Kanādiete Džesika Foksa, slaida meitene ar spicām ausīm, tumšām, bordo krāsas acīm un uz pieres uztetovētu frāzi elfu valodā skaidro, kāpēc tas viņai ir vajadzīgs. „Bodihakings ir ķermeņa izmainīšana saskaņā ar iekšējiem priekšstatiem par sevi un pasauli, - viņa runā, - es vienkārši esmu radījusi ideālo sevi. Manas acis tādas paliks vienmēr, jo lēcas man ir ieaudzētas”.

Viņas vīrs Ross Fokss ir uzlabojis sevi ar ragiem un bālu tetovējumu uz sejas – tas atgādina mikročipa rakstus. „Ragus var izveidot vienkārši, - viņš paskaidro, - divas silikona lodītes ievieto zem ādas, muskuļus tās neskar. Tos var nedaudz kustināt, diskomfortu nejūt”.

Silikona ieliktņi un elfa ausis ir tetovēšanas salonu rutīna. Taču ir tetovēšanas un pīrsinga meistari, kas apguvuši pēdējos trendus, sauc sevi par „cilvēku ķermeņu inženieriem”. Priekšmetu katalogā, kur redzams, ko viņi var ievietot zem ādas, ir: lodītes, sirsniņas, zvaigznītes, kastetes un pat ķēdīte no lodītēm, kas uz galvas rada seksti. Ir silikona ieliktņi, kas imitē čūskas ādu. Viņi uzņemas implantēt arī mikročipus – ar radiosignāla frekvences noteicēju un bezvadu sakaru ierīci var ieprogrammēt čipus visdažādākajiem mērķiem: atvērt elektroniskās slēdzenes, uzglabāt datus, pārsūtīt tos uz draugu smārtfoniem, tikai pamājot ar roku... Februāra bodihakeru konferencē implantēt sev čipu un kļūt par kiborgu – būtni, kas savā ķermenī satur tehnoloģijas, varēja jebkurš, kas vēlējās.

Zvaigzne zem ādas.

Trešās, starptautiskās konferences „BodyHackingCon” dalībnieki ar prieku rādīja pēdējo gadu jaunumus – tumsā cilvēki paceļ rokas un uz katras delnas ārpuses zem ādas mirgo kādas piecas sarkanas gaismas diodes. Šo ierīci sauc par „Ziemeļu zvaigzni”. Tā sāk spīdēt, ja tai tuvina magnētu. Pēc īpašnieku vārdiem pietiek, lai sevī zvaigzni iedegtu desmit tūkstoš reizes.

Bodihakeri ir apsēsti ar vēlēšanos paplašināt cilvēka vienveidīgās ārienes robežas un vēlas paplašināt mums doto maņu orgānu spektru. Viņus iedvesmo ne tikai supervaroņi no komiksiem, bet arī dzīvnieki.

Iegūt sonāru kā delfīns, redzēt tumsā kā kaķis, sajust magnētisko lauku kā putni, infrasarkano spektru – kā čūska... Bodihakeru vidū ir daudz tādu, kuri runā, ka tehnoloģijas neatdala viņus no dabas, bet tieši otrādi, tuvina tai. Taču ir arī tie, kuriem tuvas ir tieši tehniskās iespējas.

Piemēram, Alans demonstrē karoti: tā gandrīz ir - kā pielīmēta viņa pirkstam. Pirkstu spilventiņos viņam ir implantēti rīsa grauda lieluma magnēti, ko ietver silikons. Bodihakeris var sajust elektromagnētiskos laukus (magnēts sāk vibrēt) un ar aizvērtām acīm just mikroviļņu plīts tuvumu. „Vēl es māku dažādus jautrus trikus, ko rādīt bārā, - Alans pārskaita. – Tukšu skārdeni ar vienu pirkstu varu pacelt”. Daži var pārvērst savu magnētu sonārā. Te vajadzīgs ultraskaņas attāluma sensors. Ja to novieto tumšā istabā, tas sūtīs elektromagnētiskos impulsus. Tad jūs ar savu magnēta pirkstu jutīsiet, kur atrodas gulta, un, cik tā ir liela.

