Kinematogrāfiskā ilgcelšana
Ilgcelšana – šis termins ir no celtniecības jomas un pēdējos gadus ne reti tiekpielietots arī kino – lai apzīmētu filmas, kuru radīšana izstiepjas gadu garumā, ja ne desmitgadēs.
Pie tādām kinematohrāfiskajām “ilgcelšanām” pieder Alekseja Germana filma “Grūti būt dievam”, kuras scenārijs tika uzrakstīts vēl 1968.gadā, filmēšana sākās 1999-jā, bet uz ekrāniem lente iznāca tikai 2013-jā – jau pēc režisora nāves, un dažas tehniskās detaļas pabeidza darīt viņa dēls Aleksejs Germans – jaunākais.
Ne mazāk, ja ne vairāk dramatiskāks liktenis ir mīļajam britu režisora Terija Gilliama projektam – klasiskā “Dona Kihota” ekranizācijai. Gilliams sāka savu darbu pie filmas 1989.gadā, pa šiem gadiem nomainījās trīs galvenās lomas izpildītāji: no sākuma tas bija Dimā darbu 1960-to gadu ekranizācijās paburzītais francūzis Žana Rošfors, pēc tam anglis Džons Hērts, un, beidzot, valijietis Džonatans Praiss. Uz ekrāniem lenta ar nosaukumu “Cilvēks, kurš nogalināja Donu Kihotu” iznāca tikai 2018.gadā sastopot vairumā vilšanos tik gaidījušo tas kritiķu un kinomānu vidū.
“Kāpas” vēsture ir vēl ilgāka un brīnumaināka. Kaut arī pa pusgadsimtu no kinoproducenta pirmreizējās tāda pat romāna ekranizācijas tiesību ieguves vienu filmu – līdz patreizējai Dena Vilnēva filmai – tomēr izdevās uzņemt. Pie kam to uzņēma nevis kāds nebūt, bet pats Deivids Linčs. Tomēr visu pēc kārtas.
Iesākumā bija vārds
1963.-65. gados no sākuma žurnālā, bet pēc tam atsevišķā grāmatā tika publicēts rakstnieka-fantasta Frenka Herberta romāns “Kāpa”. Herbertam uz to laiku jau bija 45 gadi, viņš bija paspējis piedalīties Otrajā pasaules karā, un 1950-jos gados publicēja pusotra desmita stāstu un romānu.
Romāns “Kāpa” un no tā izaugusī literārā franšīze vēl no pieciem romāniem, kuru Herberts radīja līdz pat savai nāvei 1986.gadā, - viens no pašiem grandiozākajiem pasaules fantastikas darbiem. Tajā organiski savijušies pašas aktuālākās pasaulskatījuma un filozofijas skolas, kultūras un kontrkultūras plūsmas, kuras ieguvušas izplatību un popularitāti 60-jos gados.
Vēl ilgi līdz pirmo ekranizāciju parādīšanās tā kļuva par kulta lietu visai XX gadsimta otrās puses populārai kultūrai. Tās ietekme bez grūtībām izsekojas gan “Zvaigžņu karos”, gan “Zvaigžņu ceļā”, gan “Riddika hronikās”, un arī Hajao Mijadzake anime.
Romāna saknes – rakstā par smilšu kāpām Oregonas štatā, kuru Herberts rakstīja kādam žurnālam, taču tā arī nepabeidza. Toties paņēma kāpas tēlu lai radītu savu fantastisko visumu. Vienā no intervijām viņš atzina, ka grāmatā atainota arī viņa pieredze eksperimentējot ar haluciogēnām vielām.
“Kāpas” darbība norisinās tālā nākotnē, starpgalaktiskā civilizācijā, kurā dažas aristokrātiskas dzimtas cīnās savā starpā par kontroli pār dažādām planētām.
Īpaši pievilcīga viņiem ir planēta Arakisa – tuksnešaina, smilšaina (kāpa) un mazapdzīvota, taču kalpojoša par tā saucamās “melanžas” jeb garšvielas avotu – vielas, kura ne tikai jūtami paaugstina cilvēka prāta spējas, bet arī ir nepeiciešama starpgalaktiku navigācijas īstenošanai. Saviņķelēta piedzīvojumu intriga ataino politiskās, reliģiskās, ekoloģiskās, tehnoloģiskās un humanitārās problēmas.
