Pateicoties savai netveramajai, simboliskajai varai, viņi ir iekarojuši sev milzīgu popularitāti, kā pārdabisku teiksmu un literāru darbu, popkultūras un subkultūras varoņi. Viņi parādās dažādās situācijās, dažādos apstākļos un dažādos vēsturiskajos periodos – vienmēr gatavi mums piemēroties un mainīties, atbildot uz mūsu emocionālā stāvokļa un mūsu garīgās orientācijas izmaiņām. Nogalināti, viņi atgriežas; zaudējuši spēkus, viņi izveido sev jaunas īpašības un kvalitāti, un sāk spēlēt pēc jauniem noteikumiem. Viņu vēsture patiesi ir ļoti cieši saistīta ar mūsējo.
Vampīri paliek cilvēkam vispievilcīgāko, leģendāro būtņu vidū. Neskatoties uz savu vecumu, viņi ir pilnīgi iejutušies mūsdienu pasaulē; gandrīz vai katrs te jūtas kā mājās, gan viduslaiku pilī, gan tikko atvērtā naktsklubā. Lai gan, ne jau vienmēr viņu ir bijis tik daudz un ne jau vienmēr viņiem veltīta tik liela uzmanība. Tik ļoti vampīri ir savairojušies un ieguvuši tādu svaru samērā nesen.
Vampīri ir daudz ietilpīgāka un sarežģītāka tēma, nekā domā vairums cilvēku. Un, ne jau tāpēc, ka viņu popularitāte pēdējā laikā fontanē kā svaigas asinis no jūga vēnas, bet arī tāpēc, ka viņu vēsture ir ļoti sena, bagāta, daudz šķautņaina, neparasta un noslēpumaina. Vampīri nav tikai bāli asinssūcēji, kas slēpj savus mirušos ķermeņus aiz augstām apkaklēm un apmetņu kapucēm no fantastiskām, šausmu filmām. Šiem monstriem ir dīvaina pievilcība un dīvaina vara pār mums, kādas nav daudzām citām pārdabiskajām būtnēm. Viņi savaldzina mūs tā, ka mēs paši esam gatavi pastiept pretī viņu ilkņiem savus kaklus un uzskatam, ka tas ir aizraujoši-uzbudinoši.
[Piebildīšu, ka iespējams, vampīri ir tik pievilcīgi-atbaidoši un mūžīgi tēli zemākajā mitoloģijā un mūsdienu fantastikā, ka ietver sevī divējas vai pat trīškāršas cilvēku ilgas: būt kāda pakļautam, uzstāties kā visvarena būtne, kurai pat nāve nav šķērslis, un beigās spēt uzvarēt šādu radījumu – t.p.]
Vampīri ir darbojošās personas daudzās leģendās – tajās laika nepakļautajās leģendās, apbrīnojamos stāstos, kuriem cilvēki ir gribējuši ticēt. Biežāk šīs leģendas uzdod vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes, un viens no tiem ir - “Kāpēc vispār cilvēkiem bija kaut kas tāds jāizdomā?” Un tik pat bieži viņi vēršas pie kaut kā, kas atrodas dziļi mūsos, pie kaut kā, ko visi saprot bez liekiem jautājumiem un saka: “Es ienīstu, kad kaut kas tāds notiek!”
Leģendas par vampīriem ir daudzām tautām un vairums no tām ir radītas sensenos laikos. Un bieži tās ir savijušās ar leģendām par citiem, cilvēkos šausmas izraisošiem radījumiem. Tā kā reizēm pat rodas iespaids, ka, ja gadītos jums atrasties Netlandes slēptākajās takās, tad jūs uzdurtos, ne tikai vampīriem, bet arī citiem maz patīkamiem subjektiem, kas mīt blakus viņiem.
Kaut arī leģendas par vampīriem ir senas un izplatītas visā pasaulē, taču vairums no tām tomēr ir cēlušās Austrumeiropā. Liekas, ka idejas par vampīriem ir atspoguļojušas slāvu tautu pasaules uztveri un viņu attieksmi pret nāvi! Un, liekas, ka tām ir bijis tik neatvairāms iedarbības spēks, ka bieži tās ir veidojušas pašu cilvēku domāšanas un izturēšanās veidu. Taču neskatoties uz to, ka leģendas par vampīriem ir tādu kultūru mantojums, kas ļoti atšķiras no rietumu kultūras, vairums no tām nav aizmirstas arī šodien un turpina dzīvot visā pasaulē, iepinoties mūsdienu cilvēku stāstos, spēlēs un fantāzijās.
Zinātniekiem ir dažādas domas par slāvu vampīru cilts rakstiem; dažādu slāvu tautu asinssūcējiem, iespējams, ir dažādas saknes. [Jāatgādina, ka slavenākais vampīrs Drakula nemaz nav slāvs – t.p.] Daži pētnieki visai pārliecinoši pierāda, ka slāvu vampīru tradīcijas ir veidojušās uz grieķu-romiešu leģendu bāzes. Citi pierāda, ka slāvu vampīri ir radinieki indiešu teiksmu asinssūcējiem, kas atnākušas uz Austrumeiropu kopā ar čigāniem (par spīti savam nosaukumam angļu valodā – gypsies – kas it kā rosinātu domas, ka viņi ir Eiropā ieradušies no Ēģiptes, īstenībā čigāni ir migrējuši uz Eiropu no Indijas). [Vēl cita versija, ka vampīrisms ir atnācis no Osmaņu impērijas, jo musulmaņu tradīcija – mirušais ir jāapbedī tajā pašā dienā, kad viņš nomiris -, laikos, kad cilvēkiem netika taisīta sekcija, mierīgi varēja tikt apbedīti dabiskā nāvē it kā mirušie, bet īstenībā vēl dzīvi cilvēki. Un tas arī tā notika, radot baismas ainas, kad cilvēks, atguvies, atklāj sevi apglabātu un cenšas izkļūt no kapa, kas varbūt šad tad arī izdevās, jo musulmaņi mirušos neapbedī zārkos, no kuriem izkļūt praktiski neiespējami – t.p.] Taču, lai kādas arī nebūtu to saknes, slāvu vampīri, bez šaubām, bija pašu radīti biedekļi, kas šausmināja Austrumeiropu ne mazāk, kā mūsdienu Savienotās Valstis šodien baida augstākie ierēdņi ar savām nesamērīgi augstajām algām!
Drosmīgas personības vienmēr ir traukušās līdzi saviem sapņiem, bet vampīri un mūsdienu mirstīgie, kas vēlas līdzināties vampīriem, dzīvo ar saviem šausmīgākajiem murgiem. Fantāzijas un realitāte dažreiz savijas visneiedomājamākā veidā, tāpēc vampīri šodien vairs nav iedomu augļi. Viņi ir aktīvas, kreatīvas un biedējošas kontrkultūras daļa,, kas barojas ar vampīru mistiku... visdažādākā veida tumšām dvēselēm. Tie ir gan lomu spēļu dalībnieki, arī tie, kuriem tas ir dzīvesveids, un spēlētāji ar asinīm, un vienkārši nedēļas nogales atpūtnieki.
Taču esiet piesardzīgi, jo briesmas draud aiz katra stūra, īpaši pašās dziļākajās dvēseles slēptuvēs, kur asinskāre pulsē gluži kā dvēseles patiesība vai klīniskais stāvoklis. Vai jūs esat viens no tiem, kuram ir jāatmodina savu iekšējo sāpi, lai sajustos dzīvs?