Elfi un alvi, mīti un leģendas
    Lai saprastu, no kurienes uzradās elfi fantāzijas literatūras lappusēs, nepieciešams, vispirms, atvērt senskandināvu literatūru. Precīzāk – atrast Vecāko un Jaunāko Eddu, divus prozas un dzejas krājumus, kuri sastāv no islandiešu teiksmām-skaldām. Tajās izklāstītas leģendas par dieviem un varoņiem, par viņu izcelšanos, likteni un darbiem. Tieši tur elfi jeb alvi parādās pirmo reizi (katrā gadījumā, literatūrā), un tiek aprakstīti kā atsevišķa tauta, precīzāk, kā divas tautas, jo tur tiek pieminētas divas dažādas elfu ciltis.
    Pirmais tips – tie ir “gaišie” jeb “debesu” elfi. Savu otro nosaukumu viņi ieguva pēc dzīvesvietas: viņi dzīvo nevis cilvēku pasaulē (Mitgardā), taču arī ne dievu pasaulē (Asgardā), viņu pasaule atrodas kaut kur pa vidu un saucas par Alveihu (tas ir “elfu dzimtene”). Из-за этого встретить их в нашем мире достаточно сложно. Pēc apraksta viņi visvairāk līdzinās tiem radījumiem, kurus pašlaik fantāzijā pieņemts identificēt ar elfiem: viņi ir ārēji skaisti un bagāti iekšēji, gudri un prasmīgi daudzos amatos. Visvairāk uz pasaules viņi mīl skaistus ziedus, un reizēm apber ar tiem cilvēku zemes, ar to pašo dāvājot šo skaistumu. Šie radījumi, sakotnēji labsirdīgi un taisnīgi, nav spējīgi nosliekties uz ļauno vai tumsu. Viņu starpā nav sadalījuma Tumšajos un Gaišajos, Labajos un Ļaunajos – viņi visi kalpo Asgarda dieviem un dara visu tam, lai pasaule eksistētu un Raganroks (leģendārais pasaules gals) iestātos pēc iespējas vēlāk.
    Otrais elfu tips – tie ir “tumšie” elfii. Ārēji un iekšēji viņi nepavisam nav līdzīgi gaišajiem elfiem. Tumša, brūnīga āda, zems augums, garas bārdas – viņu apraksts vairāk līdzīgs nevis elfiem, bet tiem, kurus fantāzijā pieņemts saukt par rūķiem. Viņi ir ļoti skopi attiecībā pret savu un svešo labumu, īgni un ātrsirdīgi, vērē draudzību, bet reti kad to nodibina. No mākslām vairāk mīl un ciena metālu apstrādi, kā parasto tā dārgmetalu. Tajā viņi sasnieguši pilnību: par viņu metāla izstrādājumu skaistumu klīst leģendas. Otrs tumšo elfu nosaukums – “dziļie”. To viņi ieguva tādēļ, ka dzīvo zemes dzīlēs un nevar iziet virspusē dienā tāpēc, ka saules gaisma viņiem ir nāvējoša.

    Ir viens vēsturisks avots, kuru ir vērts pieminēt – seno ķeltu un ģermāņu mītu un leģendu krājumi. Šajās grāmatās tāpat ir termins “elfs”. Tajās tas ir sinonīmisks tādiem jēdzieniem kā fairy (feja, jeb feju burvju zemes iexzīvotājs) jeb spirit (gars). No pašiem mītiem mēs uzzinām, ka elfi dzīvo cilvēku pasaulē, biežāk – mežos, ir ļoti sīki augumā (ne garāki par pirkstu) un uz muguras viņiem ir pāris nelielu. Mūsdienās viņus biežāk sauc par “fejām” vai “meža glabātājiem (gariem)”, sastapt viņus var mūsdienu multfilmās (multfilma “Īkstīte” pēc Andersena) un grāmatās. Par viņiem klīst daudzas leģendas, viena no kurām sola, ka, ja viņus noķert, tad viņi izpilda jebkuru vēlēšanos. No sākuma viņi, tāpat kā skandināvu mitoloģijas “gaišie” elfi, bija ļauni radījumi, bet tajā pat laikā pilnīgi iespējami var izjokot mežā apmaldījušos cilvēku.

