sultāns veica daudzas reformas, lai valstī ieviestu šariāta likumus. Viņš tērēja daudz valsts un personisko līdzekļu medrešu – musulmaņu skolu – būvniecībai. 1170.gadā uz Ēģipti pārcēlās arī Saladīna tēvs Ajūbs, kurš kļuva par dēla mantzini, un daudzi viņu radinieki.

Nostiprinoties Saladīna varai, pieauga viņa un Nūra ad Dīna antipātijas. Nūrs uzticējās Saladīna tēvam un tēvocim, taču tik pat kā neko nezināja par Saladīnu, ar kuru bija ticies vien pāris reižu. Nūrs ad Dīns Ēģiptes pievienošanu savai impērijai uzskatīja par svarīgu priekšnoteikumu, lai sāktu svēto karu pret krustnešiem, taču Saladīns ar neticīgajiem karot nesteidzās, uzskatot krustnešu valstis par buferzonu starp Ēģipti un Sīriju. Tā vietā viņš izvairījās no tikšanās ar Nūru ad Dīnu un baidījās tikt atcelts no amata un nogalināts, kā arī steigā nostiprināja Kairas mūrus. Vēl lielāku Nūra ad Dīna neapmierinātību izraisīja tas, ka Saladīna maksātās nodevas bija ievērojami mazākas, nekā plānots, un tas kavēja svētā kara sākšanu.

Kamēr dzīvs bija Ajūbs, domstarpības tika nogludinātas, taču, kad viņš 1173.gadā smagi savainojās, polo spēles laikā nokrītot no zirga, un mira, nebija šaubu, ka gaidāms atklāts karš (kad tēvs gāja bojā, Saladīns savas armijas priekšgalā bija ceļā uz Palestīnu, kur bija paredzēta kampaņa pret krustnešiem kopā ar Nūra ad Dīna spēkiem. Uzzinot par tēva nāvi, Saladīns ar armiju devās atpakaļ uz Ēģipti, tāpēc kampaņa izgāzās). Sapratis, ka Saladīns kļuvis par draudu viņa varai, Nūrs ad Dīns jau nākamajā gadā armijas priekšgalā gatavojās doties uz Ēģipti, taču saslima ar angīnu un mira 59 gadu vecumā.

Sīrijas un Mezopotāmijas pakļaušana

Par jauno valdnieku kļuva tikai vienpadsmit gadus vecais Nūra ad Dīna dēls as Salīhs. Atbilstoši krustnešu leģendai viņa māte it kā bijusi Otrā krusta kara laikā Nūra ad Dīna gūstā nonākusī Tripoles grāfa Bertrāna māsa. Par Salīha aizbildni kļuva einuhs Gumuštugins, kuram gan nebija pa spēkam ierobežot emīrus un karavadoņus, kas nekavējoties sāka dalīt Nūra ad Dīna izveidoto valsti.

Emirātā valdošais haoss deva Saladīnam iemeslu iebrukumam Sīrijā. Viņš zvērēja uzticību as Salīham un armijas priekšgalā devās it kā atbalstīt savu valdnieku, citu pēc cita sakaujot pretendentus uz varu. Paralēli Saladīna armijas, galvenokārt viņa brāļu un citu radinieku vadībā, pakļāva arī visu Sarkanās jūras piekrasti, ieskaitot Jemenu, kā arī turpināja Ziemeļāfrikas iekarošanu.

Nākamais solis bija pilnīga neatkarība. Saladīns apprecēja Nūra ad Dīna atraitni, aizliedza lūgšanu laikā pieminēt as Salīha vārdu un kalt monētas ar viņa portretiem, kā arī panāca, ka Bagdādes kalifs viņu atzīst par Sīrijas sultānu. (Atzīšana par valdnieku no Abasīdu kalifa – formālā pravieša Muhameda pēcteča – mūsu izpratnē būtu līdzvērtīga atzīšanai par valdnieku no Romas pāvesta puses.) Savukārt 1176.gadā notika izšķirīgā kauja starp Saladīna armiju un Sīrijā iebrukušā Mosulas valdnieka Saifa ad Dīna (Nūra ad Dīna jaunākā brāļa) spēkiem. Iebrucēji cieta graujošu sakāvi, bet Saladīns noslēdza miera līgumu ar Salīhu un asasīniem (pretinieki 1174.gadā pasūtīja asasīniem Saladīna slepkavību, tādēļ viņš ilgu laiku aizvadīja ārkārtējas drošības apstākļos tikai tuvāko radinieku vidū, kuri palīdzēja izturēt divus asasīnu uzbrukumus), vienkārši atpērkoties no tiem. Galveno uzmanību viņš gan vēl ilgi bija spiests veltīt impērijas nostiprināšanai. Tikai 1186.gadā Saladīns panāca, ka vasaļa zvērestu viņam dod pēdējais neatkarīgais Sīrijas valdnieks – Mosulas atabeks. Šajā brīdī Jeruzalemes karaliste, kā arī tās nelielās vasaļvalstis palika aci pret aci ar naidīgu impēriju.

