Avoti
Sākumā parādījās utopijas koncepcija, antiutopijas iņ priekš jaņ-a. Ideja radās sēra Tomasa Mora galvā, kurš 1516. gadā sarakstīja „Utopiju”. Lai cik dīvaini arī nebūtu, Moram bija nopietnas šaubas par utopijas eksistēšanu. Pats vārds varēja būt kalambūrs, kas cēlies no grieķu vārdiem οὐ τόπος («vieta, kuras nav») un ου τόπος («laba vieta»). Liekas, ka Mors pārliecina mūs, ka tāda laba vieta nav līdzīga nekam, ko mēs pazīstam, un tātad – neeksistē. Ja utopija ir pārāk laba vieta, lai eksistētu, tad – antiutopija ir vieta, kur mēs noteikti negribētu dzīvot. Šodien mēs varam definēt antiutopiju kā „izdomātu vietu vai valsti, parasti totalitāru vai ekoloģiski degradētu, kur viss ir slikti un nepatīkami” (Oksfordas Angļu valodas vārdnīca, 2017. gads). Pirmreiz šo vārdu lietoja Džons Stjuarts Mills 1868. gadā. Savā runā Pārstāvju palātā [1] Mills paziņoja, ka „liekas, ka būtu pārāk liels gods saukt viņus par utopistiem, drīzāk vajadzētu viņus saukt par antiutopistiem vai kakotopistiem” (termins „kakotopija” beigu beigās palika vēstures nomalēs). [„Kakotopija”, tas ir, „ļaunuma vieta” (no grieķu κακός – slikts, ļauns un τόπος – vieta) – t.p.] Taču tikai pēc 50 gadiem, kad autori iekļāva šo vārdu savās grāmatās, antiutopijas ideja sāka nostiprināties sabiedrības apziņā.
1920-30-tie: žanra veidošanās
Iespējams, tam, ka mūsdienu romāns-antiutopija radās XIX-XX gadsimtu mijā, ir izskaidrojums. Tas bija politiskas viļņošanās un globāla nemiera periods, šajā laikā iezīmējās laiks, kurā tuvākajā nākotnē notiks divi pasaules kari. 1908. gadā parādās Džeka Londona romāns „Dzelzs pēda”, ko nosauc par lielisku nākotnes starptautiskā saspīlējuma, kas noveda pie Pirmā pasaules kara, pareģojumu. Tomēr tikai ar 1921. gada Jevgeņija Zamjatina nelielā romāna „Mēs” publikāciju mēs varam runāt par to, ka antiutopija vairāk vai mazāk izveidojas kā žanrs. Pirms „Mēs” literatūra par „ideālu” sabiedrību (izņemot Herberta Velsa un Džeka Londona darbus) parasti beidzās kā utopija. Pēc Zamjatina romāna parādīšanās žanra līkne gāja uz leju (vai uz augšu, atkarībā no tā, uz kādu pusi jūs skatieties). Daudzas „Mēs” tēmas un paņēmieni turpmāk dominēs romānos-antiutopijās, konkrēti – satraucoši un atklāti fināli (ļoti smieklīgi! Sarkasms-sarkasms), un totalitāra valdība, kas jūk prātā.
Kā raksta kritiķis Nils Postmens [2]:
Orvels baidījās, ka aizliegs grāmatas. Hakslijs baidījās no tā, ka nebūs iemesla aizliegt grāmatas, jo tās tāpat neviens negribēs lasīt. Orvels baidījās, ka mums nedos informāciju. Hakslijs baidījās, ka mums tiks dots tik daudz, ka mēs kļūsim pasīvi un egoistiski. Orvels baidījās, ka no mums slēps patiesību. Hakslijs baidījās, ka patiesība noslīks bezjēdzīgas informācijas jūrā. Orvels baidījās, ka mēs kļūsim par gūstekņu kultūru. Hakslijs baidījās, ka mēs kļūsim par triviālu kultūru, kas interesējas tikai par savām sajūtām, orgijām-porgijām un bumblepuppy spēli. Ja īsi, Orvels baidījās, ka mūs pazudinās tas, ko mēs ienīstam. Hakslijs baidījās, ka mūs pazudinās tas, ko mēs mīlam.