    Elfi pēc Tolkīna
    No skandināvu un ķeltu mitoloģijas Ardas elfu pasaulē (tāpat arī rūķu, drakonu, troļļu) ieveda Dž.R.R.Tolkīns. Viņa pasaule kļuva par vienu no pirmajiem fantāzijas visumiem, kurā eksistēja daudzu tautu dažādu leģendu un mītu elementi (skandināvu, ķeltu, anglosakšu). Ja runāt konkrēti par fantāzijas elfiem, tas viņš pirmais pilnībā aprakstīja viņu ārējo izskatu un iekšējo pasauli.
    Viņa elfi, viņa arī Pirmdzimtie, viņi arī Vecākā rase, ierodās pasaulē pēc tam, kad dievi (ainuri) radīja pasauli un piepildija to ar dzīvību. Pēc neilgas atrašanās šajā jaunajā pasaulē dievi, bīstoties no sliktās tumšā Melkora ietekmes ar visiem līdzekļiem cenšas pārcelt flfus dzīvot no viņu dzimšanas vietas, tā saucamajiem “Pamošanās ūdeņiem”, uz dievu mītni – Valinoru, brīnišķīgu salu, kura atrodas tālu uz Rietumiem (analoģiski ar Bībeles Ēdeni). Uz šīs salas elfus gaidīja mierpilna dzīve, pilna prieka un laimes.

    Vairums elfu ņēma vērā dievu ieteikumus un pēc dažām desmitgadēm, kuras tika pavadītas ceļā, viņi atradās uz tālās salas. Šos elfus pieņemts saukt par Gaišajiem elfiem jeb Gaismas Elfiem. Tomēr bija arī citi, kuri nepaklausīja dievu padomam un palika pie “Pamošanās ūdeņiem”, viņus sauc par avariem jeb Tumšajiem elfiem. Taču dotajā gadījumā vārdi “tumšais’ un “gaišais” tiek izmantoti ne kā sinonīmi “ļaunais/labais”, bet savā tiešajā nozīmē. Tajos laikos visā Ardas pasaulē valdīja tumsa, un tikai Valinorā – gaisma, tieši tādēļ tos elfus, kuri ir redzējuši šo gaismu, sauc par Gaišajiem, bet tos, kuri palika tumsā, - Tumšajiem.
    Tolkīna elfu āriene palikusi tāda pati, kā viņu vecākajiem brāļiem no skandināvu mitoloģijas. Viņi ir pilnīgi gan sejā, gan ķermenī. Neglīti elfi nemēdz būt, tādēļ, ka viņi tika radīti pilnīgi un bez trūkumiem. Elfu acis – lielas, vienmēr tīrās krāsās, parasti pelēkas un zilas (debeszilas), taču ne zaļas.
    Vēl viena viņu ārienes īpatnība – viņu ausis. Atšķirībā no cilvēku ausīm tās ir nedaudz garākas un saasinātas virspusē formā atgādinot lapu. Sejaspanti, atšķirībā no cilvēkiem, izsmalcinātāki. Uz elfu sejas neaug apmatojums – jūs Tolkīnam neatradīsiet frāzes “šim elfam bija šika bārda” vai “elfa seju klāja trīs nedēļu sari”.

