Jā, man ir celtniecības inženiera diploms un pedagoģijas maģistra grāds, pagājušā gada sākumā pēc kārtējās algu "apcirpšanas" pametu darbu arodskolā, jo kā pedagoģe nopelnīju tikai par kripatu vairāk nekā ierindas "simtlatnieks". Kļuvu par bezdarbnieci, kas darbu nemaz īsti nemeklēja, un tagad laimīga sēžu Vecpiebalgas lauku klusumā un rakstu. Katru darba dienu vismaz septiņas astoņas stundas. Joprojām dzīvoju no rokas mutē, taču nu vismaz nekur nav jābrauc un savu darbu plānoju pati. Par to, vai tas ir normāli, ka, palaidusi tautās trīs nopietnus, Latvijas vēsturei veltītus romānus (patlaban top ceturtais par vienu no dižākajiem latviešiem Kronvalda Ati), tāpat kā agrāk skolotājas amatā, tā tagad rakstnieces godā garajos periodos, kamēr top jauna grāmata, esmu spiesta dzīvot uz vīra rēķina, cenšos daudz neprātot. Mūsu valstī, kur augsti kvalificēti, apzinīgi pedagogi algas ziņā nostādīti vienā no pēdējām vietām un valsts valodā jaunradītās literatūras nozare kādubrīd vienkārši "izkrīt no ratiem", ir acīm redzams. Kāds teiks – pati vainīga, vajadzēja meklēt izdevīgāku biznesa nišu, kurā darboties. Taisnība. Bet man ļoti patīk tas, ko patlaban daru! Prātoju – ja strādātu par štruntīgu būvinženieri vai īgnu, dzīves garlaikotu tāmētāju, vai sabiedrībai spētu dot vairāk? Noteikti ne. Toties pati būtu krietni turīgāka. Tas gan.

Misija vai darbs?

Vai un kam vajadzīgs mūsdienu latviešu rakstnieka darbs? Mans uzskats – noteikti vajadzīgs, jo nespēju iedomāties pasauli bez grāmatām! Zinu, ka tā domā daudzi, viņu vidū arī jaunieši, jo pēdējā laikā izplatītais uzskats, ka "jaunie vispār nelasa", nav taisnība. Cita lieta, ka lasāmviela bieži mainījusi formu, izskatu un saturu. Parunājot ar vidusskolas latviešu valodas skolotāju, tomēr pārņem pesimisms. Literatūras stundas nedēļā vairs tikai divas (!), vidusskolas kursā pārsvarā ārzemju gabali, bērnus pie grāmatām jāspiež ar varu, ņemot talkā dažādas viltības (Blaumaņa noveles izlasīšanas vietā – filma, romāna analīzes vietā – ziņojums, kuru var "nokačāt" internetā, domraksta vietā – 400 vārdu eseja utt.). Nacionāla valsts, latviskā identitāte, patriotiskā audzināšana? Ja jaunie necienīs un, atļaušos teikt, nemīlēs savā valodā rakstītu vārdu, kas notiks ar šo nāciju pēc simts gadiem?!

Kam savu darbu velta latviešu rakstnieks? Vispirms jau citam latvietim. Mūsu grāmatu tirgus, reāli domājot, ir tik mazs, ka rakstnieks, tikai tajā darbodamies, turīgi dzīvot nevarēs nekad. Vēl vairāk. Brīvajā tirgū latviešu rakstniecībai bez valsts atbalsta vienkārši nav iespējams pastāvēt!

Kā tad galu galā ir – vajag vai nevajag mums to latviešu literatūru? Skaidru un noteiktu atbildi "no augstajiem plauktiem" joprojām nedzird. Bet tas ir pirmais un galvenais, kas valsts vīriem un sievām, savu sirdsapziņu un skaidro saprātu palīgā ņemot, steidzami jānoskaidro, kamēr kāds vēl ir gatavs būt par rakstnieku Latvijā, nevis lasīt sēnes Īrijā!

Ulmaņa laikā bija ļoti spēcīga valsts politika, kas atbalstīja nacionālās literatūras nozari. Arī patlaban pie varas ir nacionāļi, galu galā kultūras ministre pārstāv Nacionālo apvienību...

