Kilometru no viņiem, dīvainajā kompleksā, prom devās uzpildes cisterna, un tehniķi uzmanīgi mazgāja rokas gumijas cimdos zem spēcīgām ūdens straumēm no šļūtenēm. Kalsns, dzīslains cilvēks tumšā kombinezonā, klaudzot pazolēm pa stāvu trapu, pazuda īsspārnu aparāta kabīnē, kas bija it kā piekabināts virs trīsstūra milzeņa fizelāžas. Tur, izgaismotajā pilota ligzdā, viņš noklikšķināja tumblerus. Uz pults iedegās zaļas kontrollampiņas. Tas nozīmēja: melnā stāvmalu bumba īsspārnu mašīnas iekšienē – pilnīgi kārtībā. Slēpjot sevī urāna balonu niķeļa apvalkā un viltīgas formas sprāgstošās lēcas.

Obrests Novotni pakustināja plecus – baltais gumijotais skafandrs sēdēja diezgan labi. «Atcerieties, jums ir jāatriebjas par barbariski iznīcinātām Fāterlandes senajām pilsētām!» – Himlers viņam pateica uz atvadām. Palīgi nolaida virsū masīvu, līdzīgu teitoņu, mucveidīgu vairogu ar caurspīdīgu sejsegu. Iešņācās pienākošais skābeklis – dzīvības nodrošināšana jau sen noregulēta kā pulkstenis. Novotni zināja uzdevumu no galvas. Koordinātes ieejas punktam atmosfērā... Kurss – uz radiobāku... Bumbas nomešana – virs Ņujorkas un uzreiz – dzinēja forsāža lēcienam pāri Klusajam okeānam un Āzijai. Kalendārs uz sienas rādīja 1947.gada 12.aprīli...

Minētais nekad nebija. Taču tas varēja notikt. Jo 1940-to vācieši pienāca pie kara kosmonautikas sliekšņa. Vispār, labāk par visu pēc kārtas...

Un tā, ja gribi zināt, ko maksā tā vai cita pēdējo laiku civilizācija – apskaties tās radītās spārnotās mašīnas. Mums teica, ka Savienība bija atpalikusi valsts, netīru komunistiņu un piedzērušos vaņku-krāvēju, kirzas zābaku un vatētu telogreiku sakopojums. Mums saka, ka Rietumi ir stiprāki un gudrāki par mums. Pie kam kā pēc 1917.gada tā arī pirms tā.

Jā, bija divas pasaules. Viena – amerikāņu, balstīta uz judaiski-talmudisko, tirgus garu, uz ienākumu,peļņas un naudas prioritātes. Ebreji pieslēdzās tās veidošanai tikai pagājušajā gadsimtā. Bet iedzimtie baltie amerikāņi – tie ir puritāņi protestanti, kuri bēga no Anglijas septiņpadsmitajā gadsimtā. Bet protestantisms ta ir tikai kristietības mutācija, visai tuva garā jūdaismam. (skeptiķus aizsūtīsim pie rietumu socioloģijas klasiķā kapitālā darba, pie Maksa Vēbera «Protestantisma ētikas un kapitālisma gara»). Amerikāņi – ASV dibinātāji nodēvēja savu valsti bez saknēm par «Jauno Izraēlu », bet paši sevi – «Dieva izredzēto tautu », dodot saviem bērniem senebreju vārdus: Isaija, Izekila, Mozus un Ābrams. Tāpat kā ebreji, viņi lasīja vispirms Veco Derību, pirmo Bībeles daļu ar Mozus piecām grāmatām un izraēliešu praviešu vēstulēm. Lūk kāpēc ebreji ātri ierakstījās amerikāņu civilizācijā, mūsu gadsimtā sagrābjot visas reālās ASV varas sviras – bankas, presi, izglītību, kultūru, vēlēšanu mašinēriju un jurisprudenci.

Šai janku-sionistiskai, banku-biržu civilizācijai līdz 80-to beigām pretstāvēja īpaša impēriskā civilizācija, kura tā arī nespēja noformēties. Nezinoša ne fondu tirgu, ne banku procentus. Kura pat zem Marksa komunisma uzlidojuma tomēr glabāja bizantiski-pareizticīgās saknes. Tā, kā reiz atnestā no citas zemes kristietība skaisti un līgani apvija seno Dņepras rusu pagānisko ticību.

2

Mūsu civilizācija radīja aviācijas tehniku, kura ne tikai neatpalika no amerikāniskās, bet arī to pārspēja. Jo taču pasaulē stiprākais bumbvedējs Ту-160 radās ne jau tukšā vietā. Viņš ārējo stipri atgādina citu Tupoļeva lidmašīnu – pirmo pasaulē virsskaņas pasažieru laineri Ту-144, šo pērkona bultu. Ту-144, pasaulē pirmais laineris-virsskaņieks, tika radīts 1960-jā. Tas kļuva par krieviskās, impēriskās aviakonstruktoriskās tradīcijas iemiesojumu – ielikt mašīnā risinājumus pusgadsimtu uz priekšu, apsteigt laiku.

Ту-144 jūs atradīsiet to, kas pēc tam tiks pielietots kara aviācijā, nākotnes tehnikā. Titāna konstrukcijas. Kvorumēšanas sistēma. Kas tas tāds? Tas ir, kad uz borta katra kontrolmēramā sistēma četrkārtīgi rezervēta, bet vadības kompjūteri uz borta nevis viens, bet septiņi. Un visi lēmumi tiek pieņemti tādā kā «parlamentā», «ar balsu vairākumu». Viltus signālu un tehnisku traucējumu varbūtība novesta līdz minimumam.

Pašlaik kvorumēšana, šis «kibernētiskais parlaments», tiek pielietota uz visām kaujas lidmašīnām.

