Kā jau teikts, atnākot 1970. gadiem anime arvien vairāk sāk pārcelties no lielajiem ekrāniem uz televīziju. Oriģinālās anime filmas parādās arvien retāk, bet vairums anime filmas balstījās uz jau gataviem sižetiem un anime seriāliem. Studijas pārstāja skatīties uz Disneja produkcijas pusi, mēģinot radīt kaut ko līdzīgu.
Tā kā pa šo laiku bērni, kas bija uzauguši ar anime, jau bija pieauguši, tad arī animatori sāka veidot filmas pieaugušākai auditorijas. Jaunu un ambiciozu animatoru ienākšana anime radīja augsni arī dažādiem eksperimentiem. Tieši šajā momentā sākās īsts anime žanra uzplaukums. Tā 1973. gadā tiek radīts seriāls "Mīlulīte Hanija" pēc Go Nagai mangas ("Cutey Honey", varones piedzīvojumi tiek atainoti vēl tagad). Sākumā tā it kā bija domāta meitenēm, taču izrādījās piemērota puišiem. Tas veidojās ar domu, ka dažādiem cietsirdīgiem seriāliem jānoliek pretī kaut kas maigāks. Tomēr galveno varoni nācās pārtaisīt par androīdu, pievienoja mafiju, ar ko viņa cīnās. Aizvāca visu romantiku. Protams, neiztika arī bez atkailinātiem kadriem. Tieši no šī laika visām anime varonēm ir visai atkailināti tērpi. Varones, kaut uz dažām sekundēm, paliek kailas. Tas tā priecē zēnu acis. Šādu paņēmienu sāk izmantot arī citu valstu animācija.
Tomēr galvenā anime masa, kas domāta zēniem, bija - milzu roboti. Vienkāršībai šo žanru sauc par "meha" jeb "meka". Žanru ieviesa 1972. gada anime "Mazinger Z" pēc tā paša Go Nagai mangas. Jaunais žanrs "meha" kļuva ļoti populārs. Lielu lomu te nospēlēja arī rotaļlietu ražotāji. Viņi saprata, ka rotaļlietu veidošana pēc populāriem anime ir īsta zelta bedre. Tagad kompānijas, kas ražo rotaļlietas, bieži pat pašas finansē anime seriālu radīšanu. Pēc piemēriem tālu nav jāiet. Tie paši transformeri...
Parasti šādos seriālos iztiek bez jebkādām mīlas līnijām, viss koncentrējas ap komandas darbu un draudzību, kas visa vecuma puišiem ir svarīgāka par romantiku.
Tajos laikos parādās vēl viens anime žanrs "sentai" (nevis "hentai", bet tieši "sentai" - militārā vienība, grupa, spārns, flotile utt.). Tie ir seriāli, kas stāsta par varoņu grupu, piemērs var būt seriāls "Varenie reindžeri", kas balstīts uz japāņu seriālu "Super Sentai".
Uzskata, ka žanrs radās pēc seriāla "Zinātnieku-ņindzu Gatčamenu komanda" ("Kagaku Ninja-tai Gatchaman", 1972). Tieši tad bija radusies ideja, veidot superkomandu no pieciem varoņiem, kuriem katram ir savs raksturs, citādas spējas. 1974. gadā ienāk vēl viens nozīmīgs anime - "Kosmiskais kreiseris "Jamato". Tā bija episka kosmiskā sāga, kas pārsteidza skatītājus ar neparastu kosmisko kuģu dizainu, kas bija kopēta no japāņu 2. pasaules kara kreiseru izskata. Stila ziņā anime atšķiras no citiem ar to, ka vairāk atgādina Eiropas romānu stilu.
1970. gadu beigās anime pakāpeniski sāk atgriezties ASV tirgū. Uz "Zvaigžņu karu" popularitātes viļņa ASV televīzijā sāk translēt japāņu anime ar kosmisku tēmatiku. Piemēram "Gatčamenu" ASV trīs reizes pārmontē un rāda ar citiem nosaukumiem: «Battle of the Planets», «G-Force: Guardians of Space» un miksējot abus - «Eagle Riders». Tas pats piemeklē arī citus seriālus: "Jamato" pārvēršas par "Star Blazers".
