Patiešām, Lema politiskajos tekstos, kuri uzrakstīti dienas ļaunumā, Krievija (bet pirms tās – Padomju Savienība) tiek parādīta ja ne kā visa sliktā sakopojums, tad neizbēgami Polijai naidīga valsts, pret kuru labi visi līdzekļi. Bet privātajās vēstulēs Lems reizēm izrāda tādu ksenofobiju, ka liekas, ka tās uzrakstījis kvēls šovinists. Ko vērta kaut vai tāda filipika, iznākusi no viņa spalvas 1977.gada maijā: “Principā, viss, kas sakāms par Padomiju, jau daudzas reizes, ar centīgu artikulāciju, ir pateikts, uzrakstīts un publicēts. Es šeit (Rietumberlīnē. – V.V.), dabiski. Lasu grāmatas, kuras nevaru dabūt Polijā. Citu starpā – vāciešu, kurus Hitlera sakāves gadā, 1945-jā, noklāja Sarkanās Armijas uzbrukuma vilnis, atmiņas. Galvenokārt – no Primorjes (Pommern). Piemēram, viena ārsta, kaut arī grāfa, ticīgā, kurš izgāja cauri ellei un redzēja visu, uz ko ir spējīgi krievi, kuri audzināti tajā kroplīgajā sistēmā, piezīmes. Šīs atmiņas reizēm sasaucās ar manām domām un spriedumiem, ar to starpību, ka es tās neizteicu uz papīra, kaut arī es neredzēju visu to, ko redzēja viņš. Vāciešu cietsirdība, kuri Hitlera laikā okupēja to vai citu valsti, pie visa sava atvēziena NESALĪDZINĀMI CITĀDĀKA, nekā padomju. Vācieši (sākšu ar banalitātēm) bija metodiski, izpildīja pavēles bez personiskās piesaistes, kopumā – mehāniski, uzskatīja sevi par Augstāko Rasi, bet mūs, ebrejus, - Ungezeifer, iznīcināmiem tārpiem, taču par tādiem viltīgiem tārpiem, ar tādu tvērienu, ka šie tārpi iedrīkstējās nelietīgi mimikrēt cilvēka veidolā. Bet krievi patvarīga varza, nenogurdināmi un kurli saprotot to, ka tā ir zemāka un sliktāka par citiem, un tāpēc, izvarojot 80-gadīgas večas, cita starpā nogalinot, garāmejot visas labklājības, kārtības, civilizētas pārticības izpausmes un izrādot vienaldzīgā iznīcināšanā ne maz Atjautības, Iniciatīvas, Uzmanības, Koncentrācijas un Gribas, ar to pašu atriebās ne tik daudz vāciešiem (CITIEM, vispār) par to, ko vācieši viņiem radīja Krievijā, cik pasaulei, kura atradās aiz viņu cietuma robežām, un atriebās pašā zemiskākajā veidā – nekādi zvēri neatklāj, tā teikt, EKSPERIMENTĀLU, NIKNUMU, kādu atklāja krievi, aizpildot ar saviem eksperimentiem sasistus salonus, slimnīcu palātas, bidē, klozetus, apdiršot grāmatas, paklājus, altārus; šajā visas pasaules apdiršanā, kuru krievi pie sava lielā prieka VARĒJA sist, graut, apdirst, pie tam vēl varojot un nogalinot sievietes (varoja dzemdētājas un sievietes pēc smagām operācijām, sievietes asiņu peļķē, varoja un dirsa; un vēl bez tam, viņiem VAJADZĒJA zagt pulksteņus, bet kad viņu nabaga zaldātiņš nevarēja neko atņemt vāciešiem slimnīcā, par cik viņš bija apsteigts, viņš IZPLŪDA ASARĀS un sāka bļaut, ka, ja tūlīt pat nedabūs PULKSTENI, nošaus trīs cilvēkus). Reiz Maskavā 1961.gadā, pēc 12iem naktī uzreiz pēc lidmašīnas es nokļuvu “ekskluzīvas viesnīcas” restorānā (aiz durvīm pūlis ar citiem IZKLAIDĒTIES gribētājiem lauzās viesnīcas durvīs), un – kaut arī tur neviens nevienu nevaroja, nenogalināja un neapdirsa – es redzēju TO PAŠU, un tas atstāja manī neizdzēšamu iespaidu, es to nosaucu par neprātīgu ordu, par cik tā neticēja DIEVAM, tas ir, es redzēju cilvēkus, no kuriem ir izsistas visas vērtības, cilvēkus ar amputētu ētiku, un šis skats bija neizsakāmi pretīgs. Šie stāsti un diagnozes ir zināmas, bet mūsu civilizācija dara, ko var, lai to noslēptu, samīdīt, aizbērt, nemanīt, neatzīties tajā, bet ja neizdodas, tad izskaidrot pašā vienkāršākajā veidā. Padomju sistēma kā corruptio ptimi pessima (“sliktākais kritiens – godīgā kritiens” (lat.) – autora piezīme) faktiski ir sistēma tirdzniecībai ar velniem, par kādiem pārvērsties cilvēks