Pirmo reizi pasaulē uz Ту-144 indikācija ar kontrollampu palīdzību tika dublēta ar «mašīnas balsi», kura brīdināja pilotus: kad izlaist šasijas, kad – ieslēgt pretapledojuma sistēmu, kad – radiobāku. Vai paziņoja, ka lidmašīna nosliecas prom no nosēšanās līnijas.

1996.gada martā Žukovskā ar pompu attēloja Ту-144 lidojumu atjaunošanu. Šoreiz – par amerikāņu firmu «Lokhuda» un «MakDonnel-Duglas» naudu. Jo dzimtajai demokrātiskajai valstij naudas priekš aviācijas nav.

Amerikāņi paziņoja: tehniskie risinājumi, kas ielikti Tupoļeva 1968.gada mašīnā, būs pareizi arī XXI gadsimtā. Un tāpēc viņi, sabāzuši «simt četrdesmit ceturtdaļu» supersarežģītas aparatūras, ar lidojumu palīdzību uz tā izstrādās III tūkstošgades pasažieru lidmašīnu. Pie kam ne druskas no lidojumos iegūtās informācijas krievi pēc līguma nesaņems.

Tādēļ Rietumiem arī vajadzīgas visas mūsu reformas. Demokrātija un tirgus vajadzīgi tikai tāpēc, lai mūs izspiestu un pēc tam izmestu. Uz visiem laikiem iznīcinot krievu aviāciju un unikālās konstruktoru skolas.

Viņi zina, ko dara. Jo krievi ar viņu ģenialitāti, apmātību un neticamu attapību spējīgi smagi viņus sasit konkurencē. Kā civilajā, tā arī militārajā. 80-to vidū, caurskatot mūsu zinātniskos žurnālus, amerikāņi skaidri saprata: vajag kaut ko darīt, vajag uzspridzināt Sarkano impēriju no iekšienes. Savādāk viņa var tik kolosāli izrauties, ka pasaule satrūksies. Un par vienu no šādiem izrāvieniem vajadzēja kļūt kosmonautikas «otrajam zaram».

3

1938.gadā III Reihs, pievienojis Austriju, ieguva sev milzu bagātību – inženieri-raķešnieku Oigenu Zengeru (1905 – 1964). Viņš kopā ar matemātiķi I.Bredtu uz 1842.gadu izstrādā virsskaņas starpkontinentālā bumbvedēja, faktiski – kosmosa kuģa projektu.

Hiperskaņas reaktīvā lidmašīna -»trīsstūris» ar simttonnīgu masu, 28 metru garumā startēja ar jaudīga paātrinātāja palīdzību. Uzņēmis ātrumu 6 kilometri sekundē (Gagarins izgāja orbītā ar 7,9 kilometriem sekundē), Zengera bumbvedējs izleca kosmosā 160 verstu augstumā un pārgāja bezmotora lidojumā plakaniskā trajektorijā. Tas «rikošēja» no atmosfēras blīvajiem slāņiem, veicot gigantiskus lēcienus, kā akmens, kas «cep pankūkas» uz ūdens virsmas. Jau piektajā «lēcienā» aparāts izrādītos 12,3 tūkstošus kilometru no starta punkta, devītajā – 15,8 tūkstošus.

Šīm mašīnām vajadzēja bombardēt Savienotās Valstis un veikt beznosēšanās lidojumus apkārt pasaulei. Plānojot uz 1941.gadu Padomju Savienības uzvarēšanu, Hitlers plānoja karot ar ASV līdz 1960.gadam. Un ja mēs kristu, tad Zengera mašīnas spētu uzlidot Amerikai ar atombumbu kravu. Kuras Vācija arī veiksmīgi izstrādāja.

Jau mūsdienās Vācija izstrādā mierīgu projektu «Zengers», kurā liela lidmašīna-nesējs izgrūž kosmosā lidmašīnu-kuģi. Analoģiska programma «Hotols» ir arī Britānijai.

4

Taču mēs arī šeit visus apsteidzām, nostājoties uz jaunas kosmonautikas sliekšņa. Precīzāk – gaisa-kosmiskās ēras. Vēl desmit gadus pirms Zengera mūsu tautietis Fridrihs Canders (no kura A.Tolstojs rakstīja inženieri Losu „Aelitā”) piedāvāja raķešlidmašīnas projektu.
Jaudīgs aeroplāns pacēla mazāku lidmašīnu un augstumā to izlaida. Otrais aeroplāns nesa trešo un arī atlaida to, uzņēmis maksimālo augstumu. Bet no pēdējās lidmašīnas startēja raķete ar ekipāžu, kas devās kosmosā. Raķetes lidojums sākās jau milzīgā augstumā, kur gaiss ir izretināts, un kuģim nevajag lauzties cauri atmosfēras blīvajiem slāņiem, tērējot tam degvielu.

Piecus gadus pirms Zengera Pāvels Grohovskis piedāvāja pacelt raķešu planieri stratosfērā, startējot tajā no 20 verstu augstuma.

Bet 1941-jā, kā jūs atceraties, Impērijai bija smagie bumbvedēji ТБ-3, no kuriem gaisā uzlidoja iznīcinātāji И-16 – Vahmistrova izstrāde.

Runa ir par pilnīgi jaunu kosmonautiku, par tās joprojām neattīstīto atzaru. Tie ir divi. Viens – raķetes starts no lidmašīnas-nesēja, kas uzņēmis lielu augstumu. Otrs – daudzpakāpju raķetes pacelšanās tiek „atšauta”.

Pēc Otrā Pasaules kosmonautikas attīstība aizgāja pa «raķešu», nevis «lidmašīnu» ceļu. Tas atnesa ātrus panākumus. Bez tam, tieši raķešu atzars nodrošināja lidojumu uz citām planētām iespējamību, tajā laikā, kad pirmais aprobežojās ar piezemes orbītām.