    Aprakstīt kopīgo Tolkīna elfu raksturu ir grūtu, jo tie vairs nav “gaišie elfi” nu skandinavu mītie, par kuriem varēja teikt: “Visi viņi ir labsirdīgi un taisnīgi”. Katram elfam Tolkīna pasaulē ir savs neatkārtojamais raksturs, un šim raksturam ir ne tikai gaišās puses. No nejaukajām elfu īpašībām Tolkīns visbiežāk piemin skaudību, niknumu, dusmas, pārlieko lepnību. Iemesls tam, lai parādītos elfos – sākotnēji labos un gaišos radījums, šīs tumšās puses, ir jau iepriekšminētā sliktā Tumšā Dieva – Melkora ietekme. Vispār Tolkīns nosauc vienīgo ļaunā rašanās vainīgo – Melkoru, bet vēlāk – viņa sekotāju Sauronu. Ja nebūtu šo augstāko radījumu – par Tolkīna elfiem varētu teikt to pašu, ko par Skandināvijas “gaišajiem elfiem”.
    Tolkīna elfi ir ļoti ciesi saistīti ar apkārtējo pasauli: kamēr tā eksistē, eksistēs arī viņi. Izteikums “nomira dabiskā nāvē” nevar tikt piemērots elfam tāpēc, ka nomirt bez palīdzības no malas viņš nevar. Tomēr pat ja viņa dzīve pārtrūkst (piemēram, elfs iet bojā kaujā), tad pēc neilga laika viņa fea (dvēsele) atgriežas pasaulē citā ķermenī.
    Ardas vēsturē zināmi arī daži elfu brīvprātīgas aiziešanas no dzīves gadījumi tā saucama “mūžīgā miega” ceļā. Tā iemesls slēpjas tajā, ka elfa dvēsele nogurst dzīvot šajā pasaulē un alkst miera. Miega laikā ķermenis paliek neskarts, bet organisms turpina funkcionēt (ir pulss un elpošana), taču tajā nav dvēseles, kura aiziet uz Madosa Zālēm, kur dvēseles atrod mieru un dziedināšanu. Pēc kāda laika dvēseles pēc pašu vēlēšanās pamet zāles jaunos ķermeņos.
    Visvairāk elfi vērtē ārējo un iekšējo skaistumu jebkurā tā izpausmes formā, vienalga, vai tas ir ciltsbrāļa vai priekšmeta skaistums. Skaistumu viņi apdzied dziesmās. Elfu vidū ur daudz bardu un dzejnieku, bet menestrela profesija – viena no pašām godājamākām viņu sabiedrībā (viens no vispārējās cieņas iemesliemir tas, ka ainuru dziedāšana kļuva par visuma rašanās grūdienu).

    Dēļ tā, ka elfu dzīves ilgums nav ierobežots, vini sasnieguši pilnību visās mākslās piekāpjoties tikai rūķiem – metālu apstrādē. Pārējā viņi sasnieguši vairāk par citām tautām. Visbiežāk pieminēto elfu sasniegumu vidū – skulptūra, arhitektūra, kuģbūve, dārgakmeņu apstrāde, izlūkošana, karošanas prasmes. Runājot par pēdējo, atzīmēsim, ka pretēji esošajam viedoklim elfi nedeva priekšroku kādam konkrētam ieroču veidam bet bija prasmīgi visu ieroču lietotāji vienādā mērā .
    Elfu radītās arhitektūras un skulptūru aprakstu mēs bieži sastopam Tolkīna grāmatu lappusēs: Gondolīna, Nargotronda, Rivendeila, Lorīna. Kopējais šajos veidojumos ir tikai viens – apsolūtrais skaistums. Tāpat mēs sastopam cēlos kuģus-gulbjus, kurus radījis viens no elfu atzariem – teleri. Viss grāmatas “Silmarillions” sižets veidojas ap trim neizsakama skaistuma akmeņiem, kurus izgatavojis viens no elfiem.
    Citu elfu prasmju starpā ir arī tādas, kuras daži nezinoši cilvēki dēvē par maģiju. Patiesībā šīs prasmes būtība ir tajā, ka elfi var sazināties bez vārdiem, ar tēliem. Šo mākslu sauc par osanee, tā varumam ne-elfu nav sasniedzama, kaut arī gadās izņēmumi.
