Izlasījis “Pāreju” sajutos uz distopijas viļņa un ķēros klāt jau pasen nolūkotam citam post apokaliptiskam gabalam – “Vilna”. Teorētiski tā skaitās pentoloģija, jo autors to izdeva pa daļām, taču kopumā viss lasās kā viens stāsts. Tātad – visi cilvēki dzīvo pazemē ieraktā ~130 stāvus dziļā elevatorā, ārpasaulē dzīvot nevar, jo gaisā mīt briesmīgi toksīni, kas, pie saskares, cilvēkus fiksi nogalina. Elevatorā ir izveidota pilnībā funkcionējoša sistēma – cilvēks piedzimst, kļūst par kāda ēnu (mācās arodu), pats met ēnu (māca arodu) un mirst. Apglabā cilvēku dārzā (mēslojumam), visi par piemiņu iekož tomātā, iemet apgrauzeni kapā un dzīve turpinās. Tā dzīve rit jau vairākus gadsimtus, atmiņas par ārpasauli ir zudušas, jo pēc pēdējās lielās sacelšanās pirms 150 gadiem visi informāciju par pagātni saturošie cieti diski ir iztīrīti tukši.

Grāmata sākas ar to, ka vecais šerifs pieprasa, lai viņu izlaiž ārpasaulē, jo ir vīlies pastāvošajā iekārtā un sauc visu par meliem – vēlēšanās tikt ārā ir lielākais iespējamais grēks un vienīgais iespējamais sods ir – tikt izlaistam. Turklāt izejot ārā ir uzdevums ar vilnas lupatiņu (no šejienes arī grāmatas nosaukums) notīrīt kameras lēcas, caur kurām cilvēki no pazemes var vērot ārpasauli. Ko arī visi kārtīgi izpilda, taču kāpēc to dara pat tie, kas ir zvērējuši tā nedarīt – tas gan visiem pazemē paliekošajiem ir liels noslēpums. Mērs ir spiests meklēt jaunu šerifu un dodas satikt jauno amata kandidāti – kādu meiteni no mehāniķu nodaļas, kura gan ļoti nav pa prātam otrai galvenajai elevatora amatpersonai – IT šefam. Kopā ar jauno šerifu lasītājs arī pamazām atklāj visus elevatora noslēpumus – kas, ko, kāpēc ,utt, utjp.

“Vilna” sevī ievelk ne pa jokam, grāmatu burtiski nav iespējams nolikt malā, un tad, kad tu noliec, tad turpini par to domāt. Visu varoņu – gan labo, gan ne pārāk labo– rīcība un motivācija ir labi saprotama un pamatota, atliekt tik izvēlēties pusi un karst līdzi. Ļoti patika autora radītā slēgtās pasaules iekārta, visi sistēmas darbības principi ir izskaidroti un ticamības moments nezuda (nebija nekādu 100gadīgu konservu). Kad skumji pāršķīru pēdējo lapaspusi un metos tīmeklī meklēt vairāk informācijas par autoru, manam priekam nebija gala, jo – prieks kur tu rodies – ” Vilna” ir tikai iecerētās triloģijas pirmā daļa. Turklāt otrā triloģijas grāmata arī jau gatava, tā gan ir prīkvels un notikumi risinās laikā, kad elevators tika celts un stāsta kādi bija pirmās paaudzes iemītnieku piedzīvojumi. Lieku piecas bļembas, jo grāmatu ar lielu baudu izlasīju bezmaz vienā elpas vilcienā. Nevaru nepiekrist kādam amazon.com recenzentam – “Probably destined to be a Science Fiction Classic”.

Grāmata jau pieejama Latvijas grāmatnīcās un izdevniecības mājaslapā http://www.prometejs.lv

http://andrislasa.wordpress.com/2014/03/05/iespejams-nakama-fantastikas-klasika-hju-hovijs-vilna/