Labais burvis no Rietumiem.

Saimaks ir no to fantastu plejādes, kas atnāca pie mūsu lasītājiem vēl padomju laikos. Kopā ar Reju Bredberiju, Robertu Šekliju, Hariju Harisonu, Aizeku Azimovu viņš atradās samērā nelielajā „progresīvo” Rietumu rakstnieku sarakstā, kuru grāmatas it kā atmaskoja kapitālistiskās iekārtas „tikumus”. Gadījumā ar Saimaku laikam lomu nospēlēja arī tas, ka arī pēc savas izcelsmes viņš bija „sociāli tuvs”.

Klifords Donalds Saimaks piedzima 1904. gada 3. augustā provinces pilsētiņas Milvilas apkaimē (Viskonsīnas pavalstī) vienkāršu fermeru Džona Lūisa Saimaka un Mārgaretas Olīvijas Vaizmanes ģimenē. Interesanti, ka izcelšanās nākošajam rakstniekam bija slāvu: viņa vectēvs emigrēja uz Štatiem no Čehijas, kur viņa uzvārds bija Šimoks. [Citos avotos raksta arī Simaks – t.p.]

Samaki dzīvoja ne bagāti, bet draudzīgi – godīgi darba rūķi, īstenā Amerikas „zemes sāls”. Gaišas atmiņas par bērnību Saimaks paturēja visa mūža garumā: visa viņa daiļrade ir caurvīta ar īpašu pastorālu garu, arī daudzu viņa darbu norises vietas province, īpaši dzimtā Viskonsīna.

Klifords auga fermā, palīdzot tēvam, taču rakņāšanās pa zemi neietilpa nākošā rakstnieka plānos – pēc skolas viņš iestājās Viskonsīnas pavalsts universitātes Žurnālistikas fakultātē Medisonā. Diemžēl, kā daudziem tā laika amerikāņu fermeriem Saimaku ģimenei sākās finansiālas grūtības (ne velti slavenā fantasta grāmatās itin bieži sodīti tiek nežēlīgi ierēdņi un alkatīgi baņķieri!) un mācības nākas pamest. Klifords sāk strādāt par skolotāju, bet 1929. gadā apprecējies ar Agnesi Kārčenbergu, riskē nodarboties ar potenciāli ienesīgāko žurnālistiku.

Lai pabarotu ģimeni, nākas pasvīst: Klifords vienlaikus piestrādā vairākās reģionālajās avīzēs Mičiganā, Kanzasā un Minesotā, jo vismaz rakstīšana viņam padevās. 1939. gadā Saimaks galīgi pārceļas uz Minesotu, noslēdzot pastāvīgu kontraktu ar Minneapolis Star and Tribune , kur strādā līdz pašai pensijai 1976. gadā. Sākumā kā reportieris, pēc tam ziņu nodaļas redaktors, beidzot – populārzinātniskās nodaļas šefs.

Jau žurnālista karjeras sākumā Klifords izmēģina sevi rakstniecībā. Patiesību sakot, dara viņš to finansiālu apsvērumu dēļ, arī raksta visu ko – galvenokārt vesternus un piedzīvojumu stāstus. Pēc tam arī fantastiku, ar kuru bija aizrāvies jau bērnībā, lasot Herberta Velsa grāmatas. Sākumā ar fantastiku neveicas – sacerēt viņš sacer, taču viņu nedrukā. Pirmā ZF publikācija – neliels garstāsts „Sarkanās saules pasaule” – ir 1931. gadā, Hugo Gernsbeka žurnālā Wonder Stories. Tālāk, kā ar nazi nogriezts. Gandrīz visus īsos un garos stāstus kaprīzie fantastiskās periodikas redaktori noraida nelasot.

Īstais Saimaka kā fantasta „krusttēvs” (tāpat kā daudziem citiem Amerikas ZF „Zelta laikmeta” pilāriem) ir Džons Kempbels, kas rūpīgi atlasīja savam žurnālam Astounding Science Fiction pašus spilgtākos un oriģinālākos autorus. 1930-gadu beigās Saimaks pelnīti kļūst par vienu no ātrākajiem Kempbela literārā „zirgu staļļa” „zirdziņiem”.

Pamazām Klifords uztausta savu ceļu fantastikā – sāk viņš pārsvarā ar kosmiskajām operām un „cieto” ZF, kamēr beidzot neiekārto savu nišu. Saimaks faktiski kļūst par vienu no „maigās”, īpaši cilvēcīgās fantastikas novirziena dibinātājiem, tā centrā nav bezbailīgi supermeni ar kvadrātisku žokli, bet parasti cilvēki, kas nokļūst fantastiskās situācijās.