Vistrakākais liktenis gaidīja trīs seriālus: "Hipertelpas cietoksni Makrosu", "Dienvidu Krusta hipertelpas kavalēriju" (pirmā spinofu) un "Bruņotā Mospida pamats". 1985. gadā šos trīs anime kaut kādā veidā salipināja kopā un izlaida ASV ar nosaukumu "ROBOTECH. The Macross Saga". Kāpēc es par to stāstu? Tāpēc, ka liela daļa no tā laika anime projektiem līdz mums ir nonākusi tieši amerikāņu versijā. Oriģinālus mēs visdrīzāk nekad neredzēsim. Tieši tādā, var teikt "frankenšteiniskā" veidā japāņu anime izlauzās uz Rietumu ekrāniem un pamazām sāka iekarot arvien lielākas pozīcijas pasaulē.
1979. gadā gigantiskie roboti un kosmiskā opera apvienojās anime "Mobilais kareivis Gandams", kas kļuva par vienu no populārākajiem "meha" anime pasaulē. Tam tagad ir desmitiem seriālu, filmu un pat spēļu. "Gundam" uzskata par pirmo anime "Real Robot" apakšžanrā, kas vēlāk kļūst ļoti populārs. Tas atšķiras ar to, ka gigantiskie roboti tiek rādīti ļoti reāli un - tie nav nekas īpašs, tikai vēl viens ierocis - doto Visumu ikdienišķa lieta. Seriālā nav stingrs dalījums labajos un ļaunajos, tas uzpērk skatītājus. Personāžiem ir savi trūkumi, motīvi, labās īpašības, spēcīgās un vājās puses. Cilvēki necīnās ar kaut kādiem svešiem spēkiem, bet ar tādiem pašiem cilvēkiem. Tāda pieeja stāstam padarīja "Gandamu" par kulta seriālu, nostiprinot tā vietu animācijas mākslā.
70. gados radās arī anime antivaroņi. No tā laika, anime galvenajam varonim vairs nav obligāti jābūt par piemēru skatītājiem, cīnoties tikai par labo. Viens no tādiem apburošiem antivaroņiem ir Arsēns Lupēns III no anime seriāla un mangas, ko zīmējis Kadzuhoko Kato (Monkey Punch) pēc Morisa Leblāna grāmatu motīviem. Hajao Mijadzaki 1979. gadā izveido filmu "Lupēns III: Kaliostro pils". Seriāls stāsta par ģeniāla zagļa piedzīvojumiem. Sižetā Lupēns III ir minētā romāna varoņa mazdēls. Protams, ka viņš nav nekāds paraugs. Viņš ir zaglis, iekļūst visādos atgadījumos, kas saistās ar kriminālu. Bez seriāla ir arī vairākas filmas par šo antivaroni, zīmīgi - arī minētā Mijadzaki filma. Vairākus gadus tā tika uzskatīta par labāko anime vēsturē.
Tieši šajā laikā japāņu anime tiek rādīta visā pasaulē un cilvēki visur iemīl šo stilu. Sāka pat parādīties pirmie anime klubi. Tikai cilvēki nezināja, ka viņiem tiek piedāvāts sekundārs produkts. Tajā pašā laikā Rietumu kultūra arī sāka vairāk iespiesties Japānā. Tās studijas sāka izlaist anime pēc Rietumu pasaku un stāstu motīviem. Te bija seriāli pēc Andersena pasakām, anime par trollīšiem Muminiem. Zvēru, ka par to kādreiz jums pastāstīšu atsevišķi. Bija pat Toma Soijera piedzīvojumu ekranizācija.
1976. gadā iznāca vēl viens ļoti nozīmīgs seriāls. Ja arī jūs to pilnībā neesat redzējuši, tad vismaz pamanījuši, varbūt esat. „Candy Candy” ir stāsts par meiteni Kendiju, kas dzīvo dažādās audžu ģimenēs. Protams, tur ir daudz romantisku pārdzīvojumu. Japāņu anime netipiski, bet galvenā varone dzīvo Amerikā. Anime nav nekādas maģijas, tas ir pilnīgi reālistisks projekts. Tas bija līdzīgs Eiropas klasiskajam romānam par cilvēku un cilvēcību. Šāda pieeja vēl vairāk nostiprina anime statusu mākslas pasaulē. Tieši tāpēc šis projekts kļuva populārs visā pasaulē.
