Gāja gadi un es nenoskatījos visas populārākās sērijas, es arī nedomāju kļūt par blogeri. Tomēr tagad tāds esmu un man gribējās noskaidrot anime vēsturi. Tā kā anime man nav ļoti tuvs žanrs, kaut arī ieņem goda vietu manā dzīvē, tāpēc es lūdzu jūs nesist man pa galvu ar čībām, ja es kaut kur kļūdīšos. Iesaku pierakstīties portālā Amino, kur savākušies, iespējams, paši laipnākie cilvēki pasaulē - anime cienītāji. Tur iespējams darīt visu ko.
Tagad atgriezīsimies pie tā, kāpēc mēs visi te esam sapulcējušies. Sākumā par to, kas ir anime. Teorētiski tam vajadzētu apzīmēt jebkuru japāņu animāciju. Taču sarunā par to, vispirms ir runa par īpašu stilu, kādā ir zīmētas vairums japāņu multfilmas. Tāpēc bieži notiek strīdi, ko varētu attiecināt uz japāņu anime. Vai anime var pieskaitīt citu valstu filmas, kas veidotas tādā pašā stilā? Spilgti piemēri ir amerikāņu "Avatars" un franču "Brīnumdares". It kā anime, taču nav radītas Japānā, strīdīgs jautājums. Vēl jādomā, vai ķīniešu un korejiešu multfilmas, kas radītas līdzīgā stilā - arī ir anime? Te vēl jāsaka, ka anime ir multfilma, nav jāstrīdas par to. Anime ir japāņu multiplikācijas stils. Nekas vairāk.
Atgriežamies pie vēstures. Varētu sākt pārskaitīt svarīgākās anime filmas vērojot, kā šis stils ir mainījies. Taču man gribētos jautājumā iedziļināties vairāk, saprast, kāpēc šis stils ir veidojies tieši tā? Kas tieši padarīja anime tik maz līdzīgu Rietumu animācijai? Jāsāk būtu, nevis ar 1958. gadu, kā mums piedāvā krievu Vikipēdija, pat ne ar 1917. gadu, kad Japānā tika radīta pirmā multfilma. Man liekas, ka jāatgriežas 1000 gadu pagātnē: japāņu kultūras pirmavotos.
Domāju, ka neviens nestrīdēsies, ka anime ir radinieks mangai - japāņu komiksam, ko nav pieņemts tā saukt. Mangai arī ir savs stils, kas nodala šo žanru no Rietumu komiksiem. Ļoti daudzi anime, ja ne vairākums, ir mangu ekranizācijas. Tad lūk, mangas rašanās avoti atrodas dziļā senatnē. Kā zināms, japāņu rakstīšanas sistēma ir ļoti sarežģīta un sastāv no trīs dažādiem alfabētiem: hiragana, katakana un kandzi. Katram ir savs pielietojums: tāpēc tekstus bieži pavada komentāri, kas palīdz labāk saprast uzrakstīto. Pat aristokrātu vidū retais saprata kandzi, tāpēc tekstus sāka ilustrēt. Ilustrācijas kopā ar tekstu palīdzēja saprast uzrakstīto. Tas palīdzēja beigās radīt savdabīgo mangu. Pirmais, oficiālais teksts ar zīmējumiem, ko var saukt par mangu, parādās 12. gadsimtā, kad budistu mūks Toba uzzīmē 4 erotiskus stāstus par dažādiem dzīvniekiem, cilvēkiem un budistu mūkiem, kas pārkāpuši likumu. Tos sauc par tjodzjugiga (Chōjū-giga), tagad tie glabājas klosterī, kur dzīvoja Toba. Paņēmienus, ko izmantoja Toba, joprojām izmanto manga. Piemēram, cilvēka attēlošana skrienot.