1935. gadā, žurnālā Marvel Tales parādās pirmais, lielākais Saimaka garstāsts „Radītājs”, pēc četriem gadiem Astounding publicē viņa „gandrīz” romānu „Kosmiskie inženieri” (tajā brīdī garstāsts, kas vēlāk tiek krietni paplašināts), taču vēl vairākus gadus Saimaks paliek galvenokārt kā stāstu autors. Panākumi kā romānistam atnāk tikai 1952. gadā, kad publicē, tieši kā romānu pieteikto „Pilsētu” – sižetiski apvienotu stāstu sēriju, kuri līdz tam astoņu gadu garumā ir publicēti žurnālos. Romāns iegūst Starptautisko fantāzijas prēmiju, kaut gan nekādu elfu un magu tajā nav – tajos laikos par fantāziju angļu mēlē runājošajā pasaulē sauca fantastiku vispār.

Pēc „Pilsētas” Saimakam kā rakstniekam sākas pats labākais laiks – gandrīz 20 gadus viņš ir viens no ASV fantastikas līderiem. Taču personiskajā dzīvē nekas īpašs nenotiek: Saimaks raksta grāmatas, strādā avīzē, nodarbojas ar zinātnes popularizēšanu un audzina bērnus. Kaut gan 1970-to gadu pašās beigās rakstniekam sākas problēmas ar veselību, tamdēļ tālākos gados Saimaks vairāk pievēršas mazajām formām. Bet viņa tā laika romāni, kaut arī bieži apskata visai nopietnas un polemiskas tēmas, mākslinieciskā ziņā jūtami atpaliek no „zelta” sešdesmito gadu grāmatām. Rakstnieks atrodas krustcelēs – pasaules fantastika mainās acīm redzot: sākas „jaunais vilnis”, pēc tam kosmooperas modernizācija, sākas fantāzijas cunami. Saimaks drudžaini svārstās uz visām pusēm, cenšoties saglabāt līdera pozīcijas – no šejienes tēmu daudzveidība, kas sasaucas ar tā laika iecienītāko autoru darbiem. Daudzās Saimaka grāmatās parādās mistiskas, ezoteriskas iezīmes, arī politizēta ikdiena. Kaut arī gadās košas domas un nestandarta idejas. Arī rakstnieka meistarība nekur nav zudusi. Septiņdesmitajos „maigās ” ZF metrs izmēģina sevi fantāzijā, sacerot avantūru kvestus „Svētceļojums burvestībās” un „Talismana brālība”.

Vēlīnajam Saimakam ir raksturīgs paaugstināts „idejiskums” – kaut arī nekad par viņa grāmatām nevarēja teikt, ka tajās nav domu – taču ar aizrautību ir problēmas. Karjeras beigās rakstnieks jūtami uzdod – ņemot vērā cienījamo vecumu un cīņu ar slimībām, tur nav nekādu brīnumu. Kaut gan, „Dzīvo ar visaugstākā žēlastību”, kaut arī atgādina Filipa Fārmera „Upes pasauli”, atstāj spēcīgu iespaidu ar savu filozofisko iezīmi – iespējams, ka tas ir „vēlā” Saimaka labākais romāns.

1976. gadā Amerikas rakstnieku-fantastu asociācija, novērtējot Kliforda Saimaka nopelnus minētā žanrā, piešķir viņam Lielmeistara titulu Nebula prēmijas ietvaros. Viņš ir saņēmis arī citas balvas – vēl vienu Nebulu, trīs Hugo, Locus un Brēma Stokera prēmiju. Vairāk nekā pusgadsimta ilgās fantasta karjeras laikā saimaks ir sarakstījis 28 romānus, vairāk nekā simts garo un īso stāstu. Viņa grāmatas aktīvi izdod ārzemēs – īpaši populārs, ja neskaita Krieviju, viņš ir Francijā, Itālijā, Portugālē, Vācijā un Dānijā, bet „Pilsēta” ir izdota pat Argentīnā! Pirmā Saimaka publikācija krievi valodā datēta ar 1957. gadu, kad žurnālā „Znaņije - sila” tiek nodrukāts stāsts „Reiz uz Merkūra”. Padomju laikos tiek tulkotas gandrīz visas labākās Saimaka grāmatas – rakstnieka-humānista idejas izrādās tuvas oficiālajām komunistiskajām vērtībām. Tajā pat laikā Saimaks nekad nav bijis kapitāla pasaules sociālo brūču „šaustītājs”, kaut arī ironisku, pat satīrisku nošu viņa daiļradē nav mazums.

