Radošās dzīves galvenais notikums izrādījās 1988. gadā, kad arheologs — paleolīta pētnieks sāk nodarboties ar biosfēras koncepcijas attīstību un tās pāreju V.I. Vernadska izgudrotajā terminā — noosfērā (tajā pašā laikā nepārtraucot nodarboties ar arheoloģiju). Noformulējis priekšstatus par noosferoloģiju, pagaidām vāji apzinātu filozofijas novirzienu. Radījis antropogeosfēras teoriju un noosfēras veidošanās koncepciju [Noosfēra ir viss tas, ko uz Zemes ir radījis cilvēks — vismaz kaut kā tā — t.p.]. Darbs noosferoloģijas nozarē apmierina vēlmi nodarboties ar humanitārām problēmām un ģimenes tradīciju — trīs iepriekšējās paaudzes nodarbojās ar dabas zinātnēm.

Galvenās intereses filozofijā un zinātnē: metafizikas problēmas; kultūras teorijas, sabiedrības un pārējās dabas attiecības; zinātnes vēsture, starpkultūru kontakti.

134 publikāciju un periodikā publicētu darbu, tajā skaitā 4 monogrāfiju autors. Autors vairākām populārzinātniskām grāmatām par Krievijas vēsturi, grāvēju ciklam par mūsdienu Sibīriju. Viskrievijas politiski -sabiedriskās kustības «Eirāzija» biedrs [Te nu gan īsti nav skaidrs, kāpēc? Viņa grāmatās nejūt saistību ar šo savā ziņā impēriski-fašistisko kustību — t.p.]. Ekoloģiskās akadēmijas, Sanktpēterburgas zinātnieku savienības biedrs, Starptautiskās Noosfēras akadēmijas Krasnojarskas nodaļas priekšsēdētājs.

Aizraušanās: ceļojumi, krāsu fotogrāfija, stāstu, garstāstu un romānu rakstīšana, sarunas ar māti, sievu, bērniem un citiem gudriem cilvēkiem.

Divas reizes šķīries, ir četri bērni.

Savās grāmatās izvirza pamatīgu Krievijas vēstures gaitas kritiku, kuras pamatā ir Maskavijas varas pozitīvo faktoru noliegums. Viņaprāt, Krievija ir savā attīstībā izvēlējusies sliktāko no variantiem. Viduslaikos pastāvēja vēl divi krievu politiskie, kultūras centri: Ziemeļrietumkrievija — Novgorodas feodālā republika un Dienvidrietumkrievija — Polijas-Lietuvas lielvalsts, kas sevī ietvēra arī Kijevas Krievzemi. Ja Maskavija nebūtu tās pieveikusi, tad Krievija varēja izveidoties par normālu, Eiropas tipa demokrātiju. Otro, nāvējošo triecienu Krievijai esot devis Pēteris Lielais ar savām absurdajām, prorietumnieciskajām reformām, kas pēc būtības, no augšas ar varu uzspiestās, bija gluži kā «mērkaķošanās», nevis īstas reformas, tāpēc radīja tautā noliegumu pret visu rietumniecisko un rezultātā noveda pie Lielā Maskavas mīta par Rietumiem, kas to tikai vien vēlas, kā iznīcināt Krieviju, jo ir tai ienaidnieks Nr.1.

Protams, šādi uzskati izsauc arī ļoti daudzu lasītāju negatīvu vērtējumu, kamdēļ Burovskis tagad tiek dēvēts par visai .

Ar viņa grāmatām var iepazīties minētajās saitēs, visvairāk - pēdējā:

http://www.ladoshki.com/?books&author=1067

http://www.ladoshki.com/?books&author=1067&mode=a

 http://oz.by/books/more1076979.html

http://oz.by/books/more1023605.html

http://oz.by/books/more1099892.html

 http://ssmirnoff.nm.ru/burovsky.html

http://rus.delfi.lv/news/entertainment/books/article.php?id=23464404

http://prochtenie.ru/index.php/docs/413

 http://shop.top-kniga.ru/persons/in/1938/

Vismaz es Andreju Burovski iepazinu, izlasot viņa grāmatu «Krievija, kuras nebija 2. Krievu Atlantīda». Sērijas pirmās grāmatas autors ir krievu rakstnieks — arī fantasts Aleksandrs Buškovs, atšķirībā no Burovska — zvērināts impērists.

