a) Vārda izvēle.

Varoņu vārdiem ir jāatbilst to raksturam. Ja darbība notiek tālā nākotnē vai citā galaktikā, tad pozitīvajiem varoņiem dod labus vārdus: Prāts, Drosmis, Devis, Labis, Svēts utt. (sieviešu vārdiem ar panākumiem var izvēlēties mazgājamo pulveru nosaukumus).

Negatīvajiem varoņiem dod tādus vārdus, kā Smaks, Tumsis, Slikts, Sāps, Smirds. Taču nevajag pat pašiem pretīgākajiem tipiem dot vārdus, ko lieto kā lamu vārdus, tā kā šie vārdi var tikt izmantoti zinātnieku, īpaši – jauno – leksikā, kas lasot var izsaukt zināmu semantisku nenoteiktību.

Citu civilizāciju pārstāvjiem, kas vēl var nostāties uz pareizā ceļa, vārdus dod ar giljotinēšanas palīdzību. Piemēram, vārdnīcā atrod divus parastus vārdus, teiksim, „krēsls” un „grants”, nošķeļot pirmos burtus, var nosaukt varoni par Rēslu Rantu. Vienkārši un eleganti! [Oriģinālā: «стул» un «гравий» pārvēršas par Tulu Raviju.]

b) Darbības vieta.

Kosmoss ir fantastu galvenās ganības. Taču izmantot to var tikai humānos mērķos. Lai tāpēc netiktu zaudēts aizrautības elements, lieliski apbruņoto Zemes cilvēku pleciem tiek uzlikta cilvēciskās morāles nesēju augstās funkcijas, kas tiek apliecinātas ar staru ieroču, anihilācijas bumbu un ar telpas sagraušanas palīdzību. Attiecībā pret īpaši ļaunprātīgām radībām, kas gremo zvaigžņu plazmu, kā želeju, pieļaujami arī niknāki pārliecināšanas līdzekļi.

Fantastam ir tiesības zīmēt pašas drūmākās ainas, lai tikai varonis satriekts šūpotu galvu un runātu garas tirādes par to, ka uz viņa Zemes tādas nejēdzības - vispār nav iespējamas. Tas nozīmē pozitīvā elementa ienešanu negatīvā tēmā. Bieži tāda veida varonis ir slikti apbruņots un klusām aiztinas no riebīgās planētas, neizjūtot tādā ziņā nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Viņš ir izpildījis savu uzdevumu, parādot lasītājam, cik slikti būtu, ja... un tā tālāk.

Lai izbēgtu no pārmetumiem par autora pozīcijas nedrošību, tiek rekomendēts abas tēmas dažādos darbos variēt. Piemēram, ja iepriekšējā darbā viņš aicina absolūti nejaukties iekšā svešās lietās, tad nākošajā vajag kā nākas sagraut citplanētiešus ar visiem līdzekļiem, kas gadās pie rokas, ieskaitot spiegošanu, diversijas un masu iznīcināšanas līdzekļus.

Ne vienā no šiem variantiem nedrīkst aizvest sižetu līdz laimīgām beigām, jo tas atņem iespēju autoram rakstīt turpinājumu. Labāk tikai ieminēties, ka beigas var būt laimīgas, kaut kad, kad pūcei aste ziedēs [vēzis sāks svilpot – oriģinālā]. Tāda formula apmierina visus. Optimistus, tāpēc ka galvenais akcents tiek likts uz neizbēgamām laimīgām beigām, pesimistus, tāpēc, ka viņi zina vēžu cenu, ir pazīstami ar to pārvietošanās īpatnībām un, pat nojauš, kur tie pārziemo.

c) Darbības laiks un ar to saistītās problēmas.

Fantasti parasti izvairās ielūkoties pagātnē, jo tas prasa vēstures zināšanas, kaut vai vidusskolas līmenī. Tāpēc rakstnieku domas biežāk ir aizņemtas ar nākotni.

Te, kā likums, Zemes problēmas ierobežo tikai ārēja anturāža, galvenā darbība norisinās kaut kur citās galaktikās.

Taču attiecībā uz anturāžu nav vienots viedoklis.