“Kāpa”- pats raksturīgākais tā saucamās “mīkstās fantastikas” romāns. Atškirībā no “cietās fantastikas”, kuras pats pazīstamākais autors ir Herberta līdzpilsonis Artūrs Klarks un kurā galvenais uzsvars tiek likts uz nākotnes tehnoloģiskajiem aspektiem, mīkstajā fantastikā aizķerta emocionālās, psiholoģiskās un pasaules uztveres stāvokļa cilvēces evolūcija.
Romāns tiek uzskatīts par “ekoloģiskās fantastikas” pirmo daiļdarbu. “Herberts ar tādu pilnību izstrādāja cilvēka un dzīvnieku mijiedarbības problēmas, ģeogrāfiju un klimatu, ka “Kāpa” kļuva par paraugu jaunam apakšžanram – ekoloģiskajai fantastikai”, - par rakstnieku un viņa romānu rakstīja New York Times Book Review. Augot romāna popularitātei Herberts sāka braukāt pa universitātēm ar lekcijām par to, kā Kāpas iedzīvotāju ekoloģiskās problēmas analoģējas ar mūsu pašu problēmām.
Un, beidzot, “Kāpa”- literārās pasaules iekārtas paraugs. “Zinātniskajai fantastikai “Kāpa” – tas pats, kas “Gredzenu pavēlnieks” fantāzijai”, - par romānu rakstīja Artūrs Klarks. Herberts rūpīgi izstrādāja visus aspektus un dzīves jomas viņa izdomātajai pasaulei, apgādājot to ar vārdnīcu, citātiem, dokumentiem un vēsturi.
Sāgas pasaule nevarēja nepievērst kinematogrāfistu uzmanību.
Alehandro Hodorovskis
1971.gadā tiesības uz “Kāpas” ekranizāciju ieguva producentu kompānija Apjas International (APL), kuras priekšgalā bija pazīstamais producents Artūrs Džeikobs. Viņam aiz muguras bija ļoti veiksmīga fantastikas grāmatu ekranizācijas pieredze. 1968.gadā viņa vadībā iznāca režisora Franklina Šefnera filma “Pērtiķu planēta” – pēc tāda pat nosaukuma franču rakstnieka Pjēra Bula romāna ar Čarltonu Hestonu galvenajā lomā.
Filmai bija kolosāli panākumi publikā un kritikā – pa sekojošiem sešiem gadiem Džeikobsa kompānija “XX Century Fox” paspārnē izlaida vēl četras filmas no sērijas “Pērtiķu planēta”. Pēc tam sekoja televīzijas un animācijas seriāli, bet 2011.gadā Tims Bertons izlaida klasiskās filmas rimeiku.
Džeikobs ļoti gribēja ekranizēt “Kāpu”, taču viss viņa laiks bija aizņemts ar “Pērtiķu planētu”. Bet 1973.gadā viņš nomira, viņam bija 51 gads.
1974-tā decembrī tiesības uz “Kāpas” ekranizāciju palikušai bez saimnieka APJ pārpirka franču kinokoncerns. Par producentu tika nozīmēts Mišels Seidu, tad vēl vienkārši bagātas franču rūpnieku ģimenes pēcnācējs un iesākošs 27-gadīgs kinematogrāfists. Jau vēlāk viņš ieguva atpazīstamību kā pieredzējis un veiksmīgs producents, kura kontā gan Pītera Grīnveja “Prospero grāmatas”, gan virkne Ņikitas Mihalkova filmu – no “Urgas” (1991) līdz “Sibīrijas bārddzinim” (1998).
