Būt par Denielu Redklifu laikam ir savādi. No vienas puses, viņš ir pasaules mēroga zvaigzne un, pat ja viņš nolems vairāk vispār nestrādāt, nabadzība viņam nedraud. No otras puses, liekas, viņam vispār nepiemīt patmīlība, viņš ir enerģisks, entuziasmu izstarojošs puisis, kura runa tik tikko spēj tikt līdzi paša domām. Redklifam ir 21 gads: viņš joprojām ir kalsns un izskatās puicisks – ne vēsts no supervaroņa, atnācēja un spiega tēliem, kas konkurē ar visu laiku un tautu lielāko kinoepopeju.
Būdams pats galvenais zēns-burvis, Redklifs, pats par sevi saprotams, bija ļoti aizņemts ar filmēšanos visās iepriekšējās, sešās filmās (“Kaut kur 150 dienas uz filmu.”). Šoreiz galvenā filmēšanas grupa strādāja kaut kur 280 dienas un Redklifs ļoti reti pameta filmēšanas laukumu.
“Pirmos divus vai trīs mēnešus filmēšana notika brīvā dabā, taču, kad atgriezies filmēšanai studijā, tad ritmā ieej ļoti ātri. Pat pārstāj ievērot, kā lido laiks...”
Divas “Nāves dāvestu” prasīja no rūdītajiem aktieriem un filmēšanas grupas vairāk, nekā vienkāršu izturību. Pirmajā filmā, trillerī a la “Bēglis”, Harijs, Hermione un Rons bēg no Voldemorta un viņa pakalpiņiem, un darbība galvenokārt notiek ārpus Cūkkārpas sienām. Otrajā daļā skola guļ drupās un kauja ar Voldemortu beidzas visšausmīgākā veidā. Ir jāparāda tik daudz, ka pat sīkas epizodes prasa no aktieriem izpildīt ļoti sarežģītus uzdevumus.
Pagājušā augustā Leavesden studijā mēs vērojām to, ka tiek uzņemta viena īpaši sarežģīta aina no grāmatas sākuma: kad Harija Potera draugi izpestī viņu no mājām, seši no viņiem iedzer īpašo mikstūru, lai pārvērstos par Harija dubultniekiem. Plāns ir vienkāršs: visi viņi dosies dažādos virzienos, lai apmuļķotu ārā uz ielas gaidošos tumsas spēkus. Taču sākumā, istabā ir jāstāv septiņiem vienādiem Poteriem, kas nozīmē, ka jātaisa ļoti daudz dubļu ar vienu un to pašu darbību: visi ainas dalībnieki, viens pēc otra pārvēršas Redklifā.
Aktieris gandrīz vai raud: “Esmu tik priecīgs, ka jūs redzēsiet, kā tiek uzņemta šī epizode! Ne visi saprot, cik ļoti sarežģīti ir uzņemt šo filmu tehniskā ziņā, un, lūk, jums lielisks piemērs: mēs izdarījām vienai ainai 95 dubļus! Uzskata, ka tā ir viena un tā pati aina, tāpēc ka kamera ir ieprogrammēta veikt vienas un tās pašas darbības. Mēs saderējām, cik būs vajadzīgi dubļi. Neviens nevinnēja – visi nolēma, ka to būs daudz mazāk. Bet vakarā mums parādīja ainas neapstrādāto variantu – ir iznācis vienkārši lieliski. Parasti tādās ainās ar savietotu attēlu tu saproti, ka tēli nepieskaras viens otram, bet te visi ar visiem šķērso viens otram ceļu. Lieliska aina filmas sākumam! Lai gan, es sāku domāt: kāpēc viņiem visiem vajadzēja pārvērsties par Hariju? Kāpēc Harijs nevarēja pats par kādu pārvērsties? Mēs visi par to domājām, bet tā arī neko neizdomājām.”
Noliksim šo sarežģīto jautājumu malā. Otrajā filmas daļā Redklifam ir divas neiedomājamas ainas: vienā viņš iet pretī nenovēršamai bojā ejai, bet otrā satiek kaut ko pēcnāvē, kas izskatās kā Kingskrosas stacija. “Es šo ainu uzņemšanai gatavojos visu filmēšanas laiku. Te man bija jātēlo ārkārtīgi precīzi. Rezultātā, es diez vai tēloju spīdoši, tāpēc ka mūžīgi novedu sevi līdz stresa stāvoklim un tas ir ļoti muļķīgi,” - runā kā vienmēr paškritiskais Redklifs. - “Mēs šīs ainas uzņēmām uz balta fona, spokaino Kingskrosu pievienoja pēc tam. Fons bija tik balts, ka veselības un drošības dienests uzskatīja, ka mums visiem ir jāuzliek saules brilles.”