vispār spēj. Nodevība un draugu nodošana mokām, meli uz katra soļa, dzīve falšā no šūpuļa līdz kapam, kultūras tradicionālo vērtību sabradāšana un šīs kultūras noteiktu formālu aspektu betonēšana; vispār, skaidrs, ka šīs varošanas, slepkavības un apdiršana – viena monētas puse, bet cita – padomju puritānisms, viktoriānisms, “dzimtenīgums”, “patriotisms”, “komunistiskā morāle” u.t.t. Ko te rakstīt un ko pievienot! Arī radikāli neticīgajam, kā es, doma par to, ka Dieva, iespējams, nav, bet valsts, tomēr, ir, ir arī Padomes, šai domai vajag ienākt prātā atkal un atkal. Milzīga lielvalsts ar falšu ideoloģiju (neviens tai netic), ar falšu kultūru, mūziku, literatūru, sabiedrisko dzīvi – viss ir falšs no A līdz Z, un tik centīgi, ar tādām represijām, ar tādu policejisku uzraudzību, ka tomēr uzprasās doma: “KAM tas var kalpot labāk, nekā Mušu Pavēlniekam (Velzevulam – autora piezīme)? Es zinu, ka viņa nav, taču ZINĀMĀ mērā arī Negatīvā Transcendences Pola neesamība ir sliktāk”.

“Lūk, tātad, ko domāja par mums rakstnieks, kuru mēs tā mīlējām!” – laikam iekliegsies ar rūgtumu Krievijas iedzīvotājs izlasot šo emocionālo runu. Tomēr Lemam bija arī citi izteikumi par PSRS, garā pretēji. Lūk, piemēram, ko viņš rakstīja 1965.gada novembrī dramaturgam Slavomiram Mrožekam, daloties ar iespaidiem no otra brauciena uz Padomju Savienību: “Krievi un mēs – tās ir divas pasaules, kuras atdala miljonu gaismas gadu, viņi tic mākslai, tā viņiem vajadzīga kā nezinu kas, viņi deg, jebkurā mirklī gatavi nodarboties ar principiālām problēmām, dienu un nakti – viņiem nav nekādas starpības. Tā ir mežonīgas jaunības nepārskatāmība, vai <…> viņi vienkārši nav iepazinuši vēl avangarda kustību, un no tā viņiem vēl nav devalvējušās kādas nebūt deviņpadsmitā gadsimta vārdu jēdzieniskās versijas. Viņi nebaidās nosaukt visu pa tiešo – cieti, skopi, viņi nekautrējas no savām jūtām, nekaunās vispār ne no kā. Varbūt, viņiem iestājies praviešu laiks, tas ir laiks, kad rakstnieks izpilda pareģa, Dieva tā Kunga, mīļākās, glābšanas plosta, vīraka, svētīšanas, iesvētīšanas transcentismā pienākumus…”Bet lūk ko viņš teica intervijā 1982.gadā: “Kad gatavoja “Draugu grāmatu” krievu un poļu valodās, daudzi mūsu rakstnieki sarakstīja melīgus tekstus par to, kā viņi mīl Padomju Savienību vai kā viņus mīl tajā zemē. Tur ir, par nožēlu, tikai viens patiess teksts – mans. Patiess tāpēc, ka piedzīvojums, kuru es pārdzīvoju PSRS, ir neticams… Krievu temperatūra, kad viņi ir intelektuāla piedzīvojuma iespaidā, ir daudz augstāka par to, kāda mēdz būt citās valstīs. Sarts, atgriežoties no Maskavas, bija burtiski piedzēries no tā, kā viņu nēsāja uz rokām. Es to arī izbaudīju. Krievi, kad viņi ir kaut kam uzticīgi, ir spējīgi uz tādu pašatdevi un ir tik brīnišķīgi, ka to ir grūti aprakstīt”. Un beidzot, tajā pat gadā, kad Lems nopublicēja savu “rusofobisko” vēstuli, viņš izrakstījās pat cieņu pret krievu kultūru: “Es vienkārši esmu tik pārsteigts ar to, ka poļi pēkšņi pazaudējuši visus kontaktus ar Krieviju – it kā mēs būtu pārcēlušies kaut kur uz Antarktīdas rajonu. Bet taču krievu kultūra bija un paliek ļoti oriģināla <…> Man ir kāda nebūt vājība pret krievu poēziju, kura nav šķīrusies, kā tas noticis ar poļu poēziju, no rīmētas un ritmiskas dzejas. Es joprojām regulāri lasu krievu žurnālus, īpaši zinātniskos <…> Es interesējos par jaunāko krievu literatūru, pie kam par visu interesantāka man šķiet memuāru literatūra un reportāžas <…> Jau, lūk, 12 gadus mēs dzīvojam neatkarīgā valstī, taču, par nožēlu, taču mums nav pat ceturtdaļa visu šo slēpto, piezemēto, jūga spiesto garīgo bagātību, ar kurām var padalīties krievi. Īpaši zinātnē.”