Uzņemt “Kāpu” Seidu uzaicināja Parīzē dzīvojošu čīliešu režisoru Alehandro Hodorovski. Viņš bija dzimis 1929.gadā Čīlē, uz kurieni viņa ģimene bija aizbēgusi no ebreju grautiņiem Ukrainā. Kā tas bija raksturīgs gadsimta vidus ebreju inteliģencei, Hodorovskis aizrāvās ar kreisajām idejām – no marksismam līdz anarhismam, mēģināja savus spēkus teātrī, taču, pārliecinājies, ka provinciālajā Čīlē viņam darīt nav ko, 1952.gadā pārcēlās uz Parīzi. Viņš strādāja Marsela Marso teātrī, sadraucējās ar vienu no sirreālisma pamatlicējiem Andrē Bretonu un pat uzņēma īsfilmu pēc Tomasa Manna noveles, kura izraisīja labvēlīgu metra Žana Kokto atsauksmi.
Īstā slava pie viņa atnāca pēc viņa Meksikā uzņemtās, un ieguvušas vispasaules slavu 1970.gada filmas “Kurmis”, kurā Hodorovskis ne tikai uzņēmās galvenajā lomā, bet kļuva arī par mūzikas autoru.
Mīlestībā pret “Kurmi” un iespaidu, kuru filma atstājusi uz viņiem un viņu dauļradi Dēvids Linčs, Nikolass Vindings Refns un Semjuels Fullers, aktieri Pīters Fonda un Deniss Hopers, rokmūziķi Bobs Dilans, Džordžs Harisons, Rodžers Voters, Merilins Mensons, Pīters Gabriels. Gabriels teicis, ka tieši “Kurmis” kļuva par galveno iedvesmas avotu konceptuālajam albūmam Genesis The Lamb Lies Down on Broadway.
Tomēr galveno lomu “Kurmja” un tās režisora liktenī nospēlēja Džons Lenons. Tieši pēc viņa strikta lūguma pēdējais “Bītlu” menedžeris iegādājās tiesības uz “Kurmja” amerikāņu distribūciju Savienotajos Štatos, Frma Apple izdeva atsevišķa albūma veidā filmas sauntreku, bet Kleins izdalīja naudu Hodorkovskim nākošā projekta filmas “Svētais kalns” finansēšanai.
1973.gadā iznākušais “Svētais kalns” bija vēl daudz sirreālistiskāks, vēl avangardiskāks, pie tam vēl bagātināts arī ar austrumu ezotēriku, un psiholoģisko tēlainību – Hodorkovskis uz to laiku bija atkarīgs no LSD.
Nenoticis šedevrs 14 stundu garumā
Ar tādu bagāžu un tādu reputāciju Hodorovskis 1974.gadā sāka kinoprojekta “Kāpa” izstrādi.
Es speciāli izmantoju vārdu “kinoprojekts” daudz standartīgākā vārda “filma” vietā. Herberta romāna grandiozā diženuma un paša avangardiski-sirreālistiski-psiholoģiskās pieredzes iedvesmots viņš iecerēja diženu 14 stundu garu kinolenti.
“Es gribētu uzņemt lenti, kura dotu tiem, kuri toreiz lietoja LSD, halucinācijas – taču bez pašām halucinācijām. Lenti, kura izmainītu publikas uztveri.es gribēju radīt filmu-pravieti, lai izmainītu jaunu cilvēku apziņu visā pasaulē. Man “Kāpa” – Dieva atnākšana. Mākslinieciskā, kinematogrāfiskā Dieva … Es gribēju radīt kaut ko svētu, brīvu, es gribēju atvērt apziņu! Es sevi toreiz sajutu kā cietumā. Es gribēju brīvību! Katram, kurš strādāja pie šīs filmas, bija jākļūst par garīgo kareivi”, - viņš teica.
Ejot režisora-gaišreģa pavadā, Seidu iznomāja viņam veselu pili scenārija uzrakstīšanai un lentes veidola izstrādāšanai. Kā mākslinieki tika pieaicināti pazīstamais komiksu autors francūzis Žans Žiro, kurš stradāja ar pseidonīmu Mēbiuss, šveicietis Hanss Gīgers, vēlāk kļuvis atpazīstams kā citplanētiešu briesmoņu radītājs filmai “Svešais” un brits Kriss Foss, pazīstams ne tikai ar savām ilustrācijām Aizeka Azimova fantastikas romāniem, bet arī pavisam nesen iznākušā – 1972.gadā – un vispasaules popularitāti ieguvušā “mācību līdzekļa” “Seksa prieki” viedolam.
