2000. gados popularitāte sāka strauji augt anime, kas balstījās uz erotiskām spēlēm un vizuālajām novelēm (romāniem). Labs tāda anime piemērs ir „Karstā vasara” („Green Green”, 2003) par puišu vasaras nometni „Zvanu skaņas”. Nometni pēkšņi apmeklē meiteņu grupa. Dabiski rodas vesela rinda erotisku joku, taču anime izceļas arī ar skumju finālu. Tas bija fināls, kas aizžņaudz kaklu, kad es to skatījos. Vēl anime „Karstā vasara” ir izteikts anime ar fanu servisu. Tas ir ainas un notikumi, kas nekādi nesaistās ar sižetu, bet tiek veidoti, lai tikai iepriecinātu skatītāju. Šādas, izgrieztas ainas no seriāla var viegli atrast YouTube un citur. Tāpat anime ir dažādas erotiskas ainas.
Tādā ziņā var atcerēties seriālu „Raganu specvienība” („Strike Witches”, 2008), kas cīnās ar noslēpumainiem atnācējiem. Taču visa seriāla būtība praktiski ir – galveno varoņu apakšbiksīšu demonstrācija. Tieši tāpēc viņas visas nenēsā bikses. Vai tad jūs domājat, ka dienestā tā ir ērtāk? Es šaubos. Visdrīzāk tas ir tāpēc, lai mūs, skatītājus iepriecinātu. Anime „Nogalini vai mirsti” („Kill la Kill”, 2013) tieši tāpat bija, es to joprojām mīlu. Fanserviss apgriezienus uzņēma līdz maksimumam. Kurš tad iebilstu.
Vēl viens fanservisa paņēmiens – otaku kultūras esamība – dažādu anime un citu vizuālo mākslu pielūdzēju īpatnību demonstrācija. Piemēram, anime „Genshiken” (2004) stāsta tieši par tādu anime fanu klubu, kas pilns ar dīvainiem anime frīkiem. Tieši tāpēc skatītājiem ir tik patīkami sevi ar viņiem asociēt. Seriāla nosaukums ir saīsinājums no kluba oficiālā nosaukuma - Gendai Shikaku Bunka Kenkyūkai. Tulkojumā: Modernās Vizuālās kultūras studiju biedrība.
Vēl viens trends, kas nostiprinās 2000. gados, ir anime, kas veidots pēc mangas un vieglajiem romāniem jeb novelēm, kā tās apzīmē (ārzemēs, pie mums, noveles ir kas cits, tā kā – nezinu, kā pareizāk saukt – t.p.). Arī agrāk tā bija, bet divtūkstošajos gados tādu anime kļuva nesamērojami vairāk. Protams, nekur nepazuda arī oriģināli projekti, taču animatori saprata, ka daudz mazāk riska ir tad, kad anime taisa uz jau gatava, popularitāti ieguvuša projekta pamata. Piemēru ir bezgala daudz, tāpēc minēsim tikai kādu pāri – trīs.
Pirmo var minēt „Naruto”, kas startēja 2002. gadā, bet beidzās tikai 2017. gadā. Par „Naruto” ir dzirdējuši pat tie, kas par anime neinteresējas. Tā kā jūs jau būsiet dzirdējuši stāstu par palaidnīgu ņindzu, kurš grib kļūt par ciema vadoni. Viņš cīnās ar sliktiem un ne visai sliktiem puišiem, un bieži uzvedas kā idiots. Taču tas tikai padara viņu interesantāku. 15 gadu laikā seriālā ir noticis daudz kas. Ir iznākušas pāri par 700 sērijas. Var teikt, ka „Naruto” ir kļuvis par kaut ko līdzīgu anime „Santabarbarai”. Sākās viss labi, taču kā tas beidzās – atrakstiet! Es līdz beigām nenoskatījos. Taču runā, ka ne visai sekmīgi. Turklāt tas „ne visai sekmīgi” sākās jau ap vidu. Vai pat agrāk, taču tas jau no gaumes atkarīgs.
Otrs mangas ekranizācijas piemērs ir jau kulta klasikas titulu ieguvušā „Nāves burtnīca” („Death Note”, 2006), kas stāsta par puisi, kurš šādu burtnīcu atradis un mēģina spriest taisnu tiesu pār tiem, kuru vārdi burtnīcā ierakstīti. Anime kļūst par ideālu piemēru divu prātu cīņai. Faktiski „Nāves burtnīca” ir detektīvstāsts, kur detektīvs cenšas pārspēt viltībā un noķert slepkavu. Taču slepkava neuzskata sevi par ļaundari, jo piesavinājies sev Dieva lomu. Tā kā mangai ir tikai 12 sējumi, tad anime autoriem nenācās stiept seriālu garumā. Tas beidzās jau pēc 37. sērijas, kas nav 700.
Ņemam vēl vienu piemēru, seriālu „Pilnmetāla alķīmiķi” („Fullmetal Alchemist”, 2003). Oriģinālais seriāls kādu laiku sekoja mangai, tad, kad sižetu vairs nebija ņemt no kurienes, sāka virzīties pavisam citā virzienā. Kad tas beidzās, tika nolemts vispirms izlaist pilnmetrāžas turpinājumu, tad arī jaunu multseriālu, kas sākumā sekoja mangai un pēc tam atkal sekoja mangai. Vajadzēs man šo seriālu novērtēt, citādi pats esmu redzējis tikai kādas piecas sērijas.
