Monstra mednieku tiesāšana

1907.gada rudens pusē Kanādas provinces Ontario laikraksts publicēja rakstu, kurā vēstīts par to, ka tiesas priekšā stājies kāds Džeks Fudlers, pazīstams kā Džeks Vijolnieks, un viņa dēls Džozefs. Šos cilvēkus apsūdzēja par kādas kri cilts indiāņu meitenes slepkavības mēģinājumu. Apsūdzētie aizstāvējās, apgalvojot, ka viņu upuri bija apsēdis ļaunā vendigo gars un viņai vispār bija palikušas tikai dažas stundas līdz mirklim, kad pati pilnībā pārvērstos baisajā monstrā. Džeks paziņojis, ka ir profesionāls šo asinskāro radījumu mednieks un arī karjerā (1907.gadā viņam, starp citu, bija apritējusi 87 gadskārta) nomedījis 14 īstus vendigo.

Tomēr tiesneši neuztvēra nopietni šādus paziņojumus, tāpēc piesprieda apsūdzētajiem nāvessodu. Tiesa, sodu izpildīja tikai Džozefam, jo viņa vecais tēvs mīklainos apstākļos gāja bojā jau tiesas dienas vakarā. Proti, pastaigas laikā viņš pamanījās aizbēgt no apsargiem, kuri mazliet vēlāk viņu netālu atrada... pakārušos.

Tomēr Kanādas indiāņu ciltis Džeka rīcība itin nemaz nepārsteidza. Leģenda par vendigo pauž, ka ļaunā būtne vienalga nekad neatstātu mierā cilvēku, kurš veicis mēģinājumu to nogalināt. Savukārt Džeka un viņa dēla upura no kri cilts ļaudis apgalvoja, ka attiecīgā sieviete, kuru “mednieki” mēģināja nogalināt, jau drīz pazudusi pilnībā bez pēdām un, visdrīzāk, tomēr esot iespējusi pārvēsties asinskārajā monstrā.

Var piebilst, ka aprakstos sastopamā vendigo āriene patiešām spētu līdz nemaņai nobiedēt pat šķietami visbezbailīgākos ļaudis. Lūk, kā šīs butnes aprakstījuši indiāņu cilts odžibe mednieki: “Gigantiskā būtne ir koku augstumā. Tai ir asi zobi un gari nagi, kvēlojošas acis un gara mēle, visu ķermeni klāj sapinkājusies spalva. Tur, kur gājis vendigo, paliek dziļas, allaž ar asinīm piepildītas pēdas. Vendigo šņācošā elpošana dzirdama vairāku jūdžu attālumā, bet smaka, ko izdala ķermenis, ir līdzīga pūstoša līķa smakai.”

Savukārt vēl citas ziemeļamerikāņu indiāņu leģendas pauž, ka monstra sejā neesot deguna un lūpu, tas esot neiedomājami kārns, turklāt vendigo ķermenis pat šķiet mēreni caurspīdīgs, jo tā kauli un pat sirds esot taisīti no ledus.

Kā kļūst par vendigo

Valda uzskats, ka vendigo mīt biezo mežu dzīlēs, turklāt tādās vietās, kur nemēdz apmesties pat putni. Tostarp būtne ļoti bīstas dienas gaismas, tāpēc savas migas parasti ierīko dziļās alās vai pamestās šahtās, par saviem medījamajiem upuriem izvēloties galvenokārt ceļotājus, meža cirtējus un nejaušus gājējus, uzbrūkot tiem faktiski tikai naktī.

Esot zināms arī tas, ka nolūkoto upuri vendigo varot izsekot ļoti ilgi un pacietīgi, tieši tādēļ nolemtajam nav nekādu izredžu izglābties. To esot iespējams veikt tāpēc, ka monstrs pārvietojas praktiski bez trokšņa, bet vienlaikus gluži vai zibens ātrumā, kā dēļ parasti upuris savu nogalinātāju pamana tikai tad, kad tas jau atrodas neglābjamā tuvumā. Turklāt viens no spēcīgākajiem vendigo ieročiem esot prasme atdarināt izvēleto upuru radinieku balsis, kā arī īpaša svilpošana, ar kuru tas ievilina izvēlēto upuri lamatās, no kurām izkļūt vairs nav iespējams.