[Neil Postman, https://www.goodreads.com/author/show/41963.Neil_Postman - t.p.]
Taču augsne, lai parādītos žanrs, bija sagatavota, neskatoties uz visām atšķirībām. Pirmajā romānu-antiutopiju ražā mēs redzam tēmas, kas vajās mūs arī nākamajos sacerējumos: politiskais kapitāls, brīvas gribas nozīme un, iespējams, pats nozīmīgākais – bailes no valsts un tās varas, ko neierobežo nekas.
Laikmeta romāni-antiutopijas
„Brīnišķīgā, jaunā pasaule”. Dvēseli saldējoša nākotnes aina pēc Hakslija: cilvēki ir nonākuši līdz tam, ka dievina varu, kas atņem viņiem spēju domāt. [Vai mūsu dienās nav savādāk? – t.p.] Viens no diviem žanra titāniem.
„1984”. Ja Hakslija antiutopija balstās uz pārpilnību un baudu, tad Orvela romāns rāda zvērīgu totalitārismu: valsts izlūkošanas, informācijas problēmu un brīvības jēgas izcila analīze. Autors ir radījis Lielā Brāļa ideju. Viens no diviem žanra titāniem.
„Mēs”. Reizēm aizmirstais mūsdienu romānu-antiutopiju tēvs. Jevgeņija Zamjatina „Mēs” parādījās vēl pirms Orvela un Hakslija, un kļuva par iedvesmas avotu „Brīnišķīgās, jaunās pasaules” sarakstīšanai.
„Pie mums tas nav iespējams”. Romāns atkal kļuva populārs pēc 2016. gada kā satīra. Romāns tika sarakstīts 1935. gadā un parādīja fašistisku Ameriku, pār ko valda diktators. [Autors Sinklērs Lūiss – t.p.]
1950-60-tie: karš un tehnoloģijas
Te nu mēs esam pārdzīvojuši Otro pasaules karu, jūs teiksiet. Var uzelpot. Bez šaubām, autori, pēckara optimisma pilni, uzelpoja, vai ne? Atvainojiet. Šis grafiks no Goodreads mājaslapas rāda, ka tas nav tā. https://u.livelib.ru/reader/Ridges/o/kmbop8hn/o-o.png
Politiskā situācija noteica daudzas romānu-antiutopiju tēmas, kas parādījās pēc kara. Otrais pasaules karš padarīja Trešā pasaules kara un Apokalipses perspektīvas iespējamākas (sk. Klasisko Kurta Vonnegūta romānu „Mehāniskais pianīno”, 1952. un Filipa Dika „Priekšpēdējo patiesību”, 1964.). Mēs izšķiram postapokalipsi un antiutopiju, taču, kad sabiedrība brūk un tajā ir vainojama vara, tad žanri daudzās vietās krustojas. Starp citu, jāsaka, ka šajā periodā rakstniekiem parādās augoša neuzticēšanās tehnoloģijām. Lūk, daži galvenie tehnoloģiskie izrāvieni tajā laikā: • parādās Tīringa tests (tests, kas nosaka, vai mašīna ir saprātīga vai nav) • mākslīgā pavadoņa palaišana • pirmā, personīgā datora izgudrošana. Rezultātā romāni-antiutopijas arvien biežāk krustojas ar zinātniski-fantastisko setingu, kā piemēram F. Dika darbā „Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām” (1968). Kā bijušie kara liecinieki, autori arvien vairāk uztraucas par totalitāro varu spēju regulēt mākslas attīstību. Viens no pašiem populārākajiem piemēriem joprojām paliek Reja Bredberija „451o pēc Fārenheita”. Romāns krāšņi attēlo iespējamo nākotni, kur grāmatas sadedzina (šodien „451o pēc Fārenheita” ir aizliegts daudzās Savienoto Valstu skolās, tā kā var teikt, ka likteņa ironija eksistē). [3]
Laikmeta romāni-antiutopijas
„Uzvelkamais apelsīns”. Ļoti cietsirdīga jauniešu grupa ar izskalotām smadzenēm antiutopiskā, taču ar dzīvi apmierinātā „Uzvelkamā apelsīna” sabiedrībā ļauj Entonijam Bērdžesam uzdot jautājumu: „Vai cilvēks, kurš izvēlējies ļaunumu, kaut kur nav labāks par labu cilvēku, kurš ir labs ne pēc savas izvēles?”