Taču pa īstam manga sāka attīstīties 19. gadsimta beigās, kad līdz Japānai nonāca Rietumu komiksi. Nevar jau teikt, ka Rietumos tolaik bija daudz komiksu, tomēr, kad Rietumi ienāca Japānā, tur parādījās arī komiksi. Par pirmo Japāņu komiksu uzskata 1902. gadā iznākušo "Togosaki un Makube apskata Tokio" (Tagosaki to Makube no Toukyou Kenbutsu). Tas stāsta par diviem klaidoņiem, kuri nonāk visādās jocīgās situācijās. 1917. gadā, paskatījušies savu Rietumu kolēģu filmas, japāņi rada savu pirmo multiplikācijas filmu. Tomēr tas joprojām nav anime. 2005. gadā tika atrasta lente, kas domājams, tikusi veidota 1907. gadā - "Katsudou Shashin". 15 sekunžu animācijā tika rādīts puisēns, kurš uz sienas zīmēja hieroglifus. Nezināms autors tu zīmēja tieši uz celuloīda lentes. Tāpēc, iespējams, multiplikācija Japānā ir radusies ātrāk par filmiņu "Namakura Gatana" (1917). Tomēr grūti spriest, jo līdz mūsu laikiem ir nonākušas maz līdz 1920. gadam taisītas filmas. Vairums no tām bija tikai 1 līdz 5 minūtes garas. Tās centās kopēt Rietumu multfilmu stilu. Kā "Usagi to Kame" (1924), "Ubasuteyama" (1925), "A Story of Tobacco" (1926), "Baguda-jou no Touzoku" (1926), "Ethicization of politics" (1926). Pēc rādīšanas lentes tūlīt pārdeva maziem kinoteātriem. Tie lentes bieži sagrieza gabalos un pārdeva tālāk pa daļām. 1920. gados vairums animācijas filmas taisīja autori vieni paši vai nelielas studijas pēc izrādītāju pasūtījuma. Protams, ka tiem bija ļoti sarežģīti konkurēt ar Rietumu studijām, piemēram, ar Voltu Disneju.
Amerikāņu animācija pārspēja japāņus kvalitātē, taču ne lētumā. Lai ekonomētu, daudzi autori nezīmēja uz celuloīda, kas bija ļoti dārgs, bet izgrieza zīmētas figūras. "The Animal Olympics" (1928). Tādas animācijas izskatījās ļoti plakanas un tajās bija ļoti maz detaļu. "The Blossom Man" (1928). Tas maisīja uztverei un tas arī bija pārāk sen. Turklāt no tādām filmām arī praktiski nekas nav saglabājies.
Atgriezīsimies pie tām filmām, ko mēs varam paskatīties. Piemēram 1925. gada multfilma „Ubasuteyama”. Autors, liekas, Samate Jamamoto. Tā nepavisam nav bērnu filma. Tā stāsta par kādas tradīciju – abasute – daudzi šaubās, vai tāda tradīcija vispār ir bijusi? Burtiski, tā ir – atteikšanās no vecākiem. Jaunie, kad vecāki palika slimi un nevarīgi – vienkārši aizveda tos kalnos un atstāja nomirt. Par to arī stāsta multfilma. Cik mīļi!
Kad Japānā pie varas nāca imperators Hirohito (1926-1989), viņš lika kino strādāt propagandai, īpaši militāristiskai. Tāpēc daudzi autori pārslēdzās uz bērnu vai erotiskām filmām. Šajā laikā parādās pirmā studija, kas veido tikai animācijas filmas, ar nosaukumu „Masaoka Film Production”, to rada Kendzo Masaoka (1898-1988). Studija 1933. gadā izlaiž pirmo skaņas animāciju „Spēks un pasaules sievietes”. Kad 1937. gadā Japāna iebrūk Ķīnā, kinoekrānus un žurnālus piepildīja propaganda, kas rādīja pretīgos ķīniešus un nabaga japāņus, kuri ar viņiem cīnās. Absurda līmenis te bija ļoti augsts un tas viss bija truli un groteski. Bija pat multfilma, kur mierīgie salinieki cīnījās ar „mikimaušu” ordu, kas bija atlidojusi viņus nogalināt. Lai cik baisi tas nebūtu, animācijas propaganda tādā veidā eksistē vēl joprojām. Nesen bija runa par korejiešu animāciju, tas ir cits stāsts, ja gribat, kādreiz pastāstīšu.
