Kvanta valstība

Vēl Senās Grieķijas filozofi postulēja, ka visi priekšmeti sastāv no sīkām nedalāmām daļiņām – atomiem. Bet XX gadsimtā šāda paradigma tika sagrauta. Pateicoties jaunajiem elektroniskajiem mikroskopiem fiziķiem izdevies atklāt veselu no mums apslēptu visumu.

Izrādījās, ka atoms sastāv no vēl mazākām daļiņām: protoniem, elektroniem, neitroniem… Kopš tā laika atoms ir kodols ar tam apkārt rotējošiem elektroniem un kļuvis par zinātnes simbolu. Visas subatomu daļiņas nosauca par kvantiem, bet fizikas nozari, kura tās pētī – par kvantu fiziku.

Viens no kvantu teorijas pamatlicējiem, kurš vēlāk ieguva Nobela prēmiju, Nils Bors, izvirzīja teoriju par to, ka kvanti patiesībā ir nevis atsevišķi objekti, bet gan viļņi, kuri pārvēršas daļiņās tikai tos pastāvīgi novērojot! Tātad, ja jūs skatieties uz kvantu, tad tas no viļņa pārvēršas par daļiņu. Ja jūs uz to vairs neskatāties, tad tas atkal pārtop vilnī. Sākumā šādu efektu uzskatīja par fantastisku. Tomēr izdevās izdomāt veidu, kā viļņu stāvokli fiksēt bez novērošanas no malas. Sākotnēju secinājumu patiesums tika apstiprināts.

Šis atklājums izraisīja pārvērtības zinātniskajos prātos. Un nav brīnums! Par cik no elementārdaļiņām sastāv visa matērija un enerģija, sanāk, ka Visums nav nekas vairāk kā ilūzija. Tikai iedomājieties: jūsu telefons kļūst materiāls, kad jūs uz to skatāties vai ietekmējiet to, bet pārējo laiku tā ir neskaidra viļņu substance. Un šāda situācija rodas ne tikai ar atsevišķām lietām, bet arī ar apkārtējo pasauli. Jūs ejat pa ielu, bet pasaules jums aiz muguras vienkārši nav, par cik jūs nenovērojiet to.

Viens no galvenajiem aspektiem Bora teorijā ir neiespējamība noteikt konkrētas daļiņu īpašības, no šejienes izriet, ka visa kvanta pasaule ir haotiska un nepakļaujas interpretācijai. Neskatoties uz to, ka vairums fiziķu atbalstīja Boru, šī ideja tā arī netika izpētīta un pieņemta, par cik izrādījās pārāk biedējoša un mīklaina.

3D-Visums

Taču bija kāds fiziķis, kurš ne tikai turpināja pētījumus iluzoriskā Visuma jomā, bet arī uz tā fona izvirzīja daudz dziļāku un visaptverošu teoriju. Viņa vārds bija Deivids Boms. Šis zinātnieks, atšķirībā no daudziem citiem, atteicās pieņemt ideju par to, ka kvanta pasauli nedrīkst aprakstīt un tajā trūkst kaut kāda sakārtotība un savstarpēja saikne.

Savas karjeras sākumā viņš nodarbojās ar plazmas izpēti. Elektroni, atrosoties plazmas stāvoklī, sāk uzvesties kā kolektīvs un demonstrē daudzšūnu organisma īpašības. Tādu pašu efektu Boms atklāja arī pētot elektronus metālos. Katra daļiņa saskaņoja savu uzvedību ar miljoniem pārējo.

Tas zinātnieku uzvedināja uz domām par daudz dziļāku patiesību subkvanta līmenī. Viņš postulēja teoriju par kvanta potenciālu, kas caurvij visu kosmosu. Viss, sākot no elektroniem un beidzot ar galaktikām, ir vienots superorganisms, kura kustības un darbības nav nejaušas un notiek ar konkrētu mērķi.

Saprotams, daudzi zinātnieki nepieņēma Boma uzskatus un apgalvoja, ka tie ir kļūdaini un antizinātniski. Lai pierādītu savu pozīciju un paplašinātu dabas realitātes izpratni Boms sāka dziļāku izpēti.

Pakāpeniski viņš apzinājās, ka eksistē ne viena un ne divas rindas, bet gan ļoti liels daudzums. Kas attiecas uz haosu vienā līmenī, ir daļa no secīguma daudz augstākā līmenī. Piemēram, ja cilvēkam, kurš nokļuvis vētrā, visapkārt notiekošais šķiet haoss un šausmas, tad meteorologam, kurš novēro negaisu ar satelīta palīdzību, pilnībā šķiet parasts atmosfēras fenomens.

Sanāk, ka mūsu Visums – tā ir trīsdimensiju projekcija jeb citu līmeņu holohramma. Starp citu, hologramma ir piemērota apslēptā līmeņa demonstrēšanai. Lai radītu hologrammu nepieciešams sadalīt lāzera staru divos atsevišķos staros. Viens stars atspoguļosies no fotografējamā objekta un savienosies ar otru uz attēla, kur parādīsies viļņu attēls. Pēc izskata iegūtais attēls šķiet dažādu riņķu un līniju sablīvējums, bet atliek pret to pavērst sakoncentrētu gaismas staru, kad tas pārvērtīsies objekta projekcijā.