Pirkstos iedzīvinātie infraskaņas sensori var noteikt siltu priekšmetu atrašanās vietu. „Nevar saprast, kāpēc Aizsardzības ministrija vēl nav ieinteresējusies par to, - kiborgi joko, - var taču pabāzt pirkstu aiz stūra un saprast, vai istabā kāds ir vai nav”.

Bodihakeru grupa mikrobiologa Gabriela Lisinas vadībā sauc sevi par „Zinātni masām”. Viņi pārsteidza konferences dalībniekus, parādot nieru šūnas kaut kādā šķīdumā: šūnas var palikt stabilā stāvoklī desmit dienas bez ledusskapja. Lisina vispār ir slavens ar saviem eksperimentiem. Iedvesmojoties no dziļūdens zivju spējām, pateicoties īpašai ķīmiskais vielai viņu acīs, redzēt, Gabriels ievadīja savā acu ābolā noteiktu ķīmisku kokteili un pēc divām stundām spēja redzēt cilvēkus tumsā 20 metru attālumā. Patiesībā šīs spējas Gabrielam ātri pazuda. Toties tagad, intensīvi lietojot vitamīnu A2 un sarežģītu diētu, viņš mācās redzēt infrasarkanajā spektrā.

No invaliditātes līdz mākslai.

Ar bodihakingu pārsvarā ir apsēsti fiziski veseli cilvēki, taču staru kustībai deva tie, kuri ar tehnoloģiju palīdzību centās atgūt zaudētās spējas. Viens no viņiem ir režisors Robs Spenss, kurš sagaidīja BodyHacking Con viesus ar smagu skatienu no sarkanās acs kameras: to, ko uzņēma viņa mākslīgā acs, viņš tūlīt demonstrēja smārtfonā. Robs kļuva akls ar vienu aci 9 gadu vecumā (nelaimes gadījums), 34 gadu vecumā viņš aci izoperēja, nolēmis kļūt par pirmo aiborgu. „Es neaizrautos ar bodihakingu, ja nebūtu zaudējis aci, - viņš runā. – Bērnībā es mīlēju filmas par kiborgiem. Tāpēc arī nolēmu apmainīt pazaudēto aci ar kameru. Es nejūtos kā supercilvēks. Esmu vienkārša pakaļa ar kameru acī”.

Šodien pats pazīstamākais kiborgs ir kustības guru – mākslinieks Nils Harbisons. Subtīlais vīrietis dzeltenās biksēs, rozā žaketē un zaļā futbola krekliņā. Virs pieres viņam ir tausteklis, kas līdzinās skudras antenai. Tausteklis ir iedzīvināts pakausī. „Es piedzimu nespējīgs atšķirt krāsas, - Nils dalās pieredzē, - mana pasaule ir pelēka. Taču jau 12 gadus man ir šī elektroniskā acs. Šis devējs nosaka krāsas frekvenci, nosūta informāciju skaņas signāla veidā uz čipu pakausī un es dzirdu krāsu pateicoties kaula skaņas caurlaišanas spējām”. Sākumā Nils iegaumēja notis un krāsu nosaukumus, pakāpeniski tas pārgāja uz krāsu sajūtu caur skaņas uztveri. Nils dzird jau vairāk par 360 krāsām. Tagad viņš savai uztverei ir pievienojis arī infrasarkanos un ultravioletos spektrus. „Es sāku redzēt krāsainus sapņus. Es sapratu, ka manas smadzenes ir savienojušās ar programmnodrošinājumu... Parastās skaņas sāka pārvērsties krāsās. Telefona zvanu es dzirdu kā zaļo krāsu...” Vēl Nils rada cilvēku skaņu portretus. Ieraksta cilvēku izskatu ar notīm. Viņam sanāk veseli koncerti no sejām. Bez tam, viņš glezno mūziku un balsis. Viņa izstādēs populāras ir divas gleznas – Martina Lutera Kinga runa un Hitlera runa: nacistiskie aicinājumi no humānistiskiem atšķiras ar lielāku oranžās un zaļās krāsas daudzumu...