Lūk kā Hodorovskis redzēja savas lientas vizuālo tēlu:
“Dārgakmeņi; dzīvi mehānismi; kuģi-dzemdes, caur kuriem varēs piedzimt citā pasaulē; kuģi-priekameitas; kurus iedarbina ar mūsu kaislīgo ejakulāciju sēklu; maholetes, uz kurām var lidot uz pundurplanētām, kuras dod seno mūžības nektāru;automobiļi, darbināmi ar kāpurķēdēm, tik milzīgi, ka to astes velkas aiz horizonta; mašīnas, izmērā lielākas par sauli, kuras smilkst kā saimnieku gaidošs suns; domājoši rati, noslēpti aiz meteorītiem, izliekoties par metāla klintīm dzīvības piles kura atnāks no galaktikas nomales, lai piepildītu alkstošās degvielas bākas ar psihiskiem redzējumiem, gaidībās".
Muzikālā pavadījuma meklējumos Hodorovskis vērsās pie nākošā miljadriera Ričarda Brensona tikko izveidotā leibla Virgin Records. Tā katalogā bija ne tikai Maiks Oldfilda ar tolaik superpopulāro instrumentālo albūmu Tubular Bells, bet arī vadošās psihodēliskā prog-roka grupas Tangerine Dream, Henry Cow и Gong. Vērsās viņš arī pie akadēmiskā avangarda metra Karlhainca Štokgauzena, kurš atradās Pink Floyd pasaules slavas virsotnē pēc The Dark Side of the Moon iznākšanas. Galarezultātā, tiesa, izvēle sašaurinājās līdz dieivm poliem - Pink Floyd, kuru kontā jau bija darbs kino – viņi radīja saundtreku Mikelandželo Antonioni filmai “Pointas šļakatas” – un tikai rok-avangarda mīļotājiem zināmo franču grupu Magma.
Vēl daudz iespaidīgāks izskatījās aktieru saraksts, kurus cerēja “sarunāt” dalībai filmā: Orsons Velss, Glorija Svonsone, Alens Delons, Deivids Karradains, Miks Džaggers, Udo Kirs Amanda Līra.
Vainagot šo visu aktieru zvaigznāju galaktiskā imperatora lomā vajadzēja ne vienam citam kā Salvadoram Dalī. Dalī piekrita, taču izvirzīja dažus noteikumus. Pirmkārt, viņa imperatora tronim vajadzēja būt tualetes podam divu savijušos delfīnu veidā. Otrkārt, par imperatora galminiekiem vajadzēja būt Dalī personiskajiem draugiem. Treškārt, lasīt Hodorovska scenāriju viņš netaisījās: “Manas idejas vienalga ir labākas par jūsējām”. Un ceturtkārt, viņš sapņoja kļūt par pašu visaugstāk apmaksātu aktieri Holivudas vēstueē un pieprasīja par līdzdalību filmēšanā ne daudz ne maz bet 100 tūkstošus dolāru stundā. Hodorovskis piekrita, taču pārstrādāja scenāriju tā, lai galveno Dalī-imperatora filmēšanas procesu varētu ietilpināt vienā stundā, bet citos mirkļos viņu varēja aizvietot speciāli konstruēts mākslinieka vedots tālvadāms manekens.
Nav brīnums, laikam, ka visa šī neticami masīvā,grandiozā un pārmērīgi dārgi izmaksājuša konstrukcija izrādījās nepaceļama. Lauvas tiesa lentei izdalītā budžeta tika iztērēta ilgajā sagatavošanās periodā. Hodorovskis, Seidu un viņiem piebiedrojies Herberts devās uz Holivudu cerībā atrast iztrūkstošo naudu. Komercstudijas nekādi neizdevās pārliecināt par to, ka nekaunīgi pārkāpis visus ierastos kanonus “Kurmja” un “Svētā kalna” neprātīgais autors spēs radīt rentablu, spējīgu atpirkt visus ieguldītos līdzekļus produktu. “Viss ir labi, izņemot režisoru” – vēlāk atcerējās viņam studijas bosu teikto Seidu.
