Interesanti fakti par Ziemassvētku eglīti un Jauno gadu.

Eksistē daudzas leģendas par Ziemassvētku eglīti, kas saistītas ar garu vai vietu, kur dzīvo gars, kā arī ar leģendām par Dzīvības koku un Laba un ļauna atzīšanas koku.

Pašas populārākās leģendas varonis ir vācu reformācijas kustības vadītājs Martiņš Luters. Reiz Ziemassvētku vakarā viņš gāja mājās cauri mežam,. Vakars bija skaidrs un zvaigžņots. Tas bija tik skaisti, ka viņš nolēma šo skaistumu ienest arī mājā, tāpēc atnesa savai ģimenei eglīti, piestiprināja pie tās biezajiem zariem daudzas sveces, kuru uguntiņas bija līdzīgas zvaigznēm debesīs.

 

 

Eksistē leģenda par to, kāpēc mēs izrotājam eglīti ar spīguļojošu, sudraba serpentīnu. Sen-sen esot dzīvojusi laba, nabadzīga sieviete, kurai bija daudz bērnu. Vakarā pirms Ziemassvētkiem viņa izpušķoja eglīti, taču viņai bija ļoti maz rotājumu. Taču naktī uz eglītes bija pabijuši zirnekļi un, rāpjoties no zara uz zaru, savilkuši tīklus. Pateicībā par sievietes labestību, Kristus bērniņš svētīja koku un zirnekļu tīkli pārvērtās spīdošā sudrabā.

Eksistē versija, ka Sala Tēti pirmie izgudroja huņņi: viņiem bija dievs Jerlu, kas katra gada pirmajā dienā nonāk uz zemes. Šajā dienā vajadzēja izrotāt mājas ar eglītēm, tāpēc ka egle huņņiem bija svēts koks. Tā nu sanāk, ka šai tradīcijai ir jau pieci tūkstoši gadu. Huņņi to arī atnesa uz Eiropu. Pēc tam viņus sakāva un viņi palika tikai Bavārijā, kur dzīvoja līdz XVI gadsimtam, ne ar vienu nesajaucoties. Tieši no Bavārijas Jaungada eglīte arī “atnāca” uz visām Eiropas valstīm.

Pirmā eglīšu rotāšana parādījās mūsdienu Francijas teritorijā Elzasā; kā saka vēsturnieki, tad tas notika 1605. gadā. Hronikas liecina: “Ziemassvētkos šeit mājās uzstāda eglītes, bet to zaros kar rozes no krāsaina papīra, ābolus, cepumus, cukura gabaliņus un serpentīnu”. Daudzskaitlīgā protestantu kopiena Virtembergas apgabalā pārņēma šo tradīciju. Pamazām tā izplatījās visā Vācijā, bet pēc tam – visā Eiropā.

Tomēr, sākumā egles parādījās tikai bagāto augstmaņu un tirgotāju mājās. Ar visdažādākajiem rotājumiem rotāja ne tikai eglītes, bet arī priedes, ķiršu koku un dižskābaržu zarus. Pirmais stikla rotājums – lode – tika izpūsts Tīringijā (Saksijā) 16. gadsimtā. Rūpnieciska eglīšu rotājumu ražošana sākās tikai pagājušā gadsimta vidū [acīmredzot domāts 19. gs. -t.p.], turpat Saksijā. Prasmīgi meistari izpūta rotājumus no stikla, grieza no kartona zvaniņus, sirsniņas, putnu un zvēru figūriņas, lodes, čiekurus, riekstus, kurus pēc tam krāsoja ar košām krāsām.

Visā pasaulē Ziemassvētku eglītes izrotāt sāka nosacīti ne tik sen – 19. gadsimtā. Tieši tad mūžzaļās skaistules sāka regulāri pušķot Francijas, Vācijas, Anglijas, Norvēģijas, Dānijas un Krievijas valdnieku pilīs. Par vienkāršo cilvēku rotu eglīte kļuva tikai 19. gadsimta otrajā pusē.