Taču uz 1960-to beigām izrādījās: «raķešu» kosmonautika – dārgs prieks. Ņemot vērā to, ka tās mašīnas – vienreizlietojamas. Bet biznesam, sakariem un aizsardzībai vajadzīgas tieši piezemes, zemās orbītas.

Sākās sacensības: kurš pirmais radīs gaisa-kosmiskās sistēmas. ASV nesanāca – viņu «atspoles» sanāca dārgākas, nekā vienreizējās raķetes, un mazmanevrīgas. Bet mēs izrādījāmies priekšgalā. Vajag vai nu būvēt mašīnas – aerokosmolidaparāti, līdziga Zengera, vai radīt sistēmu, kurā kosmiskais aparāts startē no lielā augstumā lidojošas lidmašīnas -»аviomātes». Mēs veiksmīgi gājām abos virzienos. Tieši krievi veica pirmo soli šajā virzienā. Ja ASV pacēla savu pirmo «kosmolidmašīnu»-atspoli «Speisšatlu » 1981-jā, tad mums no poligona Vladimirovkā pie Astrahaņas jau 1957-jā startēja gaisa-kosmiskā lidmašīna в 1981-м, «Vētra», ko izstrādāja Semjona Lavočkina, izcila 1941. – 1945.gadu impērisko iznīcinātāju konstruktora firmā.

«Vētra» – tas ir garš šaurs ķermenis ar trīsstūra spārniem, kas paceļams virsmākoņu augstumā tāpat, kā amerikāņu «Šatls» – ar divām atdalošām raķetēm-paātrinātājiem. Lavočkinam uzdevumu tā radīšanai 1953.gada beigās deva pats Vjačeslavs Mališevs, Minsredmaša – milzīga Impērijas atomu kara-enerģētiskā kompleksa vadītājs.

Par «Vētras» galveno konstruktoru kļuva Naums Čerņakovs – Lavočkina «vietn.». Mašīna varēja lidot uz trim skaņas ātrumiem, nesot kodolbumbu, orientējoties pēc zvaigznēm. Lidojuma garums – astoņi tūkstoši metru. Korpuss – titāna. Viss – pirmo reizi pasaulē.

«Vētru» uzbūvēja tikai trijos gados. Šis fantastiskais aparāts arī šodien var sakaut Ameriku, par cik ir nesasniedzams iznīcinātājiem, un gandrīz visām ASV zemes raķetēm. Jo tas taču tiecas uz mērķi kosmosā!

Tomēr šo programmu slēdza nolāpītais Hruščovs. Neatstājot to pat izmēģinājumu darbu līmenī. Tas idiots taisīja likmi uz «pirmo atzaru», uz tīro raķeštehniku.
Taču pieredze, tehnoloģiskās iestrādes un melnraksti palika. Mēs taču paspējām uztaisīt trīs veiksmīgus startus bezpilota variantā.

5

Virsskaņas «bumbotājs» Ту-160 izrādījās lieliska lidojoša platforma kosmisko raķešu palaišanai. Tā dzima projekts «Burlaks». Konstruktoru birojā «Varavīksne», kuru vadīja ģenerālkonstruktors Igors Seleznovs, 90-to sākumā dzima «Tupoļeva» un speciālas raķetes «saāķēšanas» projekts «Diāna». Nometama no stratosfērā lielā ātrumā lidojoša bumbvedēja, tā var izvest uz zemām orbītām 1160 kilo smagus pavadoņus. Divreiz-trīsreiz lētāk, nekā parastās raķetes. Bez kosmodromiem, no jebkura planētas punkta, operatīvi nogādājot pavadoni uz vajadzīgo vietu virs Zemes («Gaisa flotes ziņotājs» N3-4, 1996, «Kara parāde », maijs-jūnijs 1994).

Tas ir – izrāvums krievu daudzreiz lietojamo aviokosmisko sistēmu radīšanā (МАКС). Mūsu lieliskais kosmonauts V.Kovaļenoks, tagad – Žukovska vārdā nosauktās Kara-aviācijas akadēmijas vadītājs, pierāda: МАКСi var nodrošināt zibenīgu kā jebkura sauszemes un jūras punkta, tā arī piezemes orbītas izlūkošanu. Īpaši – iespējamo kauju rajonos. Ar izdevumu minimumu. Un vēl kas – varens cīņas līdzeklis cīņai ar ienaidnieka kosmiskām kaujas sistēmām. Un ASV vienkārši nav nekā tamlīdzīga. Toties mums NPO «Zibens» jau izstrādājusi staltu МАКС pielietošanas shēmu.

Ту-160 nav vienīgais nesējs-»māte». Mums taču ir unikālas smagās kara-transporta aviācijas lidmašīnas. Tas var mūs izglābt pat tagad, kad reformas vienkārši izputinājušas dzimto kosmonautiku.

Kovalenoks pierāda: patlaban Krievija mērķtiecīgi degradējas kā kosmosa lielvalsts, kļūstot par amerikāņu astroprogrammas piedēkli. Rietumu «Atlantisa» savienošanās ar krievu orbitālo «Mieru», pēc Impērijas divkārtējā Varoņa domām, noved līdz nullei jebkurus aizsardzības eksperimentus uz unikālā krievu kompleksa borta. Šajos apstākļos МАКС’s kļūst par glābiņu.

Taču Impērijā aerokosmiskās sistēmas kļuva par jaudīgu uzvaras ieroci globālajā karā. Jūs, amerikāņu kungi, bagātāki par mums? Taču mēs jums pretnostādījām desmit reizes lētākas tehnoloģijas. Un tur, kur jums nāksies izmest miljardu dolāru, mēs iztiksim ar desmitu miljonu. Taču tā, lai driskās sasistu jūsu izslavēto «zvaigžņu karu» sistēmu. Vai jebkurā momentā appludināt debesis ar simtiem aparātu-izlūku, kas vadāmi no vienotas pults. Lai nofiksētu katru amerikāņu avionesēju, katru laivu, jebkuru svešo aktivizāciju. Un vērstu uz tiem Impērijas jūras, gaisa un raķešu spēkus. Bet varbūt – arī pārvērst nokaitētā gāzes mākonī amerikāņu sakaru pavadoņus.