„Mēs saņemam zināšanas no sajūtām, - mākslinieks runā, - un, paplašinot sajūtu diapazonu, attiecīgi palielinās arī zināšanas. Dzīve kļūst interesantāka, kad mobilo telefonu iespēju pavairošanas vietā mēs sākam izmantot sava ķermeņa iespēju pavairošanu. Es aicinu jūs padomāt, kādas vēl sajūtas jūs gribētu, lai jums būtu. Es aicinu jūs kļūt par kiborgiem. Jūs nebūsiet vientuļi!”.

Arī pats Nils nav vientuļš. Kopā ar savu spāņu draudzeni – horeogrāfi Munu Ribasu - viņš ir radījis organizāciju Cyborg Foundation. Tā strādā trīs uzdevumu dēļ – palīdz kļūt par kiborgiem, aizsargā kiborgu tiesības un propagandē bodihakingu kā mākslu un sociālo kustību.

Muna Ribasa arī ir kiborgs. Par tādu viņa kļuva mākslas dēļ. Viņas rokā ir iedzīvināts devējs, kas vāc informāciju par planētas seismoaktivitāti, Muna jūt zemestrīces katrā Zemes punktā ar magnitūdu virs 1,0. „Dzīve – tā ir kustība, - Muna deklarē. – Kustība ir neizbēgama un vairums gadījumos neredzama. Mēs nejūtam, kā griežas planēta, kā zem mums kustas tektoniskās plātnes. Zemestrīces ir kā planētas sirdspuksti. Vājas, nesajūtamas zemestrīces notiek katru dienu. Un es nodomāju, ka būs satriecoši – transformēt šo Zemes kustību cilvēka ķermeņa dejā”. Pati pazīstamākā Munas performance ir „Gaidot zemestrīci”. Ja nenotiek zemestrīce, nesākas arī deja. Vāji grūdieni – Muna kustas līgani un lēni, spēcīgi – dejo ātrāk un agresīvāk.

Tomēr Munas performances iespaido cilvēkus daudz mazāk, kā Steliosa Arkadiu parādīšanās – viņš ir cilvēks... ar trīs ausīm. 71 gadu vecais Alternatīvās laboratorijas radītājs Austrālijas Kērtina Universitātē gribēja kļūt tuvāks visai cilvēcei un padarīt sevi par tās ausi. 2010. gadā viņš ķirurģiskā ceļā uz kreisās rokas uzaudzēja sev ausi (zem ādas ievadīja īpašu karkasu, kas gadu gaitā apauga ar audiem). Viņš domāja ievietot savā ausī mikrofonu, ar ko cilvēki varētu klausīties skaņas pa Wi-Fi, kur vien Stelioss neatrastos. Pagaidām nav sanācis (pirmais eksperiments neizdevās, jo sākās asinssaindēšanās), taču cilvēks ar trīs ausīm no grūtā uzdevuma nav atteicies.

„Kapteinis kiborgs” un viņa komanda.

Kiborgu konferenci varētu uztvert kā dīvainu epatāžas publikas sanākšanu, ja tai nepievērstu uzmanību nopietnas organizācijas. Tā BodyHackingCon goda viesis bija ASV Aizsardzības ministrijas Perspektīvo pētniecības projektu pārvaldes Bioloģisko tehnoloģiju nodaļas direktors Džastins Sančess. Viņš, kā tika anonsēts, nodarbojas ar medikamentozu un neirotehnoloģisku ārstniecības līdzekļu meklēšanu, lai ārstētu paralīzi un insulta sekas. Publiski viņš par sevi pastāstīja nedaudz vairāk.