    Pavelkot strīpu Ardas pasaules elfu aprakstam, piedāvāsim Tolkīna elfu aprakstu īsumā. Viņš ir garš augumā, graciozs, ar smalkiem sejaspantiem, lielām acīm un spicām ausīm. Viņš ir ideāls no ārpuses un gudrs iekšēji, viņš dzīvo mūžīgi un mūžīgi cenšas izrotāt pasauli ar saviem raditajiem darbiem, kuru skaistuma dēļ nereti izrāda pārmērīgu lepnību un atkarību. Tai pat laikā elfs nepārkāps goda vai pieklājības likumus, ja vien viņam kas neliks šķērsli (piemēram, zvērests), kas viņam ir svarīgaks par visiem likumiem kopā ņemtiem.
    Turpmākajā Tolkīna elfi kļuva par sava veida etalonu daudziem fantāzijas autoriem, kuri plaši izmantoja seno rasi savās pasaulēs. Bieži šie elfi ne ar ko neatšķiras no Tolkīna protipiem, tāpēc mēs nesāksim sīkāk pie tiem apstāties. Taču bija ari tādi autori, kuri, aprakstot savus elfus, pa tiešo vērsās pie reāli eksistējošiem mitoloģiskiem avotiem – pie vācu un ķeltu leģendām, paralēli mainot elfu ārieni un iekšējo pasauli.

    Elfi pēc Perumova
    Niks Perumovs ir vienlaicīgi kā Tolkīna pasaules tradīciju turpinātājs (diloģija “Tumsas Gredzens”) tā arī personiskās pasaules radītajs, kurā daudz kas ņemts no vēsturiskajiem pirmavotiem.
    Viņa brīvajā “Gredzenu pavēlnieka” turpinājumā elfi ir tie paši kas Profesoram. Taču Tolkīna aprakstam viņš pievieno detaļas, kuras profesors neskāra un nepieminēja. Vairumā gadījumu šie jaunievedumi saistīti ar kara vešanas mākslu. Perumova grāmatu lappusēs mēs sastopam pieminējumu par to, ka mīļākais elfu ierocis – loks, bet mīļākā kaujas taktika – slēpņi.

    Paša pasaulē, precīzāk – pasauļu sistēmā, tā saucamajā “Sakārtotībā”, Perumovs rīkojas ar elfiem daudz brīvāk. Neskatoties uz to, ka bieži viņi atbilst Tolkīna aprakstam, dažās Perumova visuma pasaulēs parādās diezgan oriģināli sīkumi. Piemēram, grāmatā “Zeme bez prieka” viņš runā par to, ka pēc bērna piedzimšanas elfe pārvēršas briezmīgā radījumā un nolaižas kādā sakrālā vietā lai nebiedētu ar savu izskatu apkārtējos. Grāmatā “Dimanta zobens, koka zobens” Perumovs apraksta jaunāko elfu atzaru – danu jeb meža elfus, bet romāna “Dievu bojāeja” pasaulē dažādu rasu vidū var sastapt arī elfu vecākos brāļus – alvus (ņemtus pa tiešo un burtiski no skandunāvu mitoloģijas).
    Spicauši no Sapkovska
    Vēl vienu interesantu skatu uz elfu tautu mēs atradīsim Andžeja Sapkovska grāmatās. Viņam elfi, tāpat kā Tolkīnam – pirmā rase, kura apmetās uz zemes. Viņu uzplaukuma un varenības Dienas tiek salīdzinātas ar “zelta laikmetu”. Taču kādā brīdī šajā pasaulē ieradās cilvēki. Elfi no savas attīstības augstumiem skatījās uz cilvēkiem kā uz mežoņiem, neatzina viņos jaunākos brāļus un, skaidra lieta, nekādā veidā viņiem nepalīdzēja. Cilvēki vairojās daudz ātrāk par elfiem, un tāpēc ļoti ātri ieguva varu un padzina iedomīgo un lepno rasi no auglīgajām zemēm.
