Visi esam „mēs”, kas ievēl Saeimu, kura pēc tam izveido valdību. Savulaik no viena grāvja ieskrējām otrā: no muižu tipa kolhoziem sākumā īsti negribējām iet fermera ceļu. Bet galvenais, ka aizmirsām savu galveno bagātību: ekoloģiski tīro lauksaimniecību. Tagad pasaulei pārtiku nav kur grūst. Ja būtu saglabājuši savu ekoloģiski tīro lauksaimniecības rūpniecību, Latvija būtu pasaulē ļoti konkurētspējīga. Mēs, arī es, bijām par praktiskām lietām, taču aizmirsām, ka politikā galvenais ir zeme, uz kuras stāvam, debesis, kas ir virs mums, gaiss, ko elpojam. Simtprocentīga privatizācija bija kļūda – vajadzēja iet arī pa valsts kapitālisma ceļu, izveidot kārtīgus valsts uzņēmumus. Ne tādus, kā padomju laikā, kas patiesībā bija kompartijas kontrolēti uzņēmumi. Varbūt valsts uzņēmums nedod tādu peļņu kā privātais, bet tās būtu garantētas darba vietas un cilvēkiem nebūtu jābrauc projām uz ārzemēm.

Vai jūs nemājat uz pirmskara Ulmaņa laikiem?

Valsts kapitālisms nebija tikai Kārlim Ulmanim, arī citās valstīs. Uz tā pamata Zviedrija uzcēla savu labklājību. Marksisms māca, ka kapitālismā virzību nosaka likumi. Muļķības! Tas virzās tur, kur īpašnieki to bīda. Tāpēc Saeimas vēlēšanās balsoju par zaļajiem zemniekiem, tātad par zemi un debesīm, kaut arī man ne viss ir pieņemams, ko viņi dara. Man laukos Kurzemē ir mājas. Kilometriem apkārt nav no kā pienu nopirkt. Tas ir fakts, kas jākonstatē. Saeimas deputātiem jākonstatē kopējā situācija ar valsti. Tas ir tas, ar ko jāsāk.

Latvijai jau bija vairāk nekā divdesmit gadu laika, lai konstatētu situāciju.

Jāskatās pagātnē, lai saprastu, kas ir tagad. Šobrīd strādāju pie manuskripta par cariskās Krievijas impērijas sabrukumu. Tā nebija vienkārša patvaldība, bet oligarhu impērija. Lielkņaziem bija sadalītas visas sfēras. Tās, no kurām viņi neko nejēdza, viņi realizēja caur armiju un policiju, tās specdienestiem. Šo praksi pēc tam pārņēma Padomju Savienība. Zināma taisnība ir arī Staļinam, kurš teicis, ka kadri izšķir visu. Un tā sistēma funkcionē joprojām. Savulaik Rainis, kuru daudzi uzskatīja par neriktīgu, gribēja reformēt izglītības sistēmu, teica, ka monarhistiskās sistēmas vietā, kur visi klausa priekšniekam, jānāk sistēmai, kura māca, ka katrs indivīds ir patvaldnieks un saimnieks, kas lemj. Tā mums trūkst. Savulaik es šo principi mēģināju realizēt: izlidoju grabēdams ārā no visiem darbiem un amatiem.

Kādas vēstures tēmas šobrīd ir maz pētītas, kurām vajadzētu pievērsties jaunajiem vēsturniekiem?

Pirmā Latvijas brīvības laika pareizticīgo baznīcas galvas Jāņa Pomera slepkavībai 1934.gadā, kam ir liels politisks zemteksts. Krievijas cara Romanovu dinastijas vecākā meita meklēja Latvijā kontaktus. Tajā laikā Rīgā viesojās krievu operas solists Leonīds Sobinovs, kurš arī neskaidros apstākļos tajā pašā laikā nomira pēc Padomju Savienības vēstniecības darbinieku apmeklējuma. Savukārt Latvijas politpārvalde pēc būtības abu slepkavības izmeklēšanai uzlika krustu. Rīga bija viens no krievu emigrācijas centriem. Sev par lielu pārsteigumu arhīvos atradu, ka ar Saeimas lēmumu Latvija maksāja pensijas cara ierēdņiem, arī tiem, kuri cara laikā Latvijā nekad nebija strādājuši. Vajadzētu papētīt arī Paula un Klāras Kalniņu darbību, kas bija cara ohrankas aģenti, kas Raini dancināja kā tādu kaimiņa āzi. Vēl būšu pavisam netradicionāls: cariskā Krievija līdztekus Vācijai, Austroungārijai, ASV bija valstis ar spēcīgi attīstītu demokrātiju, tā modernizējās un humanizējās, notika Stolipina reforma. Tajā laikā Latvijā bija uzplaukums, bet baroni traucēja šeit realizēt Stolipina reformu, viņu ietekmē bija specdienesti, kas lielā mērā arī sekmēja impērijas sabrukumu. Tas bija fons, kādā Baltija ieguva neatkarību.

Kā jūs vērtējat šā brīža vēsturnieku publikācijas?

Draņķīgas, jo pārāk konceptuālas. Kā marksisms, kā Bībele. Neērtas lietas apiet. Jāslēdz Latvijas vēsturnieku komisija, kas strādā Valsts prezidenta kancelejas paspārnē – demokrātiskā sabiedrībā tas ir nepieļaujami. Tā top politiski diktēta vēsture. Valstiskas organizācijas nedrīkst rakstīt vēsturi, tikai akadēmiskas. Es savulaik vēstures pētīšanai un rakstīšanai piedāvāju apgādu un darbu, bet vienkāršāk ir slaukt valsts budžetu.

Kāds krievu avīzes redaktors nesen rakstīja, ka latvieši ir vainīgi pie daudz vairāk krievu nāves nekā krievi – pie latviešu. Norādes ir par latviešu čekistiem un tiem krieviem, kas vainīgi pie latviešu izsūtīšanas.

Diemžēl es nevaru teikt, ka tie ir meli. Latvieši vēsturē sataisījuši milzu šmuces, latvieši ir izpildīgi, viņi kalpo. Bet vienmēr jāskatās, kas deva pavēli šaut.

Jums esot kaudze ar retiem arhīva materiāliem...

Jā, ir – tādi, kas ataino Eiropas līmeņa vēstures jautājumus.

Vai akadēmiska Latvijas enciklopēdija būtu jāizdod?

Vajag. Kaut vai sākumā tikai burtnīcu tipa veidā. Tikai tā var atdzimt humanitārās zinātnes. Belokoņam jau ir pieredze, viņam bija lādzīgs redaktors. Pie pirmā sējuma jau es arī biju piesaistīts. Bet, mīļais Dievs, kādas tur nāca delegācijas, daudz šķēršļu tika likts dažādu duļķu atsegšanai. Taču nav jau kompetentu kadru, kas pie šādas enciklopēdijas varētu strādāt – tie, kas sasmērējušies bezjēdzīgās naudas taisīšanas haltūristu biedrībās, tie, kas raksta nevis tā, kā bija, bet, kā vajag, neder. Pilns internets piemēslots ar dažādām vēstures publikāciju haltūrām, kur atsauces ir tikai uz vienpusējiem avotiem, bieži tie ir tikai čekas cilvēku rakstīti ziņojumi un materiāli. Daudziem vēsturniekiem jau trūkst valodas zināšanu, lai strādātu citu valstu arhīvos.