Kā viens un tas pats cilvēks varēja runāt tik dažādas lietas? Varbūt vaina ir cenzūrā? Vai arī Lems mainīja uzskatus? Bija gan viens gan otrs – pirmais citāts Lema uztverē (un arī daudziem poļiem) ne tik ļoti ir pretrunā citiem, kaut arī mums grūti to saprast. Un lieta pat nav tajā, ka Lems nebūt nestādīja vienādības zīmi starp Krieviju un komunistisko varu. Postkomunistiskajai Krievijai viņš arī uzbruka, un vēl kā! Pie tam neaizmirsa regulāri laist bultas arī paša tautā. Viņa vācu aģents Francs Rotternštainners 2006.gada intervija atzinās, ka viņa no Lema saņemto vēstulēs ir “ne mazums izteikti nepolisku. Daudzas reizes viņš izteicās par tautiešiem tā, kā runā tikai paši nejaukākie poļu ienaidnieki”. Bet lūk ko pats Lems paziņoja jau minētajā 1982.gada intervijā: “Kā jebkurš bērns Polijā, es biju audzināts Žeromska kultā, bet pēc tam tikai reizumis uzdrīkstējos uzdot jautājumu, un arī tad kaut kur izlaiduma klasē: kā tas – Žeromskis un Prūsis? Tas taču daudz maz, ar dažām atkāpēm, ir Dostojevska un Tolstoja periods! Tur “Karš un miers” – bet mums “Faraons”? Tur “Noziegums un sods” – bet pie mums “Pelni”? Tādā salīdzinājumā viņi izskatās šausmīgi. Ja nav atbalsta punktu, var arī par “Uzticamo upi” sajūsmināties – taču viņi ir. Tur Dostojevkis ar savu antipāvesta indīgumu, antikatolicismu un antipolisko indi, drūmās literatūras problemātiskumu un filozofiskiem prātojumiem, par kuriem dziļāku literatūrā nav – bet pie mums? Nekas. Un tas mani stipri uztrauca”. Iedomājieties, tas pats Lems, kurš tik nepiespiesti atsaucās par padomju karavīriem, krievu literatūru vērtēja augstāk par poļu! Vēl vairāk, viņš reiz atzinās lielā mīlestībā pret Musorgska simfonisko gleznu “Nakts Kailajā kalnā” un Puškina daiļradi – pie kam paziņoja to poļiem, nevis krieviem. Mums var likties, kas te īpašs (kurš nezina vareno krievu kultūru?), taču polim, kurš pabeidzis skolu pirms kara, tāds paziņojums dārgi maksāja. Pārliecība par kultūras pārākumu pār visiem kaimiņiem un nacionālajām minoritātēm (izņemot vāciešus, tomēr) – viens no starpkaru Polijas pamatmītiem, joprojām iesakņojies sabiedrībā. Pazīstams literatūrzinātnieks Jans Juzefs Lipskis 1981.gadā rakstīja: “Krievus poļu vidū uztver savādāk nekā vāciešus. Šie pēdējie izraisa ne maz naida uz pusēm ar bailēm, taču ne maz arī cieņas. Bet lūk pret krieviem papildus naidam (tiesa, ne tik dziļa, kā pret vāciešiem) un bailēm ar saknēm nakts murgos par padomju tankiem, kuri šāva uz poļu nemierniekiem, acīmredzama nevērība un pārākuma sajūta. No kurienes tā uzradās, velns viņu zina, taču poļi kopumā ir pārliecināti, ka krievu kultūra ir zemāka par poļu”. Toties “rusofobs” Lems, kā redzam, tā pavisam neuzskatīja. Bez tam, viņš augstu vērtēja krievu un padomju zinātni, viņa vēstules un publicistiskie tekstu pārpilni ar atsaucēm uz Pjotru Kapicu, Josifu Šklovski, Vasīliju Nalimovu, Andreju Markovu-vecāko, bet žurnāls “Priroda” (“Daba” – tulk,piez.) bija viens no diviem zinātniskajiem izdevumiem, kurus Lems izrakstīja līdz pat pašai nāvei.

Tad kā viss iepriekšminētais sasaucās vienā cilvēkā? Lai to saprastu, vajag ne tikai izsekot rakstnieka garīgo ceļu, bet arī iepazīt valsti, kurā viņš dzīvoja. Un tad jau caur Polijas XX gadsimta vēstures prizmu ieskatīties paša slavenākā pagājušā gadsimta poļu rakstnieka iekšējā pasaulē. Ar to mēs arī nodarbosimies.