Citiem vārdiem, “Potera...” fināls aizvedīs mūs tur, kur mēs vēl neesam bijuši. Un, ja pirmā filma ir ceļojums, kas sastāv no atsevišķām epizodēm ( “Kad Džo Roulinga sacerēja septīto grāmatu, tad viņa man zīmītē skaidroja, ka tāda savdabīga roud-muvi – un tas patiešām tā arī ir”), tad otrā būs daudz vērienīgāka. Režisors Dēvids Jeits otro daļu ir nosaucis par “operu”. Redklifs izklausās apmulsis: “Opera? Vai Dēvids tā ir teicis? Man viņš neko tādu nav sacījis. Domāju, ka opera tādā ziņā, ka es kā operā miršu 20 minūtes un tad beigās nolemšu, ka uz viņsauli man tā kā vēl par ātru. Otrā daļa ir tāda nepārtraukta pakaļdzīšanās, kas pāriet kaujā, ka vispār nav kad atvilkt elpu. Bet kauja par Cūkkārpu – kas faktiski ir visa filmas otrā puse, tā ir graujoša! Iekšējo pagalmu sedz torņu drupas: tā vien gaidi, ka tūlīt parādīsies kāds vācu tanks. Vietām izskatās kā visīstākā filma par Otro pasaules karu. “Poterā...” labi ir tas, ka mums izdodas noturēt fokusu uz sižetu un varoņiem pat tad, kad apkārt ir daudz spriedzes, un es seru, ka arī šeit mums tas ir izdevies. Ko tur ceru – es esmu pārliecināts!”
Tātad, Harijs ir jau pavisam pieaudzis? “Man kādreiz ir jautājuši, vai ir tāds mirklis, kad Harijs kļūst par īstu vīrieti? Man liekas, ka šīs filmas rāmjos tas nenotiek, te visa ideja slēpjas apstāklī, ka viņam ir tikai 17 gadi. Voldemorts izsit no manis visu iespējamo un te ir tā sāls: Harijs ir pusaudzis, kuru piekauj līdz nāvei. Kad Voldemorts nogalina pieaugušo, nu – šī aina jau ir diezgan ierasta. Bet, kad viņš zvērīgi darbojas, ar visu spēku cenšoties piebeigt 17 gadus vecu puisi... tas jau iespaido daudz vairāk.”
Ne jau Redklifs viens pats saduras ar šādu dramatismu. Rons Vīzlijs, ko tēlo Ruperts Grints, sešās iepriekšējās filmās ienesa komisku akcentu, šoreiz tēlo citu lomu. Režisors Dēvids Jeits saka: “Septītās filmas pirmajā daļā jūs redzēsiet, kā Ruperts, kas vienmēr visus ir uzjautrinājis, tēlo visai saspringtu, emocionālu līniju.”
Grints, kas sarunājas ar mums drīz pēc filmēšanās beigām, ir tādās pat domās: “Rons ir strupceļā: ja viņš grib palikt kopā ar savu draugu Hariju, tad viņam jāatsakās no saskarsmes ar savu ģimeni, un tas viņam kremt. Jūs redzēsiet, kā Ronam sākas paranoja, kad viņš redz, kā satuvinās Hermione ar Hariju, un turklāt viņš nav pārliecināts par Harija spējām satriekt Voldemortu. Atmosfēra sakarst. Rons ar Hariju strīdas, taču šie strīdi atklāj viņu cilvēcības jaunas šķautnes...” Citiem vārdiem sakot, triumvirātu, kas noturējies sešas filmās, sāk kratīt drudzis.
Grints ir vecāks par saviem cīņu biedriem un ir sācis iet laukā no Cūkkārpas pirmais. No briesmīgajām “Pērkons biksēs” (2002.) viņš pāriet pie nesenajām filmām par pieaugšanu (“Braukšanas stundas” un “Ķiršu bumba”), pēc tam notēlo pasūtījuma slepkavas mācekli-narkomānu “Mežonīgajā lietiņā”. Grints pagaidām no visiem visvairāk cenšas tikt vaļā no zīmola “tas ir tas - no “”Harija Potera”...” Izskatās, ka viņš pat ir vismazāk aizrāvies ar filmu, un šis iespaids pastiprinās ar to, ka blakus saviem aizgūtnēm runājošajiem kolēģiem Grints liekas pēc drūma klusētāja. Taču atliek viņu iesaistīt sarunā, - un kļūst skaidrs, ka viņš ir tik pat labsirdīgs kā Rons un tikpat nevienaldzīgs pret Poteru. Pat tik ļoti, ka esot ar šausmām sagaidījis “Nāves dāvestu” publikāciju.