„Mehāniskais pianīno”. Apskatoši raksti internetā par mašīnu dominēšanu vēl nav tuvu tik drūmi kā „Mehāniskais pianīno”, kur darbība notiek šķirās sadalītā sabiedrībā pēc Trešā pasaules kara. [Kurta Vonnegūta pirmais romāns, arī „Utopija 14” – t.p.]
„Pavirzieties! Pavirzieties!” Klasisks stāsts par pārapdzīvotību. Ņujorkā, kas smok nost no noziedzības, trūkst pārtika, bet valdība gādā noslēpumainas vielas porcijas, ko sauc par „zaļo soilentu”. [Autors Harijs Harisons – t.p.]
„451o pēc Fārenheita”. Jūs jautāsiet, kāpēc tieši 451 grāds? Tādā temperatūrā deg papīrs. Pasaulē, ko attēlo Bredberijs, visas grāmatas ir aizliegtas un tās ir jāsadedzina.
„Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām”. Šajā romānā viens cilvēks arvien vairāk aizdomājas par starpību starp androīdiem, kas viņam ir jānogalina, un cilvēkiem. Grāmata kļuva par iedvesmas avotu, radot filmu „Pa asmeni skrejošais” (1982).
1970-90-tie: korporācijas un cilvēka ķermenis
1970. gadu sākumā jaunu romānu-antiutopiju skats mazinās, taču pieaug variāciju skaits žanra robežās. Ja antiutopija atspoguļo mūsu bailes, tad mēs redzam, ka 1970. gados lasītāji aiziet no mūžīgām bailēm no kara jaunos plašumos. Ekoloģiskā krīze par galveno sarunu tēmu kļūst tikai 1980. gados (likums par gaisa tīrību tiek pieņemts tikai 1980. gadā [4]), tajā laikā, kad milzīgie reklāmas apjomi, bailes par cilvēka ķermeni un ekonomikas stagnācija iezīmē jaunu cinisma laikmetu. Rezultātā ievērojams klasiķu-antiutopistu skaits sāk attīstīt žanru citos virzienos, un tas viņiem sanāk lieliski. 1985. gadā pasauli satricina „Kalpones stāsts”; grāmatā tiek attēlota pasaule, kurā sievietes ķermenis nav nekas vairāk, kā mašīna pēcnācēju radīšanai. Viljama Gibsona „Neiromants” (1984) iesāk kiberpanka žanru. Daudzos romānos-antiutopijās blakus totalitārām sabiedrībām sabiedrības apspiedēja un ienaidnieka №1 lomā parādās korporācijas, kā, piemēram, Nila Stīvensona „Lavīnā”. Tajā pašā laikā žanrā arvien košāka paliek satīra, kā, piemēram, Žozē Sarmago romānā „Aklums” un tā turpinājumā „Acu atvēršanās”. Abos darbos, lai sasniegtu lielāku efektu, izmantots paņēmiens „visu zinošais teicējs”. Atzīmēsim, ka 1994. gadā Loiss Lourijs bez īpaša trokšņa publicē „Devēju”. Šajā nelielajā grāmatā ir aprakstīta nākotnes sabiedrība, kur cilvēki vairs nejūt sāpes. „Devējs” ir romāns-antiutopija jauno-pieaugušo stilā, parādoties vēl pirms tam, kad tas kļūst par meinstrīmu. Grāmata iemieso sevī visas pieaugušo romānu-antiutopiju tradīcijas, toties autoram izdevās popularizēt žanru arī jauno lasītāju vidū. Tam būs nozīme, tāpēc ka jau kaut kur pēc desmit gadiem...