МАКСi atnesa mums arī bagātību. Jo lai palaistu savus sakaru, ģeoizlūkošanas, meteoroloģijas aparātus, Impērija tērētu daudz mazāk par Štatiem, kuri spiesti sadedzināt milzu naudu palaižot kosmosā to pašu. Jo viņiem bija tikai parastās raķetes un superdārgie «apvalki»: «Čelindžeri», «Atlantisi» и «Diskaveri».

6

Mēs stāvējām arī uz pasaulē neredzēta gaisa-kosmiskā kaujas aparāta ar hiperskaņas ātrumu radīšanas sliekšņa. Vai, savādāk – aerokosmolidaparāta, «mezosfēriskā agresora».

Paskaidrosim. Аtmosfēra, tas ir mūsu planētu aptverošais gaisa okeāns, dalās slāņos. Zemākais, kurā mēs dzīvojam un elpojam, saucas par troposfēru un stiepjas uz augšu astoņpadsmit verstis. No vienpadsmit līdz piecdesmit kilometrus virs zemes ir stratosfēra. Sašķidrināta gaisa un mūžīga aukstuma karaliste, kur aukstums sasniedz 60 grādus augstumā 20 kilometri. (Taču 50 kilometru augstumā tas tuvojas mīnus 25 grādiem).

Mūsdienu kaujas lidmašīnas lido troposfērā un stratosfērā, neuzkārpoties augstāk par 26-27 kilometriem. Līdz Gagarina lidojumam 1961.gadā šo virsotņu ieņemšana cilvēkiem padevās grūti. Jau 7-ņu verstu augstumā vajadzīga hermētiska kabīne. Bet 12 kilometros virs zemes cilvēks bez skafandra vai hermokabīnes iet bojā momentā, nepaspējot pat aizrīties – asinis zemā spiediena dēļ uzvārās sekunžu laikā.

Taču tā – tikai stratosfēra! No 50 kilometriem virs planētas līdz 85 kilometriem plešas mezosfēra – īpaši jonizēta gaisa apgabals, uz kura robežas temperatūra krītas līdz gandrīz kosmiskam aukstumam – līdz mīnus simt grādiem. Nu, un tālāk iet termosfēra un ekosfēra – jau tuvais kosmoss.

Augšējie stratosfēras un mezosfēras «stāvi» – horizontāliem lidojumiem neapgūtais apvidus. Raķetes, aizejot kosmosā, šķērso šos slāņus vai nu horizontāli vai arī šķērsām. Pavadoņi tādos augstumos (40-90 kilometri) nelido: priekš tiem pārāk blīvs gaiss, viņi tur ja ne sadegs no berzes, tad ātri pazaudēs ātrumu un nokritīs uz zemes.

Bet arī lidmašīnām uz šejieni nav ceļa – spārni vairs netur, bet turboreaktīvie dzinēji jau «slāpst» – nepietiek gaisa.

Bet tieši uz mezosfēru gatava izrauties krievu aviācija! Pašreizējā Jeļcina «Erefijā» pītera hiperskaņas sistēmu zinātniski-ražošanas uzņēmumā 1992.gadā tika pabeigts vēl PSRS laikos sāktais projekts «Ajakss». Kurš var padarīt krievus par pasaulē pirmo superaugsto hiperskaņoto lidmašīnu ar liela atvēziena ātrumu – skaņas ātrumu – īpašniekiem. Un tās var iztaisīt gan kā kara, tā arī pasažieru.

Amerikāņi veic darbus Mohavas tuksnesī, lai uzbūvētu virsskaņnieku ar diviem motoriem – gaisa-reaktīvo un šķidro raķešu. Bet mūsu konstruktori atrada pavisam revolucionāru ceļu – universālā dzinēja izveidošanu.

Mūsējie izdomāja, kā izmantot milzīgos ātrumos lidojošas lidmašīnas apšuvuma uzkarsēšanās enerģiju. «Ajaksam» ir dubultais apvalks, kuru starpā īpašā sistēmā cirkulē ūdens un parastā petroleja, sajaucoties speciālos termoķīmiskos reaktoros.
Hiperskaņas ātruma lidojuma laikā izmantojot apšuvuma uzkarsēšanās enerģiju šie reaktori sadala ūdeni skābeklī un ūdeņradī. Pēdējais sajaucas ar aviopetroleju, un dzinēja degšanas kamerā nonāk gan milzīgas kaloritātes degviela, gan skābeklis – degšanas uzturēšanai.

Taču tas vēl nav viss. «Ajakss» domāts lidojumiem no 30 līdz 60 kilometru augstumos savā «paslidojošā» ipostasijā. Šajos augstumos stipri sašķidrinātais gaiss īpaši jonizēts – par sevi dod ziņu kosmisko daļiņu plūsmas, kas krīt pār zemi. Tādēļ zem «Ajaksa» fizelāžas atrodas gaisa uzkrājējs. Pa tā traktu jonizētais gaiss steidzas pie diviem aparātiem – МГД-ģeneratora un МГД-paātrinātāja.

Paskaidrosim: МГД – proti, magnetogazodinamisks. Lai neapgrūtinātu Jūs ar garām pasāžām no fizikas jomas, paskaidrosim mašīnas darbību uz «Ajaksa» piemēra.

Nokļūstot traktā zem lidmašīnas fizelāžas caur gaisa savācēju, hiperskaņas jonizētā plūsma strauji bremzējas magnētiskajā laukā, ko rada МГД-ģenerators. Daļa enerģijas pie tam tērējas, lai radītu ЭДС-elektrovirzošos spēkus. Procesā izdalās enerģija simt megavatos – tāda jauda ir vidējas pilsētas elektrostacijai.