Kā un kas pārvaldīs mūsu planētu? Daži uzskata, ka augstākās matemātikas zināšana jau pati par sevi kalpo par augstākās valsts gudrības ķīlu. Diezin vai iespējams pilnībā pieņemt šo viedokli. Pajautājiet, ko domā katra zinātnieka sieva par viņa praktiskajām iemaņām, un jums kļūs skaidrs, cik vērta ir vispasaules valdība, kas sastāv no vieniem profesoriem un akadēmiķiem. Tāpēc fantasti vairāk sliecas visas valsts lietas uzkraut un elektronisko mašīnu pleciem. Tādā veidā cilvēce atbrīvojas no kaut kādu lēmumu pieņemšanas sloga un var veltīt visu savu laiku kosmiskajiem lidojumiem, spēlēm un dejām.

Milzīga loma tiek piešķirta cēlās mākslas iespaidam, konkrēti – mūzikai.

Kaut gan mūsu pētījums, aptaujājot paziņas, pagaidām nav atklājis jūtamas atšķirības morālē stājā starp filharmonijas abonementu īpašniekiem un simfonisko koncertu nīdējiem.

Uzskaitītās problēmas pamatā raksturo tikai fantastu futuroloģiskos meklējumus, ja neskaita to, ka automobiļu vietā nāks „mobili”, teātri nomainīs „heātris”, visos transporta līdzekļos būs ierīkota antigravitācijas vilkme, bet mājas darbi tiks uzticēti kiberiem.

d) Zinātniskās hipotēzes.

Zinātniski-fantastiskā literatūra atšķiras no populārzinātniskās ar likumīgām tiesībās apgāzt dabaszinātņu pamatlikumus.

Pilnīgi obligāta prasība ir Pirmā un Otrā termodinamikas likuma apstrīdēšana. (Par Trešā likuma eksistēšanu autos var arī nezināt.) [Tiem, kuri tos aizmirsuši vai vispār nav zinājuši, dodu saiti: https://en.wikipedia.org/wiki/Laws_of_thermodynamics - t.p.]

Fantastam ir dotas tiesības pierādīt vai vienkārši deklarēt iespēju pārvietoties ar ātrumu, kas pārsniedz gaismas ātrumu, iegūt enerģiju no matērijas tādos daudzumos, kas pārsniedz Einšteina formulu, savērpt telpu ar domu spēku un radīt laukus, kuru nosaukumus nav iespējams atšifrēt pat ar svešvārdu vārdnīcas palīdzību.

Tas apstāklis, ka par pamatojumu kalpo pilnīgs visas mūsdienu zinātnes krahs, nevienu nemulsina, tāpēc ka mums ir darīšana ar zinātnisko fantastiku, zinātnes progresa bērnu.

Ir notikuši mēģinājumi iztēles absolūtas uzvaras pār dabas likumiem triumfu mazināt, stāsta tekstā ieviešot parastos diferenciālvienādojumus – paņēmiens, kas ir visai nekorekts attiecībā pret spalvas brāļiem un lasītājiem. Ar šādu tendenci, parādīt savu izglītotību fantastikā, ir jācīnās ar visiem līdzekļiem.

e) Delfīni.

Zinātniskās fantastikas pretinieki bieži paziņo, ka tā ir izsmēlusi tēmas un eksistē tikai daudzreiz sagremojot vienu un to pašu. Šādam viedoklim nav nekāda pamata, tas redzams kaut vai ar piemēru, kā delfīni ielauzās fantastikas darbos.

Visas savas vēstures laikā cilvēce eksistēja kopā ar delfīniem, taču tikai nesen, kad viņi jau bija gandrīz iznīcināti, zinātnieki atklāja, šo dzīvnieku smadzeņu svara attiecība pret ķermeņa svaru ir augstāka nekā cilvēkam. Tas radīja daudzas hipotēzes par zobaino vaļu, konkrēti, afalinu, garīgo pasauli.

Ja sistematizē visu, kas parādās presē par delfīniem, tad diezgan droši var teikt, ka:

-pirmkārt, delfīni mīl cilvēkus. Kaut arī mīlestību grūti novērtēt pēc kādas absolūtas vai relatīvas skalas, tomēr ir pamats uzskatīt, ka delfīnu maigās jūtas pret cilvēku ir nedaudz vājākas, nekā sunim, un nedaudz spēcīgākas, nekā cūkai;

-otrkārt, delfīnus viegli dresēt. Liekas, nedaudz grūtāk par jūras lauvām (tā kā pēdējiem ir mazāks smadzeņu apjoms, tad tie nav interesanti, ne zinātnei, ne fantastikai);

-treškārt, viņi sarunājas viens ar otru svilpojot. Acīmredzot delfīnu valoda pēc jēdzienu bagātības un tēlu krāsainības neatpaliek no dziedātājputnu valodas. Taču šis jautājums ir jāprecizē, tāpēc ka vēl neviens nav sastādījis, ne delfīnu, ne putnu vārdnīcas.