Laikmeta romāni-antiutopijas
„Devējs”. Neviens nekad neteica: „Pasaule bez krāsām ir lieliska!” Tomēr ļaudis pieņēma sabiedrību, kas attēlota „Devējā”. Grāmata uzdod mums jautājumu: vai Vienādības pasaule nav antiutopija aitas ādā?
„Zobgaļputns” ( Mockingbird). Romāns par robota pirmsnāves vēlēšanos pasaulē, kur cilvēkiem nepiemīt spēja un vēl vairāk – vēlēšanās lasīt. [Autors Valters Teviss – t.p.]
„Aklums”. Saramago „Aklums” vēsta trešajā personā baisu stāstu, radot sarežģītu, dvēseli saldējošu grāmatu par sabiedrību, kas pēkšņi cietusi no akluma epidēmijas.
„Neiromants”. Antiutopiskā pasaule šajā ne visai nopietnajā zinātniski-fantastiskajā romānā bija viens no pirmajiem kiberpanka iemiesojumiem. Viljama Gibsona debijas romāns atnes viņam 1984. gadā Hugo, Nebula un Filipa Kindreda Dika prēmijas.
„Kalpones stāsts”. Antiutopija, kur pieļauj dzimumu diskrimināciju. „Kalpones stāsts” padarīja lasītāju prātus nemierīgus. vairākas desmitgades pirms laika, kad Hulu parādījās populāras TV-šovs [5].
Tūkstošgades sākums: jaunatne, ko nodeva
Šodien romāni-antiutopijas pamatā asociējas ar žanru jang-edalt jeb jaunie pieaugušie. To vidū ir antiutopiju sērijas: „Pa labirintu skrienošais”, „Diverģents”, „Pirmajam spēlētājam gatavoties” un daudzas citas, ko mēs bieži varam redzēt grāmatu plauktos. Šo darbu sižeti iekļūst Holivudā. Tikai viena „Diverģents” sērija savāca 700 miljonus dolāru kasu ienākumos visā pasaulē. Kā mēs nonācām līdz tādai dzīvei? [Runa ir par Veronikas Rotas romānu „Citādie” – t.p.] Lielā mērā tie ir „Bada spēļu” nopelni. „Devēja” uzdotais trends kļuva ļoti populārs jaunu cilvēku vidū pēc Sjūzenas Kolinzas grāmatu publicēšanas. Romānos-antiutopijās eksistē sižetu masīvs, kas atrod atsauksmi jaunajos lasītājos: pašizzināšanas tēma un jaunā varoņa pretošanās visai, šausmīgajai pasaulei. Kopumā pastāv viedoklis, ka antiutopiju bums pēc 2000. gada radās, kad pēc 11. septembra terora akta un citiem, draudīgiem ģeopolitiskiem notikumiem pieauga sabiedrības nemiers. Rezultātā, šodienas antiutopijas žanra pārstāvju vidū likmes ir tik augstas, kā nekad. Cēlā tradīcija turpinās, apstiprinot antiutopijas definīciju kā sliktāko no iespējamām pasaulēm. Tomēr katra no šodienas grāmatām (vismaz – dažreiz) iededz garāmejošu gaišu cerību un to, ka lietu stāvokli vēl var labot. Tagadējais tādu darbu kā „1984” un „Brīnišķīgā, jaunā pasaule” pārdošanas pieaugums demonstrē, ka daudzi no mums turpina vērsties pie žanra, cerot rast mierinājumu vai atbildes uz jautājumiem.