„Mēs esam šeit, lai padalītos ar savām zināšanām ar cilvēkiem, kas atrodas augošās bodihakinga zinātnes avangardā, - direktors Sančess paziņoja žurnālistiem. – Protams, gribam uzzināt no viņiem, kas jauns ir noticis šajā nozarē”. Izskatās, ka „lielie tēvoči” vēro augošo kiborgu paaudzi.

• Cilvēka un tehnoloģiju apvienošanās – kā kustība – ir neizbēgama, neapturama un nemanāma, arī Muna Ribasa ir par to pārliecināta. – Bieži nemanot, tāpēc ka cilvēkiem jau ir neredzama zemapziņas saikne ar tehnoloģijām. Mēs taču jau sakām – „man ir nosēdusies baterija” tā vietā, lai sacītu – „manam telefonam ir nosēdusies baterija”.

Biohakinga galvenais zinātniskais ideologs ir brits Kevins Vorviks, kibernētiķis, Voriksas Universitātes profesors, kur viņš vada Fizisko un inženieru pētījumu nodaļu. Viņu sauc par „Kapteini kiborgu”. Darbu virziens – dzīvo neirosaišu apvienošana ar mehāniskajām, tas ir, cilvēka un mašīnas apvienošana. Viņa darbus apspriež diskusiju paneļos pie ASV prezidenta par bioētiku un nākamajiem sasniegumiem. Pats sevi par kiborgu Vorviks sevi pārvērta jau 1998. gadā, kad zem ādas implantēja čipu, kas var kontrolēt durvju atvēršanu, gaismas un ūdenssildītāju ieslēgšanu. Kā arī datora ieslēgšanu un darbu. („Sākumā, kad es atnācu mājā, dators man teica: „Sveicināti, profesor!” – Vorviks smējās. – Tagad mēs esam kļuvuši tuvāki un viņš saka; „Sveiks, Kevin!”)

Vēl Vorviks sev rokā ir implantējis masīvu no 100 elektrodiem, kas rezultātā ir pieslēgti viņa nervu sistēmai. Pateicoties ierīcei, viņš spēja pa internetu vadīt robota roku, kas atradās Atlantijas okeāna otrā pusē, ASV. Profesors saspieda roku Eiropā, bet robots atkārtoja viņa darbību Amerikā. Elektrodu masīvs bija implantēts arī zinātnieka sievas rokā: kad sieviete kustināja roku vai pirkstus, „Kapteinis kiborgs” juta šo kustību kā elektriskus impulsus savā rokā.

• Ja jūs vēlaties būt kiborgs, Vorviks saka, - mums ir tehnoloģijas! Mēs varam pieslēgties jūsu smadzenēm un sūtīt signālus uz citu kontinentu. Tās nav nākotnes tehnoloģijas, tās ir šodienas tehnoloģijas. Kāpēc mēs joprojām sazināmies ar vārdiem? Mūsu smadzenes ir pilnas ar elektrību! Taču tā nez kāpēc pārveidojas mehāniskās mēles un gaisa kustībās! Kāpēc mums neiemācīties sazināties pa tiešo ar elektriskajiem impulsiem? Cilvēkam būs superspējas, superatmiņa un superspēks. Planētu kontrolēs kiborgi, cilvēki nebūs dominējošs veids. Kurš vēlēsies būt cilvēks, ja varēs būt pārcilvēks?

Vispār, ne visi kiborgi ir vienisprātis ar savu Kapteini. „Es nesaprotu, kāpēc ir jānodala kiborgus no cilvēkiem, - piemēram, saka Tims Kennons, kurš ir dibinājis austrāliešu kompāniju „Grindhouse Wetware”, un, kurš ir - implantējis sev kādu duci visādu gadžetu veidus, no gaismas diodēm līdz čipiem. – Kāpēc mums atsevišķas tiesības un likumus? Ja tu rokā implantē čipu vai magnētu, tu taču nepārstāj būt cilvēks, nezaudē cilvēciskās vērtības, morāli, līdzcietības spēju. Galu galā, mēs paplašinām cilvēku sajūtu robežas, nevis kļūstam par tehnoloģiju piedevām”