Pēc ekonomiskās krīzes beigām pieauga pilnmetrāžas filmu skaits. Iznāk vesela rinda šedevru, gan pazīstamu autoru darbi, gan jaunu režisoru veikums.
Pirmkārt, nevar neminēt Hajao Mijadzki „Spoku aiznestos” (latviešu nosaukums „Gariem līdzi”, angļu – „Spirited Away”, 2001). Filma stāsta par meiteni Čihiro, kura bija spiesta kļūt par kalponi dīvainiem gariem, lai glābtu savus vecākus. Filma apvieno sevī visu, kas vien iespējams. Fantāzija te bija pilnīgi pārlaicīga. Filma balstījās uz japāņu mītiem un ne tikai. Sižets bija pilnīgi neparedzams. Lielākos panākumus filma gūst par neparastajiem, oriģinālajiem personāžiem. Pilnīgi pelnīti filma iegūst Oskaru par labāko animācijas filmu 2003. gadā. Tāpat arī Zelta Lāča statueti Berlīnes kinofestivālā un daudzas citas balvas. Daudzi to joprojām uzskata šo filmu par labāko, savā dzīvē redzēto anime. Tomēr tas ir nedaudz aprobežoti. Paskatieties arī kaut ko citu!
Tieši pateicoties šai filmai uz anime sāka vērst uzmanību, lai kādai filmai iedoto vēl kādu zelta statueti. Tā 2004. gadā „Spoks bruņās 2” („Ghost in the Shell 2: Innocence”, 2008) tika nominēts Zelta Palmas zaram Kannās. 2006. gadā Hajao Mijadzaki „Ceļojošā pils” („Howl's Moving Castle”, 2004) tika nominēta tam pašam Oskaram, bet 2007. gadā Makoto Shinkai „Pieci centimetri sekundē” („5 Centimeters per Second”, 2007) iegūst Asia Pacific Screen Award, bet vēlāk - Future Film Festival balvu Itālijā.
Ar interneta attīstību anime kļūst pieejams, kā nekad agrāk. Dažādi skrīninga servisi ļauj skatīties anime tik daudz un praktiski uzreiz, ko tikai vēlies. Bez visām kavēšanām ar relīzēm un disku pirkšanas vai aizņemoties no draugiem. Tāpat ir parādījušies jēdzieni FansUp un FanSnap. Tā kā ne visi anime tiek tulkoti svešvalodās, tad žanra pielūdzēji ļoti bieži ņem iniciatīvu savās rokās un veido subtitrus vai pat ieskaņo (dublē) savus iemīļotos seriālus. Dažreiz amatieru dublēšana sanāk pat labāk kā vēlāk iznākušie, oficiālie dublējumi. Visi taču zina Ankordu – viņš ir malacis, “respect” viņam!
Mūsu dienās anime ir ļoti krāšņa parādība, kas ieņem goda vietu izklaidē un arī starp mākslas veidiem. Pēdējos gados arvien vairāk Rietumu autori pārņem paņēmienus, kas tiek izmantoti anime. Viņi izmēģina anime stilistiku savās filmās. Tas runā par daudz ko.
Tomēr šodien anime pārdzīvo ne jau savus labākos laikus. Es pat nezinu, kādu anime varu jums ieteikt no tā, ko esmu redzējis pēdējā laikā. Varbūt “One-Punch Man” (2015), minēto “Kill la Kill” un droši vien “Titānu uzbrukumu” (“Attack on Titan”, 2013). Diemžēl, pēdējos gados ko daudz intersantāku es anime neesmu atradis. Varbūt, ka man nav taisnība, bet meklēt esmu pārstājis. Tas, ko man iesaka, neliekas īsti derīgs. Varbūt anime ir izmantojis visas tēmas un sāk tās atkārtot? Vai sācis veidot parodijas pašam par sevi. Vairums sižetu atkārtojas, atkārtojas personāžu raksturi. Atkārtojas viss, mainās tikai setings un arī ne vienmēr. Tomēr es joprojām gaidu jaunu anime rītausmu. Diemžēl, pagaidām tas nenotiek. Šis video rullītis drīzāk ir manas cieņas apliecinājums žanram, ko es ļoti mīlu. Pagaidām – tas arī viss.
Tās nav beigas, bet turpinājumu būs jāraksta kādam citam. Pēc kādiem gadiem desmit, divdesmit.
(Varbūt tāpēc, ka es, kurš pierakstīja tekstu, šo žanru esmu sācis iepazīt praktiski tikai šogad, tad man tas ir pietiekami svaigs un negribu beigt uz tik bēdīgas nots: labāko anime Tops ir šeit - https://www.ranker.com/list/best-anime-on-crunchyroll/ranker-anime
Bet šī gada jaunāko anime Top 10 ir te – ar svaigu aci skatoties, varu teikt, ka viss nav - tik traki.
https://www.thrillist.com/entertainment/nation/best-anime-2018 - t.p.)
Avots.