Laikmeta romāni-antiutopijas
„Bada spēles”. Triloģija, ko vairs nevajag stādīt priekšā. Bez tā visa: lai veiksme ir jūsu pusē, šīs grāmatas lasīšanas laikā.
„Pirmajam spēlētājam gatavoties”. Vai jūs mīlat onlaina lomu spēles? Iespējams, ka jūs pārskatīsiet savas prioritātes, kad iepazīsiet „Pirmajam spēlētājam gatavoties”. Grāmata 2012. gadā ieguva Amerikāņu bibliotēku asociācijas prēmiju „Alekss” un „Prometeja” prēmiju. [Autors Ernests Klains – t.p.] [6]
„1Q84”. (Ne)jauši romāna nosaukums tikai ar vienu ciparu atšķiras no Džordža Orvela „1984”. Kādreiz „1Q84” tika nosaukta par antiutopiju, kas izbeigs visas antiutopijas. Tik samudžināts, episks sižets varēja rasties vienīgi Murakami iztēlē.
„Superbēdīgs, īstas mīlas stāsts”. Sižeta centrā ir romāns starp korejieti un krievu. Tajā pašā laikā Amerika balansē uz ekonomikas kollapsa robežas, bet konsjumerisms draud piepildīt visas dzīves sfēras. [Autors Garijs Šteingarts – t.p.]
„Neglītene”. Kurš ir teicis, ka jūs esat neglīta? Šī grāmata. „Neglītene” ir antiutopisks skats uz plastisko ķirurģiju: šajā nākotnes variantā, kad kļūstiet 16 gadus veca, jums veic operāciju, lai padarītu „skaistu”. [Skota Vesterfelda cikla „Dumpīgā” pirmais romāns – t.p.]
Tulkotāja piezīmes
[Zināms tikai pēc pseidonīma – t.p.]
1) Pārstāvju palāta ir britu parlamenta apakšpalāta.
2) Citāts no Postmena grāmatas „Izklaidējot sevi līdz nāvei: sabiedrisks diskurss šovbiznesa laikmetā” (Amusing Ourselves to Death: Public Discourse in the Age of Show Business).
3) «451o pēc Fārenheita» ASV ir ienests aizliegto grāmatu sarakstā tāpēc, ka tekstā ir lietoti lamu vārdi, kā arī ir aina, kur tiek sadedzināta Bībele. Skolu literārajos klubos, lai lasītu šo grāmatu, ir vajadzīga rakstiska vecāku atļauja.
4) Amerikāņu Likums par tīru gaisu nosaka ierobežojumus izplūdēm un nostiprina ekoloģiskus standartus. Īstenībā raksta autors mānās, likuma pirmā redakcija tika pieņemta jau 1963. gadā. Turpmāk teksts tika pārrakstīts, tajā tika izdarīti daudzi labojumi, līdz pat 1990. gadam.
5) Visdrīzāk runa ir par dokumentālu filmu ciklu «Dzimumu revolūcija: ceļojums ar Ketiju Kouriku» (Gender Revolution: A Journey with Katie Couric: Special).
6) Prēmija „Alekss” katru gadu tiek piešķirta desmit grāmatām, kas sarakstītas pieaugušajiem, taču ir interesantas arī jaunatnei (no 12 līdz 18 gadiem). Prēmija „Prometejs” katru gadu tiek piešķirta fantastikas darbam, kur ir „brīvas nākotnes iespēju, cīņas par cilvēktiesībām (ieskaitot personīgo un ekonomisko brīvību) pētījums, mūžīgā konflikta starp indivīdiem un valdību dramatizēšana, varas ļaunprātīgas izmantošanas traģisko seku kritiska analīze”.
https://www.livelib.ru/translations/post/29551-kratkaya-istoriya-antiutopii-ot-zamyatina-do-murakami
Raksta oriģināls ir te: https://electricliterature.com/the-rise-of-dystopian-fiction-from-soviet-dissidents-to-70s-paranoia-to-murakami-a73b945c5d37