Kam vajadzīgs konkrēti mans kā latviešu rakstnieces darbs? Pašas priekam? Lielā mērā, taču būtu aplami apgalvot, ka cenšos tikai savu ambīciju dēļ. Vai tas izklausīsies pārāk lecīgi, ja teikšu, ka vēlos uzrunāt līdzcilvēkus, cerot viņus iedvesmot atklāt no jauna un dziļāk iemīlēt mūsu skaisto, bagāto valodu, stiprināt tautisko pašapziņu? Arī izglītot, aprakstot izcilas, bet nepelnīti aizmirstas vēsturiskas personības un svarīgus Latvijas pagātnes notikumus, padarīt kaut par kripatiņu, kaut vai tikai domās savstarpēji iecietīgākus, saprotošākus, vienotākus, labākus? Man nav svarīgi, vai manas grāmatas ir tulkojamas. Rakstu latviešiem. Un savējie saprot, atsaucas sirsnībā. Pēc grāmatas "Skolas Līze" izlasīšanas, kas vēsta par Matīsa Kaudzītes mūža mīlestību, vienu no spilgtākajām pirmās atmodas laika sabiedriskajām darbiniecēm Līzi Rātminderi, daudzi, arī jaunieši, teicās no jauna ņemt rokās "Mērnieku laikus". Vai tas nav gandarījums un prieks? Neapgāžama patiesība – kurš nezina savu pagātni, tam nav izcilas nākotnes.

Laiks iet, 
kašķi nebeidzas

Nesen, atgriežoties no ilgākas prombūtnes ārzemēs, protams, meklēju interneta lapās visu, kas mūsu rakstniecības vidē jauns. Spraiguma netrūkst – pirms laiciņa uzjundītie oriģinālliteratūras nozīmības un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējuma sadalījuma problēmjautājumi papildinājušies ar dižapgāda "Zvaigzne ABC" valdes priekšsēdētājas Vijas Kilblokas izteikumu aktīvu apspriešanu un kādas milzīgi ambiciozas jaunās latviešu rakstniecības zvaigznes (to nesaku ar ironiju) sašutuma izvirdumiem, kas tiek aktīvi un, kā ierasts, nežēlīgi aizskaroši komentēti visos portālos.

Nu jā, plēšanās un kašķēšanās latviešiem asinīs. Nedod Dievs, ja kādam ies labāk par pašu! Ar netīru mietu tāds jānotriec zemē un skaudībā un nenovīdībā jādauza, kamēr ielāgo, ka nav ko rāpties pie treknāka kumosa. Ja visi nabagi, tad visi – taisnībai jābūt!

Par to gribu uzrakstīt turpinājumā. Tikai no mazliet cita viedokļa. Ja tevi atstāj nabagos, tad būtu skaidri jāzina un jāsaprot, par ko. Jo tie mieti jau, kā par nelaimi, mētājas visapkārt nepieskatīti...

Nebeidzamais stāsts

VKKF piešķīrumu dalīšana latviešu literatūras nozares darboņiem jau rak-stīts un runāts gana daudz. Temats kā karsts kartupelis – kurš paķer mutē, tas pamatīgi apsvilinās un vēl ilgi dziedē pumpas uz mēles. Nevienam uz pieres nav uzrak-stīts, cik viņš godīgs vai negodīgs, un, kurš nav pieķerts, tas nav zaglis. VKKF mājiņa ir aizslēgta, durtiņas, lodziņi ciet, un neviens no malas nevar saprast, kas mājiņā iekšā notiek un kāpēc.

Rakstniece un žurnāliste Eva Mārtuža pirms kāda laika mēģināja aizslēgtajā mājiņā spraukties pa šķirbu iekšā (lasiet publikāciju "Paradīzes atslēgu turētāji" laikrakstā "Latvijas Avīze", 26.08.2010.), gandrīz no Rakstnieku savienības izlidoja par saviem lūriķes centieniem.

Laikam taču jāpieņem kā aksioma – VKKF viss notiek go-dī-gi, un beidziet vienreiz kasīties ap šo nabaga fondu, kuram jau tā visi finansējumi apcirpti līdz plikai ādai.