Bremzētā jonizētā gaisa plūsma pēc tam nonāk dzinēja sadegšanas kamerā, kur burbuļo maisījums no petrolejas, ūdeņraža un skābekļa, izmetot no sprauslas «Ajaksu» darbinošo reaktīvo plūsmu. Taču pie sprauslas atrodas МГД-paātrinātājs, kas barojas no borta elektrostacijas. Un ja šo paātrinātāju izslēgt, tad viņš strauji palielinās uzkarsēto gāzu plūsmas izkļūšanas ātrumu, paātrinot lidmašīnu līdz ātrumam 25 reiz lielākam.

Tas ir – līdz 25 skaņas ātrumiem! Līdz kosmiskajam ātrumam, kas ļauj «Ajaksam» izkļūt piezemes orbītā. Neticat? Ieskatieties «Tehniku – jaunatnei». 1995.gada 12-jā numurā.

7

Tādā veidā, Pīterā spēja radīt gaisa-kosmiskā kuģa ar magneto-plazmo-ķimisko dzinēju projektu. Sudrabota bultveidīga giganta, spējīgu lidot bez papilduzpildes 20 kilometrus ar ātrumu virs 10 tūkstošiem kilometru stundā.

Gagarins lidoja ap Zemi ar ātrumu 24800 kilometru stundā. «Ajakss», ieslēdzis МГД-sistēmu, apdzen kosmisko kuģi orbītā.

Darbs pie šī projekta sākās vēl 80-to gadu beigās. Un tas – Impērijas superierocis, kuram neļāva piedzimt. Superierocis, kas deva mums līdzekli pilnīgai kundzībai pār pasauli. Kurš stādīja visus Rietumus izvēles priekšā: vai nu nostāties krievu priekšā uz ceļiem un pieņemt viņu noteikumus, vai uzsēsties uz bada maizes, savilkt jostas un dažus gadus strādāt nenolaižot rokas. Uz ilgu laiku atsakoties no lētām mašīnām un mājām, no lielām algām un atpūtas Vidusjūras kūrortos.

Jo pietika taču tikai apgādāt «Ajaksu» ar superprecīzām raķetēm un kodolieročiem, un visa ASV pretgaisa aizsardzība, visa viņu kara aviācija kļūtu par kaut ko līdzīgu kaķenei pret reaktīvo iznīcinātāju.

Pārtvērēji? Bet «Ajakss» it kā lido augstāk par tiem. Zenītraķetes un lādiņi «gaiss-gaiss»? Taču tie lido maksimums ar ātrumu 4-5 vēzienus, un mūsu aerokosmolidomašīna vienkārši aizies no viņiem, izvairīsies. Amerikāņu pretpabadoņu raķetes «АСАТ»? Taču tās 1986.gadā bija tikai septiņas gabalas krājumā. Un arī aprēķinātas tās bija ne priekš «Ajaksa», bet priekš mazkustīgā, neaizsargātā pavadoņa.

Noejot pa kosmisko orbītu, «Ajakss» var līgani ieslīdēt atmosfērā tur, kur labpatiks. Virs Ņujorkas vai Vašingtonas, virs Detroitas vai gigantiskas ASV kara bāzes uz atola Diego-Garsija, kas ir Indijas okeānā.

Vairums ASV zenītsistēmu vienkārši nesit augstāk par 30 kilometriem. Kosmosa kuģi «Čelindžers»? Gausi, superdārfi, sarežģīti palaišanā un neapbruņoti.
Krievu «Ajaksu» eskadra, spējīga jebkurā brīdī pacelties virs jebkura zemeslodes punkta ar sitošo kodolzobenu, piespiestu ASV tērēt savus simtus miljardus dolāru visas aizsardzības sistēmas pārveidošanu. PGA vajadzētu ierīkot pat kosmosā – bet priekš tam ASV, kā mēs jau rakstījām, nepietiks nekādu spēku, līdzekļu un tehnisko iespēju.

Un pat ja izvestu viņi orbītās kaujas platformas ar lāzera un superprecīzām raķetēm – «Ajaksi» arī tos spējīgi izmētāt gabalos. Neskaitot citus paņēmienus lēti iznīcināt visu amerikāņu kosmisko aizsardzību, par kuriem mēs rakstījām pašā mūsu grāmatas sākumā.

Jā, tas ir veids kā valdīt pār pasauli. Veids, kā pilnībā uzspridzināt ASV un visus Rietumus ekonomiski, padarot viņus zemākus par zāli, klusākus par ūdeni. Ko vērti būs viņu aviolaineri ar simtiem parastu lidmašīnu uz borta, ja jebkurā momentā un jebkurā jūrā-okeānā virs smagnējiem ķermeņiem var parādīties krievu aerokosmolidmašīna un tiem uzmest superprecīzu nelielu raķeti.

Nekad, nekad Rietumi neuzdrošinātos piedzīt aviolainerus pie Dienvidslāvijas un barbariski cietsirdīgi iznīcināt no gaisa mūsu brāļus – serbus. Nekad, vajadzētu tikai Maskavai draudīgi iekliegties, viņi neriskētu ne uz vienu kara soli. Un pārrunās par atbruņošanos paklausīgi pakļautos mūsu gribai.

Mēs pavēlētu, lai Pakistāna pati iznīcinātu afgāņu dušmanu nometnes un noteiktu izpildes termiņus. Nepaklausījāt? Triecieni no debesīm pārvērtīs pelnos gan nometnes, gan arī Islamabadu...

Ko būs vērti salīdzinājumā ar tādu jaudu visi tie amerikāņu Б-1 vai «Stelsi»? Ne vairāk, kā miets pret Kalašņikova automātu.

