Kvantu valstība

Jau Senās Grieķijas filozofi postulēja, ka visi priekšmeti sastāv no vismazākajām nedalāmām daļiņām – atomiem. Bet XX gadsimtā šī paradigma tika iznīcināta. Pateicoties jaunākajiem elektronu mikroskopiem, fiziķiem izdevās atklāt mums slēpto Visumu. Izrādījās, ka atoms sastāv no vēl mazākām daļiņām: protoniem, elektroniem, neitroniem... Kopš tā laika atoms – kodols ar ap to rotējošiem elektroniem – ir kļuvis par zinātnes simbolu. Visas subatomiskās daļiņas nosauca par kvantiem, bet tos pētošo fizikas nozari – par kvantu fiziku.

Atoma simbols

Viens no kvantu teorijas radītājiem, kurš vēlāk saņēma Nobela prēmiju, Nils Bors izvirzīja teoriju, ka kvanti patiesībā nav atsevišķi objekti, bet viļņi, kas iegūst daļiņu formu tikai tad, kad tos tieši novēro!

Tas ir, ja jūs skatāties uz kvantu, tad tas no viļņa kļūst par daļiņu. Bet, ja jūs uz to vairs neskatāties, tad atkal pārvēršas par vilni.

Sākumā šo efektu uzskatīja par fantastisku. Tomēr izdevās atrast paņēmienus, kā nofiksēt daļiņas viļņu stāvokli bez ārējās novērošanas.

Sākotnējo secinājumu ticamība bija apstiprināta. Šis atklājums izraisīja prātos īstu revolūciju. Nav brīnums! Ņemot vērā, ka visa matērija un enerģija sastāv no elementārām daļiņām, iznāk, ka Visums nav nekas vairāk kā ilūzija. Iedomājieties tikai: jūsu tālrunis kļūst materiāls, kad jūs uz to skatāties vai ar to darbojaties, bet pārējā laikā tas ir neskaidra viļņa substance. Šī situācija veidojas ne tikai ar atsevišķām lietām, bet arī ar visu apkārtējo pasauli. Jūs ejat pa ielu, bet pasaules aiz jūdu muguras vienkārši nav, jo jūs to nenovērojat.

Viens no galvenajiem Bora teorijas aspektiem bija nespēja noteikt skaidras daļiņu īpašības, kas nozīmēja, ka visa kvantu pasaule ir haotiska un nepakļaujas interpretācijai. Neskatoties uz to, ka vairums fiziķu Boru atbalstīja, šo ideju pilnībā neizpētīja un nepieņēma, jo likās pārlieku biedējoša un noslēpumaina.

3D-Visums

Taču bija viens fiziķis, kurš ne tikai turpināja pētījumus Visuma iluzorisma jomā, bet arī uz tā pamata izveidoja daudz dziļāku un visaptverošāku teoriju. Viņa vārds bija Deivids Boms. Šis zinātnieks atšķirībā no daudziem citiem atteicās pieņemt ideju par to, ka kvantu pasauli nevar aprakstīt un ka tai trūkst sakārtotības un savstarpējas saiknes.

Savas karjeras sākumā viņš pētīja plazmu. Elektroni, atrodoties plazmas stāvoklī, sāk izturēties kā kolektīvs un demonstrē daudzšūnu organisma īpašības. Bors tādu pašu efektu atrada, pētot elektronus metālos. Katra daļiņa savu rīcību saskaņoja ar miljoniem pārējo. Tas zinātnieku uzvedināja uz domu par dziļākas realitātes esamību subkvantu līmenī. Viņš postulēja teoriju par kvantu potenciālu, kas caurstrāvo visu kosmosu. Viss, sākot no elektroniem un beidzot ar galaktikām, ir viens superorganisms, kura kustības un darbības nav nejaušas un notiek ar noteiktu mērķi.

Protams, daudzi zinātnieki Boma uzskatus nepieņēma un apgalvoja, ka tie ir kļūdaini un nezinātniski. Lai pierādītu savu nostāju un paplašinātu izpratni par realitātes būtību, Boms sāka pētīt dziļunā slētās secības.

Pamazām viņš saprata, ka nav vis viens vai divi kārtības līmeņi, bet gan ļoti daudzi. Tas, kas vienā līmenī liekas esam haoss, ir daļa no sakārtota procesa augstākā līmenī. Piemēram, vētrā nokļuvušam cilvēkam apkārt notiekošais šķiet kā bezgalīgs haoss un šausmas, bet meteorologam, kurš laika apstākļus novēro no satelīta, tas ir gluži parasts atmosfēras fenomens.

Iznāk, ka mūsu Visums ir trīsdimensiju projekcija jeb citu kārtības līmeņu hologramma, kas ir ļoti piemērota slēptās kārtības demonstrēšanai. Lai izveidotu hologrammu, lāzera stars ir jāsadala divos atsevišķos. Viens stars atspoguļosies no fotografējamā objekta un savienosies ar otro uz filmas, kur parādīsies viļņa attēls. Iegūtais attēls izskatās kā dažādu loku un līniju sablīvējums, bet atliek uz to novirzīt koncentrētu gaismas staru, un parādās objekta trīsdimensiju projekcija.