    Savā pasaulē Sapkovskis parāda elfus kā attīstibas strupceļa atzaru, kurš velk nožēlojamu eksistenci un pakāpeniski izmirst. Viņu vairākums dzīvo nabadzībā un trūkumā, bet pat tādos apstākļos viņi lepojas ar savu izcelšanos un nicina mirstīgos cilvēkus.
    Sapkovska elfu vidū var izdalīt divas grupas. Pirmā grupa – tie ir elfi, kuri samierinājās ar cilvēku pārākumu un dzīvo cilvēku sabiedrībā mēģinot tajā iekļauties. Otrā – elfi, kuri tā arī neatzina cilvēku virskundzību un savu sakāvi. Viņi turpina ar nicību attiekties pret visu cilvēcisko, noliedz kompromisus, bet konflikts viņiem – vienīgais problemu risinājuma veids. Abas šīs grupas neatkarīgi no savām darbībām pakāpeniski izmirst vai sajaucas ar cilvēci.
    Sapkovska elfus es nosauktu par “nožēlojamiem elfiem” tāpēc, ka viņi pazaudēja skaistumu un seno varenību saglabājot tikai lepnību, kura tiem sākotnēji piemita. Sapkovskis ieraudzīja elfu tautas sicialajā modelī, kuru pirmo reizi piedāvāja Tolkīns, lēnu degradāciju, nespēju pieņemt pārmaiņas un kaitējošo uzticību tradīcijām. Tieši šīs īpašības viņš pasvītroja elfu sabiedriskajā struktūrā paša fantāzijas pasaulē.
    Elfu tautas bioloģiskais apraksts, kuru uzrakstīja Sapkovskis, būtiaki atšķiras no Tolkīna analogiem. Viena no galvenajām atšķirībām – dzīves ilgums. Šīs pasaules elfi nedzīvo mūžīgi, bet tikai 600 – 700 gadus, sakarā ar to Sapkovska elfi pazīstami ar tādu dzīves stadiju kā vecums. Viņu āda ir balta, elfs nevar ieegr saulē; kaut, iespējams, iedeguši elfi nebija arī Tolkīna pasaulē, vienkārši viņš aizmirsa par to pieminēt. Sapkovskim nav reti elfi ar spilgti zaļas krāsas acīm, kādas Tolkīnam nebija. Sapkovskis apzinati nenosprauž izteiktu robežu starp labo un ļauno, un tāpēc viņa elfi savā raksturā nav tik vienpusēji kā Tolkīna.
    D&D elfi
    Lomu spēle Dungeons & Dragons deva lielu ieguldījumu mūsdienu priekšstatos par elfiem. Nevar teikt, D&D ka elfu ārienes apraksts īpaši atšķirtos no Tolkīna, taču jāpiezīmē, ka D&D šī tauta aprakstīta daudz sīkāk, nekā fanrāzijas rakstniekiem – tāda ir lomu spēļu specifika. D&D ceļvežos var atrast elfu vētures, mitu, mentalitātes, magijas, amatu, sadzīves un pat alfabēta un valodas detalizētus aprakstus!
    Par cik D&D pamats – tā nav atesvišķa fantāzijas pasaule, bet vesels pasauļu, pasaulīšu un pat visumu komplekss, D&D eksistē liels dažādu paveidu elfu tautas iekšienē. Dažādu elfu apakšrasu atšķirības novērojamas gan augumā, gan fizioloģiskajās īpatnībās (žaunas jūras elfiem, spārni – gaisa elfiem), gan ādas, matu un acu krāsā. Pievērsīsimies izplatītākajai apakšrasei, kura aprakstīta galvenajā noteikumu grāmatā (Player's Handbook edition 3.5), kuras pārstāvjus bieži dēvē par “augstākajiem elfiem”.
