Zēns bija ļoti ziņkārīgs, ar veiklu prātu un neremdināmām piedzīvojumu alkām, gribot iegūt atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem. Skola visbiežāk uz tiem atbildēt nespēja, tāpēc Henrijs bēga no stundām, smacīgo klases telpu vietā dodot priekšroku pastaigām pa apkārtni un dažādiem interesantiem eksperimentiem. Ne vienmēr tie beidzās sekmīgi, taču tas neapturēja Indianu. Ar māti, maigu un vienkāršu sievieti Indiana nepazina bēdas. Viņa dievināja dēlu un piedeva viņa daudzās nerātnības. Taču tuvas attiecības ar tēvu viņam nekādi neveidojās. Henrijs Voltons Džonsa-vecākais bija stingrs, mēģināja pakļaut jaunekli ar autoritāti. Pēc Annas Džonsas nāves jau tā saspringtās tēva un dēla attiecības galīgi sabojājās.

Lai atgūtos no ģimeni skārušās nelaimes, Džonsi pārceļas uz Jūtu, kur Indiana dzīve kardināli mainās. Dodoties pārgājienā ar bojskautu grupu, jauneklis satiek “melno” arheologu grupu un gandrīz neiegūst vērtīgu, konkistadoru laiku relikviju – Koronado krustu. Te viņš iemācās rīkoties ar pletni, iegūst rētu uz zoda un sāk paniski baidīties no čūskām. Atr vienu vārdu sakot, kļūst par gandrīz tādu pašu Indianu, kādu mēs pazīstam un mīlam. Nobriedušais Džonss izspurdz no ģimenes ligzdas un dodas meklēt piedzīvojumus.

Arheoloģija kā kaisle.

Džonss sākumā pabeidz Čikāgas universitāti, bet vēlāk Sorbonnu. Pēc tam viņš kļūst par profesionālu arheologu un sākt braukt apkārt pa pasauli arheoloģisku ekspedīciju sastāvā. Kā saka pats Džonss, lielāko laika daļu arheologs pavada bibliotēkās un arhīvos, lasot vecus rokrakstus un grāmatas. Brauciens uz vietu ir zinātnieka darba fināla daļa, kas gan var izstiepties daudzu nedēļu, mēnešu un pat gadu garumā. Un nav garantijas, ka ekspedīcija vainagosies ar panākumiem, bet krustiņš kartē norādīs, kur guļ apslēptā manta.

Senās vērtības ne vienmēr guļ vienā vietā, gaidot arheologu. Dārgās rotas, leģendāri ieroči un kulta priekšmeti regulāri maina savus īpašniekus. Un daudziem no tiem līdzi velkas asiņainas pēdas. Tos sargā burvestības un lāsti, tie slēpjas neaizsniedzamās vietās, kas pilnas lamatām, tos sargā briesmoņi vai kareivīgas ciltis, kas tikai to vien gaida, lai notvertu un pamielotos ar kārtējā “viesmākslinieka” miesu, kas iecerējis iegūt dārgumus savā īpašībā. Bet kamēr zinātnieks ar grūtībām šķetina meklējumu kamolu, pa viņa pēdām iet konkurenti.

Jau pirmās Indiana ekspedīcijas rāda, ka senlietu meklēšana ir saistīta ar briesmām. Senie ieroči, faraonu, sultānu un imperatoru dārgumi, citas seno laiku relikvijas pievilina ne tikai arheologus. Indiana bieži satiek negausīgus avantūristus, asinskārus bandītus, visāda veida krāpniekus. Cilvēkus, kuriem senlietām ir nevis zinātniska, bet tikai naudas vērtība.

Galvenie Indianas pretinieki bija nacisti, kas klejoja pa pasauli, meklējot relikvijas, kas dod mistisku spēku. Vācu arheologu metodes bija novatoriskas: viņi vazāja līdzi arheoloģiskās ekspedīcijās veselas armijas ar smago bruņu tehniku. Džonsam rasu pārākuma ideoloģija bija sveša un ienīsta. Tāpēc tikšanās ar vāciešiem Indianam visbiežāk atgādināja, nevis zinātniskus disputus, bet plaša mēroga kaujas, kurās visi līdzekļi ir labi. Cik esesiešus Indiana ir izslēdzis no spēles, saskaitīt ir grūti – iespējams, ka nelielu armiju. Pēc Otrā pasaules kara Indianam parādās jauni pretinieki – padomju izlūki, kuri amerikāņa Džonsa acīs neko īpaši neatšķiras no vāciešiem.

Ne Indianam apvainot vāciešus un krievus par zinātnes jaukšanu ar politiku. Džonss arī pats nereti sadarbojās ar izlūkdienestiem un iejaucās politiskajās intrigās. Arī mānīšanās viņam nav sveša. Džonss ir uzdevies par eksotisku preču tirgotāju, pazīstama aviokonstruktora kalpu, noziedznieku un pat tēlojis einuha lomu Djagiļeva baleta trupā. Taču viņa konkurēšanai ar superlielvalstīm ir tīri profesionāls raksturs. Viņš piedalās sacīkstēs “ar apdzīšanu”, cenšoties neļaut ienaidniekiem iegūt senlietas, kas varētu mainīt vēstures gaitu.