Vēsturiskā Hatinas kauja

Aizņemtība ar Sīrijas un Mezopotāmijas pakļaušanu nekavēja Saladīnu rīkot uzbrukumus krustnešiem. Taču, tā kā viņa spēki 1177.gadā cieta sakāvi pie Ramalahas, kā arī nespēja ieņemt nevienu no templiešu un hospitāliešu cietokšņiem, Saladīns piekrita noslēgt pamieru. Vienlaikus karš pret neticīgajiem bija galvenais mērķis, kura vārdā viņš veidoja savu impēriju, un Saladīnam palīdzēja arī paši krustneši. Pēc Jeruzalemes karaļa Boldvina IV saslimšanas ar spitālību un viņa dēla nāves bruņinieku vidū sākās cīņas par troni. Nenoliedzami spējīgākais politiķis un karavadonis bija Tripoles (Tripolitānijas) grāfs Raimonds, tomēr par Jeruzalemes karali 1186.gadā pēc daudzām intrigām kļuva viņa oponents Gijs Luzinjaks.

Par formālu iemeslu, lai izsludinātu svēto karu pret krustnešiem, kļuva leģendārā hospitāliešu cietokšņa Krak des Chevaliers komandanta Reinalda de Šatinjona kārtējais laupīšanas iebrukums musulmaņu zemēs 1187.gadā. Abpusēji laupīšanas iebrukumi bija ikdienišķa parādība, tomēr de Šatinjons izcēlās ar īpašu nežēlību, un Saladīna apņēmās viņu sodīt ar nāvi, ja uzbrukumi turpināsies, taču bruņinieks, kurš valdīja gandrīz neieņemamu cietoksni, šos draudus, protams, ignorēja. (Stratēģiski svarīgais Krak des Chevaliers palika neieņemts līdz 1271.gadam, kad Ēģiptes mameluku sultāns Baibars pēc ilgstoša aplenkuma ķērās pie viltus, nosūtot cietokšņa aizstāvjiem neīstu hospitāliešu lielmestra vēstuli ar pavēli padoties.)

Saladīns iebruka krustnešu zemēs aptuveni 30 tūkstošu vīru lielas armijas priekšgalā un aplenca Tibēriju (mūsdienu Izraēlā). Jeruzalemes karaļa Gija Luzinjaka armijā bija ap 20 tūkstošiem vīru, to skaitā nedaudz vairāk par 1200 bruņinieku. Gan Luzinjaks, gan Tempļa ordeņa, krustnešu galvenā triecienspēka, lielmestrs Žerārs de Rideforts bija neapdāvināti, toties pašpārliecināti karavadoņi – viņi atteicās pat uzklausīt Tripoles grāfa Raimonda padomus. Tā nu Luzinjaks vispirms ieveda krustnešu armiju tuksnesī, kur tā cieta no ūdens trūkuma un nemitīgiem musulmaņu uzbrukumiem. Kad 1187.gada 4.jūlijā pie Hatinas notika izšķirīga kauja, nesaskaņotās pretinieku rīcības dēļ Saladīna spēkiem izdevās atšķelt krustnešu kājniekus no kavalērijas un gandrīz pilnībā iznīcināt viņu armiju. Izlauzties no kaujas lauka kopā ar nelielām kavalērijas vienībām spēja tikai Tripoles grāfs Raimonds (kā vēsta leģenda, Saladīns to klusējot pieļāva, jo juta dziļu cieņu pret šo bruņinieku) un arjergarda komandieris barons Balians Ibelins.

No kaujas lauka izglābās ap trim tūkstošiem krustnešu. Pārējā armija tika vai nu iznīcināta, vai krita gūstā, turklāt gūstekņu vidū bija Jeruzalemes karalis, Tempļa ordeņa lielmestrs Reinalds de Šatiljons, kā arī daudzi Tempļa un Hospitāliešu ordeņa bruņinieki. Tāpat musulmaņu rokās nonāca Īstais krusts – Jeruzalemē atrasta krustnešu relikvija. Uzskatīja, ka tieši pie tā bijis pienaglots Jēzus Kristus.