Kā kompromiss tika piedāvāts nākošās lentes garumu saīsināt līdz standartiskajām divām stundām. Hodorovska kompromiss sastāvēja gatavībā to saīsināt no ieplānotām četrpadsmit līdz divpadsmit jeb galējā gadījumā līdz desmit stundām. Galarezultātā Holivudā izlēma, ka ja viņi sāks finansēt “kosmisko operu” par tālu planētu un ar neredzētām psihiskām spējām apveltītu jauno varoni, tad tā nebūs “Kāpa”. Tie būs “Zvaigžņu kari”.
Nenotikusī grandiozā Alehandro Hodorovska “Kāpa” ļoti drīz pārvērtās par vienu no pašām lielākajām pasaules kino leģendām. Tai sāka pierakstīt potenciālā šedevra statusu, kurš spējīgs izmainīt visu pasaules kinematogrāfa gaitu. Vispār, kaut kādā mērā viņa to izdarīja, pat neizejot no embrija stāvokļa. Scenāriskās, režisoriskās un vizuālās izstrādes, tāpat paša režisora, un ar viņus strādājošo mākslinieku izstrādes izraisīla lielu ietekmi uz sekojošām fantastiskā žanra filmām no “Zvaigžnu kariem” līdz “Svešajam”, no “Terminatora” līdz “Pa asmeni skrejošajam”, no “Matricas” līdz “Pazudušā šķirsta meklējumiem”.
Tas viss – gan neuzņemtās filmas vēsture, gan tās ietekme – kļuva par skurpulozas, pamatīgas analīzes preikšmetu, kuru 2010-to sākumā veica horvātu izcelsmes amerikāņu dokumentālists Frenks Pavičs. Viņa uzņemtā pusotru stundu garā dokumentālā lente “Kāpa” Hodorovskis” tika parādīta festivālā Kannās 2013.gadā un kļuva par pienimekli pēc savas ieceres fantastiskam projektam.
Deivida Linča neveiksme
1976.gadā, pēc Hodorovska projekta galīgās izgāšanās, tiesības uz “Kāpas” ekranizāciju pārpirka pazīstamais itāļu kinoproducents Dino de Laurentis. Viņš pasūtīja Herbertam jaunu scenāriju, kuru realizēt vajadzēja Ridlijam Skotam, bet par mākslinieku-inscenētāju uzaicināja Hansu Gigeru, kura portfolio jau bija simti un simti skiču Hodorkovski inscenējumam. Tomēr nepagāja ne gads, kad Skotu pārmānīja uz citu projektu – “Svešais”, kurp viņš sev līdzi aizveda arī Gigeru.
Dažus gadus projekts palika bezsaimnisks, kamēt 1981.gadā Laurentisa Rafaela meita, neticami iespaidota no pirmajām divām Dēvida Linča avangarda lentām “Galva-dzēsģumija” un “Cilvēks-zilonis”, piedāvāja tēvam par “Kāpas” inscenētāju izvēlēties jauno, taču jau sevi sarekomendējušo režisoru.
Linča reputācija uz to brīdi jau bija tāda, ka apmēram tajā pat laikā viņš saņēma piedāvājumu no Džordža Lukasa kļūt par “Džedaja atgriešanās” – trešās sāgas “Zvaigžņu kari” filmas režisoru. Linčs atteicās, taču kosmiskās fantāzijas vīrusu un mānīgo perspektīvu, saistītu ar žanra kolosālajiem komerciālajiem panākumiem Lukass viņā iesēja, un, pieņemot de Laurentisa priekšlikumu, viņš sāka darbu pie “Kāpas”. Protams, viņu pievilka arī iespēja stāties neklātienes sacensībās ar Hodorovska leģendāro projektu.
Uz priekšteča tik grandiozas ieceres fona 1984.gadā iznākusī Linča lente, kaut arī veikta visumā adekvāti pēc kosmiskās fantāzijas žanra likumiem, acīmredzami bālēja. Tai nebija panākumu ne pie skatītāja (tai neizdevās pat atpirkt izdevumus tās radīšanai), ne pie kritiķiem – un Linča bagātajā mantojumā tiek uzskatīta ne tikai par pašu vājāko, bet arī, galvenais, pilnīgi neraksturīga viņa darbam.