“Laikam es pats pēdējais izlasīju šo grāmatu. Vispār man ļoti patīk grāmatas par Poteru, es ar baudu tās visas izlasīju, taču šeit es kļuvu nervozs, saklausījies visas tās tenkas par tēliem, kas ies bojā. Es tā gribēju, lai Rons paliek dzīvs!”
Ņemot vērā visas runas par Rona likteni vēl pirms grāmatas iznākšanas, Grinta uztraukumam bija būtisks pamats. Galu galā, ja Roulingai būtu bijusi vēlēšanās nogalināt kādu no šīs trijotnes, tad Rona pozīcijas izskatījās visnedrošākās. Taču iemesls baidīties no asiņainā fināla bija ne tikai Grintam vienam pašam.
“Septītā filma atgādina filmu par karu. Pils deg, uz drupām guļ ķermeņi – un visi tie ir bērni! Tādi skati diez vai kādu atstās vienaldzīgu. Ļoti skarbi.” Gandrīz kā “Ierindnieka Rona glābšana”? “Tieši tā! Un vēl viņi izmainīja buramvārdu izpildīšanas tehniku. Agrāk mums bija baleta horeogrāfs un viss izskatījās diezgan manierīgi, tagad buramvārdi ir kļuvuši agresīvāki, vairāk līdzinās paukošanai.”
Tagad, kad filmēšana ir pabeigta, Grintu, kā jau visu filmēšanas grupu māc pretrunīgas sajūtas. “No vienas puses, es negribu, lai epopeja beidzas, es esmu to iemīlējis, tā ir milzīga mansa dzīves daļa, tas ir tas, ko es esmu darījis katru dienu... No otras puses, es filmējos šajās filmās desmit gadus un būs patīkami justies brīvam. Vienkārši brīvam.”
Taču brīvību iekarot nav viegli. Septītajā filmā Hermione, Emmas Vatsones varone, neuztraucas par ģimeni, kā viņas draugs Rons, taču par šo mieru viņa maksā dārgu cenu. “Filma sākas ar to, ka Hermione iznīcina vecāku atmiņas par viņu un atstāj dzimto māju. Grāmatā tādas ainas nav, tur vienkārši liek saprast, ka tas ir noticis. Stīvs (Klouzs) un Deivs (Jeits) uzrakstīja šo ainu filmai, esmu laimīga par to, - tur var redzēt uz kādiem upuriem iet Hermione ar Ronu, lai paliktu par Harija draugiem. Jums rāda Rona māju un Harija māju, bet par to, kā dzīvo Hermione, kad nemācās Cūkkārpā, jūs neko nezinat, bet tas ir svarīgi. Viņa nevis vienkārši dodas uz skolu. Viņa izvēlas starp ģimeni un draudzību, un tā ir ļoti skarba izvēle. Vecāki ielej Hermionei tēju, pavisam negaidot to, kas tūlīt notiks, un tad es pasaku buramvārdus, kas iznīcina visas viņu atmiņas par mani. Uz sienām karājas fotogrāfijas, tās ir manas īstās bērnu dienu fotogrāfijas, - un tās vienkārši izgaist. Tas ir murgs. Bet pēc tam man ir jāaizver durvis un jāaiziet uz mūžu.”
Vatsone ir godkārīga, ne vairāk kā viņas vīriešu kārtas kolēģi, taču dzeltenā prese piegriež viņai daudz vairāk uzmanības. Viņa ir tik slavena, ka jaunumi par viņas frizūras maiņu nonāk pirmajās lapaspusēs. Liekas, ka viņa ar atvieglojumu iegrimst studijas Leavesden burzmā, nav brīnums, ka viņa ir nolēmusi turpināt izglītību Amerikā, nosacīti klusajā Brauna universitātē ( “Tur ir neliels kampuss, visi ir paspējuši pie manis pierast, neviens nepavada mani ar skatienu un tas ir vienkārši lieliski.”) Vatsonei pārbaudījums bija, nevis garais filmēšanas laiks un fināla tuvums, bet biedēja notikumu un sižeta mērogs.