Uzreiz pēc Hatinas kaujas Saladīns pašrocīgi nocirta galvu 60 gadu vecajam de Šatiljonam, kā arī pavēlēja nocirst galvas visiem gūstā kritušajiem templiešiem un hospitāliešiem – vairākiem simtiem cilvēku, bet pārējos gūstekņus pārdeva verdzībā. Šā iemesla dēļ daudzi gūstekņi uzdevās par ordeņu bruņiniekiem, lai tiktu sodīti ar nāvi, jo par kristiešu vergu mokām Saladīna valstī klīda šausmu nostāsti. Uz šāda fona fakts, ka pēc Damaskā gūstā pavadītā gada Saladīns atbrīvoja Luzinjaku un Tempļa ordeņa lielmestru de Ridefortu, vairs nešķiet bruņniecisks žests.

Kopumā Hatinas kauja bija ne tik daudz Saladīna uzvara, kā krustnešu zaudējums. Saladīna mērķis bija ievilināt steigā savāktos un vadoņu domstarpību plosītos krustnešus atklātā kaujā sev izdevīgā vietā, un viņam tas izdevās. Nav zināms, kas notiktu, ja Jeruzalemes karalis būtu paklausījis Tripoles grāfam, kurš uzskatīja, ka kauja jāpieņem pašu, nevis pretinieku izvēlētā vietā un ka cietokšņos jāpatur spēcīgi garnizoni. Padomi palika neuzklausīti, izšķirīgajā kaujā tika piedzīvota smaga sakāve, krustnešu spēki bija novājināti, cietokšņiem trūka aizstāvju, un Saladīnam radās iespējas turpināt ofensīvu – it īpaši tāpēc, ka Tripoles grāfs Raimonds drīz pēc Hatinas kaujas mira no ievainojumiem.

Saladīna rokās cita pēc citas nonāca krustnešu pilsētas, kuru garnizoni lielā mērā bija iznīcināti vai saņemti gūstā Hatinas kaujā, un viņš jau tuvojās Tīrai (mūsdienu Libānā), taču to no krišanas paglāba pa jūras ceļu ieradušies papildspēki markgrāfa Monferatas Konrāda (iepriekšējā Jeruzalemes karaļa Boldvina IV jaunākā brāļa) vadībā. Pēc šīs neveiksmes Saladīns devās uz Jeruzalemi, kuru aplenca 20.septembrī. pilsētā, kuras aizstāvību vadīja barons Ibelīns, trūka gan karavīru, gan pārtikas, tādēļ viņš bija spiests padoties. 2.oktobrī Saladīna armija iegāja Jeruzalemē. Visiem kristiešiem, kuri spēja samaksāt izpirkumu, ļāva Jeruzalemi atstāt, bet tos, kuri naudu savākt nespēja (un tādu bija vairākums), pārdeva verdzībā.

Sagrāve Arsufas kaujā

Pēc iebrukuma Saladīna rokās bija gandrīz visa Jeruzalemes karaliste. Krustnešiem palika vienīgi Tīra. To, ka Saladīns neieņēma Tīru līdz ziemas sākumam, uzskata par viņa lielāko stratēģisko kļūdu: krustnešu rīcībā bija palicis spēcīgs cietoksnis un liela ostas pilsēta. Lai gan jau nākamajā pavasarī musulmaņu armija ielenca Tīru, Saladīnam nebija flotes, tādēļ uz jūras viņš bija bezspēcīgs. Pa jūru krustneši saņēma papildspēkus, kā arī ieročus un pārtiku: lai gan pie Tīras notika deviņas lielas kaujas un neskaitāmas sīkas sadursmes, krustneši, pretēji Saladīna cerībām, strauji atguvās no sakāvēm.

Eiropā tikmēr tika izsludināts Trešais krusta karš, un Palestīnā ieradās armija Anglijas karaļa Ričarda I (par Lauvassirdi viņš kļuva vēlāk) vadībā. Lai gan oficiāli Ričards I bija tikai viens no monarhiem karaspēka priekšgalā, tika atzīta viņa virsvadība – arī tādēļ, ka valdnieks atveda angļu loka šāvējus un viņa karavīri bija tērpti Palestīnā agrāk neredzētās bruņās, zem kurām bija bieza vadmala. Angļu loki raidīja bultas daudz tālāk nekā Saladīna armija, bet karavīri bija labāk aizsargāti no pretinieka bultām (viens no Saladīna galvenajiem spēkiem bija tieši jātnieki – loka šāvēji).

1191.gada jūnijā Ričarda I armija ielenca Akru, sakāva pilsētai palīgā sūtītos spēkus un panāca garnizona kapitulāciju, turklāt bez Saladīna atļaujas. Sekoja lieliski noorganizēts karagājiens uz Askelonu un Džafu – iegūstot kontroli tur, iespējama kļūtu arī Jeruzalemes atkarošana. Anglijas karalis bija izanalizējis krustnešu sakāves iemeslus Hatinas kaujā, secinādams, ka viņa armijas lielākie ienaidnieki ir ūdens trūkums, karstums un iekšējas nesaskaņas. Tāpēc Ričarda armija, kura bija diezgan disciplinēta, lēnām virzījās gar Vidusjūras piekrasti, tas notika tikai agri no rītiem, kad bija vēss. Flote savukārt brauca gar piekrasti, nodrošinot piegādes un patvērumu ievainotajiem, kā arī ļaujot atpūsties daļai kājnieku. Papildu priekšrocība bija angļu loka šāvēji – kā rakstīja Saladīna hronisti, no attāluma, kāds viņiem bija nepieciešams, lai viena no desmit bultām kaut vai ievainotu krustnešus, angļi ar vienu šāvienu nogalināja jātniekus kopā ar zirgiem.