Uzsvērts arī tas, ka šo dziļmežu monstrs allaž ir izbadējies, tāpēc upuri aprij praktiski uz vietas, taču īpaši sekmīgu medību gadījumos mēdz veidot arī krājumus, galvenokārt paslēpjot asiņainos gaļas gabalus. Bet nereti vendigo savu upuri nenogalinot uzreiz, bet gan aizstiepjot uz savu midzeni, kur sagūstītajam nabadziņam jāmitinās tik ilgi, kamēr monstrs jūtas pietiekami izsalcis, lai viņu apēstu.

Indiāņu leģendas vēsta arī par to, ka vendigo gars varot iemitināties bez izņēmuma jebkurā cilvēkā, kurš kaut vai vienu reizi pārkāpis īpašo tabu – kaut vai mazliet pagaršojis cilvēka gaļu. Aprakstīts arī tas, tieši kā notiek šāda cilvēka pārvēršanās monstrā. Vispirms nelaimīgo cilvēku sākot mocīt nelāgi murgi un halucinācijas, kas risinās nepartraukti, neapstājoties pat ne uz mirkli. Tad viņa pēdas sāk neciešami sāpēt, kā dēļ cietušais nomet apavus un aizbēg mežā, kur pārvēršas par vendigo – jo citādi no ciešanām atbrīvoties nemaz neesot iedpējams.

Tostarp leģendas vēsta arī par to, ka dažkārt cilvēki paši labprātīgi kļūstot par monstriem. Piemēram, laikā, kad ciltij draudējušas lielas briesmas, drošsirdīgākie kareivji mēguši noslēgt savdabīgus darījumus ar meža dēmoniem, iemantojot vajadzīgo spēku un praktisku neievainojamību. Bet pēc tā, kad ārejais cilts ienaidnieks bija uzvarēts, šiem “brīvprātīgajiem” nācies doties meža biezoknī, kur, protams, viņi pārvērtās briesmoņos, un tādējādi atstrādāja ciltij dāvātās viņpasaules spēku veltes.

Uguns un sudrabs

Pētnieki noskaidrojuši, ka pirmo tā devēto Amerikas misionāru rakstītajās 16.gadsimta hronikās arī pilnā nopietnībā vēstīts par to, ka tajā laikā vendigo pietiekami bieži apdraudējuši gan indiāņu ciemus, gan balto iebraucēju apmetnes. Un katrā ziņā nav bijis viegli atbrīvoties no šiem asinskārajiem cilvēku apēdājiem: tos nav spējis pat nopietni ievainot ne nazis, ne cirvis, ne šķēps un pat ne šaujamieroča lode. Vienīgais, no kā vendigo baidījušies, esot bijusi uguns un sudrabs. Proti, ar minēto cēlmetālu klāts ierocis efektīvi spējis pāršķelt monstru biezo ādu, savukārt pat neliels naktī kvēlojošs ugunskurs allaž droši pasargājis ceļotājus un medniekus.

Taču pilnībā nogalināt vendigo neesot bijis iespējams pat ar sudraba ieročiem. Guvis pat šaušalīgu ievainojumu, monstrs vienmēr spēja pats saviem spēkiem nozust meža biezoknī, kur tam radītās brūces pārsteidzoši ātri sadzijušas. Taču pēc izdziedināšanās un spēku atgūšanas asinskārais dēmons sāka apzināti un gluži konkrēti vajāt savus pāridarītājus, nenomierinoties tik ilgi, kamēr tie kļūst par apēdamiem upuriem.

Lai patiešām likvidētu briesmoni, to vajadzēja dabūt gar zemi, sacirst  gabalos, izraut no krūtīm ledus sirdi un ievietot to sudraba traukā, un, visbeidzot, aprakt ar trauku kādas svētvietas teritorijā. Savukārt visu pārējo, kas tādējādi palicis pāri no gabalos sacirstā vendigo, vajadzēja vai nu sadedzināt sartā, vai iemest tekošā ūdenī.

Tādas bija Ameriku iekarojušo kristiešu versijas.