1943. gadā notika vēl viens anime svarīgs notikums. Mangā „The Science Warriop Appears in New York” („Kagaku Senshi New York ni Shutsugensu”) pirmo reizi parādās gigantisks robots. Pēc 2. pasaules kara beigām kļūst skaidrs, ka par cilvēku galveno izklaidi tagad kļūst kinoteātri. Tomēr tajos laikos Japānā un vispār pasaulē uz ekrāniem varēja redzēt tāda tipa multfilmas kā „Toms un Džerijs”, „Papajs”, „Vudijs Vudpekers” un citas, kas japāņiem bija visai nepatriotiski. Lieta bija ar tā, ka multiplikācijas līmenis šajās filmās bija daudz augstāks par japāņu animāciju. Tāpēc tika nolemts konkurēt, tas radīja vairākas studijas, kas sāka taisīt japāņu animāciju daudz labāku un bagātāku. Tas, ka japāņi centās radīt labāku animāciju, nozīmēja arī to, ka viņi centās padarīt to lētāku. Tā studija „Toei Animation” iedalīja filmas darbību galvenajos notikumos un blakus darbībās, kur animācija bija daudz vienkāršāka. Šī metode tā vienkāršoja un padarīja lētāku animāciju, ka studijai sāka izdarīt pasūtījumus pat „Marvel” un „Hanna-Barbera”. Vēlāk arī citas Āzijas studijas sāk darbu pie pasūtījumiem no aizokeāna. Šodien tā jau ir parasta prakse. Ko tikai aziāti nezīmē!
1958. gadā uz ekrāniem iznāk pirmā pilnmetrāžas animācija „Leģenda par Balto čūsku”. Tā balstījās uz ķīniešu mitoloģiju un stāstīja par romantiskām attiecībām starp puisi un meiteni, kura iepriekšējā dzīvē bija čūska. Pirmās japāņu animācijas tajos gados atgādināja Volta Disneja darbus, taču nevarēja iekarot Amerikas tirgu. Pēc tādas neveiksmes japāņu animācija uz ilgiem gadiem pazuda no Amerikas ekrāniem.
Pēckara gados attīstīties sāka arī manga, lielā mērā pateicoties Osamu Tedzuka (1928-1989), kurš savos darbos sāka izmantot kino paņēmienus. Izmantoja lielos plānus, rādīja ainas no dažādiem rakursiem, Izdalīja kadrus ar kustībām. Tas palielināja mangas popularitāti un piesaistīja jaunus autorus, kas redzēja iespēju mangā realizēt savas drosmīgākās idejas. Manga sāka dalīties atsevišķos žanros un apakšžanros. Tāpat notika stingrs iedalījums mangās zēniem (šonen) un mangās meitenēm (šodžo).