Burovskis šeit un citās grāmatās par Krievijas vēsturi attīsta rakstā augstāk minētās idejas.

Fantastikas (drīzāk — šausmeņu) cienītājiem interesi var izraisīt grāmatu sērija «Sibīrijas šausmas». Vismaz 7 grāmatas. Pirmā sarakstīta kopā ar Buškovu, otrās autors ir tikai Buškovs, bet pārējām — tikai Burovskis, sērijā ir savākti reāli spoku stāsti no visas Sibīrijas, bet trīs grāmatās — paša Burovska piedzīvojumu fantastikas — mistikas romāni: «Nemodiniet guļošo taigu», «Taiga asarām netic» un «Sātaniskais gredzens», pēdējais gan nestāsta par Sibīriju, bet par Zālamana gredzena meklēšanu. Principā jau lubenes, bet lasīt, īpaši — spoku stāstus — interesanti.

Pašas jaunākās Andreja Burovska grāmatas, tikpat skandalozas un — politnekorektas (O, te nu sāk parādīties Burovskis kā eirāzists! Tāda, lūk, politiskā evolūcija...), ir veltītas cilvēces un konkrēti — Krievijas iespējamai nākotnei.

«Vai būs Nākotne? Biedējošais nākamības vaigs» un «Nākotnes cilvēks. Kādi mēs kļūsim?» - tādi, lūk, nosaukumi. Pirmajā grāmatā autoru uztrauc tā dēvētā civilizāciju sadursme.

«Ņujorkā tagad dzīvo vairāk īru, nekā Īrijā, vairāk ebreju, nekā Izraēlā. Minhenes centrā reti dzirdēsi vācu valodu — varbūt tikai priekšpilsētu «guļamrajonos». Parīzē, aiz centrālajiem, «tūristu» rajoniem — ebreju, marokāņu, alžīriešu, melno, turku, poļu, korsikāņu rajoni. Netīrība... dažādas valodas, tikai — ne franču... Arī Maskavā var sastapt to pašu — dažās priekšpilsētās krievu valodu dzird reti...

2025. gadā apmēram 50% no Eiropas un ASV iedzīvotājiem sastādīs emigranti no Dienvidiem [Te nu autors stipri pārspīlē, lai gan tendence ir tāda — t.p.]. Mazākais ekonomiskā stāvokļa pasliktinājums (bet tas ir neizbēgams) — un šīs diasporas sāks dzīt laukā vai diskriminēt. Vai nonāks līdz pilna apjoma pilsoņu kara?...» (A. Burovskis.)

Un te fragments no otrās grāmatas:

«Dzīves ilgums turpina augt. Tuvākā nākotnē parādīsies cilvēku populācijas, kur dzīves ilgums stabili būs virs 100 gadiem. Ja jums tagad ir 35, tad pilnīgi iespējams, ka jūsu tagad dzimušie bērni nodzīvos līdz XXII gadsimtam, bet mazbērni — līdz XXIV. Tomēr, jūsu bērnam un mazbērnam būs vēl sliktāka veselība, kā jums. Viņiem būs vēl sliktāki zobi, vēl smagāka neiroze, vēl agrāk attīstīsies hipertonija, viņi vēl biežāk saaukstēsies no vismazākā caurvēja. Taču neskatoties uz visām kaitām, ja viņus nenogalinās teroristi — tad dzīvos viņi divas reizes ilgāk par jums. Un tā nav fantastika! Tā ir realitāte...» (A. Burovskis.)

Tādu nākotni mums sola krievu filozofs.

Varbūt kādam ir būtiski iebildumi?