Dīvains nenozīmē baigs.

Ciklus Saimaks nerakstīja vispār. Taču viņa daiļradi var sadalīt vairākos tematiskos blokos, nozīmīgākais no tiem ir Kontakts ar svešu saprātu.

Kontakts Saimaka grāmatās ir daudzveidīgs. Vienkāršie cilvēki saskaras ar bijušajiem sugas brāļiem – pārcilvēkiem, ar dažādām citplanētiešu dzīvības formām, ar negaidīti saprātīgām radībām uz mūsu pašu planētas, ar pašu radītām būtnēm... saprotams, ka Kontakts cilvēcei izraisa milzīgu kultūršoku un milzu satricinājumiem – ētiskiem, ideoloģiskiem, reliģiskiem, sociāliem, politiskiem. Nedrošība, satraukums un beigās – bailes – tieši šīs jūtas pārņem cilvēku, sastopoties ar nezināmo, negaidīto. Bet kāpēc? Iespējams, vajag pilnīgi izmainīt uztveres vektoru?

Viens no pirmajiem Saimaka romāniem, kas sarakstīts gandrīz kā satīrisks pamflets, ir „Gredzens ap Sauli” – savdabīgs X-cilvēku „karš” pret parasto (precīzāk, mietpilsonisko) cilvēci. Vienlaikus – pārdomas par cilvēkiem piemītošajām sliktajām īpašībām – kā ksenofobiju, mēģinājums izprast cilvēka dabas pašu būtību. Vēl asāk parastā cilvēka sadursmes ideja ar savu vairāk attīstīto „alter ego”, kas pārgājis nākošā evolūcijas pakāpē, ir attēlota vienā no labākajiem rakstnieka romāniem „Kas var būt vienkāršāks par laiku?”. Bet „Vilkača princips” daudzejādā ziņā saskaras ar slaveno Hainlaina „Svešo svešā zemē”, stāstot par atradeni, kura apziņā cilvēciskais cīnās ar citplanētisko. Šajās grāmatās skaidri var ieraudzīt divas galvenās Saimaka – īsta sava laika un konkrētās vides dēla - daiļrades šķautnes: no vienas puses – optimistiska ticība cilvēkam, viņa būtības labākajām iezīmēm, no otras puses – visai liela ideālisma deva uz naivuma robežas.

Ne vienmēr Kontakts ved pie miera, visai bieži tas ir konflikts, taču arī te ir varianti. Nav jau obligāti lietas jānoved līdz slepkavošanai, saprātīgs kompromiss arī ir izeja. Sasaucoties ar Aizeka Azimova robotu stāstiem, Saimaka romāns „Atkal un atkal” rāda cilvēku un viņu radīto androīdu konfliktu. Ko gan vairāk var gaidīt no cilvēkiem, kas jau daudzus gadus izmanto „pašu radītos” kā vergus? Iedomājies patēlot Radītāju? Taču tā ir kolosāla atbildība! No otras puses, sacēlušos androīdu pozīcija arī nav bez vainas, jo vairāk tāpēc, ka spēlē iesaistās „trešais spēks”. Grāmatas varonis nokļūst starp karojošo pušu interešu vesera un laktas un kopā ar lasītāju izmisīgi cenšas atrast sapratnes tiltiņu, pa kuru visi varēs iet, gan „vilki”, gan „avis”. Kādreiz jau ir jāizdara izvēle un, kas ir teicis, ka tas ir viegli?

Daudzejādā ziņā satīriskais romāns „Gandrīz kā cilvēki” ir ironisks stāsts par kārtējo citplanētiešu iebrukumu uz Zemi. Izpētot Zemes cilvēkus, viltīgie svešie saprot, ka daudz efektīgāki par zvaigžņu drednoutiem var būt jautri čaukstošās naudas zīmes – un cilvēki gandrīz vai pārdod savu pasauli! Taču ar indīgu ironiju par „kapitālisma dzimumzīmēm” romāns neaprobežojas. Jā, alkatīga vēlēšanās uztaisīt „biznesu” var kļūt par pašiznīcināšanās ieroci, taču ar mātes pienu ieaudzinātais individuālisms, „savas” mājas sajūta, kas ir jāaizstāv, lai tur vai kas, ir īpašības, kas piemīt patiesi brīviem cilvēkiem. Tieši viņi, īstie tradicionālo, Amerikas demokrātisko vērtību nesēji izrādās nepieejami „zelta teļa” kārdinājumam. Kaut gan, bez „labo citplanētiešu” palīdzības arī neiztika.