Bez «Ajaksa» mums ir arī citi projekti. 1990-to sākumā Rietumi bija satraukti par ziņām, ka Savienībā parādījpara Saviena satraukti par zi des termoiusies spārnotā raķete АС-19 «Koala», kas startē no «lidojošā cietokšņa » Ту-95 un lido uz mērķi ar ātrumu 4-5 « skaņas».

Tā bija 12-metrīga hiperskaņas mašīna ar gaisa-reaktīvo dzinēju, radīta ОКБ «Varavīksne», īstenajā spārnoto raķešu kaltuvē. Līdz pat šim brīdim Rietumos nav šīs sistēmas analoga. Atgādinot lielu cauruli, kurai piestiprināja īsas plaknes, mazu ķīli un trīsstūrveida plakanu degunu. Mēs iemanījāmies uzcelt hiperskaņas lidojošo laboratoriju «Varavīksne – Д2», ko palaida no ātrā raķešnesēja Ту-22МЗ. Un tas arī – pakāpieni uz krievu aviokosmiskajām sistēmām.

8

Mēs bijām gatavi saķerties par tuvējo kosmosu, uz lielo aerokosmisko izrāvienu. No 1965.gada Gļebs Lozino-Lozinskis, kas strādāja Mikojana OKB, uzsāk sistēmas «Spirāle» izveidi. Kā ziņo žurnālists-tehnovēsturnieks Igors Boječins, tā sastāvēja no virsskaņas lidmašīnas-iedzinēja, kas uzlidoja no jebkura aerodroma, raķešu paātrinātāja un orbitālā raķetoplāna. Uzņēmis ātrumu 6 «skaņās», iedzinēja atmeta 20-30 verstu augstumā paātrinātāju, ieskaitot četrus šķidros motorus. Tie iznesa aparātu 200 kilometrus virs zemes, kur no tā atvienojās lidmašīna-raķetoplāns, kas devās pa pasauli aplidojošo trasi. Tas varēja pārtvert svešos aerokosmiskos kuģus, veikt izlūkošanu un veikt bumbu triecienus no amerikāņiem gandrīz nesniedzamiem augstumiem. Visa viņu «zvaigžņu karu» sistēma lidoja pie velna.

Izpildījis uzdevumu, raķetoplāns iegāja atmosfēras blīvajos slāņos – ar ugunsizturīgo dibenu no niobija sakausējumiem pa priekšu. Uzzīmējis ugunīgu slīpu līniju, 55 – 50 verstu augstumā, aparāts pārgāja plānveida lidojumā, izvēloties nolaišanās vietu sešsimt-astoņsimt kilometru rādiusā. Piedzinēja dzinējiem vajadzēja strādāt uz lēta un ekoloģiski tīra ūdeņraža.

Pēc visiem aprēķiniem «Spirāle» kļuva ne tikai par krievu brībumieroci, bet arī visai izdevīgu līdzekli kravu izvešanai orbītā. Ja trīssimttonnīgā raķete «Sojuz» izved piezemē tikai 2,5 procentus no starta masas, tad «Spirāle» – 12,5 procentus. «Sojuz» sadeg gandrīz viss, atgriežoties uz zemes 2,8-tonnīgs, sakusis nolaišanās aparāts (0,9 procents no masas). «Spirālei» atkārtoti tiek izmantoti 85 procentu konstrukcijas.

Ja ne mūsu augšu muļķības, tad «Spirāle» varēja uzlidot astoņus gadus agrāk par visai neveiksmīgo un dārgo tās amerikāņu analogu– «Speisšatlu ». Un vienalga, mēs paspējām daudz ko. Tika uzbūvēti raķetoplānu izmēģinājumu analogi. Notika darbi Gromova vārdā nosauktajā Lidojumu-izmēģinājumu institūtā, kurā būvēja aerokosmolidmašīnas «Bor». Vienu no tām, vēl bezpilota «Bor-4», palaida kosmosā no laukuma Kapustnajā Jarā, pie Astrahaņas. Par cik lidmašīnas-paātrinātāja vēl nebija, tās lomu izpildīja parastā nesējraķete.

Aplidojis zemeslodi, pārlidojis Indiju, Ameriku un Rietumeiropu, «Bor-4 » ieslēdza bremzēšanu virs austrumu Atlantikas. Virs Ceilonas ar ātrumu 7,5 tūkstoši kilometru stundā tas ielauzās planētas gaisa apvalkā un pieūdeņojās Indijas okeānā starp Andamanu salām un Austrāliju. Tur to gaidīja mūsu kuģi, taču ap tiem lidoja svešas lidmašīnas – spiegi. Vēlāk «Bori» nolaidās Melnajā jūrā. Tolaik tajā neuzdrīkstējās ieiet neviens NATO karakuģis.

Viss noritēja    loti veiksmīgi. Taču lietā aizgāja aparāta intrigas. Pavecais aizsardzības ministrs Dmitrijs Ustinovs, vēl Staļina laiku kara rūpnieciskā kompleksa darbonis, kas glāba no ziņotājiem daudzus krievu konstruktorus, padevās akadēmiķa Gluško pierunāšanai un 1976.gada februārī caursita PSKP CK un PSRS Sovmina lēmumu par darbu pārtraukšanu pie «Spirāles» un spēku koncentrāciju «Burana» izstrādei – mūsu analogu amerikāņu «Speisšatlam-Čelindžeram-Diskaveri».

Tā bija briesmīga kļūda. Amerikāņi uz savas ādas pārliecinājās, ka viņu daudzreizējais kuģis ir velnišķīgi dārgs, dod nevis ekonomiju, bet drausmīgu naudas izšķērdēšanu pie palaišanas. Un arī «Burans», uzlidojis 1988-jā, izvadei piezemes orbītā prasīja vienu kilogramu noslodzes naudas četras – piecas reizes vairāk, kā vienreizējās raķetes.