“Emocionālā līmenī viss ir ļoti skarbi. Pēdējās divas filmas prasīja no manis daudz vairāk fiziskā un emocionālā spēka. Vienā ainā Ronam sašķaida pusi ķermeņa (nesekmīgas transgresijas rezultātā), viņš noplūst asinīm, man rokas līdz elkoņiem asinīs, draugs sāpēs vaid, es cenšos viņu glābt... Vēl citur mani moka. Es pirmo reizi filmējos ainā ar mocīšanu. Nu, bet fiziski... Slodzes bija milzīgas, m'[es strādājām caurām dienām, piemēram, ar sprāgstvielām – filmā nemitīgi kāds ar kādu kaujas un kaut kas sprāgst. Tu pasaki buramvārdus, uziet gaisā pirotehnikas tonnas un tas ir šausmīgi. Aktiera spēle tādā brīdī nemaz nav vajadzīga, dabiskas šausmas... It kā tu esi armijā. Jā, patiešām, šī filmēšana prasīja no manis ļoti daudz.”
Taču par to viņai jautā reti. Vatsone, kas Brauna universitātē mācās tik pat uzcītīgi kā hermione Cūkkārpā (un tur tēlo arī Čehova lugā), ir konstatējusi, ka žurnālistus interesē tikai viena lieta: kā viņai bija skūpstīties ar Ronu. “Es viņus, vispār saprotu. Šo skūpstu visi ļoti gaidīja, tas brieda veselas astoņas filmas. “Harijs Poters” taču nav “Krēsla”, mēs nepārdodam seksu. Pie mums jau katrs mājiens cilvēkus uzbudina. Īstenībā, mums bija ļoti neērti, mēs nepārtraukti ķiķinājām. Vis jocīgākais, ka pirms tam, kā skūpstīties, mēs paskatījāmies viens uz otru ar tādu sejas izteiksmi: ak, Dievs, cik tas būs baismīgi... Taču, es ceru, ka skūpsts izskatās ne slikti.”
Taču, ne drudžainā pārvietošanās pa mežiem un ielejām (“It kā notiktu sacensības: kamera slīd pa trosi, bet mēs skrienam viens aiz otra.”), ne kaskadieru triki (“Kad katram dublim ir sagatavots tāds pirotehnikas daudzums, saproti – jānospēlē ideāli – un tas rada spiedienu”) nesatrauca Vatsoni tā, kā mēģinājums dokumentēt pēdējos filmēšanas kadrus.
“Es ieklīdu veikalā, kas tirgoja lietotu fototehniku, un ļoti mīļš džentlmenis pārliecināja mani iegādāties vecu filmas kameru. Es nebiju fotogrāfējusi gadus desmit un visiem kritu uz nerviem ar saviem jautājumiem. Vienam kadram man pagāja minūtes desmit – uzstādīt diafragmu, laiku, fokusu un tā tālāk. Bet pēc tam, meitene, kas man palīdzēja attīstīt filmiņas, nejauši iededza gaismu fotolaboratorijā un visu sagaismoja. Es nespēju atiet no tā trīs dienas. Dzīve bija pagalam... Aizmirstiet par to šiku ar lentes kamerām. Tās ir pilnīgas muļķības. Labāk digitālās kameras un fotošops!”
Ir pagājuši desmit gadi, ir uzņemtas astoņas filmas un Denielam Redklifam, Rupertam Grintam un Emmai Vatsonei ir palicis tikai pats mazumiņš: kaut ko mazliet vēl ieskaņot un galvu reibinoša reklāmas tūre atbalstot “Nāves dāvestu” abas daļas. Pēc tam viņu ceļi šķirsies: Redklifs spēlēs Brodvejas mūziklā “Kā gūt panākumus biznesā, neko nedarot” un filmēsies “Sievietē melnā” studijā Hammer Films, Grints tēlos baiopikā par Ediju Edvardsu ar iesauku “Ērglis”; Votsone dosies uz savu universitāti. Taču tagad, lai ar kādu atvieglojumu viņi arī neuzņem šī kinomaratona finālu, grūti aptvert, ka “Harijs Poters” ir beidzies. Kā saka Redklifs: “Būs skumji šķirties no šīs sērijas, taču, to pabeidzot, es jūtu arī to, ka ir paveikts kas ļoti liels – diez vai savā dzīvē es vēl filmēšos tik garā darbā. Ceru, ka mēs nezaudēsim sakarus viens ar otru. Un varbūt pēc gadiem 30 mums vēl iznāks tēlot Cūkkārpas skolotājus rimeikos.”