Tālāk par vēl vienu studijas „Toei” lielu filmu kļuva „Ceļojums uz Rietumiem” (1960). Tā tieši bija Tedzukas mangas ekranizācija. Galvenais varonis ir Sengoku – pērtiķu valdnieks – viņa piedzīvojumi attēloti arī romānā. Tas jau ir kulta darbs un dažādas tā adaptācijas iznāk vēl pat mūsu dienās. Redzot, ka tā laika kinoteātru ekrānus pārpilda amerikāņu animācija, Tedzuka sāk strādāt pie nopietnākām, fantastikas pilnām japāņu animācijām. Liekas, ka viņam izdodas, viņa studija 1963. gadā rada seriālu „Varenais Atoms” („Tetsuwan Atom”). Pie mums tas vairāk pazīstams ar nosaukumu „Astro Boy”. Seriāls sākas ar zēna nāvi, kas tā laika animācijā vispār nebija iedomājami. No bēdām vai prātu zaudējušais tēvs uzbūvē robotu, kas ir precīza dēla kopija. Seriāls ir veidots, kā to dara mūsdienās: katra sērija ir atsevišķs notikums, taču seriālam ir kopīgs sižets. Šodien tādu pieeju var redzēt visur. Toreiz tas bija kas jauns. Piemēram, šodien, skatoties amerikāņu seriālu „Riks un Mortijs” („Rick and Morty”) mēs visi nepacietīgi gaidām, kad sezonas beigās atrisināsies visi notikumi, un sapratīsim, kas bija Mortijs un, kāpēc viņu tā ir apvainojis Riks, neskatoties uz to, ka atsevišķas epizodes šo sižeta līniju pat neskar. „Varenajā Atomā” tas viss jau radās. „Atoma” panākumi radīja vēl daudzus anime seriālus. Tad arī parādījās divi galvenie anime virzieni šonen un šodžo. Paskaidrošu sīkāk. Saprotu, ka šodien tāds dalījums pēc dzimuma nav aktuāls, taču toreiz tas strādāja. Tas strādā arī šodien, tikai jūs visi to sparīgi noliedzat.
Šonen anime galvenais varonis bija zēns ar kaut kādām neparastām spējām, kurš virzās uz kādu noteiktu mērķi. Sižeti par pieaugšanu bija sastopami arī citās valstīs jau no aizlaikiem. Taču japāņu autori izmantoja neparastu pieeju, lai atklātu šo ideju. Tradicionālajā animācijā romantiskām attiecībām nepiegrieza lielu uzmanību, meitenes bija sastopamas reti un galvenokārt, kā kaujas biedrenes.
Par pirmo šodžo anime kļūst „Ragana Sannija” (arī – „Sallija Ragana”, 1966-69), kas radies no amerikāņu seriāla „Raganiņa”. Šodžo arī stāsta par pieaugšanu, taču sižeta centrā, protams, ir meitene. Bieži te ir redzama galvenās varones pārvērtības un viņas spēju atklāšana. Pilnīgi saprotami, ka sižetā iepītas sarežģītas, romantiskas attiecības, no kurām tā izvairās šonen žanrs. Ar to tā kā būtu viss skaidrs. Atgriezīsimies pie vēstures.
Kad anime popularitāte atkal sāk augt, tā radītāji sāk paplašināt jomas, pie kurām strādāt. 1968. gadā iznāk pirmā anime par sportu „Gigantu zvaigzne”, kas bija veltīta beisbolam. Anime bija tik graujoši panākumi, ka studija TMS nākošā gadā izlaiž sporta anime arī meitenēm „Labākā piespēle”. Šajā anime tiek stāstīts par meiteņu volejbola komandu. Tā kā redzam stingru dalījumu pēc dzimumu principa.
Tajā pašā laikā (1969) tiek parādīts arī ģimenes anime „Sazae-san”, kas kļūst par pašu ilgāk rādīto anime seriālu, kas turpinās... patiešām! Vēl tagad? Tas stāsta par parastu japāņu mājsaimnieci.
Vēl viens nozīmīgs notikums saistīts ar tik zīmīgo 1969. gadu. Tieši šajā gadā iznāk pirmā, pilnmetrāžas erotiskā multfilma, kas balstīta uz „Tūkstoš un vienas nakts pasakām”.
1970. gados anime arvien aktīvāk pārceļas no lielajiem ekrāniem uz televīziju.
(Galvenais - anime tēliem ar vien jūtamāk parādās tik raksturīgās, lielās acis. Acis jau esot dvēseles spogulis? Un japāņu māksla jau ir visai dvēseliska. Bet par to turpinājumā.)
Avots.