«Bori» vēl lidoja, pilnveidojot «Burana» vadības un termoaizsardzības sistēmas. Piecas reizes orbītā bija «Bor-5». Tika plānots palaist arī «Bor-6», lai izpētītu radioviļņu caurgājību caur plazmu atmosfēras augšējos slāņos. Taču valstī jau trokšņoja aunpieru masu mītiņi, un Jeļcins ar visiem demokrātiskajiem urlām bļāva par to, ka naudu vajag tērēt «tautas dzīves uzlabošanai », nevis kosmosam а. Bailīgais Gorbačovs paklausīgi nostādīja «Buranu» atpūtā, «Boru» lidojumi beidzās. Tauta ar to brīdi ieguva «laimīgu dzīvi». Bet ASV sāka iepirkt mūsu tehnoloģijas pa lēto, ekonomējot naudu priekš savu «zvaigžņu karu» sistēmu izstrādes.

Svarīgs cits: Impērijai 1985.gadā bija gandrīz gatavs kosmonautikas «otrs zars ». 1988.gadā Lozino-Lozinskis piedāvāja jaunu, arhilētu «Spirāles» modifikāciju – raketoplānu «Zibens», ko varēja nest parastā lidmašīna Ан-225. Sistēma var izvest 7 – 8 tonnas divsimtkilometrīgā orbītā. Taču lielais konstruktors izrādījās nevajadzīgs ne Jeļcina «Jaunai Krievijai», ne tās lielajiem ebreju baņķieriem.

Viņš jau ir vecs, kaut arī turpina strādāt. Vēl nedaudz un mēs teiksim: «Lūk vel viens iznīcināts talants. Iznīcināts jau ne ar staļinisma represijām, bet «cilvēkmīlošiem» liberāļiem. Zengeru Vācijā iztraucējām mēs. Bet Lozino-Lozinskim savējie «vadoņi».

9

Mēs nevarējām kļūt par neredzama spēka pavēlniekiem debesu satricinātājiem, negrozāmi vinnējot Krievijai XX gadsimtu.

Priekš kam mēs to visu pazaudējām? Es ieslēdzu televizoru un redzu pašapmierinātus muļķus – komentētājus, kar nes visādas glupības par demokrātiju un vārda brīvību. Vai pārdodamus puscilvēkus – aktierīšus, murmulējošus par savu radošo brīvību un par prezidentu Jeļcinu. Vai homīšus debilos videoklipos, kas pie kaut kādu mērkaķu ādas jakās mūzikas čurā izlietnē. Un pret to visu mēs samainījām varu pār pasauli?

Ja toreiz, 80-jos, Gorbačovs nesāktu tērēt kaudzi naudas savās netalantīgajās programmās un nezaudētu laiku tukšā pļāpāšanā un demokrātiskajās spēlēs! Ja netērētu kaudzi naudas nevajadzīgajam Maskavas jaunatnes festivālam – 85 vai miljonu dolāru vasarnīcai Forosā! Ja toreiz, noslepenojis visu līdz galam, novestu projektu «Ajakss» līdz galam, līdz aerokosmolidmašīnu eskadras uzbūvēšanai!

Viņi taču arī civilajām vajadzībām noderētu. Uz desmitiem gadu sagrābt pasaules tirgu hiperskaņas pasažieru pārvadājumos – būtu reāli. Tā, lai sudrabotās bultas ar uzrakstu «Aeroflote» uz borta, startējot Tokijā, Pekinā vai Berlīnē, pēc stundas – divām nosēstos Ņujorkā. Savākt priekš valsts miljardus dolāru, nepārdot pie tam uz ārzemēm mūsu naftu, gāzi vai mežu. Pazaudēt to visu dēļ pašreizējās purvainās dzīves starp nekaunīgiem? Uz katra staba mūs vajadzētu par to!

Lielais Lozino – Lozinskijs, izmantojot uzkrāto pieredzi, izstrādāja 900-tonnīgās divkorpusu lidmašīnas – triplana «Herakls» projektu. Pamatojoties uz daļām un mehānismiem, kuras sen jau apgūtas mūsu industrijā. Starp tā diviem korpusiem – fizelāžām tiek pakārts milzīgs konteiners, kurš nes gandrīz pustūkstoti tonnas kravas. Vai speciāla kabīne 1200 pasažieriem. Triplāns ar sešiem dzinējiem spējīgs lidot 11 – 12 verstis bez nosēšanās, attīstot ātrumu 730 – 820 kilometri stundā.

Šādu mašīnu pakalpojumus, dāsni atverot maku, gatava izmantot Saūda Arābija. Jo tajā taču nav ceļu, bet uz naftas atradnēm jānogādā kravas – 400 – 450 tonnās. Saūdi grib pat, lai viņiem vestu tīru ūdeni no Nepālas, no Himalajiem. Un lai viņi pārdod savu naftu un noēd savas dzīles, nevis mēs, un lai krievi saņem no viņiem dolāru miljardus. Bet kurš var uzcelt izmēģinājuma «Hēraklu» tagadējā Krievijienē? Vai tad jūs vēl ticat pasakām par to, ka naudu ieguldīs lieliskie ebreju baņķieri? Bet priekš kam viņiem sešus gadus stīcēties ar triplāna programmu, ja var pusgada laikā iedzīvoties uz zagto piķi no valsts kases, finansējot naftas izvešanu no Tjumeņas vai spekulējot ar zemes papīriem no livšiciem un čubaisiem? Viņi, ebreju tautas bērni, labāk izšauj liekus miljardus dolāru sponsorējot savus ciltsbrāļus, kas rīko televīzijas šovus vai izdod jaunās Krievijienes lētās avīželes. Viņi atbalsta nelasītus rakstniekus, novecojušus dzejniekus vai tā saucamos māksliniekus, kas mālē kaut kādus slimus murgus. Un vairums, ko aplaimos baņķieri, vienmēr būs «juridiskas» tautības. Taču neko svarīgu, rupju un taustāmu Krievu zemei viņi nedarīs. Tā – dzelžaina likumsakarība, lasītāj! Mums vajag tikai stipru impērisku valsti.