Sasniegumi arheoloģijā.

Indianas arheoloģisko atklājumu saraksts pārspēj iztēli. Savā karjerā doktors Džonss ir pamanījies atrast tik daudz artefaktu, ka viņa savāktā kolekcija varētu kļūt par pamatu lielākajam senlietu muzejam. Viņam par labu runā fakts, ka visiem viņa meklējumiem ir tikai zinātniski mērķi. Indiana netirgo relikvijas kolekcionāriem, kas nezina, kur likt naudu.

Laikam nav palikusi neviena Bībeles relikvija, kas nav pabijusi Indiana Džonsa rokās. Vēl jaunībā, 1914. gadā jauneklis Turcijā atrod Kaina nazi, ar kuru Bībeles varonis nogalina savu brāli Ābelu. Irākā, 1934. gadā Indina atrod Mozus brāļa Ārona spieķi. Pēc leģendas, ar tā palīdzību var atrast, ko vien grib, īsts dārgums apslēpto mantu meklētājiem un “melnajiem racējiem”. Vēlāk arheologs atrod paša Mozus spieķi, taču saturēt to neizdodas, nūja pārvērtās par čūsku un aizlīda savās darīšanās.

Pat Indianam ir gadījušās neveiksmes. Četrdesmit gadus – no 1918. gada Indiana nesekmīgi medīja milzīgu briljantu “Pāva aci”, kas pēc leģendas esot piederējis Maķedonijas Aleksandram. Indiana nespēja saglabāt arī Ēģiptē uzieto Derības škirstu – lādi, kurā glabājās akmens plāksnes ar dievišķajiem baušļiem, ko Mozus bija saņēmis no Dieva Sinaja kalnā. Šķirstam vija tik liels maģiskais spēks, ka faktiski to varēja saukt par masu iznīcināšanas ieroci – kas gan darbojās tikai pret nelabojamiem grēciniekiem.

Daudzi Indianas atklājumi pārvērta pasakas par īstenību, apstiprinot, ka agrāk uz Zemes ir dzīvojušas mītiskas būtnes un dievi. Cik gan nav vērts Vienradža rags un skandināvu dieva, Odina dēla Baldra gredzens! Vēlāk arheologs atrada leģendāro karaļa Artūra zobenu – Eskaliburu, bet pēc tam arī Čingizhana zobenu. Grieķijā viņš atrod Zelta aunādu un “Zemes nabu” - akmeni, ar kura palīdzību Delfu orākuls pareģoja nākotni.

Džonss māk iegūt neaprēķināmi vērtīgos dārgumus, burtiski izraujot tos no ienaidnieka deguna priekšas. Vācu nacistiem viņš atņēma Filozofijas akmeni, kas varēja pārvērst svinu zeltā un atdzīvināt mirušos. Esesiešiem netika arī Svētais grāls – kauss, kas savam īpašniekam dāvāja mūžīgo dzīvošanu. Kopā ar Likteņa šķēpu, ar kuru leģionārs Longins caurdūra Jēzus ķermeni, Grāls varētu dot savam īpašniekam neierobežotu varu. Nav brīnums, ka Hitlers tā vēlējās to iegūt sev.

Vīrs un mīlnieks.

Indiana pievilka skaistas meitenes kā magnēts. Gudrinieces un skaistules, kuru vidū bija princeses un aktrises, spiedzes un rakstnieces, koķetes un pareģes, centās iekarot arheologa sirdi. Draudzenes – kura likteņa spiesta, kura arī pēc pašas gribas – devās kopā ar Indiānu līdz pasaules malai, palīdzot meklējumos, iedvesmojot uz varoņdarbiem.

Ģimenes laimi doktors Džonss izbaudīja ar savu seno draudzeni Merionu Reivenvudu, kas dzemdēja viņam dēlu – Henriju Džonsu-trešo. Pēc tam mūsu varonis mazāk iesaistās avantūrās un uz daudziem gadiem mazina savu piedzīvojumu meklētāja kāri.

Inteliģents un skolotājs.

Indianas dzīve sastāv ne tikai no vieniem piedzīvojumiem. Pirmkārt, viņš ir zinātnieks un inteliģents, kas pasniedz daudzās koledžās un universitātēs. Jau jaunībā Džonss bija poliglots un zināja divdesmit septiņas valodas. Bez galvenajām Eiropas valodām, viņš perfekti zināja krievu, arābu, turku, svahili, latīņu un ķīniešu valodu. Indiana nekad neaizmirsa mākslu. Visu dzīvi viņš mīlēja džazu un kinematogrāfu. Retajos atpūtas mirkļos viņš ņem rokās saksofonu, lai uzspēlētu melodiju “Dedz, zvaigznīte, dedz”.

Draugs un ienaidnieks.

Vēl jaunībā, Ēģiptē Indiana iepazīstas ar cilvēku vārdā Lourenss, kam tolaik vēl nebija iesaukas “Arābijas Lourenss”. Lourenss iemāca jaunietim mīlēt arheoloģiju un seno civilizāciju noslēpumus.