Krievijā Jauno gadu sāka svinēt 1. janvārī pēc Pētera Lielā pavēles 1700. gadā. Pirms tam Jaunā gada sākumu atzīmēja 1. septembrī. Pētera I rīkojumā bija teikts: “Nozīmīgās un braucamās ielās pie vārtiem un mājām ir jāizliek dažus rotājumus no  priežu, egļu un kadiķu kokiem un zariem, jāšauj no maziem lielgabaliem un ieročiem, jālaiž raķetes un jādedzina ugunis. Bet cilvēkiem bez rocības katram vismaz pa vienam kokam vai zaram pie vārtiem ir jāpieliek”. Šos svētkus ar eglīti (kaut arī Pētera Lielā laikā eglītes nerotāja, rotāja tikai lielākus vai mazākus zarus), rotājumiem un karnevāliem krievu tauta ļoti iemīļoja.

XIX gadsimta 30. gados eglītes mājās svētku laikā ienesa tikai Pēterburgas vāciešu ģimenēs. Publiski galvaspilsētā svētku egles parādījās tikai 1852. gadā. XIX gadsimta beigās eglītes kļuva par galveno rotu pilsētu un lauku mājās, bet XX gadsimtā tās jau kļuva neatdalāmas no ziemas svētkiem. Taču 1916. gadā Ziemassvētku eglītes krita nežēlastībā. Tāpat kā Tēvijas kara laikā muižniecība atteicās no Napoleona valodas, tā arī imperiālistiskā kara laikā Svētā sinode aicināja patriotus nelikt mājās durstīgos kociņus, tāpēc ka tie esot atnākuši no vācu tradīcijām.

1918. gadā pret egli cīņu uzsāka padomju vara – taču jau kā pret buržuāzisku māņticību. Ziemassvētku pasakās nebija ne Sala Tēva, ne ziemas nāras Sniegbaltītes – sasalušo ūdeņu jaunavas. Tikai viena reliģija: Ziemassvētku grots, Bētlemes zvaigzne, eņģeļu koris un dievišķie brīnumi, kas sūtīti tikai labiem bērniem. Tomēr daudzi turpināja svinēt Ziemassvētkus slepus.

Turklāt saglabājās pagāniskā tradīcija – ķekatās iešana Ziemassvētku vakarā.

Eglīte palika aizliegta līdz pat 1935. gadam, kad parādījās ideja: svinēt, nevis Ziemassvētkus, bet Jauno gadu. Bētlemes zvaigzne kļuva par sarkano, piecstaru zvaigzni un zem krāšņajām eglītēm valsts pēc Staļina pavēles kopā ar Sala Tēti sagaidīja 1935. gadu pēc Kristus dzimšanas. Taču 1. janvāris par brīvdienu kļuva tikai 1949. gadā.

Vispār eglītes rotāšanas tradīcija ir ļoti sena, vairāk nekā 2000 gadu veca. Agrāk cilvēki uzskatīja, ka visi koki ir apveltīti ar labiem spēkiem, ka tajos dzīvo labie gari. Cilvēki gribēja pielabināties šiem gariem un kāra kokos cienastu un dāvanas. Mūžžaļā egle citu koku vidū ieņēma īpašu vietu: tā bija svētais centrs, “pasaules koks”, kas simbolizēja pašu dzīvi un jaunu atdzimšanu no tumsas un krēslas. Agrāk rotaļlietu vietā kāra kokos dažādus augļus, piemēram: ābolus – auglības simbolu, riekstus -  Dieva gribas neizdibināmības zīmi, olas – dzimstošās dzīvības, harmonijas un pilnīgas labklājības simbolu.

Anglijā Henriha VIII galmā 1516. gadā tika uzstādīta egle no zelta, ko rotāja rozes un granātāboli. Bet pirms tam Anglijā Ziemassvētku priekšvakarā (šī paraša ir saglabājusies līdz šodienai) bija paradums izgreznot mājas ar akmens ozoliem vai usnēm, efejām un āmuļiem vai sausseržiem.

Centrālajās Anglijas grāfistēs uzskatīja, ja pirmā akmensozola lapiņa, kas ienesta mājās, izrādīsies durstīga, tad gada laikā mājās valdīs saimnieks, ja lapas būs gludas, tad – saimniece. Uzskatīja, ka akmens ozols atbaida raganas.