1980. gados kļuva skaidrs, ka tā auditorija, kas bija iemīlējusi anime, turpina augt. Attiecīgi auga pieprasījums pēc pieaugušo, pieaugušajiem domātu anime. Animācijas radītājiem nācās veikt jaunus eksperimentus. Bija jārada jauni formāti, lai aptvertu jaunu auditoriju. Tā parādās anime seriāls „Dr. Slump” („Doktors Slamps”), kas stāsta par neprātīgu doktoru, kurš kopā ar savu robotu iekļūst visdažādākos piedzīvojumos (no 1981. gada). Ko jūs teiksiet par anime „Nepanesamie atnācēji” („Urusei Yatsura”, arī no 1981), kas stāsta par parastu puisi Ataru un viņa attiecībām ar spēcīgo, aso citplanētiešu princesi Lamu. Šos seriālus vēl varēja skatīties bērniem, taču jau bija skaidrs, ka tie ir mērķēti uz pieaugušo auditoriju.
1980-tie gadi iezīmējās ar vēl vienu jauninājumu. Tika radīts pirmais OVA anime, tas ir, anime, kas tika veidots nevis rādīšanai televīzijā vai kino, bet speciāli video – Original Video Animation. Tas bija anime „Dallasa” („Dallos”, 1983). Te jāsaprot, ka pat Japānā tajos laikos videomagnetofoni nebija nemaz tik lēti. Tāpēc OVA bija mērķēti uz faniem, kas tik ļoti mīlēja žanru, ka bija gatavi tam atdot lielu naudu. Un cilvēki maksāja, skaidrs, ka arī kvalitāte šiem anime bija augstāka, jo ienākumi par tiem bija lielāki. Vēlāk OVA formātā sāka iznākt seriālu sikveli vai rimeiki seriāliem, kas bija guvuši panākumus televīzijā. Autoram patīk OVA „Hellsing” – brutāls un asinskārs (seriāls „Hellsing Ultimate” gan attiecas uz 2006.-12. gadu). Daudz labāks par kādreizējo seriālu.
1980. gadi kļuva par pilnmetrāžas anime uzplaukuma laiku. Tos jau vairs neuztvēra kā nelielu izklaidi maziem bērniem. Ar katru gadu iznāca arvien vairāk pastāvīgu, pilnmetrāžas filmu. Tieši tad Hajao Mijadzaki dibina studiju „Ghibli”, tūlīt pat izlaižot veselu rindu savas, līdz pat šim pazīstamākās filmas, starp kurām bija „Nausikaja no Vēju ielejas” („Nausicaä of the Valley of the Wind”, 1984), „Laputas debesu pils” („Castle in the Sky”, 1986), "Kikī piegādes dienests" („Kiki's Delivery Service”, 1989) un „Mans kaimiņš Totoro” („My Neighbor Totoro”, 1988). Pēdējā multene ir pati mīļākā, ko esmu redzējis. Turklāt, šis anime izgāzās, nonācis apritē? Tāpēc, ka nesteidzīgais divu meiteņu draudzēšanās stāsts ar dīvaino radījumu sākumā bija skatītājiem nesaprotams. Taču ar laiku šī filma kļuva par kulta filmu. Nopelnot saviem radītājiem arī kaudzi naudas. Mijadzaki ir tēma, kas pelnījusi atsevišķu stāstu. Viņa anime mīl pat tie, kuri anime neskatās principā.
1986. gadā uz ekrāniem iznāk viens no populārākajiem pasaules anime „Pūķa pērles” („Dragon Ball”). Tas balstās uz stāstu „Pērtiķu pavēlnieks: Ceļojums uz Rietumiem” un humoristiskā veidā stāsta par zēnu Goku un viņa draudzeni Bulmu. Seriālā viņš apgūst kaujas mākslas un meklē tā saucamās „pūķa pērles”, kas spēj izpildīt jebkuru vēlēšanos. Tieši šis anime radīja modi uz kaujas mākslām anime. Tā kā, ja ne šis anime, tad nebūtu ne „Lielā ķēriena” („One Piece”, 1999), ne „Naruto” (2002), pat ne „Bliča” („Bleach”, 2004). Taču arī pašas „Pūķa pērles” joprojām negrasās aiziet pensijā. Regulāri parādās jauni seriāli un filmas.