“Kāpā” Linčs atkāpās no divās iepriekšējās filmās atrastā un tik veiksmīgi attīstītā sekojošajās personiskā individuālā stila un kinovalodas. Šī pati “nelinčiskākā” filma no Linča filmām, un viņa filomgrāfijā tā ir pieminama diemžēl tikai ar to, ka tajā kino debitēja Kails Maklahens (turpmākajā Linča-Džefferi talismans “Zilajā samtā”un, galvenais, - aģents Deils Kupers “Tvinpiksā”). No lielmēroga zvaigznēm viņam izdevās piesaistīt ja nu vienīgi otrā plāna lomām Stingu un Maksu fon Sīdovu.
Kritika bija vienkārši iznīcinoša. Viena no piecām zvaigznēm bija visbiežāk vērtēta. Viens no pašiem autoritātākajiem amerikāņu kinokritiķiem Rodžers Eberts rakstīja: "Šī filma – pilnīgs mikslis. Nesaprotama, kroplīga, slikti sinhronizēta un nejēdzīgs ekskurss vienā no visu laiku sapiņķelētāko scenāriju duļķainā pasaulē. Sižets nav īpaši skaidrs gan tiem, kuri lasījuši Herberta romānu, gan tiem, kuri atnāca uz kinozāli”. Apmēram tādā pat garā izteicās arī pārējie, un pēc kinolentes izgāšanās kopskaita reziltātiem, kurus ik gadus apkopoja populārā teleprogramma At the Movies ("Kino"), Linča “Kāpa” tika nosaukta par gada sliktāko filmu.
Šausmās nonākušais Linčs atteicās no filmas, paziņojot, ka producentu un investoru spiediens stipri ierobežoja viņa māksliniecisko kontroli par ražošanas procesu un viņam bija liegta iespēja veikt galīgo filmas montāžu. Galarezultātā filma “izklīda pa pasauli”vismaz trijos variantos, un dažos no tiem Linčs uzstāja uz to, lai viņa vārdu titros noņemtu un aizvietotu ar pseidonīmu Alans Smiti (Alan Smithee), ko Holivudā plaši izmantoja režisori, kuri nebija apmierināti ar sava darba galaproduktu un spēja pierādīt režisoru Ģildei, ka darba procesā viņiem tika liegta radošās kontroles iespēja ražošanas procesā.
Hodorovskis, vēl joprojām smagi pārdzīvojot sava projekta izgāšanos, no sākuma ar lielu greizsirdību attiecās pret Linča nozīmēšanu par jaunās “Kāpas” inscenētāju. Viņš ar lielu cieņu attiecās pret Linču un uzskatīja viņu par vienīgo režisotu, spējīgu adekvāti ekranizēt romānu. No sākuma viņš pat negribēja skatīties iznākušo filmu un aizgāja tikai savu dēlu “pielauzts”. Tomēr, jo tālāk virzījās darbība uz ekrāna, jo vairāk ļaundabīga prieka viņš izjuta: "Es biju laimīgs, laimīgs, laimīgs! Lente sanāca mēslīga! Un es sapratu, ka uzņemt “Kāpu” nevar neviens, tas nav iespējams. Tai jāpaliek vienīgi par leģendu". Viņš, starp citu, piemetināja, ka pie izgāšanās vainojams ne jau Linčs, bet gan producenti.
Starp Linča izgāšanos un jaunākajai ekranizācijai, kuras pirmizrāde notiks šī gada Venēcijas kinofestivālā, bija vēl daži notikuši un nenotikuši mēģinājumi romāna kinoiemiesojumi, tajā skaitā televīzijas miniseriāls “Kāpa” (2000) un tā sikvels “Kāpas bērni” (2003).