    Un tā, atšķirībā no Tolkīna kanoniem, D&D elfi nav augstāki bet ir zemāki par cilvēka augumu: viņu augums svārstās no 125 līdz 160 centimetriem. Tāpat kā klasiskajā fantāzijā, viņiem ir skaisti, izsmalcināti sejaspanti un pareiza ķermeņa uzbūve, bet viņi ir daudz trauslāki par nekā prototipi no Tolkīna romāniem. Pieauguša elfa svars, atkarībā no dzimuma, sastāda no 40 līdz 70 kilogramus. Acu krāsa atkarīga no elfa apakšrases (vai esības elfa ciltskokā citas elfu tautas senča), viņš var būt zaļš, dzintarkrāsas, zils vai brūns. Elfu ādas pārklajums, kā likums, ir ļoti bāls, bet katra indivīda asiņu piejaukums var būt iemesls tumšai un pat zaļganai ādas krāsai. Elfa dzimumbriedums iestājas apmēram 100 gadu vecumā, bet dzīves ilgums sastāda no 220 līdz 700 un vairak gadu, tas arī ir atkarīgs no apakšrases, kurai pieder elfs. Baumas par elfu fizioloģisko nemirstību tādā veidā ir stipri pārspīlētās.
   D&D elfi ir aizsargāti no burvju maģijas un burvju miega tiešas iedarbības, bet viņu sajūtas (redze un dzirde) ir saasinātas. Tumsā, pie mēness vai sveču gaismas elfs ir spējīgs redzēt divas reizes tālāk nekā cilvēks.
    Vairums D&D elfiem ir nosliece uz maģiskām zinātnēm, bet no visiem ieroču veidiem dod priekšroku asmeņiem (zobeni un špagas) un, protams, lokiem. Kopumā, dažadu apakšrasu elfi ļoti atšķiras kultūrā, dzīvesvietā, attīstības līmenī, raksturā un attieksmē pret citām rasēm. Protams, visspilgtakā un neparastākā  D&D elfu apakšrase ir “drou”’ jeb tumšie elfi, kuri dzīvo zem zemes un ir ļauni no dabas – taču tas ir pavisam cits stāsts, kurš pelnījis atsevišķu rakstu.
    Dēļ tā, ka D&D elfu cilts pārstāvjiem – liels daudzums paveidu, kopējais D&Delfu tēls sanāk izplūdis. Kopumā “vietējais” elfs – brīnumaini veikls, apķērīgs (protams taču, gudrība uzkrājas gadsimtos!), uz brurvu spēku paļāvīgs,godājošs parsonīgos senos dievus un atklātā kaujā dodošs priekšroku šaušanai no meža biezokņa vai cita patvēruma radījums.

   D&D elfu apraksts (kā arī D&D pavadošajā literatūrā), acīmredzot, ir pats pilnīgākais un detalizētākais. D&D oriģinālos elfus var nostādīt vienā rindā ar Tolkīna elfiem, viņiem ir liela ietekme uz tradicionālajiem priekšstatiem par fantāzijas elfiem. Vairums fantāzijas rakstnieku savās pasaulēs un visumos izmanto tēlus, kurus piedāvāja Tolkīns un D&D autori, papildina un attīsta tos (kā Perumovs), sajauc un galarezultātā rada ko savdabīgu (kā Sapkovskis).

    * * *
    Šis raksts nepretendē uz to, lai tiktu uzskatīts par palīglīdzekli elfu vēsturē fantāzijas literatūrā. Protams, es neminēju ne desmito daļu no elfu paveidiem, kuri sastopami fantāzijas pasaulēs. Es gandrīz neko nepateicu par aodzīvojamo vidi, par elfu mitoloģiju, noklusēju par attiecībām starp dzimumiem, par sabiedrisko struktūru un elfu ikdienu.
    Mans mērķis bija parādīt mūsdienu priekšstatu par fantāzijas elfu avotus. Ceru, jūs pasmēlāt no raksta ko jaunu. Un, protams, “Мир фантастики” atgriezīsies pie elfiem arī nākotnē: kā var paiet garām vienai no tautām, bez kuras neeksistētu daudzi no fantāzijas darbiem?