Vēlāk Indianam ir divi labākie draugi, ar kuru palīdzību viņš tiek ārā no daudzām likstām. Tie ir Salahs Mohammeds Feisels el-Kahirs un Markuss Broudijs – uzticami pārinieki, stipra aizmugure un jaunu, interesantu uzdevumu piegādātāji. Taču varoņa panākumi arheoloģijā rada arī skaudību. Par Indianas “niknāko draugu” kļūst Renē Belloks, ar kuru viņi kopā mācās Sorbonnā. Zinātnieku ceļi ātri šķiras: atšķirībā no cēlā Džonsa Belloks kļūst par krāpnieku un avantūristu. Galu galā tas izspēlē ar viņu ļaunu joku: cenšoties iegūt savā īpašumā Derības šķirstu, viņš nokļūst elles liesmās.

Cienījams sekotājs.

Indiana Džonss ir varoņa-avantūrista tēls, kas veidojies no daudziem citiem līdzīgiem tēliem. Viņam bija daudz priekšgājēju kino un literatūrā, no kuriem viņš ir paņēmis pašu labāko.

Par Indianas literāro prototipu var uzskatīt Henrija Hagarda romānu sērijas varoni – Alanu Kvotermeinu – mednieku, ceļotāju un tirgoni. Kvotermeins devās pašos bīstamākajos melnā kontinenta nostūros, kur vienmēr atklāja seno civilizāciju noslēpumus. Dažas Indianas rakstura iezīmes ir mantotas no profesora Čelendžera, ko ir izdomājis Artūrs Konans Doils – stūrgalvis un fantazētājs, kas atklāja Zudušo pasauli, kur līdz mūsu dienām ir saglabājušies dinozauri.

No kinovaroņiem Indianam Džonsam vistuvākais bija Freds Dobss no filmas “Sjeramadres dārgumi”, ko tēloja neatkārtojamais Hemfrijs Bogarts. Arī “Inku noslēpuma” varonis Harijs Stīls ārēji ir izspļauts Indiana Džonss: daudz piedzīvojusi platmale, apbružāta ādas jaka, soma ar garu siksnu, pelēkas bikses, revolveris, iedegums, trīsdienu bārdas rugāji.

Reāls cilvēks.

Arī reālu prototipu Indianam Džonsam nav mazums. Ko tik ir vērts amerikāņu zoologs Rojs Čepmens Endrūss, Ņujorkas Dabas vēstures muzeja kurators. Līdzīgi kā Džonsam Endrūsam bija avantūrista daba un šarms, viņš mācēja noskaņot sev par labu mežonīgās ciltis un finanšu dūžus, un apburošas sievietes. Lai papildinātu sava muzeja kolekciju, viņš izmantoja visu ko: kad vajadzēja, tad labu vārdu, kad vajadzēja, tad – pistoli. Diezgan negaidīti par otru Indiana Džonsa prototipu var tikt uzskatīts – vācietis Oto Rāns, nacists un biedrības “Anenerbe”biedrs, kas bija vai jucis ar Grāla kausa meklējumiem. Indianas visumā viņš noteikti būtu viens no ļaundariem.

Var atcerēties arī Hairamu Bingemu, kas atklāja inku pilsētu Mačupikču; senās Ēģiptes pētnieku Džovanni Batistu Belconi; Dienvidrietumu Āzijas senās vēstures speciālistu Robertu Breidvudu un pat Hovardu Kārteru – Tutanhamona kapenes piratklājēju.

Iztēles auglis.

Vēl kad “Zvaigžņu kari” neeksistēja pat kā scenārijs, Džordžs Lukass bija izdomājis zinātnieku-avantūristu vārdā Indiana Smits. Vārdu “Indiana” arheologs ieguva par godu... Lukasa sunim, kas atspoguļojās arī izdomātajā varoņa biogrāfijā. Smitam bija jākļūst par piedzīvojumu seriāla varoni, kas būtu līdzīgs trīsdesmito gadu telefilmām, kuras režisors skatījās bērnībā. [uzpeld jautājums: - - Vai 1930. gados bija telefilmas? - t.p.] Taču šis projekts apsīkst.

Atkārtoti Lukass par savu varoni atceras 1977. gadā, kad kopā ar Stīvenu Spīlbergu atpūšas Havaju salās. Spīlbergs ieminas, ka sapņo uzņemt filmu par Džeimsu Bondu, uz to Lukass atbild, izstāstot savu veco stāstu par arheologu, kas meklē Derības šķirstu. Spīlbergam patika viss, izņemot uzvārdu, tajā dienā Indiana kļuva par Džonsu.

Ne Lukass, ne Spīlbergs pagaidām nav uzdrošinājušies nosaukt Indiana Džonsa nāves datumu. Iespējams, ne jau velti varonis ir dzēris ūdeni no Grāla kausa. No viņa vēl joprojām var gaidīt jaunus, vēl grandiozākus piedzīvojumus. Un ir taču vēl Henrijs Džonss-trešais, kas var turpināt tēva iesākto.