Romāns „Visa dzīvība - zaļo”, kurā cilvēce stājas kontaktā ar saprātīgiem augiem, cilvēkiem uzdod vēl vienu grūtu izvēli. Pāreja uz jaunu civilizācijas pakāpi saistās ar galīgu atteikšanos no ierastā, „mehanizētā” dzīvesveida, īpaši no ieročiem. Daudziem tāda pieeja ir absolūti nepieņemama, tāpēc galvenā un dabiskā reakcija ir vardarbība. Un atkal pasaules glābšana ir, nevis tuvredzīgo varas pārstāvju rokās, bet vienkārša, tāda parasta amerikāņu „hobita” no dziļiem laukiem rokās.

„Atnācējos” Saimaks spīdoši parāda paša pirmā Kontakta atmosfēru – uz Zemes nosēžas neparasti melni objekti. Noteikti notiek kaut kas neparasts, bet – kas? Romāns var likties sekls, taču tas ir mēģinājums modelēt situāciju, izejot no rakstniekam zināmās apkārtējās īstenības. Rezultāts ir „ražošanas” hronika ar atklātu finālu.

„Pārsēšanās stacija” – Kontakta tēmas apoteoze Saimaka daiļradē, vispilnīgāk atklājot daudzu viņa grāmatu galveno ideju par visu saprātu kopību. Stāsta varonis, kas mīt Amerikas nomalē, īstenībā ir saimnieks starpgalaktikas ceļotāju pārsēšanās stacijai un reizē arī sava veida starpnieks starp dažādām civilizācijām. Cilvēki Saimakam ir tikai viena no saprātīgo būtņu sugām, kas mīt bezgalīgajā kosmosā. Un galvenais uzdevums visu veidu sapiens ir, neskaidrot, kurš labāks, bet kurš sliktāks, bet sataustīt to, kas vieno, lai laikus pasniegtu roku, vai satvertu sniegto, lai būtu gatavs apvienoties ar citu saprātu... Naivi? Iespējams. Taču, ja visi cilvēki no visas sirds pieņemtu šo vienkāršo principu šeit un tagad, daudzus konfliktus un pretstatus būtu iespējams atrisināt mierīgā ceļā.

Par mūžīgiem klejojumiem un Zemi.

Pats slavenākais Saimaka romāns ir „Pilsēta”. Tas ataino elēģiski-skumju Zemes tēlu, kuru cilvēki ir atstājuši, bet kā negribētus aizvietotājus ir nolēmuši vientulībai saprātīgus suņus. Grāmata ir iznākusi ļoti emocionāla, daudzslāņaina, neviennozīmīga – autora optimisms šeit mijas ar traģiskām pārdomām par cilvēka dabu.

„Pilsēta” tika sarakstīta, grūstot ilūzijām... Cilvēce ir gājusi cauri karam, kas aiznesis, ne tikai miljoniem dzīvību, taču ir arī radījis ieročus, kas spēj iznīcināt vairs ne armijas, bet jau veselas tautas... Mani personīgi satrieca, ne tik milzīgais jauno ieroču graujošais spēks, cik acīmredzamais fakts, ka cilvēks savā neprātīgajā varaskārē neapstāsies ne pie kā. Liekas, nav robežas nežēlībai, kuru cilvēki ir gatavi vērst pret sev tuvākajiem... „Pilsēta” nebija iecerēta kā protests (kāda jēga no protestiem?), tā bija fantastiskas pasaules meklēšana, kas spētu nostāties pretī reālajai pasaulei... Kāds ir nosaucis šo krājumu par „apsūdzības aktu cilvēcei”, tāda lieta man pat neienāca prātā, kad es rakstīju stāstus, taču es esmu vienisprātis ar to un uzskatu, ka man bija un ir tiesības iesniegt cilvēcei šo apsūdzības aktu. (Klifords Saimaks.)