Arsufas kauja notika 1191.gada 7.septembrī. Saladīna armija sagaidīja krustnešus vietā, kur beidzās mežains piekrastes apvidus, un uzbruka brīdī, kad tie sāka parādīties līdzenumā. Skaitliski musulmaņiem bija divas līdz trīs reizes lielāks pārsvars. Krustneši arī nevarēja izmantot virkni priekšrocību, tostarp loka šāvējus, tomēr veiksmīgi izveidotās kolonnas, disciplīna un Ričarda I prasme reaģēt uz pārmaiņām kaujas laukā beidzās ar musulmaņu sakāvi un bēgšanu. Kā liecina hronikas, krita ap 7000 Saladīna vīru, viņu vidū 32 emīri, bet krustneši zaudēja tikai ap 700 vīru, turklāt galvenokārt tos, kuri pārlieku aizrāvās ar pretuzbrukumiem.

Pēdējā uzvara diplomātijas laukā

Arsufas kauja pavēra krustnešiem ceļu uz Jeruzalemi, kā arī bija milzu trieciens Saladīna autoritātei. Pazeminājās musulmaņu armijas kaujasspējas – šā iemesla dēļ viņš lika nopostīt un pamest gandrīz visus iepriekš ieņemtos krustnešu cietokšņus Palestīnas dienvidos, bet vienīgais cietoksnis – Daruma -, kurā tika atstāts garnizons, kapitulēja, līdzko tam tuvojās nelieli krustnešu spēki (toties Ričarda I vadībā). Uzvara pie Arsufas ļāva krustnešiem atgūt kontroli pār Palestīnas piekrasti, taču pēc tam iestājās pata stāvoklis.

Saladīns turpmāk izvairījās no lielām kaujām un sāka izmantot izdedzinātās zemes taktiku. Kamēr krustneši atradās piekrastē, viņu flote varēja nodrošināt piegādes, taču, lai ieņemtu Jeruzalemi, bija jādodas zemes iekšienē, kur iebrucējus gaidīja izpostīti sējumi, nogalināti mājlopi un saindētas akas. Armijai sāka trūkt līdzekļu, tās rindās pieauga neapmierinātība, un 1192.gada sākumā Ričards I atzina, ka nespēj ieņemt Jeruzalemi. Situācija nebija vienkārša arī Saladīnam, kura varu sāka apdraudēt konkurenti.

1192.gada jūlijā Ričards I guva vēl divas spožas uzvaras kaujās pie Džafas, taču paralēli jau notika miera sarunas, kurās bija ieinteresētas abas puses. Atšķirībā no kaujas lauka sarunās uzvarētājs izrādījās Saladīns. Atbilstoši miera līgumam no kādreizējās Jeruzalemes karalistes krustnešiem rokās palika tikai piekrastes līnija no Tīras līdz Džafai. Tika nodrošināts arī brīvs ceļš uz Jeruzalemi, pa kuru kristiešu svētceļnieki droši varēja nokļūt līdz Svētajām vietām.

Pēc miera līguma noslēgšanas Ričards I atgriezās Eiropā, bet Saladīns – Damaskā, kur drīz mira. Pēc nāves izrādījās, ka Saladīns visu savu bagātību ir izdalījis nabagiem – viņam bija palicis tikai viens zelta gabals un 47 gabali sudraba, ar ko nepietika pat bēru ceremonijas sarīkošanai. Par pēdējo, protams, parūpējās tuvinieki, un Saladīns tika apglabāts mauzolejā Damaskas Umajādu mošejas dārzā, kur joprojām apskatāma viņa kapavieta. Saladīna izveidotā valsts tika sadalīta starp dēliem un tuviniekiem, kuri jau viņa dzīves laikā bija kļuvuši par autonomiem valdniekiem. Oficiālais sultāns gan bija viens – šo posteni ieņēma vispirms Saladīna brāļi, bet pēc tam dēli. Lai gan dinastija pūlējās būt vienota, drīz arī Ajūbīdus sāka plosīt savstarpējie konflikti. Dinastija pastāvēja līdz 1341.gadam, kad troni zaudēja pēdējais no Saladīna pēctečiem.