Interesanta hologrammas iezīme ir tās atrašanās vieta. Iegūto filmu var sagriezt desmit daļās, un katrā gabaliņā būs pirmatnējais attēls. Viļņa attēls uz filmas ir izliekta latenta secība, kas atklājas projekcijas laikā.

Boms neredzamo kārtību nosauca par  implicējošo – slēpto, bet mums redzamo – par eksplicējošo, atvērto. Viņš apgalvoja, ka Visums ir neredzamu esamības līmeņu pastāvīgas atklāšanas un sarecēšanas rezultāts un tas nav tikai statisks attēls, bet gan “nedalāmā veselā” – sarežģīta pastāvīga mainīga viļņa un daļiņu plūsma.

Sniedzis savas teorijas fizisko pamatojumu, zinātnieks ķērās pie jautājuma filozofiskā aspekta. Viņš apgalvoja, ka nav tādu jēdzienu kā “mēs” un “viņi”, ārējais un iekšējais, viss ir vienots “es”. Piemēram, iedomājieties: jūs sēžat kafejnīcā, galds, pie kura jūs sēžat, ēdiens, civēki un telpa ap jums – tas esiet jūs pats! Deivids Boms neredzēja atšķirību starp dzīvo un nedzīvo, saprātīgo un nesaprātīgo, viņam kosmoss bija viena nedalāma vienotā būtne. Zinātnieks izteica nožēlu, ka cilvēces ignorance pret šīm zināšanām rada tikai vēl lielākas ciešanas un naidu, un sapņoja par dienu, kad katrs indivīds, paskatoties spogulī, ieraudzīs savu īsto es – bezgalīgu un majestātisku būtni.

Esiet pārliecināts, ka eksistējat?

Ja Visums ir iluzors, tas nozīmē, ka mēs esam vēl iluzorāki! Neticat? Tomēr tam ir pierādījumi.

Neiroķirurgs Kārlis Pribrams savu dzīvi ir veltījis smadzeņu pētīšanai, pareizāk sakot, to spējai uzkrāt un uzglabāt informāciju. XX gadsimta vifū dominēja ideja par īpašu smadzeņu šūnu eksistenci, kas atbild par atmiņu un atrodas stingri noteiktās vietās. Taču reiz Pribrams iepazinās ar kāda eksperimenta rezultātiem, kurā žurkām tika mācītas dažādas lietas, un pēc tam viņām pa vienai izņēma smadzeņu daļas, mēģinot noskaidrot tās zonas atrašanās vietu, kas atbild par apmācību. Pārsteidzošākais bija tas, ka žurkas nezaudēja savas prasmes pat pēc lielākās daļas smadzeņu izņemšanas.

Tas lika Pribramam apšaubīt vispārpieņemto attieksmi. Tāpat, kā žurkām, viņš atklāja tādu pašu efektu arī cilvēkiem, kuriem bija izņemtas dažādas smadzeņu daļas. Neskatoties uz ievērojamas smadzeņu daļas zaudēšanu, cilvēki joprojām atcerējās, kas viņi ir, kur dzīvo, ko viņi zina un prot. Kārlis Pribrams ilgi nevarēja saprast, kā tieši atmiņa sakārtota, līdz saskārās ar rakstu par hologrammu. Tas bija kā zibens spēriens, kad viņš izlasīja, ka katrs hologrāfiskās filmas gabals satur visu informāciju. Viņš beidzot atrada skaidrojumu atmiņas nelokālitātei. Savos darbos viņš pierādīja, ka smadzeņu neironu darba pamatā ir hologrāfiskais princips.

Vēlāk zinātnieks izstrādāja savu teoriju. Viņš apgalvoja, ka smadzenes mūs maldina, radot ārējā un iekšējā ilūziju. Būtībā mēs ar smadzenēm redzam un jūtam, tās projicē visu pasauli no iekšpuses, bet nepieņem signālus no ārpuses. Citiem vārdiem sakot, mēs dzīvojam paši savās galvās!

Projekcija no iekšpuses

Pribrama teoriju daudzus gadus neuztvēra nopietni, bet nesen tika veikts atklājums, kas radīja eksplodējošas bumbas efektu. Brandeisas universitātes (ASV) zinātnieki salidzināja smadzeņu neironu sistēmu ar galaktisko superklasteru izvietojumu Visumā un vienkārši zaudēja valodu – tām bija gandrīz identiska struktūra!

Mūsdienas hologrāfiskā teorija strauji attīstās. Fiziķi ar Lielā hadronu kolaidera palīdzību meklē Higsa bozonu – subkvantu daļiņu, no kuras it kā ir izveidoti visi realitātes audi. Nav šaubu, kad cilvēce visā pilnībā izpratīs realitātes uzbūves principu – tā būs vislielākā zinātniskā un garīgā revolūcija visā mūsu vēsturē.