Vēl viens kulta anime, kas iznāca tajos laikos, 1988. gadā, bija „Akira”. Brīnums, bet Japānā šis anime lielu ievērību neguva, taču Rietumos un visā pasaulē panākumi bija graujoši. Animācijas kvalitāte „Akirā” bija pārdabiski augsta. Multfilma bija uzņemta ar ātrumu - 24 kadri sekundē. Tajā laikā, citi anime iznāca ar ātrumu 12 kadri sekundē. Starpība – kolosāla. Kacuhiro Otomo bija savācis visus savas mangas notikumus divu stundu filmā, tāpēc izsekot notikumu gaitai bija sarežģīti. Arī sižets animē izsauca daudz jautājumu, taču tieši tas veicināja tā popularitāti. Visa tā noslēpumainība un nesaprotamība tieši Rietumu skatītājam patika.
Tieši tajā laikā Rietumos lielu popularitāti ieguva projekts „Urocukidodzi. Leģenda par superdēmonu” (1987). Filmā arī visai kvalitatīva animācija. Tomēr šis projekts ir erotisks, tāpēc saprotams, kāpēc tas tā visiem patīk... protams, ne visiem, bet paši saprotiet, tas ir pārāk izcils projekts, lai būtu „porņuks”, tomēr tas tāds ir... Tieši „Urocukidodzi” padarīja žanru hentai tik populāru. Tieši pēc šī seriāla uz Rietumiem un visu pasauli sāka plūst hentai straume.
1990. gados arvien lielāku izplatību gūst kawaii stils. Japāņu valodā – „mīļais”. Stilu raksturo varoņu mīlīgums un liela vēlēšanās tos apskaut, lai samīļotu. Žanru iesāka seriāls „Nadja no noslēpumainās jūras” („Nadia: The Secret of Blue Water”, studija Gainax, 1990), kas balstīts uz Žila Verna romāniem par kapteini Nemo. Seriāls kļuva plaši pazīstams, bieži to sauc par vienu no labākajiem anime vēsturē. Nevaru apstiprināt, jo esmu skatījies tikai ar vienu aci.
1990. gados anime meitenēm sāk būtiski mainīties, atejot no standarta slīkšanas romantikā. Tā 1991. gada seriāls „Uzmanību! Zelta zivtiņa” („Goldfish Warning!”) stāsta par divām meitenēm. Viena no tām ir cēla augstdzimušas ģimenes mantiniece, rūpējas par savas skolas pārvēršanos elitārā mācību iestādē; otra ir vienmēr jautra un joku pilna, tomēr palīdz savai draudzenei. Meiteņu vidū seriāls gūst popularitāti, jo varones ir aktīvas reālā pasaulē. Patriarhālajā Japānā tas iedvesmoja meitenes, censties sasniegt savus mērķus. Tieši tās pašas vērtības propagandē Disneja princeses.
Tomēr romantiskie anime arī neizzuda. Tikai to radītāji meklēja jaunas pieejas. Apskatīsim kaut vai seriālu „Puisēns Marmelāde” („Marmalade Boy”, 1994). Tā bija īsta ziepju opera, ar daudzām mīlas līnijām un sižeta pagriezieniem. Tajā nebija nekā pārdabiska, tā bija tikai romantiska pasaka – interesanta savai auditorijai.
Protams, nevar neminēt „Sailor Moon”, kas parādījās 1992. gadā (burtisks tulkojums „Brīnišķīgā karotāja Seilor-Mūna”). Pati Seilor-Mūna un viņas draudzenes nolēkāja minisvārciņos gandrīz 200 sērijas. Pēc tam bija visai vājš aktierseriāls, bet 2014. gadā „Sailor Moon” atgriezās jaunā anime seriālā. Seriāla veidotāji apvienoja žanru „mahō shōjo” (maģiska meitene) ar „sentai” (tas ir, nemitīgu cīņu). Seriāls sanāca tik „kruts”, jo te sajauca to, ko iepriekš nemaz nevarēja iedomāties. Tas viss, kopā ar stipri atklātiem varoņu tērpiem pievilka pie ekrāniem gan meitenes, gan zēnus. Pavisam nopietni, es bērnībā skatījos to, burtiski, pielipis pie ekrāna. Pat no pusdienu futbola pagalmā bēgu uz mājām, lai paskatītos „Sailor Moon”. Lai gan pat nesapratu, kāpēc man viss tur notiekošais tā patīk.