Tikai jautājums – kāpēc interese par principiem, pēc kādiem sadala naudu literātu atbalstīšanai, ir tik asi jāapkaro? Fonda mājas lapā gribētos izlasīt, kāda žanra darbs iecerēts, cik apjomīgs, cik aktuāls, kādi ir cien. rakstnieka iepriekšējo grāmatu panākumi, cik lasītas tās ir bibliotēkās, cik izpirktas grāmatnīcās (tas būtu objektīvs rādītājs, kurš uzreiz aizbāztu mutes skeptiķiem – grāmatas taču tiek rakstītas lasītājiem, un tieši viņu pieprasījums pēc konkrētā garadarba ir pirmā liecība, ka tas vispār nepieciešams). Saprotams, arī jauno autoru vai, piemēram, cittautiešu darbiem nepieciešams atbalsts, taču arī to iespējams sakarīgi paskaidrot, nevis uzrakstīt: "Radošā stipendija dzejniekam Žoržam Uaļļikam jaunā dzejas krājuma "Redzu dzirdu klusēju" veidošanai. 1600.00". Ko es, pilsone no malas, secinu? Žoržs, aptuveni rēķinot, sešus mēnešus nu dzīvos, saņemot pieklājīgu algu (skolotājiem par likmi nav vairāk!) un radot dzeju. Kaut kā smieklīgi izklausās. Turklāt – kurš ir dzirdējis, kas ir Žoržs Uaļļiks? Man paskaidroja, es tagad zinu – talantīgs, jauns autors no Pēterburgas. Labi, lai tiek Žoržam no Pēterburgas, ja Latvijā jauno, talantīgo deficīts, bet kāpēc to nevarētu publiski padarīt zināmu arī citiem? Pašiem taču būtu vieglāk, un piekasīgajiem līdzpilsoņiem mutes ciet.

Kronvalds nav aktuāls...

Skaidrs, ka grāmatas iecere, tās mākslinieciskā vērtība un radošais pienesums tautiešu apziņai nav kartupeļu maiss, kura saturs precīzi nosverams un kvalitāte viegli nosakāma. To jau mēs visi, gan VKKF atbalstītie, gan atraidītie skribenti saprotam. Taču – jo precīzāki svari, jo ticamāks mērījums. Jo skaidrāki vērtēšanas kritēriji, jo adekvātāks piešķīrumu uztvērums. Tik nesalīdzināmām lietām, kādas ir rakstnieku ieceres, vienotus kritērijus patiešām grūti izvirzīt, tomēr tam taču VKKF ir profesionāli eksperti!

Starp citu, vai nebūtu godīgāk, ja par ekspertiem sabiedriskā kārtā piestrādātu, piemēram, mūsu daudzo bibliotēku darbinieki, elektroniskā formā nobalsojot par katru stipendijai izvirzītā darba ieceri? Viņi vislabāk redz, kas cilvēkiem reāli nepieciešams.

Un beidziet stāstīt, ka, izdodot tā saucamo sēnalu literatūru, mēs pazeminām vidējā latvieša IQ! Pareizi man Kiviča kungs aizrādīja, kad twiterī diezgan kritiski novērtēju viņa aktivitātes rakstniecības lauciņā – nav jau neviens raksta gabals Bībele, kuru senos laikos spieda lasīt ar varu.

Domājat, cilvēki neaptver, kas viņiem vajadzīgs? Ja nejauc kopā banānus ar kartupeļiem, viss nostājas savās vietās. Arī VKKF 
ekspertiem nav jāizliekas, ka pasaulē eksistē tikai un vienīgi elitārā literatūra. Varbūt kāds no viņiem domā, ka, atzīdams pretējo, pats kļūs mazāk inteliģents?

Kad beidzās iepriekš pieminētā Rakstnieku savienības sēde, kurā izskatīja Evas Mārtužas uzdrošināšanos iedziļināties VKKF lietās, tika publiskots tās valdes lēmums: "... aicinām VKKF strādāt pie fonda attiecībām ar sabiedrību, skaidrojot savu darbību publiskajā telpā un savus lēmumus, sevišķi noraidījumus, projektu pieteicējiem, rūpīgi izvērtējot formulējumus."

Mani pieteikumi KKF finansējuma iegūšanai ne reizi nav atbalstīti. Pēdējais iesniegtais projekts, kurā lūdzu atbalstu romāna rakstīšanai par dedzīgo tēvzemes patriotu un latviešu valodnieku Kronvalda Ati, tika noraidīts, jo esot "mazāk aktuāls iesniegto projektu kontekstā". Projekta izvērtēšanas laiks aptuveni sakrita ar valodu referenduma laiku, un mūsu Valsts kultūrkapitāla fonds pasaka, ka valodas kopējs Kronvalds – tas nav aktuāli! Neuzstāju, ka manu darbu noteikti vajadzēja atbalstīt, taču šis formulējums tiešām lika rokām nolaisties – ko te vispār vēl piebilst?

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=355393:bt-par-rakstnieku-vai-tmtju&catid=92:literatra&Itemid=207

Der izlasīt arī.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=355245:latvijas-nkotne-bez-kultras&catid=87:aktuli&Itemid=202