Dens Vilnēvs
2016.gada novembrī tika izziņots, ka tiesības uz “Kāpas” kino- un teleekranizāciju iegādājusies amerikāņu kompānija Legendary Pictures, bet vēl pēc mēneša tas, ka uzņems jauno lenti franko-kanādiešu režisors Dens Vilnēvs. “Ekranizēt “Kāpu” – mans sapnis”, - žurnālistiem teica Vilnēvs ziņas pasludināšanas laikā.
Vilnēvs atradās uz 50-gades sliekšņa, un viņam aiz muguras uz to laiku bija jau visai iespaidīga režisoriska pieredze no gandrīz desmita pilnmetrāzas lentēm, visdažādāko, taču galvenokārt tās ievietojās žanra kino paradigmā: psiholoģisjas drāmas, detektīvi, trilleri.
Tomēr pats būtiskākais pamatojums viņa pretenziju nopietbībai par labu šim darbam bija divas filmas, uzņemtas pirms “Kāpas”: zinātniski-fantastiskā filma “Atnācēji” (2016) par citplanētiešu kosmiskā kuģa nosēšanos uz Zemes un zemiešu mēģinājumu nodibināt ar viņiem kontaktu un “Pa asmeni skrejošais 2049” (2017) – sikvels oriģinālajai Ridlija Skota filmai, kurā ne mazā pakāpē balstījās uz Hodorovska izstrādi “Kāpas” sagatavošanas procesā.
Tieši darba pieredze pie “Atnācējiem” un “Pa asmeni skrejošā 2049” ļāva Vilnēvam ar pārliecību paziņot: “”Kāpa” – tā ir mana pasaule”.
Protams, Vilnēvs bija lieliski informēts par to, ko darīja viņa priekšgājēji Hodorovski un Linčs, un viņu katra neveiksmes – dažāda tipa – uzlika viņam īpašu atbildību. Tomēr viņi nekādā mērā neatdzesēja viņa entuziasmu iet savu ceļu Frenka Herberta romāna ekranizācijā. “Es vēršos pie pašas grāmatas un tiem tēliem, kuri man radās tās lasīšanas laikā”.
Runājot par Linča filmu viņš teica: “Ir tur momenti, kuri man ļoti patīk, ir arī tādi, kuri izraisa manī šaubas. Katrā gadījumā man acīmredzams, ka uz šī materiāla pamata var uztaisīt jaunu filmu, ar pavisam citu sajūtu”.
Līdzīgā mērā cienīgi, taču bez mazākā mēģinājuma atdarinat viņš attiecas arī pret Hodorovska projektu. “Hodorovskis – režisors, kuram piemīt unikāls, ļotiliels personīgais redzējums. Es esmu pilnīgi cits cilvēks. No manas puses būtu nekaunīga pašpārliecinātība mēģināt ar viņu sacensties”.
Protams, ambiciozitātē un grandiozumā 115-minūtīgā Vilnēva filma nevar tikt salīdzināta ar 14-stundīgās Hodorovska ieceres megalomāniju. Štokgauzena un Pink Floyd vietā mūziku viņa filmai radīja pieredzējušākais kinokomponists Hanss Cimmers, kura darbu sarakstā ir iespaidīgi sauntreki filmām “Karalis Lauva”, “Gladiators”, “Tumšais bruņinieks” un “Karību jūras pirāti”. Kopā ar Vilnēvu viņš strādāja arī pie lentes “Pa asmeni skrienošais 2049”. Lai strādātu pie “Kāpas”, pret kuru Cimmeram, kā viņš pats izteicās, bija personiska piesaiste, viņš atteicās no Kristofera Nolana priekšlikuma uzrakstīt mūziku viņa “Argumentam”.
Aktieru sastāvs ir vairāk nekā iespaidīgs: Timoti Šalame, Rebekka Fergusone, Stellans Skarsgards, Šarlotte Remplinga, Oskars Aizeks, Zendeja, Džošs Brolins, Havjers Bardems.
Lai kā Vilnēvs neatkrustītos no mēģinājumiem sacensties ar saviem lielajiem priekšgājējiem, tieši caur viņu pieredzes prizmu visi skatīsies viņa filmu. Un tieši šī bagātā vēsture padara jauno “Kāpu” par pašu gaidītāko kinogada pirmizrādi.