Vēl viens ļoti populārs projekts deviņdesmitajos izrādījās „Evangelions” (1995), savā laikā tas taisīja lielu troksni. Kaut es šo seriālu īpaši nemīlu, nevar noliegt tā iespaidu uz masu kultūru. Seriāls stāsta par cilvēku cīņu ar gigantiskiem monstriem angelos ar milzu biorobotu – evangelionu palīdzību. Sākumā var likties, ka tas ir parasts meha anime ar nepārtrauktām kaujām, taču pakāpeniski priekšā uzpeld varoņu psiholoģija, reliģiski simboli un filozofija. Tas viss dod skatītājiem iespēju iedziļināties sižeta interpretācijā, un ļoti izceļ anime starp citiem. Var dažādi izturēties pret „Evangelionu” (es, piemēram, to ne visai mīlu tā pretenciozitātes dēļ), tomēr seriāls kļuva par žanra stūrakmeni, kas ļoti palielināja anime popularitāti masās. To ļoti grūti noliegt. Taču, ja skatīties, tad tikai oriģinālo seriālu, pārējie diez vai ir uzmanības vērti.
Cits eksperimentāls anime, kas kļuva plaši pazīstams, bija „Spoks bruņās” (1995). Šis kiberpanka trilleris stāstīja par nākotnes soļojošu robotizētu tanku un problēmu ziņā pētīja to, kas cilvēku padara par cilvēku, sasaucoties ar Ridlija Skota „Pa asmeni skrejošo”. Ideja tomēr tika stāstīta vienkāršotā veidā. Stāsts par to, kā robots grib kļūt par īstu cilvēku. Kas tad būtu jādara? Vai tas vispār ir iespējams? Vēl seriāls bija zīmīgs ar to, ka tajā bija lēnas kustības ainas, kas atstāja lielu ietekmi uz kino, piemēram, uz „Matrici” un citiem tā laika produktiem.
1990. gados neapstājas arī Hajao Mijadzaki. Pati nopietnākā filma viņam tajā laikā bija „Princese Mononoke”, kas iznāca 1997. gadā. Filma stāsta par meža iemītnieku un tēraudkausētāju ciemata sadursmi. Arī cilvēkiem ir vajadzīgi dabas resursi. Taču filma nerāda cilvēkus kā absolūtu ļaunumu, kā to dara citas ekoloģiskas filmas. Šis projekts nenoliedz progresu, tomēr prasa ievērot ekoloģisko balansu un tradīciju ievērošanu. Tajā laikā filma ir viens no lielākajiem kases gabaliem Japānā. Taču drīz atdodot titulu „Titānikam”. Arī ārpus Japānas filmai bija graujoši panākumi. Kā pie skatītājiem, tā pie kritiķiem. Mijadzaki esot pārbaudījis katru no 144 000 filmas kadriem un 80 000 no tiem - izdarījis kādus labojumus.
Tāds roku darbs ir cieņas vērts. Tomēr, jāsaka, ka par spīti ekoloģijai un filozofiskumam, „Princese Mononoke” ir viens no šausmīgākajiem anime, ko esmu redzējis. Bērnībā es no tā šausmīgi baidījos.
Vēl viens nozīmīgs tā laika notikums, 1997. gadā bija seriāla „Pokemons” iznākšana. Tajā laikā tas aizrāva visus, vienaldzīgo nebija. Kaut arī te tikai retais zināja, ka seriāls ir balstīts uz „Nintendo” spēli. Tādi seriāli tika izmantoti, lai popularizētu pašu spēli un preces, kas nāca līdz. Katra jauna „Pokemonu” sezona bija saistīta ar konkrētu spēli. Tā darbība notiek tajā pašā reģionā, kur risinās spēle. Taču, tajos gados mēs ne par kādām spēlēm nebijām dzirdējuši, mums pietika ar pašu sižetu. Joprojām iznāk, gan jaunas spēles, gan seriāli par pokemoniem. Arī pilnmetrāžas filmas ir, cik uziet.
Vēl jāpiemin viens, svarīgs moments, 1990. gados Japānā risinās ekonomiskā krīze. Tas atstāj iespaidu uz anime. Vieni autori ziedo kvalitāti, citi sāk samazināt seriāla epizožu skaitu. Tieši šajā laikā parādās pirmie 13 sēriju seriāli, ko bieži var sastapt arī mūsdienās. Jāsaprot, ka tolaik jau bija nostiprinājies standarts – vairums seriālos bija 26 epizodes. Tomēr sēriju samazināšana daudziem anime nāca tikai par labu. Autori varēja nedomāt par blakus sižetiem, bet fokusējās tikai uz galveno.
Bet tagad mēs jau tuvojamies mūsu laikiem. Par to nobeigumā.
Avots.