Man saka, ka Impērijai nebija līdzekļu? Meli! Kopš 1992.gada notiek mežonīga laupīšana, bet valsts vēl turas. Es redzēju, kā no manas «nabadzīgās» valsts izveda simtus miljardu dolārus. Kā Čubais par velti izdalīja bagātības par neizmērojamām summām. Kā Jeļcins sadedzināja milzīgu naudu netalantīgajā čečenu karā un tik pat - «Čečenijas atjaunošanā», pārpumpējot triljonus Maskavas un Kaukāza zagļu kabatās. Es redzu, kā Lužkovs iedzina betona mulāžā naudu, kuras pietiktu triju ledlaužu – atomgājēju būvei. Es redzu cietpaurīgo «pareizticīgo » Ņikitu Mihalkovu, kas viņam aplaudā par tempļiem un tīksminās par šo stulbeni. Es redzu, kā līst simti miljonu dolāru tirdzniecības bedrē Manēžā, kur apsēduši tie paši stulbie un skopie tirgoņi. Un zinu: visi jūs – viens bars. Hiēnas – līķedāji, ne cilvēki! Tam arī savus bērnus iemācīšu.

Mums nepietiktu līdzekļu superprojektiem? Muļķības! Vecās Savienības augšas, kaut arī sastrādāja gūzmu muļķību, bija visai taupīgas. Un turēja gūzmu labumu, kas varēja kļūt par neskaramo rezervi. Mums, piemēram, glabājās unikālās hasīdu – radikālā ebreju ticības novirziena – grāmatas. Paša noliedzošākā pret mums, pareizticīgajiem (hasīds nedrīkstēja ēst maizi no krāsns, kurā uguni kur ne ebrejs). 1927-jā, kad vajadzēja izveidot dārgu izlūkošanas tīklu Tuvajos un Vidējos Austrumos, mēs pārdevād daļu hasīdu grāmatu, iegūstot neticamas summas, bagātie hasīdi ārzemēs savu vētumu izpirkšanai naudu nežēloja.

1991-jā liela daļa hasīdu mantojuma glabālās Ļeņina vārdā nosauktajā bibliotēkā. Tās pārdošana pa daļām varēja dot mums līdzekļus «Ajaksam». Vai «Hēraklam». Vai «Spirālei». Šīs grāmatas mums nav liels zaudējums.

Taču 1991-jā, kad hasīdi nekaunīgi iespērās musu galvenajā grāmatu glabātuvē un tur nokārtojās uz grīdām, pieprasot savus manuskriptus, notikumos iesaistījās toreizējais valsts sekretārs un Jeļcina labā roka – Burbulis, īpatnis ar iegrimušām acīm un bābieša balsi (Runā, ka viņa foto nepieciešams apskatīt zilā gaismā). Un mēs nesaņēmām miljardus par hasīdu grāmatām. Un varbūt vairs nesaņemsim.

Šādu neskaramo rezervju krieviem 1985-jā bija ļoti daudz. Taču kur tās ir tagad?

Krievi varēja radīt neredzētu gaisa spēku, aizbāžot mutes amerikāņu «aerokrātiju». Milzīgas iespējas deva līdz galam vēl neizpētītais plazmoīda efekts lidojošas lidmašīnas priekšā – par to jau mēs rakstījām. Radīts ar СВЧ-ģeneratora un fāzētu režģu palīdzību, tas strauji samazina lidošanas aparātam gaisa pretestību.

Šīs krievu tehnoloģijas sakrustošana ar «Ajaksiem» vispār apgriezīs visu pasauli, un visu kara lietu. Bet tagad, lūk, viss tiks Rietumiem. Kamēr mēs nodarbosimies ar reformām.

Fragments no http://army.lv/ru/

Moto:

Mūsu projekts paredzēts tiem, kas nestādās priekšā sevi ārpus krievu valodas un krievu vēstures, kurš nestādās priekšā planētas Zeme vēsturi bez Krievijas. Krievijas priekšā ir daudz ceļu un no tā, ko mēs apzināmies, saprotam, uzzinām, atkarīgs, kuru no ceļiem tā izvēlēsies. Nepārtraukti uzduroties dažādām runām par Krievijas pagātni, sagribējās pamēģināt savākt pēc iespējas objektīvāku informāciju, atspoguļot dažādus viedokļus, kā uz pagātni, tā nākotni vienā projektā. Neiekrītot slavofīlijā dot pamatotu atbildi Krievijas apmelotājiem, izmantojot visus šobrīd mums pieejamos avotus. Neizskaistināt, bet pēc spēka un iespējām pietuvināties vēsturiskajai patiesībai. Projekts nepretendē uz Patiesību, taču mēs ceram tai pietuvināties. Ceram, ka ievietoto materiālu apspriešanas procesā bruks stereotipi, kuri kā acu aizsegi traucē pietuvināties sapratnei par krievu kultūras nozīmi visai cilvēcei. Tiem kas meklē ceļu uz nākotni, mūsu trauksmainajā pagātnē ir piemēri, kam līdzināties, un mēs gribam, lai jūs par tiem zinātu. Tiem, kas par savu dzīves lietu izvēlējušies Krievijas aizstāvību, mēs cenšamies savākt izkaisītos pa dažādiem avotiem datus par slepenām un atklātām cīņām pret to pagātnē un tagadnē. Par ieročiem, kurus nelaimes stundā Krievijas tautas kala uzvarai. Par ieročiem, kuri sagrāva pagātnē, un ieročiem, kuri var sagraut nākotnē mūsu daudz cietušo. Lai senču gods un cieņa, viņu varonība kalpotu mums par ceļa zvaigzni.