Pēdējie vārdi liecina, ka mums ir darīšana ar romānu, nevis ar banālu pasaku. Pasakā nekādu šaubu nevar būt, ja karalis apsola pusi no karaļvalsts un vēl savas meitas roku, tad spēkavīrs noteikti arī ņem meitu par sievu, neatkarīgi no savām vēlmēm.

Kad Tristans, kas slēpās tajā pašā pilī, aiz taktiskiem apsvērumiem pieņēmis pseidonīmu Tantriss, ierodas pie karaļa, pa pēdām ierodas arī čūska. Saceļas milzīgs troksnis – ļaudis skrien, lai paslēptos pilī un steidzas aizvērt vārtus, pirms pa tiem pagūst ielīst čūska.

Lai velti nepievērstu uzmanību savai vienkāršajai personai, Tristans iziet no pils pa sānu vārtiem (kas arī pasakās nemaz nav iespējams) un aizskrien meklēt čūsku.

Čūska stāv pie galvenajiem vārtiem un izdveš niknas skaņas.

Visdrīzāk tā nebija visai liela, jo, apbruņojies tikai ar vienu pašu zobenu, Tristans to pieveic.

Cīņa rit ar mainīgām sekmēm. Sākumā čūska iecērt nagus Tristana vairogā, pēc tam Tristans sāk cirst ar zobenu čūskas kaklā, taču atklāj, ka dzelzs tā zvīņas pārcirst nespēj. Tad viltīgais Tristans maina taktiku. Viņš sagaida brīdi, kad čūska atpleš rīkli un metas ienaidniekam virsū. Tad nu Tristans izstiepj pretī roku ar zobenu tā, ka čūska it kā uzmaucas uz tā. Tristans „iegrūž zobenu tam tieši rīklē līdz pašam vēderam un pārcērt uz pusēm tā sirdi”.

Te čūskai arī beigas klāt.

Galvenais arguments drakona nelielajiem izmēriem ir tas, ka, nogalinājis to, Tristans nogriež tam mēli un paslēpj kabatā. Ja Tristanam būtu pat ļoti lielas kabatas, vienalga, radījums, kura mēli var ielikt kabatā, diezin vai būs bijis lielāks par govi.

Mēlē arī slēpjas Īrijas drakona atšķirība no citiem pūķiem. Kad Tristans iebāž mēli kabatā (acīmredzot, neietinis to), no mēles sāk pilēt inde, turklāt tik intensīvi, ka Tristans nokrīt kā beigts.

Kamēr viņš guļ, ciešot milzīgas mokas, kāds tās karalistes senešals vārdā Agengerrens Rudais, iet garām (vai varbūt ir paspējis atvērt vārtus un izskriet no pilsētas), ierauga beigto čūsku un saprot, ka viņam ir izredzes ar vienu cirtienu trāpīt diviem zaķiem: iegūt puskaraļvalsti un Izoldi. Tāpēc viņš nocērt čūskai galvu un aiznes to karalim.

Pievērsiet uzmanību, ka nekur nav teikts, ka galva ir ļoti smaga. Senešals nes to mierīgi cauri visai pilij un nomet karalim pie kājām. Pat dīvaini, ka ar tādu galvu varēja rīt lauciniekus un pilsētniekus. Taču, acīmredzot, čūskas galvenais ierocis bija indīgā mēle. Katrā gadījumā, senešalam, kas nesa čūskas galvu, nekas nedraudēja un viņš palika dzīvs un vesels. Karaliene-māte ļoti sadusmojās, kad uzzināja, ka senešals ir atnesis galvu un pretendē uz vienīgās meitas roku. Viņa pasauca Izoldi, tā savukārt, divus uzticamus kalpotājus un viņi devās pārbaudīt, vai senešals patiešām ir nogalinājis čūsku, kam karaliene nespēja noticēt.

Drīz viņi atrada čūsku bez galvas un Tristanu, kas no indes bija uzpampis kā bluķis. Aiz žēlsirdības viņi atnesa Tristanu uz pili un tur viņam kabatā atrada mēli, un beigu beigās viss noskaidrojās visiem par prieku. Izolde zvērēja, ka drīzāk liks sevi sacirst gabalos, nekā atdos savu nevainību gļēvulim un nelietim – rudajam senešalam. Tad, izveseļojies no indes, Tristans dodas pie karaļa un parāda viņam mēli, kas pa šīm dienām nemaz nav sabojājusies un sākusi smirdēt, tikai indi vairs neizdala.

Taču Izoldi Tristans neiegūst, bet sarežģītais un skumjais stāsts par viņa mīlestību uz princesi tikai sākas.

Nobeigums sekos.