Arī paradums skūpstīties zem āmuļiem ir radies Anglijā. Katru reizi, kad jaunais pāris skūpstījās zem āmuļa zara, jaunais cilvēks norāva kādu ogu; kad ogas beidzās, beidzās arī skūpsti. Tagad izrotātās istabās āmuļu pušķi ir pat uz lampām un lustrām un pēc parašas jūs varat noskūpstīt cilvēku, kas stāv istabas vidū zem āmuļa buķetes.

Skandināvijas valstīs āmulis ir galvenais Jaungada svētku varonis. Tā zarus parasti nokrāso ar sarkanu vai “sudraba” krāsu, piekar pie tā stilizētas divas sirdis un izrotā ar lentām.

Francijā Napoleona I brālis Žeroms Bonaparts, esot Vesfāles karalis pušķoja egli ar krāšņām dāvanu vēstulēm, bet viņa galma favorīti varēja tās paņemt. Pirmā egle Francijā tika novietota Tuilrī dārzā. Līdz šim laikam Francijā un Provansā uz eglītes karina koši krāsotas olu čaumalas.

Jaunais gads ir viens no senākajiem svētkiem, tāpēc ap viņu ir radušās ļoti daudz leģendas. Dažas no tām ir pat apstiprinātas.

Laikam ikviens pazīst tādus Jaungada personāžus kā Sniegbaltīte un Sala Tētis. Ja pirmā tēla vēsture slēpjas gadu simtos, tad par viņa skaisto pavadoni kļuva zināms pavisam nesen. 1873. gadā A, Ostrovskis uzrakstīja savu lugu “Sniegbaltīte”, taču sākumā viņa bija Sala Tēva meita un tikai ar laiku pārvērtās par mazmeitiņu. Kāpēc un kad tas notika nav zināms, bet šodien nevieni Jaungada svētki neiztiek bez šiem brīnumu personāžiem.

Mēs ļoti mīlam pušķot eglīti ar visādiem vizuļiem, bet neiedomājamies, kāpēc meža skaistulei ir jāizskatās tieši tā.

Ir leģenda par nabadzīgu sievieti. Jaungada priekšvakarā viņa gribēja izrotāt eglīti, lai iepriecinātu savus bērnus, taču nebija ar ko. Tad viņa sāka lūgt Dievu. Kristus izdzirdēja viņas lūgšanas un palūdza zirnekļus izaust skaistus sudraba tīklus. No tā laika eglīti sāka izgreznot ar visādiem serpentīniem, “eņģeļu matiem” un citām spīdošām lietiņām.

Citā kalendāra sistēmā, ko lietoja Senajā Babilonijā, īstais Jaunais gads sākās jaunu Mēnesi. Pēc tā sekoja pirmā pavasara diena martā. Tajā laikā Jauno gadu kā arī citas svinības, kas bija ar to saistītas, svinēja 11 dienas. Katra no tām bija cita tipa svētki, kas parasti nozīmēja atdzimšanu, ziedēšanu un jauno lauksaimniecības kultūru sezonu. Romiešu kalendārs mainījās katru reizi, kad kāds imperators nolēma ko mainīt, kamēr Mēness kalendāra vietā sāka lietot Saules kalendāru. Ar Romas senāta aktu Jaunais gads tika pārcelts uz 1. janvāri.

Visizplatītāko produktu vidū, ko ēd, sagaidot Jauno gadu, ir kāposti, jo to lapas simbolizē uzplaukumu. Liellopu un cūkas gaļa arī simbolizē labklājību. Āzijas kultūrās pusnaktī ir jāapēd rīsa sauja, lai pārvilktu uz Jauno gadu veiksmi.

Daudzi ir dzirdējuši, ka pirmie cilvēki, ko sastapsiet Jaunajā gadā jums nesīs veiksmi vai tieši otrādi. Tāpēc Jauno gadu jācenšas sagaidīt ģimenes lokā vai ar draugiem. Ar cilvēkiem, no kuriem zini, ko gaidīt.

http://fishki.net/comment.php?id=104370