Interesanta hologrammas īpatnība ir tās nelokālums. Iegūto attēlu var sagriezt desmit daļās, un katrs gabaliņš saturēs sevī sākotnējo attēlu. Viļņu attēls uz filmas – tas ir apslēptais līmenis, kas atveras projekcijas procesā.

Boms neredzamo līmeni nosauca par implikatīvu, apslēptu, bet mūsu redzamo – par eksplikatīvu,, atvērtu. Viņš apgalvoja, ka Visums ir neredzamu līmeņu pastāvīgas atvēršanas rezultāts un ir ne tikai kā statisks attēls, bet “galvas kustība” – sarežģīta, pastāvīgi mainīga viļņu un daļiņu plūsma.

Sniedzot savas teorijas fizisku pamatojumu, zinātnieks nodarbojās ar jautājuma filozofisko pusi. Viņš apgalvoja, ka nepastāv jēdzieni “mēs” un “viņi”, iekšējais un ārējais, viss ir vienots “es”. Piemēram, iedomājieties: jūs sēžat kafejnīcā, galds, aiz kura sēžat, ēdiens, cilvēki, un arī pati telpa apkārt jums – tie esam mēs ar jums! Deivids Boms nesaskatīja atšķirību starp dzīvo un nedzīvo, saprātīgo un nesaprātīgo, kosmoss viņam bija viens nedalāms vesels. Zinātnieks nožēloja, ka šo zināšanu ignorēšana no cilvēces puses noved tikai pie lielākām ciešanām un naida, un sapņoja par dienu, kad katrs indivīds, ielūkojoties spogulī, redz sevi tagadnē – bezgalīgu un varenu būtību.

Bet vai esat pārliecināti, ka eksistējat?

Bet, ja Visums ir iluzorisks, tātad mēs ar jums esam daudz iluzorāki! Neticat? Tomēr tam ir pierādījums.

Neiroķirurgs Karls Pribrams savu dzīvi veltīja smadzeņu izpētei, konkrētāk, to spējas uzkrāt un saglabāt informāciju. XX gadsimta vidū valdīja ideja par īpašu galvas smadzeņu šūnu eksistenci, kuras atbild par atmiņu un atrodas konkrētās vietās. Tomēr reiz Pribrams iepazinās ar kāda eksperimenta rezultātiem, kur žurkas apmācīja dažādām lietām, bet pēc tam pa kārtai izņēma daļu smadzeņu, cenšoties noskaidrot zonas atrašanās vietu, kas atbild par apmācību. Vissatriecošākais izrādījās tas, ka, izņemot lielāko daļu smadzeņu, žurkas nezaudēja iegūtās iemaņas.

Tas Pribramu piespieda apšaubīt vispārpieņemtos uzstādījumus. Tāpat kā gadījumā ar žurkām, viņš atklāja tādu pašu efektu arī cilvēkiem, kuriem izņēma konkrētas smadzeņu daļas. Neskatoties uz daļu zaudēto smadzeņu, cilvēki vienalga atcerējās, kas viņi ir, kur dzīvo, ko zina un prot. Karls Pribrams ilgi nevarēja saprast, kā tieši uzbūvēta atmiņa, iekams neuzdūrās uz rakstu par hologrammu. Viņam it kā iespēra zibens, kad viņš izlasīja, ka ikkatrs hologrāfiskās filmas gabaliņš satur visu informāciju. Visbeidzot viņš atmiņas nelokālumam atrada izskaidrojumu. Savos darbos viņš pierādīja, ka smadzeņu neironu darbības pamatā ir hologrāfiskais princips.

Vēlāk zinātnieks attīstīja savu teoriju. Viņš paziņoja, ka smadzenes mūs apmāna, radot ārējā un iekšējā ilūziju. Pēc būtības, mēs redzam un izjūtam smadzenes, kuras projicē visu pasauli no iekšpuses, nevis uztver signālus no ārpuses. Citiem vārdiem runājot, mēs dzīvojam paši savās galvās!

Projekcija no iekšpuses

Ilgus gadus Pribrama teoriju neuztvēra nopietni, bet pavisam nesen tika izdarīts atklājums, kas radīja bumbas sprādziena efektu. Zinātnieki no Brandeisas universitātes (ASV) salīdzināja neironu sistēmu smadzenēs ar galaktisko superklāsteru izvietojuma sistēmu Visumā un vienkārši kļuva mēmi – tām bija gandrīz identiska struktūra!

Mūsdienās hologrāfiskā teorija strauji attīstās. Fiziķi ar Lielā androīdu kolaidera palīdzību meklē Higsa bozonu – subkvanta daļiņu, no kuras iespējams sastāv visa realitāte. Neapšaubāmi, kad cilvēce pilnā mērā izpratīs realitātes uzbūves principu – tas kļūs par vislielāko zinātnisko un garīgo revolūciju visā mūsu vēsturē.