Diemžēl tas pagaidām ir viss, ko var teikt par labu delfīniem. Protams, salīdzinājumā ar piejaucētiem lāčiem, kas modernās biksēs brauc uz motocikliem, delfīnu sasniegumi izskatās mazāki, taču fantastiem ir jāattīsta delfīnu tēma, citādi, kam tad ir vajadzīgas tik jaudīgas smadzenes, ar kādām tās ir apbalvojusi daba? (Bez šaubām, te ir domāti delfīni.)

f) Briesmoņi.

Lasītājs mīl visu neparasto. Jo vairāk briesmoņu var sastapt tekstā, jo labāk.

Mūsu laikā jau ir izmantoti visi mitoloģiskie personāži: kentauri, pūķi, pegazi, ciklopi un pat eņģeļi: vienkāršie un ar sešiem spārniem.

Briesmoņu izgatavošana fantastikas darbiem var notikt, izmantojot masu ražošanas metodes. Eksistē divi paņēmieni.

Hibridizācija. Šajā gadījumā tiek radīts hibrīds no faunas un floras pārstāvjiem. Rožu krūms ar tīģeru galvām ziedu vietā, meitene ar čūskas ķermeni, lidojošas medūzas, zirnekļa un klijas krustojums. Jo lasītājam negaidītāks ir šādu hibrīdu īpašību apvienojums, jo augstāka ir emocionāla iedarbība uz lasītāju.

Mēroga izmaiņa. Viens no pašiem iedarbīgākajiem un vienkāršākajiem paņēmieniem, kas neprasa īpašus paskaidrojumus. Blakts zirga lielumā vai dinozaurs, ko var ievietot sērkociņu kastītē, atver neizsmeļamas iespējas, lai radītu dinamisku un aizraujošu sižetu.

Tie, pēc būtības, ir arī visi galvenie fantastiskā darba kompozīcijas noteikumi. Jāpiebilst tikai, ka milzīgais darbs, kas jau ir padarīts, lai sistematizētu fantastiskās idejas, ievērojami atvieglo rakstniekiem tēmas izvēli. Jūs visi varat uz nejaušības pamata paņemt vairākas idejas un savienot tās. Iespējamo variāciju skaits ir tik liels, ka pietiks vēl vairākām fantastu paaudzēm.

No žurnāla:

„Техника-молодежи”.- 1973.- 6.- 50-52.lpp.

Pārrakstīts elektroniskā veidā: J. Zubakins, 2002.

http://www.fandom.ru/about_fan/varshavsky_01.htm

Post Scriptum.

Iļja Varšavskis (1908-1974) ir padomju rakstnieks fantasts. Pirmais Varšavska fantastiskais stāsts „Robijs” ir publicēts 1962. gadā žurnālā „Nauka i žizņ”. Pirmā grāmata „Molekulārā kafejnīca” – 1964. gadā. Varšavska dzīves laikā iznāca pieci viņa stāstu krājumi. Pārējie: „Cilvēks, kurš redzēja antipasauli” (1965), „Saule noriet Donomagā” (1966), „Sapņu bodīte” (1970), „Trauksmainu simptomu nav” (1972). Viņa daiļrade bija ļoti daudzveidīga: parodijas un stilizācijas, sociāli pamfleti, psiholoģiskas noveles.

Varšavski uzreiz novērtē kritiķi un kolēģi-fantasti, jūtot pārsteigumu par asiem sižetiem, izdomu, asprātību un literāru meistarību. Sergejs Sņegovs salīdzina Varšavska sižetus ar O’Henrija sižetiem, bet Boriss Strugackis atceras, ka 60. gadu sākumā uz Ļeņingradu esot atbraucis Staņislavs Lems, kuram iedevuši izlasīt vēl nepublicētu Varšavska stāstu mapi. Otrā dienā Lems sacījis, ka nekad nav domājis, ka vienā mapē var ievietoties visa Rietumu fantastika”. To esot bijis patīkami dzirdēt, jo Lems bija izcils angļu valodā rakstītās fantastikas pazinējs.

Mūsdienu autori Varšavska ciklu par Donomagu sauc par kiberpanka priekšteci.

(No Vikipēdijas.)