„Pilsētā” Saimaks joprojām balansē uz ideālistiskas ticības labākajam un uz vilšanos tajā, mēģinot uztaustīt citu cilvēces attīstības ceļu, nekā pašreizējā civilizācija. „Mani uztrauc, ka tehnikas iespaidā mūsu sabiedrība un pasaules uztvere zaudē cilvēcību,” – raksta Saimaks. [Tiešām, kā raksta kāds cits autors, nospiest pogu, iznīcinot miljonus, ir daudz vienkāršāk, nekā ar zobenu stāties pretī konkrētam cilvēkam – t.p.] Cilvēcība, lūk, zelta atslēdziņa visai lieliskā fantasta daiļradei. Viņa varoņi pat pašās neparastajās situācijās cenšas palikt cilvēki – pat, ja viņi nav cilvēki. Ar „Pilsētu” sasaucas vēlākais Saimaka romāns „Kapsēta” , kurā Zeme ir pārvērsta par planētu-kapuvietu. Šeit var atnest ziedus, atcerēties bijušo varenību un slavu, bet dzīvot kapsētā nevar.

Savā daiļradē saimaks ir aptvēris gandrīz visas mūsdienu fantastikas tradicionālās tēmas: kosmiskie piedzīvojumi („Impērija”, „Kosmiskie inženieri”), ceļojumi laikā („Mastodonija”, „Mūsu bērnu bērni”), dīvainās paralēlās pasaules („Saprāta izdzimteņi”), civilizācijas noriets („Zvaigžņu mantojums”, „Dievu izvēle”), nemirstība („Kāpēc viņus saukt atpakaļ debesīs?”). taču visos viņa darbos varoņi atrodas garīgajos meklējumos, jo bezdomu slīgšana mietpilsonisko prieku dzelmē neizbēgami ved pie degradācijas.

Saimaka pozitīvie varoņi ir līdzīgi karaļa Artūra bruņiniekiem, kuru dzīves jēga bija Svētā Grāla meklējumi. Kas teica, ka tas noteikti bija kauss? Grāls var izrādīties jebkas, kaut vai pūķis! No vienas puses, visu Visuma zinību iemiesojums, no otras – vienkārši lielisks radījums, kas atspoguļo Dzīves varenību. Tāds izrādās arī „Goblinu rezervāta” varoņu galamērķis. Pati populārākā pie mums Saimaka grāmata. Tikko iznākusi krieviski, tā burtiski apbūra padomju lasītāju ar pārsteidzošu un neparastu „brīnumainības” aromātu – ironisku, taču neizskaidrojami pievilcīgu.

Saimaka grāmatu varoņi meklē un, lai kas arī nebūtu viņu ilgotais mērķis – vareni artefakti, kas atver durvis vai nes patiesību („Likteņa rotaļlieta”, „Nešķīstības midzenī”), vai arī atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem („Svētceļojums burvestībās”, „Dzīvo ar visaugstākā žēlastību”), meklējumu rezultāts vienmēr ir viens. Nav vērts meklēt Grālu ārpusē, tas ir iekšā katrā no mums – vajag tikai uztaustīt īsto ceļu. Kliforda Saimaka varoņiem tas, kā likums, arī izdodas, ne līdz galam, ne uzreiz, taču viņi sper pirmos, biklos soļus pa sevis iepazīšanas ceļu. Atklāt un saprast savu dvēseli un sirdi varbūt ir pats svarīgākais?

***
Saimaks mīlēja cilvēkus un ticēja viņiem, aicinot uz dažādu saprātu garīgo kopību, neatkarīgi no ekstremitāšu skaita vai apstākļa, ka ir vai nav astu. Viņš ienīda ksenofobiju un šovinistus, ticēja veselā saprāta uzvarai. Tieši šī ticība labākajam un tajā, ka „kopā mēs uzvarēsim!” ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Saimaka grāmatas gribas pārlasīt pat mūsu ciniskajā laikā. Jo pat viņa skumjākajos darbos vienmēr var saskatīt naivu, taču pievilcīgu optimismu.

Klifords Donalds Saimaks nomira 1988. gada 25. aprīlī Mineapolisā. Viņš palika vēsturē kā zīmīga amerikāņu un pasaules fantastikas personība, kaut arī pēdējos gados viņu kaut kā ir aizmirsuši. Taču, ja pasaule pēkšņi sāk likties pēc odžu midzeņa – izlasiet „Goblinu rezervātu” vai „Gandrīz kā cilvēkus” un dvēselei paliks daudz gaišāk. Kliforda Saimaka maģija joprojām ir dzīva.